Pulcējamies, lai atcerētos un godbijībā noliektu galvas

Vakar Rīgā un citur Latvijā pieminēja tos, kas tika nosūtīti mocekļu ceļos nezināmā tālumā

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 14. jūnijā, pie Brīvības pieminekļa:

Uzruna Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā pie Brīvības pieminekļa 2000. gada 14.jūnijā

Augsti godātie represētie, mīļie tautieši, dāmas un kungi!

Mēs esam pulcējušies tautas sēru dienā, kad pieminam pirmās masu deportācijas, kas tika vērstas pret mūsu tautu un zemi. 1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju nevainīgi civiliedzīvotāji bez tiesas prāvas, bez likumīgiem apsūdzības aktiem tika vienkārši paņemti kā noziedznieki un nosūtīti mocekļu ceļos nezināmā tālumā, kur daudzi no viņiem zaudēja dzīvību, citi pavadīja garus gadus mokošos un necilvēcīgos apstākļos, un tie, kas atgriezās mājās, atnāca bieži ar sabojātu veselību, atrada savā dzimtajā zemē savu mantu piesavinātu, savu vietu aizņemtu, atrada līdzcilvēkus, kas bieži no viņiem novērsās un nebija gatavi sniegt viņiem palīdzību.

Tas bija noziegums. Tas bija noziegums pret latviešu tautu, jo lielākais vairums bija latviešu tautībai piederīgie. Tas bija genocīds pret latviešu tautu, tas bija noziegums pret Latvijas valsti un nāciju, jo starp aizvestajiem bija arī ebreji, vācieši un citu tautību piederīgie. Šī akcija bija pirmā no daudzām, kuru nolūks bija salauzt Latvijas Republikas aizstāvju rindas, salauzt viņu stāju, salauzt viņu apņēmību un pārliecību par savām tiesībām dzīvot savā brīvā un neatkarīgā valstī. Tā bija terora akcija, kuras nolūks bija iebaidīt tautu. Tā bija terora akcija, kas bija vērsta uz mūsu tautas iznīcināšanu, lai mazinātu to iedzīvotāju skaitu, kas varētu pretoties komunisma varai.

Te runājam par noziegumiem kā genocīdu. Te ir runa par noziegumiem pret cilvēci. Šiem noziegumiem gan mūsu Kriminālkodeksā, gan visā starptautiskā praksē nav noilguma. Tie ir noziegumi, kuri ir un paliek sodāmi mūžīgi mūžos līdz tam brīdim, kamēr vēl pēdējais, kas tajos piedalījies, ir dzīvs un ir iespējams atrast pierādījumus, lai stātos tiesas priekšā. Te nelīdz atrunas par to, ka dažam varbūt trīc rokas šajā brīdī, kad viņš sēž uz apsūdzēto sola, jo, kā teica kāds no cietējiem, — ne tajā brīdī, kad viņam bija jāparaksta izsūtīšanas pavēles, roka viņam trīcēja, lai apturētu šo žestu. Tie paši likumi, kas ir spēkā, lai vajātu nacisma noziedzniekus, lai vajātu tos, kas ir piedalījušies holokaustā, kas ir pastrādājuši noziegumus pret cilvēci nacistu okupācijas laikā, ir spēkā pret tiem noziegumiem, kas notikuši komunisma okupācijas laikā.

Mēs esam šeit pulcējušies, lai paustu pasaulei savu sašutumu, savu protestu pret šīm necilvēcībām. Mēs esam pulcējušies, lai atcerētos un godbijībā noliektu galvas to cietušo priekšā, kuri visas šīs šausmas ir pārdzīvojuši un kuri vēl ir mūsu vidū. Arī viņu piederīgo, viņu pēcnācēju priekšā mēs godbijībā varam noliekt galvas. Šī atcerēšanās ir vienīgais gandarījums, ko viņiem spējam pasniegt, jo nav mums līdz šim bijis iespējams un nebūs arī nekad pilnam saukt tiesiskās atbildības priekšā visus tos galvenos, kas par šiem noziegumiem un to ieceri bija atbildīgi. To mēs saprotam it labi.

Tāpat nevaram pat cerēt uz atlīdzību vai kompensāciju, jo nav jau tādas iespējas izrēķināt kaut vai naudas summās, ko maksā cilvēkam katrs viņa dzīves sabojātais gads, ko maksā izšķirtas ģimenes, ko maksā atraitnes un mazu bērnu ciešanas. Nav iespējams neko tādu ar naudas kompensācijām apmaksāt. Pat atvainošanos no tiem, kas ir atbildīgi, mūsu represētie nav saņēmuši.

Tādēļ es šeit ne kā Valsts prezidente, bet kā cilvēks vēlētos izteikt mūsu atvainošanos kā cilvēkiem visu to cietušo priekšā, kas ir savā mūžā piedzīvojuši necilvēcību, nežēlastību un sava cilvēcīgā goda pazemošanu. Mēs nespējam atrisināt šo lietu, kā to darītu normālā kriminālā procesā. Mēs nevaram atrast īstos vainīgos, nedz arī tos sodīt, bet mūsu pienākums ir nosodīt šīs rīcības kā tādas un deklarēt skaļi un publiski, ka tās bija noziedzīgas un nosodāmas rīcības. Mūsu pienākums ir neaizmirst to faktu, mūsu pienākums ir mācīt saviem bērniem par notikušo, lai viņi saprastu, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi, un lai viņi gādātu, lai nākotnē tā tas vairs neatkārtotos. Tā jau ir visa vēstures mācības dziļākā jēga.

Tas nenozīmē, ka mēs kā tauta dzīvojam tikai sērās un domās par savu pagātni. Taisni otrādi, izrādot cieņu tiem mūsu vidū, kas ir piedzīvojuši netaisnību, mēs tikai augstāk ceļam paši savas valsts un savas nācijas godu. Mēs apliecinām savu lepnumu par to, ka piederam Latvijas valstij un Latvijas tautai. Mēs apliecinām to, ka viņu ciešanas nebūs bijušas veltīgas, jo tā valsts, kuras vārdā viņi dabūja ciest, tā valsts, kuras vārdā viņi tika netaisni sodīti, lūk, tā valsts tagad ir atdzimusi. Mēs esam par viņu atbildīgi, mēs gādāsim, lai viņa paliek visas pasaules brīvo valstu kopienā. Mēs visi kopā gādāsim, lai tā būtu tāda valsts, kā jūs, pārdzīvotāji, kā jūs, cietēji, savā laikā to bijāt cerējuši. Tas ir mūsu svētākais pienākums. Un to mēs uzņemamies, un par to mēs gādāsim.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Vakar, 14.jūnijā, pie Brīvības pieminekļa: Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Grīnbergs; Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Visvaldis Aivars, Ministru prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume