Starp ienesīguma iespējām un ierobežojumu aplokiem

Par nākotnes, par bioloģisko lauksaimniecību

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš — “Latvijas Vēstnesim”

1. Zaļā saimniekošana pie mums

Latvijā bioloģiskās lauksaimniecības politikas tiesisko pamatu veido Lauksaimniecības likums, Ministru kabineta (MK) 2002.gada 26.novembra noteikumi Nr.514 “Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites un sertifikācijas kārtība” un MK 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.232 “Bioloģiskās lauksaimniecības produktu apritē iesaistīto personu reģistrācijas kārtība un bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites valsts uzraudzības un kontroles kārtība”.

Lauksaimniecības likums arī definē: “Bioloģiskā lauksaimniecība — lauksaimniecības metode, kas pamatojas uz dabas pašregulēšanās procesu veicināšanu un augsnes bioloģiskās aktivitātes palielināšanu un nepieļauj ķīmiskās sintēzes ceļā rūpnieciski iegūtu minerālmēslu un pesticīdu, kā arī ģenētiski modificēto organismu un to produktu lietošanu.” Bioloģiskās lauksaimniecības produkti ir tie ražojumi, kam ir akreditētas institūcijas izdots bioloģiskās lauksaimniecības atbilstības sertifikāts.

Bioloģiskās lauksaimniecības produktu apriti pārrauga Pārtikas un veterinārais dienests, tas arī uzrauga un kontrolē bioloģiskās lauksaimniecības produktu un procesu atzīšanas kārtību, reģistrē bioloģiskās lauksaimniecības produktu apritē iesaistītās personas.

Pēc iestājas Eiropas Savienībā (ES) Lauksaimniecības likums un MK noteikumi zaudēs spēku, bet spēkā būs Lauksaimniecības un lauku attīstības likums, kas aizstās šobrīd spēkā esošo Lauksaimniecības likumu un noteiks bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles kārtību.

Ir vajadzīgs sertifikāts

Pašreiz Latvijā divas institūcijas ir tiesīgas sertificēt saimniecības, kuras strādā saskaņā ar bioloģiskās lauksaimniecības prasībām, un izsniegt tām sertifikātu — sabiedriskā organizācija (SO) “Vides kvalitāte” un SIA “Lauksaimniecības tehnikas sertifikācijas un testēšanas centrs”.

Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu iegūšanas procesā ir trīs stadijas:

• izziņa, ja uzņēmums uzsācis darbību bioloģiskajā lauksaimniecībā atbilstoši MK noteikumiem Nr.514 “Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites un sertifikācijas kārtība” (1.gads);

• pārejas perioda sertifikāts, ja uzņēmuma darbība atbilst bioloģiskās lauksaimniecības pārejas perioda prasībām (2.gads);

• bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts, ja uzņēmuma darbība atbilst bioloģiskās lauksaimniecības prasībām.

Bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumam ir noteikts pārejas periods — divi gadi, kad visa uzņēmuma lauksaimnieciskā darbība vienlaikus tiek pārkārtota atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības prasībām. Zemkopībā pārejas periods ir vismaz divi gadi pirms sējas vai daudzgadīgo kultūru gadījumā — trīs gadi pirms ražas novākšanas ar nosacījumu, ka lauki tiek apstrādāti un kultūraugi audzēti atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības prasībām.

Tiem, kas izlēmuši strādāt atbilstoši šīm metodēm, vispirms jāievēro visi noteikumi, kas attiecas uz parasto lauksaimniecisko ražošanu, bet papildus vēl klāt nāk tie, kas attiecas uz bioloģisko lauksaimniecību, piemēram, augkopībā jābūt lauku kartēm, kurās ir izstrādāts augu sekas plāns turpmākajiem pieciem gadiem, sēklas nedrīkst būt kodinātas utt.

Pēc sertifikācijas institūcijas SO “Vides kvalitāte” datiem, bioloģisko saimniecību skaits ir mainījies samērā strauji (sk.1.tabulu).

Pašlaik Latvijā reģistrēti jau 353 bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumi, tajā skaitā 158 — ar 1.pārejas gadu, 123 — ar 2.pārejas gadu, un bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu ir ieguvušas 74 saimniecības. Sevišķi straujš pieaugums noticis pēdējos gados: pērn bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumu skaits ir pieaudzis par 62% salīdzinājumā ar 2001.gadu. Valsts atbalsts, ko bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumi saņem subsīdiju veidā, ir veicinājis šo uzņēmumu skaita pieaugumu.

Sertificēto bioloģisko saimniecību skaita prognoze 2003.gadam pēc Latvijas rajoniem ir šāda: Preiļu — 63, Cēsu — 48, Aizkraukles — 26, Gulbenes — 23, Balvu — 21, Krāslavas un Madonas — pa 17, Ogres — 16, Liepājas — 14, Alūksnes un Kuldīgas — pa 13, Ludzas un Saldus — pa 11, Talsu un Rīgas — pa 9, Limbažu, Tukuma, Ventspils un Rēzeknes — pa 8, Valmieras — 7, Bauskas un Jēkabpils — pa 6, Valkas —5, Dobeles — 4, Jelgavas — 2.

Pašreiz sertificētās bioloģiskās saimniecības apsaimnieko kopējo platību 16 934 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, saražojot 2002.gadā augkopības produkciju par 1666 tūkstošiem latu un lopkopības produkciju par 490 tūkstošiem latu. Ražots: labība — 2186 t, gaļa — 270 t, piens — 3692 t, dārzeņi — 349 t, augļi — 87 t, medus — 69 tonnas.

Latvijā šobrīd sertificētās saimniecībās ražo šādu bioloģiskās lauksaimniecības produkciju: pienu, liellopu gaļu, cūkgaļu, jēru gaļu, cāļu gaļu, olas, augļus un ogas, saknes un dārzeņus, graudaugus, biškopības produkciju, zāļu tējas, garšaugus, sēnes, paipalu olas. Pārstrādes sfērā darbojas: graudaugiem — “Zelta kliņģeris” un “Ķelmēni” (rudzu maize, putraimi, manna, dažādas klijas, tumšie un gaišie griķi, griķu milti, diedzētas rudzu pārslas u.c.), liellopu gaļai — “Zaubes kooperatīvs”, tējām — “Ozoliņi” (gatavo dažādus maisījumus) un biškopības produkcijai. Tapšanas procesā ir olu pakotava, cūku kautuve, trušu kautuve un pusfabrikātu sagatavošana (Madona), piena pirmapstrādes un pārstrādes cehs, sulu pārstrādes līnija un saldētava, garšvielu maisījumu un uztura bagātinātāju ražotne. Preiļu rajona Rožkalnu pagasts ir pirmais bioloģiskais pagasts Latvijā.

Bioloģiskā

lauksaimniecība attīstīsies

Ir diezgan izplatīts uzskats, ka, lai saglābtu Latvijas lauksaimniecību un lai lauki nepaliktu tukšāki, viena no izejām ir bioloģiskā lauksaimniecība. Kā zināms, Latvijā apmēram puse zemnieku saimniecību ir tikai 10 hektāri vai mazākas (ja vidējais rādītājs ir nedaudz virs 20 ha). Tāpēc vairāk nekā 100 tūkstoši ģimeņu laukos dzīvo diezgan lielā nabadzībā. Nespēja attīstīt ražošanu novedusi pie naturālās saimniekošanas. Šādā saimniecībā ir visas iespējas ražot bioloģiskās lauksaimniecības produktus un nodrošināt ar tiem gan sevi, gan ģimeni. Bioloģiskā lauksaimniecība galvenokārt ir dzīvesveids, un lielākajai daļai zemnieku, kas ar to nodarbojas, tā ir naturālā saimniecība. Savukārt daudzi zemnieki bioloģisko lauksaimniecību uzskata par vienīgo lauksaimniecības attīstības iespēju, ar ko Latvija varētu konkurēt Eiropas tirgū.

Taču tā ir šā jautājuma viena puse. Vienlaikus arvien nopietnāk jādomā par bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanas attīstību arī kā nopietnu preču produkcijas ražošanas nozari tirgum. Arī te ražošanā ir vēlama lielāka koncentrācija. Piemēram, tipiskajās bioloģiskajās piena ražošanas saimniecībās izvēlētajās ES valstīs 1999.gadā situācija bija šāds: Lielbritānijā bija 62 govis ar 59 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes, Vācijā — attiecīgi 38 govis un 55 ha, Dānijā — 60 govis un 66 ha, Itālijā — 28 govis un 42 ha zemes.

Pašlaik Latvijā ar dažādas bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanu tieši nodarbojas tikai aptuveni 0,4% no saimniecību kopskaita un apsaimnieko šim nolūkam nepilnu procentu (0,7%) no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Daudzviet pasaulē bioloģiskā lauksaimniecība sāk ieņemt arvien nozīmīgāku vietu lauksaimniecības produkcijas ražošanā. Ne vienu reizi vien izskan konvencionālās jeb lielražošanas lauksaimniecības kritika: tā ražojot nevis to, ko cilvēks ēd, bet gan to, ko tirgotājiem izdevīgāk pārdot.

Saskaņā ar Zemkopības ministrijas sagatavoto projektu par bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas attīstību 2003. — 2006.gadam paredzēts bioloģiskās lauksaimniecības produktu ražošanā Latvijā sasniegt 2003.gadā 1% no lauksaimniecībā izmantojamo zemju (LIZ) platības jeb 26 000 ha, 2004.gadā 1,5% no LIZ jeb 36 000 ha, 2005.gadā 2% no LIZ jeb 46 000 ha, 2006.gadā 3% no LIZ jeb 56 000 ha.

Paredzēts sasniegt bioloģiskās lauksaimniecības produktu realizācijas kopapjomu 3% no kopējā vietējā tirgū realizēto lauksaimniecības produktu apjoma, vienlaikus sasniedzot bioloģiskās produkcijas lauksaimniecības produktu daudzveidību — 8 produktu grupas 2006.gadā un līmeni, kad bioloģiskās lauksaimniecības produktus regulāri iegādājas 2% patērētāju. Iecerēts līdz 2006.gadam izveidot arī bioloģiskās lauksaimniecības ražotāju, pārstrādātāju, pakalpojumu sniedzēju un tirgotāju kooperāciju.

2. Tautsaimnieciskās prasības zaļās saimniekošanas uzplaukumam

Pieaugot iedzīvotāju pirktspējai un rūpēm par savu veselību, paplašinās arī pieprasījums pēc veselīgas bioloģiski ražotas pārtikas. Mūsdienu pasaulē pieprasījums jau pārspēj piedāvājumu: bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas īpatsvars arī valstīs ar diezgan noteiktu orientāciju uz bioloģisko lauksaimniecību vēl ir samērā neliels — ap 5% no kopējā lauksaimnieciskās produkcijas apjoma, kas tomēr ir ievērojami lielāks nekā Latvijā bioloģiski ražotās pārtikas apjoms.

Latvijā pēc ekoloģiski tīriem lauksaimniecības ražojumiem pagaidām vēl nav īpaša pieprasījuma un to cenas maz atšķiras no tradicionālām, taču zināms klientu loks jau sāk veidoties. Noieta tirgus gan mūsu valstī, gan ārzemēs ir perspektīvs. Šai ražošanai nav eksporta kvotu. Bioloģisko lauku saimniecību skaita palielināšanās vairs nav atkarīga tikai no valsts sniegtā atbalsta subsīdiju veidā, bet arvien vairāk no zināšanām un atbilstoša, pasaulē atzīta sertifikāta iegūšanas.

Priekšnosacījumi bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai Latvijā varētu būt vairāki.

1. Bioloģiski ražotus produktus iegūst, nelietojot ķīmiskos pesticīdus un minerālmēslus, kā arī ģenētiski modificētos organismus. Priekšnoteikums ir veselīga augsne. Tehnoloģiju pamatā ir dabisko pašregulēšanas procesu veicināšana un augsnes bioloģiskās aktivitātes palielināšana, visu agrotehnisko pasākumu kopuma precīza ievērošana. Augsnes mikroorganismu darbību papildus veicina ar organisko mēslojumu, zaļmēslojumu, kompostu. Lieto specifiskus augsnes dzīvos organismus stimulējošus augsnes apstrādes paņēmienus, izmanto dabiskos preparātus augu un kompostu apstrādei.

2. Latvijā lauksaimniekiem ir ievērojami vieglāk ieviest bioloģiskās lauksaimniecības prasības, jo gan lielsaimniecību pastāvēšanas laikā, gan arī pēc tam uz vienu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes lietoja un joprojām lieto ievērojami mazāk minerālmēslu un pesticīdu salīdzinājumā ar intensīvi saimniekojošām ES valstīm. Tādējādi vide ir mazāk piesārņota.

3. Mazāks ražošanas blīvums (mājlopu skaits, intensīvo kultūru īpatsvars u.c.) un apkārtējā vide ir mazāk piesārņota. Latvijā videi saudzīgas lauksaimniecības attīstībai apstākļi ir daudz piemērotāki nekā ES valstīs, realizācijas iespējas tīrai produkcijai — ievērojami lielākas. Mēs laužamies pārpildītā tirgū ar intensīvi ražotu gaļu, pienu un graudiem, kaut racionālāk būtu novērtēt labvēlīgo vides stāvokli un akcentēt tīru produktu (neatkārtojot rietumnieku kļūdas).

4. Liela daļa cilvēku jau sapratuši ekoloģiskās pārtikas nozīmi veselības saglabāšanā. Arī Eiropas valstīs veiktās sociālās aptaujas liecina, ka lielākā daļa bioloģisko produktu pircēju ir pensionāri, kuriem jau ir veselības problēmas, un viņi saprot, ka ekoloģiskais uzturs ir viens no veidiem, kā saglabāt savu veselību. Otra grupa ir jaunās māmiņas un sievietes, kuras rūpējas par ģimenes ēdienkarti un tuvinieku veselību. Pagaidām maz par veselīgu uzturu domā jaunieši — viņiem ērtākās ir ātrās uzkodas.

5. Eksporta tirgus relatīvais tuvums iedzīvotāju blīvajās (un ar augstu pirktspēju) Rietumeiropas valstīs. Interesanti, ka Latvijā patērētājs maz pērk bioloģisko saimniecību ražojumus, jo nav uz savas ādas izbaudījis, kādu iespaidu uz veselību atstāj intensīvs vides piesārņojums. Rietumos pieprasījums pēc tīras pārtikas strauji aug.

6. Trīs ceturtdaļas no Eiropas tirgus aizņem importētie bioloģiskie produkti. Mūsu lauku saimniecībām iespiesties ES tirgū iespējams ar to, ka mēs šo preci spējam saražot lētāk nekā ES fermeri. Pat par spīti Eiropas valstu piekoptajai vērienīgajai bioloģisko produktu subsidēšanas sistēmai. Turklāt Eiropas patērētājs, pateicoties reklāmas kampaņām un izsmeļošām publikācijām presē par bioloģisko preču labvēlīgo ietekmi uz veselību, ir gatavs to pirkt tūlīt.

7. ES kopš 1999.gada ieviesa moratoriju ASV ražotās ģenētiski modificētās kukurūzas un citu graudaugu importam. “Eurobarometer” veiktais pētījums rāda, ka vairāk nekā puse eiropiešu būtu ar mieru maksāt vairāk, lai nopirktu pārtiku, kas nav ģenētiski modificēta. Taču jāatzīmē, ka šis pētījums liecina: tikai 81% aptaujāto ES pilsoņu jūtas pietiekami informēti par biotehnoloģijas nozari, kas nodarbojas ar pārtikas modificēšanu.

Latvijā kopš 2002.gada 1.jūlija ir spēkā noteikumi, kas atļauj ģenētiski modificētas pārtikas produktu importu un tirdzniecību, taču saskaņā ar ES noteikumiem uz šādu pārtikas produktu iepakojuma jābūt norādei, ka prece satur ģenētiski modificētus organismus. Ja kāds Latvijā vēlas ievest, ražot vai tirgot ģenētiski modificētus produktus, tie ir jāreģistrē Latvijas valdības izveidotajā Ģenētiski modificētu organismu un jaunās pārtikas uzraudzības padomē.

8. Bioloģiskajās saimniecībās tiek nodarbināts vidēji par 10—20% vairāk darbaspēka nekā citviet. Arī dārza kultūru audzēšanai bioloģiskajās saimniecībās nepieciešams vairāk darbaspēka nekā tradicionālās sistēmas saimniecībās. To, cik cilvēku strādā ar laukaugiem, nosaka saimniekošanas tips un audzējamās kultūras, un dažkārt nodarbināto skaits var būt pat divas reizes lielāks. Taču lopu fermās vairāk darbinieku nav vajadzīgs. Lopu skaits uz vienu hektāru ir par 60 līdz 80% mazāks nekā tradicionāli apsaimniekotajās lauksaimniecības zemēs.

9. Bioloģiskā saimniekošana palīdz īstenot vides aizsardzības prasības un uzturēt sakoptu bioloģiski daudzveidīgu vidi, ražot katras saimniecības specifikai un ražotāja kvalifikācijai atbilstošu bioloģisko produktu. Bioloģiskā saimniekošana rada iespējas laukos dažādot ražošanu, veicināt nodarbinātību, it īpaši depresīvajos lauku rajonos, kā arī paaugstināt lauksaimnieku ienākumus.

10. Bioloģiskās lauksaimniecības nākotne būs atkarīga no pašu zemnieku spējas pielāgoties mainīgajiem tirgus apstākļiem. Valsts ir uzsākusi un turpinās bioloģiskās lauksaimniecības atbalstu. Taču ne mazāk svarīgi ir, vai paši zemnieki varēs saražot konkurētspējīgu produkciju, veiksmīgi kooperēties un nodrošināt pietiekamu preču apjomu.

3. Ierobežojošie faktori

Attīstot bioloģisko lauksaimniecību un veicot investīcijas šajā nozarē, tomēr jābūt ļoti uzmanīgiem, ņemot vērā arī virkni negatīvo faktoru. Galvenie no tiem ir šādi.

1. Diemžēl zināšanu trūkums neļauj lauku saimniecībām sekmīgi pāriet uz bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanas tehnoloģiju, tas īpaši attiecas uz slimību, kaitēkļu un nezāļu apkarošanu, atbilstošas mēslošanas sistēmas lietošanu.

Galvenie bioloģiskās ražošanas principi:

a) augkopībā — atteikties no minerālmēslu un pesticīdu lietošanas, to vietā izmantojot organiskos mēslošanas līdzekļus (kūtsmēslus, vircu, kompostu u.c.), ievērot bioloģiskā augkopībā lietderīgās augu sekas, augsnes apstrādē izmantot bioloģiskā ražošanā pieņemtos paņēmienus;

b) lopkopībā — izmantot dzīvnieku ēdināšanā bioloģiski audzētu barību, atteikties no veterinārajiem farmaceitiskajiem medikamentiem, izmantojot no dabīgām vielām ražotus ārstniecības līdzekļus, kā arī nodrošināt dzīvnieku turēšanas apstākļus atbilstoši dzīvnieku labturības prasībām;

c) bioloģisko izejvielu pārstrādē — izmantot atļautās pārtikas piedevas un palīgmateriālus produkta ražošanai, piemēram, graudu pārstrādē nepievienojot miltiem mīklas uzlabotājus un citas ķīmiskas vielas — krāsvielas, emulgatorus, izmantot ierobežotu sanitāro apstrādes līdzekļu klāstu iekārtu un telpu tīrīšanai.

2. Pētījumos par bioloģisko lauksaimniecību un bioloģiskās saimniekošanas metodēm konstatēts, ka ražība un produktivitāte bioloģiskajās saimniecībās bieži vien ir zemāka nekā saimniecībās ar tradicionālo ražošanu, it īpaši konversijas (pārejas) periodā.

3. Plašāku attīstību kavē samērā nelielais šādi strādājošo saimniecību skaits un to izkliedētība visā valsts teritorijā. Tāpēc ir problemātiski atsevišķi savākt pienu, mājlopus, graudus, tos transportēt, pārstrādāt un realizēt kā pārtikas produktus, kas ražoti no bioloģiski izaudzētām izejvielām.

4. Turklāt arī ne visiem bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem ir iespēja saimniecībā izaudzēto realizēt Rīgā vai citviet Latvijā kā bioloģiski ražotu produkciju, tādēļ dažkārt nākas to pārdot par cenu, kāda ir pēc konvencionālās (tradicionālās) tehnoloģijas ražotajiem produktiem. Iznākumā bioloģisko saimniecību īpašnieki cieš zaudējumus.

5. Realizācija lielā mērā ir atkarīga no situācijas tirgū. Patērētāji gan prasa kvalitatīvu produktu un apgalvo, ka ir gatavi maksāt vairāk, bet, ienākot veikalā, nauda pircēja kabatā nosaka patērētāja galīgo izvēli.

6. Bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas noietu var bremzēt ierobežojumi un dažādas regulas viesu ēdināšanā lauku tūrisma mītnēs, kur saimnieki varētu piedāvāt brokastis, pusdienas un vakariņas. Jo tieši šis pakalpojums — bioloģiska pārtika — var radīt lauku tūrismam papildu pievilcību.

7. Problēmas rada tas, ka bioloģiski ražotajiem produktiem katrā valstī ir sava, atšķirīga sertifikācija, dažādas preču zīmes, kas patērētājiem rada neizpratni par to vai citu produktu.

