Aleksandrs Čaks: “Un jutu atkal — es esmu dzīvs!”

Imants Skrastiņš, domājot — Imantam Skrastiņam, runājot

Foto: A.F.I. Aktieris Imants Skrastiņš dzejnieka Aleksandra Čaka 102. dzimšanas dienas sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrības namā 2003.gada 27.oktobrī

Kad 1971. gadā Jaunatnes teātra repertuārā tika iekļauta dzejas drāma “Spēlē, Spēlmani!” un lomu sadalījumā izlasīju, ka man uzticēta Dzejnieka loma, es iedomāties nevarēju, kāda bagātība man tiek dāvāta! Es pieļauju, ka liela daļa mana laika jauniešu par Čaku pat nebija dzirdējuši — tāds bija laiks.

Izlasījis dramatizējumu, es apstulbu — kas tas par jauno dzejnieku?! kur tāds uzradies?! Bet Pētera Pētersona gaišais prāts visu un visus pamazām apskaidroja. Tas bija drosmīgs solis gan no Pētera Pētersona, gan Imanta Ziedoņa puses (viņi bija dramatizējuma autori): celt gaismā to, kas no padomju ideoloģijas viedokļa bija nolemts aizmirstībai!

Kādā no “Spēlmaņa” jubilejas saietiem, deviņdesmito gadu vidū, Pētersons, tikai viņam raksturīgā aktīvi humoristiskā formā, ar konkrētiem citātiem no tā laika sēžu protokoliem, uzbūra to, kā tika izcīnītas atļaujas tiesības vispirms iestudēt un tad — skatīt to, kas vēlāk kļuva par veselas paaudzes Augsto dziesmu. Lai uzvarētu pretinieku, ir labi jāpārzina viņa pozīcijas un arsenāls, ir jāizmanto ieroči, vēl spēcīgāki, nekā tie ir viņa rīcībā, jāšauj ar tām pašām un vēl stiprākām lodēm. Esmu pārliecināts, ka Teātra muzeja fondos ir saglabāts ieraksts ar “Runča” stāstījumu, kuru pavada nepārtraukti smiekli un aplausi par toreiz izcīnītajām demagoģiskajām vārdu kaujām gan no vienas, gan otras puses. Sevišķi jau par uzdrīkstēšanos pieskarties “Mūžības skartajiem”!

Un vēl: bija jābūt kādam, kas par visu uzņemas atbildību. Un tāds vīrs mums bija! Kaut ar vienu roku, tomēr ar stipru garu un nesalaužamu spītu, — teātra direktors Staņislavs Gudzuks. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka no padomju ideoloģijas mēslaines pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Čaku vispirms izvilka Pēteris Pētersons un Imants Ziedonis, tad Staņislavs Gudzuks un Jaunatnes teātris! Pēc tam jau Čaka atdzimšanas ēra vairs nebija apturama. Tāpat kā vēlākos gados nebija apturama Perestroika, kuras pamatos Latvijā, manuprāt, visvairāk “akmeņu” ievēla tieši rakstnieki un teātra ļaudis. “Puķu valoda” jeb zemteksts bija tas milzu spēks, kuru saprata visi — gan tauta, gan attiecīgo iestāžu darbinieki. Tikai ja vieniem tā bija savas esības apziņa, sapnis, kas gruzdēja atmiņu sārtā, toreiz vēl vārgā cerībā — varbūt, tad otriem šo “ziedu smarža” sagādāja vislielāko alerģiju. Tā pirmos Atmodas pavasara pulkstenīšus iesēja Imants Ziedonis ar savu “Kurzemīti”. Tad nāca Čaka ēra ar jautājumu:

 

“Ko stāvat jūs, zemie un sūrie,

Kam kabatās pūdējat dūres?

Lūk, logos stāv maize un svārki —

Tos ņemat!

Par putekļiem sūriem,

Par badu, par darbu, par naidu;

To gaidu

Jau kuro es dienu un gadu!

Ko stāvat jūs — zemie un vārgie?!

Jeb bail jums,

Bail no cietuma mūriem,

No atriebes dziļas un karstas,

Kas pārdrošos tvarsta?

Bail!?

Jā, pilsētas mirdzošie logi

Ir lieli, ir vareni logi!

Aiz viņiem stāv likums

un nūjiņas palsas,

Aiz viņiem stāv valsts —

Kaskota, durkļota valsts!

Jūs, zemie un sūrie,

Par maz jums vēl ienaida dūrē,

Jūsu spēks vēl par smagu

Jūsu bezspēks par lielu,

Lai jūs pārņemtu ielu

Un izraktu oļus!

