Par invalīdu un bērnu tiesībām Eiropas Invalīdu gadā

Valsts prezidentei ļ. cien. Vairai Vīķei-Freibergas kundzei,

Saeimas priekšsēdētājai ļ. cien. Ingrīdai Ūdres kundzei,

Ministru prezidentam a. god. Einaram Repšes kungam,

Saeimas frakcijām un komisijām

Satraukumu izraisa agrāk nebijusī pēdējo gadu negatīvā tendence, kuru raksturo Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati par cilvēku ar 1. un 2. grupas invaliditāti (18 gadus sasniegušo un vecāku) skaita samazināšanos par 15126 (17,9%) mirstības dēļ (LM, J.Strebkovs, Diena, 13.10.03.) un turpretī bērnu invalīdu skaita strauja palielināšanās par aptuveni 4000 (50,8%) salīdzinājumā ar 1997. gadu.

Šajā sakarībā minēsim, mūsuprāt, galvenos iemeslus un risināmās problēmas.

Nepamatoti liela ir atpalicība no Igaunijas, Lietuvas un Eiropas valstu medicīnas finansējuma vidējā līmeņa. Kompensējamo zāļu finansējums uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir 3 reizes mazāks nekā Igaunijā un 2 reizes mazāks nekā Lietuvā.

Ļoti daudziem cilvēkiem ar invaliditāti, hroniskām slimībām un bērniem nav pieejami nepieciešamie veselības aprūpes pakalpojumi un medikamenti. To apstiprina daudzās sūdzības, aptaujas, protestu akcijas, piketi u.c.

Reālās pensijas pirktspēja samazinājusies vairākas reizes un ir ievērojami mazāka par iztikas minimumu. Salīdzinājumā ar 1992. gadu aptuveni trešā daļa strādājošo cilvēku ar invaliditāti (ap 4600 cilvēku) zaudējuši darbu un nepieciešamos iztikas līdzekļus. Bet darbs viņiem ir arī labākā terapija un rehabilitācija. Atņemtas piemaksas pie invaliditātes pensijas par apgādībā esošiem bērniem. Kaut arī šogad vērojams neliels uzlabojums, stāvoklis joprojām ir ļoti smags. Nav sakārtota sociālās palīdzības sistēma, jo netiek ņemti vērā papildu izdevumi īpašām vajadzībām saistībā ar veselības traucējumiem cilvēkiem ar invaliditāti un hroniskām slimībām.

Vēl vairāk jau tā grūto stāvokli pasliktinās PVN noteikšana zālēm 9% vai 5% apmērā, kas veicinās sadārdzinājumu līdz 10%. Zaudētāji kārtējo reizi būs pacienti, to skaitā ļoti daudzi cilvēki ar invaliditāti, hroniskām slimībām un bērni, kuri iegādājas ambulatori lietojamas valsts nekompensētas zāles.

Arī Pasaules veselības organizācijas atzinumā teikts, ka “Latvija salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju medikamentu apmaksai izlieto ievērojami mazāk finanšu līdzekļu, kas ir nepamatoti maz salīdzinājumā ar veselības aprūpes rādītājiem. Loģisks solis šādā situācijā ir medikamentu pieejamības uzlabošana un valsts finansējuma palielināšana kompensējamiem medikamentiem”.

Cilvēku ar invaliditāti mirstības un bērnu invalīdu skaita pieaugumu veicināja vairāku nehumānu lēmumu pieņemšana. MK no 1997. gada atcēla pacienta iemaksas atlaides cilvēkiem ar smagu invaliditāti, vairākām citām iedzīvotāju grupām atlaides saglabājot. Tika atcelti MK 1997. gada 18. marta noteikumi Nr. 102 “Noteikumi par atvieglojumiem ārstniecības līdzekļu iegādē pacientu ambulatorai ārstniecībai,” tādējādi liedzot iespēju cilvēkiem ar smagu invaliditāti, vairākiem invaliditātes cēloņiem un hroniskām slimībām saņemt nepieciešamās zāles ar maksimālām atlaidēm, jo kompensējamo zāļu sarakstā netika iekļautas daudzas invaliditāti izraisošas diagnozes un nepieciešamās zāles. Tam nepiekrita FM jau 1998. gadā, un pret to protestēja invalīdu sabiedriskās organizācijas un profesionālās ārstu asociācijas.

Osteoporozi paredzēts iekļaut Kompensējamo zāļu sarakstā tikai 2005. gadā!

Ļoti bieži ārsti neizraksta Kompensējamo zāļu sarakstā minētās zāles. Turklāt zāļu iegādi ļoti apgrūtina nabadzība, pieaug maksājumi par siltumu, elektrību u.c.

MK 2001. gada 10. aprīlī pieņēma nehumānu lēmumu par pacienta iemaksas divkāršu palielināšanu par ārsta mājas vizīti Ls 2 apmērā. Zaudētāji atkal ir cilvēki ar kustību traucējumiem un hroniskām slimībām.

Šajā sakarībā jāmin, ka I.Godmaņa vadītā valdība darbojās atbilstoši 1990. gada 4. maijā akceptētajai ANO Invalīdu tiesību deklarācijai un likuma “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” prasībām. Toreiz valsts apmaksāja ārstniecību ambulatori, slimnīcās, rehabilitācijas iestādēs, bet cilvēkiem ar smagu invaliditāti – visas nepieciešamās zāles, pat vitamīnus, kā arī zobārstniecības un zobu protezēšanas pakalpojumus.

Joprojām nepietiekami tiek piešķirti līdzekļi tehnisko palīglīdzekļu pārvietošanās un citām vajadzībām, kā arī endoprotezēšanai un citām operācijām.

Daudzi sūdzas par Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju neprofesionalitāti un nekorekto izturēšanos, izskatot invaliditātes lietas. Te jāmin pēdējos gados kā bezprecedenta gadījums ar Neatkarīgo ārstu ekspertu biroja līdzdalību vinnētā tiesas prāva 2. grupas invalīda lietā 2003. gada 11. septembrī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā, kurā nosprieda atzīt par prettiesisku Labklājības ministrijas Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas lēmumu Nr. 973 2001. gada 9. aprīlī.

Arī Saeimas atbalstu guvušais Valsts cilvēktiesību biroja direktors O.Brūvers vairākkārt atzinis, ka Latvijā ir invalīdu tiesību pārkāpumi, un vienā no žurnālista J.Brodeļa radioraidījumiem “Cilvēks līdzās” aicinājis invalīdu organizācijas uz aktīvāku rīcību – rīkot piketus un mītiņus.

Lai uzlabotu stāvokli, vajadzētu pie MK izveidot Invalīdu lietu padomi, kā to ieteica Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, kā arī Saeimas Invalīdu tiesību aizsardzības apakškomisiju, kas bija paredzēta 6. Saeimā. Varam piedāvāt savu palīdzību, tā būs konstruktīva, jo mūsu vidū ir augsti kvalificēti speciālisti.

Ar patiesu cieņu — Invalīdu tiesību aizsardzības centra valdes priekšsēdētājs

Mārtiņš Neibults-Miebolts, Neatkarīgo ārstu ekspertu biroja valdes priekšsēdētājs Benedikts Jakovels