Par Eiropas neapdomīgo paššķelšanos

ASV kādreizējais ārlietu ministrs Henrijs Kisindžers:

Ar pēdējo ANO Ģenerālo Asambleju tika saistītas lielas cerības, ka Irākas krīzes radītā plaisa starp Eiropu un ASV varētu tikt pārvarēta. Šīs cerības neesot piepildījušās. Kāds ir jūsu vērtējums?

Es tomēr domāju, ka šķelšanās tika pārvarēta, ja arī ne kaut kādas formālas rezolūcijas formā. Kā dzirdēju, prezidentam Bušam un kancleram Gerhardam Šrēderam esot bijusi ļoti laba tikšanās, un man ir radies iespaids, ka arī francūži, kopumā neatsakoties no savām pozīcijām, nedaudz piekāpjas un vairs nesola izmantot veto tiesības. Uzskatu, ka atkal atsāksies ciešāka sadarbība un, manuprāt, Eiropas politiķi savos ārpolitikas principos vairs nav opozīcijā Savienotajām Valstīm.

Daudzajās diskusijās par transatlantiskajām attiecībām rodas iespaids, ka eiropieši un amerikāņi viens otru vairs nesaprot vai arī nevēlas saprast.

Daļēji tā ir tiesa, taču tam nav īpašas saistības ar valdībām. Tā ir jaunās paaudzes problēma — kā Eiropā, tā arī Amerikā. Tai ir izveidojies jauns vērtību saraksts. Amerika ir pavirzījusies vairāk pa labi no centra, bet Eiropa… kaut gan patiesībā ir grūti to visu ierindot kaut kādā vienā rāmī. Iespējams, ka Eiropā veidojas zaļo politikas, pacifisma un Eiropas identitātes kombinācija.

Šī ir pirmā paaudze, kas izaug ar datoriem un nevis ar grāmatām. Šis faktors veido tādu mentalitāti, kas vairāk balstās uz vizuālo informāciju par reāliem notikumiem un nevis uz ilgstošām pārdomām. Tas zināmā mērā ir attiecināms uz abiem Atlantijas okeāna krastiem. Tālab ikviens tiešs konflikts tiek uztverts daudz dramatiskāk nekā agrāk.

Ir dzirdamas brīdinājuma balsis, ka pašreizējās nesaskaņas starp Eiropu un ASV varētu novest pie pilnīgas šķiršanās.

Vienmēr jau ir bijušas viedokļu atšķirības, taču tās eksistēja, tā sakot, ģimenes lokā. Tomēr nespēju atcerēties, ka jebkad ir bijuši tādi izteikumi kā tagad par to, cik atšķirīgas ir eiropiešu un amerikāņu vērtības. Par to tagad Eiropā var lasīt bieži, ka Eiropa esot no Venēras, bet mēs — no Marsa. Nav šaubu, ka būtiskas atšķirības eksistē. Tomēr neticu, ka tās beigsies ar nepatīkamu šķiršanos. Tā vietā tagad mums ir jācenšas atrast kopīgās īpašības un vērtības. Ja vēlamies saglabāt transatlantiskās attiecības, mums lielāka uzmanība ir jāpievērš kopīgajām vērtībām un mērķiem.

Vai ir iespējams, ka pašlaik kā ASV, tā arī Eiropa raugās viena uz otru no “augstām morālām pozīcijām” un no turienes nespēj viena otru saprast vai sadzirdēt?

ASV neeksistē kaut kāds naidīgums pret Eiropu — drīzāk tā ir vienaldzība nekā naidīgums. Eiropā pret Ameriku naidīgums ir izjūtams vairāk. Tiesa gan, eiropieši apstrīd jebkādu antiamerikānismu, taču intelektuāļu aprindās un “pļāpājošajās aprindās” tas eksistē.

Savā grāmatā “Amerikas izaicinājums” Amerikas ārpolitikai jūs esat izvirzījis vairākas prasības — lielāku vienprātību, lielāku starptautisko sadarbību. Patiesībā ir noticis pavisam kaut kas cits. Jūs prezidentam Bušam ieteicāt, lai viņš aicina amerikāņus būt pieticīgākiem un pazemīgākiem, taču arī par to nav ne runas.