8. Jāizstrādā pārtikas risku analīze, noteikt reālos riskus patērētājiem. Patlaban bez objektīva izvērtējuma bieži vien tiek uzsvērta minerālmēslojuma kaitīgā ietekme uz lauksaimniecības produkciju un cilvēka veselību.

9. Tā ir ilūzija, ka mēs Eiropā ieiesim, ja pievērsīsimies bioloģiskajai saimniekošanai. Lai ražotu ekoloģiski tīru pārtiku, tai ir jābūt atbilstošai cenai. Latvijā nav stabila vidusslāņa, kas varētu būt šo lauksaimnieku mērķauditorija. Daļēji ilūzija ir arī tā, ka lielu daļu vai visu šo produkciju varēs eksportēt. Eiropā ikviena ekoloģiskā saimniecība strādā vispirms tikai savam reģionam.

Iekšzemes kopprodukts Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2002.gadā bija 2260 latu, kamēr vidēji 15 ES valstīs tas bija 14 110 Ls jeb 6,2 reizes augstāks. Lietuvā tas attiecīgi bija Ls 2428, Igaunijā — 2857, Polijā — 3051, Slovākijā— 2703, Čehijā — 4267 un Ungārijā — 4000 latu.

10. Vienlaikus jāatzīmē pēdējā laikā publicēti pētījumu rezultāti par ģenētiski modificēto (ĢM) kultūraugu audzēšanas ekonomiskajām un vides priekšrocībām, ko veikuši biotehnoloģiskās industrijas uzņēmumi — “Monsanto” no ASV un “Sygenta” no Šveices. Secināts, ka ĢM lauksaimniecības attīstīšana varētu ievērojami palielināt lauksaimnieku ienākumus, tajā pašā laikā arī ievērojami samazinot videi kaitīgo ķīmisko vielu izmantošanu. Pētnieku pieņēmums ir šāds: ja sāktu audzēt tikai ĢM kartupeļus, cukurbietes un kukurūzu, atsakoties no bioloģiskās saimniekošanas, lauksaimnieki ES varētu papildus saražot 7,8 tūkstošus tonnu pārtikas, palielinot savus ienākumus par vairāk nekā 1,1 miljardu eiro (Ls 710 milj.) un samazinot pesticīdu izmantošanu par 9,8 tūkstošiem tonnu. Aptuveni pusi no papildu ienākumiem veidotu samazinātā pesticīdu, degvielas un darba spēka izmantošana, otru — lielāki ražas apjomi.

Arvien vairāk pārtikā tiek lietota ģenētiski modificēta pārtika. Biotehnoloģijas kompānijas paredz, ka 10—15 gadu laikā visi galvenie pārtikā lietojamie produkti būs modificēti. Šobrīd jau lietojam modificētu soju un kukurūzu. No šiem produktiem izvairīties nav viegli, jo no tiem iegūtās sastāvdaļas ietilpst gandrīz 80% pārtikas produktu.

4. Pašizmaksa un cena

Saimniekošanas praksē, attīstot bioloģisko lauksaimniecību, izmaksu kalkulācijā jābāzējas uz līdzšinējām konvencionālajām ražām un produktivitāti un nākamajā solī jāizdara vērtējumi — aprēķini par iespējamo ražību, produktivitāti un izmaksām pie bioloģiskajiem nosacījumiem.

Vairāku gadu apsekojumi liecina, ka Eiropas Savienībā bioloģiskajās saimniecībās iegūtās ražas ir daudz zemākas nekā tradicionālajās. Protams, šie rādītāji dažādos reģionos un valstīs dažādiem augiem ir atšķirīgi. Graudaugu ražības svārstības Viduseiropā un Rietumeiropā ir nelielas, bioloģiskās saimniecības saražo 60–70% no parasto saimniecību apjoma. Par ganībām un zālājiem pieejams maz datu, bet aptuvenas aplēses liecina, ka to apjoms sasniedz 70–100%. Kaut arī bioloģiskās saimniecībās ražotās gaļas apjoms līdzinās tradicionāli iegūtajam, mazāks lopu skaits uz hektāru un lielākas barošanas izmaksas galaproduktu padara dārgāku.

Attiecībā uz dārzeņiem, piemēram, ES eksperti vērtē iespējamo ražības kritumu pat par 20–50%.

Turpmāk — vēl

1.tabula

Bioloģisko saimniecību skaits un platības Latvijā