Par mazo dalībvalstu sacelšanos

Atkal tiek runāts par konfliktu, kurš šķietami Eiropā nemaz nepastāv: jau pirms trim gadiem, kad 15 valdības ar lielām grūtībām spēja vienoties par Nicas līgumu, kas veido pamatu pašreizējai ES, masu mediji plaši izrunājās par “mazo valstu dumpi”. Toreiz ES mazvalstiņas Luksemburgas premjers Žans–Klods Žunkērs protestēja: “Kopš 1982. gada es esmu darbojies ES Ministru padomē un vēl nekad neesmu pieredzējis konfrontāciju starp lielajām un mazajām dalībvalstīm”. Tagad 25 valdības strādā pie jaunas Eiropas konstitūcijas izveidošanas. Un atkal fonā skan pazīstamā mūzika: “Punduri gatavo sacelšanos”. Un atkal zinātāji krata galvas. “Es nezinu nevienu vienīgu gadījumu, kad lielās valstis būtu vienojušās kopīgi pret mazajām,” nesen savu sašutumu pauda kāds vācu diplomāts. “Tā ir pilnīgi mākslīgi radīta diskusija.”

Tomēr Eiropas realitāte, kā vienmēr, ir sarežģīta. No vienas puses, notiek garlaicīgais likumu izstrādāšanas darbs ar nepārtraukti mainīgām lielo un mazo dalībvalstu koalīcijām. No otras puses, tādi reti notikumi kā Romas Starpvaldību konference provocē arī vecās nacionālistiskās bailes. Kad Eiropai tiek izstrādātas pilnīgi jaunas vadlīnijas, katra valdība sev vaicā, kādu vietu ieņems tās vadītā valsts arvien lielākajā un sarežģītākajā valstu struktūrā. Šādas bažas nav tikai mazajām Eiropas valstīm vien.

Jaunajā Eiropā līdzsvars starp lielajām un mazajām valstīm jūtami izmainīsies. Savā starpā tās ievērojami atšķiras: Vācijā vien dzīvo 18,22% visu ES iedzīvotāju, bet Maltā — tikai 0,08%. Jauna 25 dalībvalstu Eiropa ir punduru karaliste — starp jaunajām dalībvalstīm tikai Polija ar 8,58% iedzīvotāju ir uzskatāma par vidēja lieluma valsti. Pārējās deviņas jaunās dalībvalstis kopā pārstāv tikai 8% ES pilsoņu.

Nākamajām dalībvalstīm vēl ir jāatrod sava vieta kopienā. Tāpēc tās īpaši neatlaidīgi cīnās par savu stratēģisko ietekmi. Tomēr punduru koalīciju vada divas mazās vecās ES dalībvalstis: Austrija (1,79% ES iedzīvotāju) un Somija (1,15%). To galvenās intereses ir saistītas ar ES Komisiju, tas ir, ar institūciju, kas ar saviem priekšlikumiem iedarbina ES likumdošanas mašinēriju. Tajā ikvienu dalībvalsti vajadzētu pārstāvēt vienam balsstiesīgam komisāram.

Mazās valstis kategoriski noraida priekšlikumu samazināt komisāru skaitu līdz 15, kas tiktu iecelti amatā pēc rotācijas principa. Ja tiks saglabāts princips “viena valsts — viens komisārs”, tad teorētiski 13 mazās valstis, kas pārstāv tikai 11% no ES iedzīvotājiem, varētu izvirzīt nopietnus priekšlikumus. Šāds izkārtojums satrauc lielās valstis — Vāciju, Lielbritāniju, Franciju un Itāliju. Tāpēc tās vēlas iegūt proporcionāli lielāku ietekmi vismaz ES Padomē, izmantojot jaunu balsošanas sistēmu. Šim priekšlikumam savukārt asi pretojas vidējā lieluma valstis — Polija un Spānija...

Pēc “SÜDDEUTSCHE ZEITUNG”