Visapkārt vēl smocoša tumsa,

Un viņā es nedzirdu soļus,

Dobjus, draudošus soļus!

Manu dvēseli izmisums gumza!

Nebija izrādes, kad, šo vārdus runājot, manu miesu nepārņemtu zosāda un sajūta, it kā arī es pasauli varētu apgriezt otrādi! Atsevišķās reizēs es uzdrošinājos vārdu “visapkārt vēl smocoša tumsa” vietā teikt — visapkārt ir smocoša tumsa! Pauzē, kuru pēc šiem vārdiem izturēju, zālē valdīja klusums dziļāks nekā kapā. Nu pasakiet, vai tai laikā šāda teksta autors var palikt nesadzirdēts?! Nemaz nerunājot par to:

 

Akmenis, uz kā jūs stāvat — jūsu!

Katra puķe, ko jūs redzat — jūsu!

Koki, zāle, visa zeme — jūsu!

Tikai ticiet

Un nekad jūs nenogrimsiet,

Nenoslīksiet nebūtībā otrreiz,

Kur jau bijām simtiem,

simtiem gadu!..

Tad sekoja Jāņa Jaunsudrabiņa simtgade ar “Piemini Latviju!”. Ar dziļi dvēselisko Lūcijas Baumanes iestudēto “Saule rasa pilienā”. Tad — milzīgā ažiotāža Friča Bārdas atdzimšanas sakarā, kad kompartijas vadība kategoriski aizliedza pēc fināla dziesmas “Dzīvīte, dzīvīte..” vēlreiz atvērt priekškaru. Ēriks Ādamsons, Jānis Poruks, Jānis Akuraters, Sudrabkalns, Medenis — visi šie Baumanītes veidotie un iestudētie dzejas vakari bija kā ražens pavasara lietus latviešu izslāpušajām dvēselēm. Un kur tad vēl Gunārs Priede, Vizma Belševica, gudrais taktiķis un diplomāts Jānis Peters ar savu “Nakts pēc tautasdziesmas”, neapšaubāmais godavīrs Ojārs Vācietis — ar “Es mīlu garu lapegļainu gatvi, kur manī reiz ar nedzēšamu tinti ik asins pilienā bij’ rakstīts LATVIJA!” Ja tagad pāris nožēlojamu ambiciozu cilvēciņu cenšas viņu nomelnot, tad gribas teikt: paldies Dievam, ka viņš aizsauca dzejnieku pie sevis, lai Vācietim nebūtu jāpiedzīvo tas, ko savā laikā bija spiests pārdzīvot Čaks! Latviešiem ik pa laikam uz Dzīves Skatuves nostājas personas ar lāpstu rokās, lai veiktu savu kaprača darbu. Daudzos gados tautas izauklētās vērtības tiek aplietas ar iznīcības smārdu un samaltas pīšļos. Un pīšļos tiek samaltas izcilu personību dzīves un dzīvības!

Arī Čaka miesas guldīja kapā, bet viņa gars kā Klāsa pelni gruzdēja tautas sirdī, līdz pienāca Lielās Augšāmcelšanās brīdis! Un viss, ko dzejnieks ar savu sirds un asins balsi bija radījis, ieguva jaunu elpu, jaunu skanējumu, jaunu atbalsi.

Bet pat ļoti talantīgam cilvēkam, lai viņa radītais enerģijas lādiņš iegūtu visas nācijas sajūsmu, ir nepieciešama Augstākās Varas vadīta sakritība, ko citi dēvē par atbilstošu zvaigžņu stāvokli. Taču tas var notikt vienīgi tad, ja tu pats esi zvaigzne. Aleksandrs Čaks ar savu sveču lampiņu tika izstaigājis sētas un pagrabus, “kur mūžam tikai tumsa”, un kļuva par zvaigzni, “kas spīd tikai pēc nāves”. Brīžos, “kad sirdij grūts kas dzīvē darāms”, viņš kāpis līdz pat trepju galam un stāvējis kā liela kalna pierē. Smērējis uz sapņu sviestmaizes Mēnesi, “dzeltēnu kā sviests”. Izmalis Ziemassvētku kauju dvēseļu puteni, saukdams: “Sveiks, Čal! Piemini Sloku! Es, kritušais praporščiks Meldriņš! Sveicini dzīvos! Un aiznes sveicienus meitenei manai uz Šarlotes ielu!”. Izlasījis pie avīžu vecītes jaunākās ziņas, kliedzis, lai dod viņam bifeļa rēcienu, jo jutis, ka drīz plūdi nāks pār iekārtas un šķiru zirneklību! Sapņojis, ka varētu jau uzcelt namu ar simt desmit stāviem, bet vai pati dzīve šai namā būs labāka? — par to tikai cerējusi viņa sirds. Kad liepas satumsušas, izgājis ielās, kur “Brīvības bulvāris kā varenās naudas un frizēto liepu vislepnākā parāde”, un pie krūts, ne ar kartupeļu lakstu, bet astru, dziedājis dziesmu “par to meiteni naivo, kaļķa bālo un tievo kā slēpi, kura izdeva kādreiz kā krastmalā laivu savu maigo un bērnišķo klēpi”. Ar trīsošu sirdi stundām vērojis kā “miglā asaro logs”, līdz pēcāk aizvilcies ormanī vecā pa šaurajām mīļotās pilsētas ieliņām, kur nomalēs smaržo vēl siens, pats atstādams sirdi uz trotuāra. Līdz pienāca brīdis, kad:

 

Bij rudens vakars ar tumšu vēju,

Bij ilgi domāts un smagi iets!

Es vējā seju ar rokām klāju,

Man pretī nāca ar smaržu vāju

Tumšs īdzis krūmājs

un vēlīns zieds!

Tumšs īdzis krūmājs

un vēlīns zieds

Gar pašu malu, kur akmens ciets.

Bet savu soli es neapstāju,

Jo sirdī dega man rūgtums spīvs,

Vien tikai tālāk bez mitas gāju,

Līdz augstā kalnā es beidzot stāju.

Kur zila upe ar miglu sāju

Man galvu sedza kā vainags dīvs!

Man galvu sedza kā vainags dīvs

Un jutu atkal — es esmu dzīvs!

Dzīvs!

Tālumā aiz miglas piena,

Kur bij visām skumjām gals,

Kā uzvara un gaiša diena

No dziļuma un krasta pliena

Man pretī kāpa tautas balss!

Balss pilna asuma un žūžu

Par pasauli un tautas mūžu!

Rīga, sirmā Rīga,

Kas tu esi man?

Līksma ruda stīga, kas virs

galvas skan!

Es stāvu uz taviem stūriem

Un dziedu kā vēji un ods,

Tu esi mans beidzamais sūrums,

Mana slava, manas saknes,

mans gods!

Kad būs mana dziesma galā

Un mēle man nedegs vairs,

Tu, uzdurta mūžiem spalā,

Vēl ņirbsi kā sapnis kairs!

Bet es zem asfalta svara

Gulēšu irstošs un viens,

Taču salda būs nāves vara

Kā dzīvam medus un piens!

Jo zuzdams es nebūšu zudis,

Tāpat kā zvaigznes stars,

kas lielos tālumus jutis,

Mani glabās manas pilsētas svars!

Rīga, ņem mani, ņem mani visu

Kā dzīve, kā darbs un kā visums!

Rīga, tu pilsēta mana!

Rīga, Tu!

Rīga pieņēma viņa miesas, Rīga dziļi, dziļi sirdī paslēpa viņa garu, kurš kā Saucēja Balss savu triumfu piedzīvoja 70.–80. gados.

Ja kaut viena daļa no tautas vēstures simfonijas ir skanējusi zem kāda noteikta cilvēka zīmes, ko ar sajūsmu ir uztvēruši ļaužu tūkstoši, tad šis cilvēks ir iekļauts to vidū, kura vārds uz mūžīgiem laikiem tiek godāts ar vislielāko cieņu. Čaks savu misiju Tēvzemē bija paveicis. Pat toreizējā vara, tai dienā, kad atklāja piemiņas plāksni pie mājas Lāčplēša ielā, kur dzīves pēdējos gados mita dzejnieks, sapulcējušos ļaužu tūkstošu dēļ bija spiesta apturēt transporta kustību. Visa Lāčplēša iela bija kā satraukts, dūcošs bišu spiets. Tas bija paradoksāli satriecošs skats: blakus fiziskā spēka simbolam — vērša galvai (tajā laikā šai namā darbojās gaļas skārnis) pēkšņi atklājās neliela marmora plāksne ar uzrakstu — ČAKS! Vai kādreiz, saukdams “bifeļa rēcienu dodiet man”, dzejnieks būtu piesaucis šo sakritību?

Pasaule labi pazīst dramatisma pilno saukli “Moris savu paveicis, moris var iet!” Tāpat ik pa brīdim mēs saskaramies ar traģisko atziņu par tautas īso atmiņu. Protams, nevar gaidīt un prasīt, lai kāds noteikts Viens visu laiku būtu nepārtrauktā zenītā — mums ir arī citi, kuri mirdz. Mums ir ikdiena, mums ir dzīve un sadzīve ar savām rūpēm, ar priekiem un bēdām. Bet tāpat kā pēc ziemas nāk pavasaris, kā miglā norasojušā logā pēc laika iespīd saule — tā pienāk brīdis, kad tiek atdots pelnītais gods katram Vienam! Kaut reizi gadā, kaut reizi desmit gados!

Čaks var būt laimīgs. Viņa vārdu nes muzejdzīvoklis, kura durvis, pateicoties Andras Konstes vārdos nepārvērtējami paveiktajam sirds, prāta un roku ieguldījumam, ik dienas ar prieku ver skolnieki, studenti un cilvēki, kuru galvas jau sirmas, bet sirdī čakiskā jūsma, aizrautība un smeldze. Dzejnieka personīgās lietas te perfekti harmonē ar mūsdienu tehnikā pieejamiem literāriem, vizuāliem un muzikāliem eksponējumiem. Katru gadu oktobra beigās (dzimšanas dienas sakarā) tiek atzīmētas izvērstas Čaka dienas. Tie ir svētki ikvienam kultūras cilvēkam! Kopš dzejnieka simtgades ir iedibināta viņa balva, ko ik pa diviem gadiem pasniedz par sevišķiem sasniegumiem čakiskā gara un viņa mīļotās pilsētas Rīgas jaunatklāsmē. Čaks šobrīd ir viens no nedaudzajiem latviešu dzejniekiem, kurš nes ar savu vārdu saistītu balvu.

Nav vārdos izsakāma tā enerģija, kura pēc pusgadsimta kopš dzejnieka fiziskās nāves plūda no tūkstošbalsīgās Mežaparka lielās estrādes, kad Rīgas 800–gadē pāri koku galiem izskanēja “Miglā asaro logs”! Un vai kāds var iedomāt, ka kapos atskan “Augstu laimi, prieku!”? Bet Čakam tas skanēja! Skanēja viņa simtgades naktī. Pie simtniekā izliktas sveču gaismas kapos dzīvāk par dzīvu skanēja šis vēlējums. Un nevis bohēmiska pacēluma žvingulī, bet dziļas goddevības garā. Var rasties jautājums: vai tā nebija necieņa pret latvisko mentalitāti, vai tas nebija šīs klusās vietas un aizgājušo zaimojums? Nē — tajā brīdī ikvienam dziedātājam Čaks bija dzīvs! Virs galvas spīdēja “Mēness, dzeltēns kā sviests”, kailajos “kokos apklusa vēji”, kaut kur tālumā elpoja pilsēta un uz kopiņas saliktie ziedi izstaroja dzīvību!

Šogad Čakam — 102! Kārtējā Čakiāde. Ir pienākusi balvas dāvāšanas reize. Ir virmojušas kaislības, deguši radoši strīdi, jo būt par Čaka balvas laureātu ir nenoliedzams gods! Es personīgi šo saņemto dāvājumu pielīdzinu savulaik iegūtajam Tautas mākslinieka nosaukumam, ko tagad gan neviens vairs neatzīst. Bet tieši Čaks bija tas, kurš atraisīja manas aktieriskās potences!

Es pieļauju, ka arī turpmāk būs aktieri, dzejnieki, mūziķi, filozofi, jauno moderno tehniku mākslinieki, kuriem Čaka atstātais mantojums būs ģenerējis spožus radošus sasniegumus. Kuriem Rīga nozīmēs vairāk kā pilsēta, kurā mist. Rīga viņiem nozīmēs sāpi, rūpi, mīlestību, pagātni un nākotni! RĪGA nozīmēs — LATVIJA!

Nācijas pagātni nedrīkst nolikt dusēt un tikai sapņot par gaišo rītdienu. Tāpat kā nedrīkst aizmirst dižgarus, kuru dižums biežie vien ir atklājies pēc laika, ko mēs nevadām, kad runā nevis ikdiena, bet citas likumības. Kā Baha mūzika, kas savu nemirstību uzsāka tikai 100 gadus pēc paša komponista nāves. Tie ir katarses brīži, kad Liktenis izspēlē elkus, kad piedzimst pielūdzēji un piedzimst nīdēji, kad arī paši nākamie elki tiek nostādīti smagu pārbaudījumu priekšā, kad arī viņi izdara kļūdas, kuras nīdēji vēlāk veikli izmanto, lai vicinātu savu kaprača lāpstu. Arī Čakam bija mulsuma periods, kad piedzima vārsmas, kuras tagad lasot rada jautājumu — kāpēc, kas par lietu, vai to vispār ir rakstījusi tā pati roka?