Pirmkārt gribu teikt — man patīk prezidents Bušs, man viņš patiešām patīk. Priekšvēlēšanu laikā es atbalstīju viņa pretinieku senatoru Džonu Makeinu, taču Bušu es respektēju. Ir jāsmejas par viņā tēlu, ko ir radījuši Eiropas mediji. Tam nav nekāda sakara ar realitāti. Bušs nāk no Teksasas un izauga bez jebkāda kontakta ar eiropiešiem. Mediju ieskatā tas atšķir Bušu no viņa tēva. Taču arī jaunākās paaudzes eiropieši atšķiras no saviem tēviem.

Kāda doma jūsu grāmatā ir īpaši iespiedusies atmiņā: gudra Amerikas administrācija censtos panākt labākas attiecības ar Irānu. Savukārt prezidents Bušs ir ieskaitījis Irānu “ļaundaru asī”.

Irānas jautājumā ironija ir tāda: kad abas valstis problēmu vērtē no savu nacionālo interešu viedokļa, tad tās redz, ka starp Irānas un ASV interesēm nav daudz pretrunu. Taču, kamēr Irāna tiek uzskatīta par revolucionāru valsti, kas aizstāv terorismu ne tikai vārdos, bet arī darbos, — tad dialogs ir visai sarežģīts. Tāds ir mans viedoklis.

Parunāsim par multilaterālisma un unilaterālisma problēmu. Jūs esat neatlaidīgi brīdinājis ASV no vienpusējas rīcības. Arī šajā gadījumā notikumu attīstība ir citāda.

Man nepatīk debatēšana par multilaterālismu vai unilaterālismu. Ja ekstrēmā veidā pielieto multilaterālismu, tad iespējams ikvienu ASV darbību apturēt ar veto tiesībām. Turklāt tas liegtu Amerikai iespēju noraidīt lietas, ko vēlas panākt eiropieši, piemēram, vides aizsardzībā vai jautājumā par Starptautisko tribunālu. No otras puses, pārliecīgs unilaterālisms nav savienojams ar starptautisko sistēmu. Tomēr nebūtu īpašu iemeslu bažām, ja mums būtu skaidra vienprātība ar Eiropu par kopīgu koncepciju. Tad priekšplānā neizvirzītos veto tiesības, bet gan kopīgie uzdevumi. Tad būtu iespējamas kopīgas debates par to, kas ir multilaterāls un kas — unilaterāls.

Ikviena tauta, arī pati mazākā, vienmēr iestāsies par to, ka atsevišķi tās nacionālās politikas elementi nekad nedrīkst būt pakļauti jebkura citas valsts veto tiesībām. Bet tad rodas jautājums — kā definēt šos elementus? Tāpēc multilaterālajos jautājumos nevar būt nekādu absolūtu veto tiesību.

Taču šī problēma nav atrisināma, ja ilgstoši debatē par multilaterālismu, jo tad rodas draudi, ka viss pārvēršas par debašu klubu. Ir jānosaka kopīgie mērķi. Manas personīgās saknes ir transatlantiskajās attiecībās. Es ārkārtīgi nožēlotu to sabrukumu.

Kā šajā situācijā būtu jārīkojas Eiropai, piemēram, sastopoties ar ASV aizsardzības ministra Donalda Ramsfelda koncepciju par “veco un jauno Eiropu”?

Pret manu labo draugu Ramsfeldu ir jāizturas taisnīgi. Eiropas mediji visu iztēlo tā, it kā viņš piepeši būt parādījies no aizkulisēm, pateicis kaut ko par “veco un jauno Eiropu”, un tad atkal pazudis. Patiesībā tas notika kādā NATO sanāksmē. Ramsfelds vēlējās Turcijā izvietot NATO raķetes, kas būtībā bija rutīnas jautājums, kas līdz tam nekad nebūtu apšaubīts. Bet Francija un Vācija izteica savu veto. Tas bija agrāk nepiedzīvots notikums. Tad kāds viņam pajautāja, vai tas esot raksturīgi jaunajām (transatlantiskajām) attiecībām, un tad Ramsfelds to pateica.

Neeksistē nekāda amerikāņu politika, kas censtos panākt Eiropas šķelšanos. Zināmā mērā Eiropa pati ir sašķēlusies.

Pēc “DIE PRESSE”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas un “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, — saīsinājumā.