Cilvēks ir tikai un vienīgi cilvēks un, iespējams, ka kāda Augstāka Vara apzināti liek viņam kļūdīties, lai vēlāk, dziļi pārdzīvojot un cenšoties izpirkt šo kļūdu, rastos vērtības, kuras simtkārt atsver īslaicīgo vājuma brīdi. Varbūt tas skan ciniski, bet Čaks pats to apliecina — “Tikai tas, kas dzimis mokās, nākt var pasaulei ar veldzi”.

Šī veldze nāk no tiem avotiem, kuri mums jāatrok, jo paši esam tos nezin kādu apsvērumu, muļķības vai apzinātas ļaunprātības dēļ kaut kad aizbēruši. Tāpēc ir vajadzīgi gudri rīkstnieki, kuri jūt un apjauš katra konkrēta avota vērtību un nepieciešamību, kuri prot pasniegt šo veldzi. Kas tā būtu par dzīvi, ja mums katrā jomā atrastos šāds rīkstnieks! Ja visi dižavoti ne(pie– un ap–)gānīti nestu savu veldzi! Dziļākā būtībā tādi rīkstnieki mums ir, bet nesalīdzināmi vairāk ir to, kuri par katru cenu cenšas pierādīt, ka grāvis ar purva rāvu ir vērtīgāks par skaidravota ūdeni. Čaks rakstīja: “Aiz muguras kā rāva noiets ceļš un niekabile guļ zem sirds kā kaltis zieds!”

Kā lai šodien, 2003. gadā, kāds ar vistīrāko dvēseli un vislabākajiem nākotnes nodomiem svaidīts jaunietis, kurš gluži kā Plūdoņa Atraitnes dēls, grib “kāpt kalnā visaugstākā” un atvērt dailes un zinību pils mirdzošos vārtus, neapmulst no subkultūras gūzmas? Neskatoties uz to, ka tautas gudrība māca “Ne viss ir zelts, kas spīd”, lielākais vairums vienmēr izvēlas iespēju iegūt tieši to un sekot lēmumam, ko diktē bara instinkts. Un tad triumfē vērtības, kas patiesībā ir nožēlojama niecība. Kā “uz prīmusa sildīts skūpsts”!

Nesaprotu, kas ir noticis ar mūsu Atmodas laika flagmaņiem — dzejniekiem un rakstniekiem? Kur palikusi pilsoniskā drosme un rūpe par latviešu kā kultūras tautas rītdienu? Gribas jautāt Čaka vārdiem — “ko stāvat Jūs, zemie un sūrie, kam kabatās pūdējat dūres”! Varbūt rieciens tik plāns, ka nespēkā neceļas roka, varbūt gaiss tik smacīgs, ka neskan balss? Bet varbūt nav, kas klausās, jo visi kā rubeņi riesto ap spožām un krāšņām svešzemju mākslīgām spalvām? Un nav jau pieklājīgi traucēt cilvēkus totāla kaifa brīdī.

Taču es ļoti ceru un ticu, ka atradīsies kāds, kuram būs līdz kliņķim “piegriezusies” šī rubināšana un kurš, līdzīgi Čakam, neizturēs un mauks: “Nelga, vai gribi par apsmieklu palikt? Celies! Celies un gāz! Gāz ar dūri uz galda tā, ka lai alus kauss kūleni apmet līdzīgi pāršautam zaķim, bet vāze ar ziediem metas gaisā, kur pakamps to grīda un sasitīs drumslās!”

Lūk, tā būtu pavisam cita uguņošana, salīdzinot ar tām, kuras mēs redzam un dzirdam vai ik pārvakarus Rīgas debesīs! Tās būtu ideju dzirkstis. Tas būtu kaut kas! Kaut kas, kas iezvanītu tik ļoti nepieciešamo Garīgo un Dvēseles Atmodu!

ESI SVEIKS,

MEISTAR ČAK!

Esiet sveiki visi, kuriem joprojām dzīvs Čaka gars!

Domas balsī Aleksandra Čaka 102. dzimšanas dienā, 2003. gada 27. oktobrī, no Rīgas Latviešu biedrības nama Lielās zāles skatuves