Ceļojumā aiz trijiem gadsimtiem

Latgales Kultūras centra izdevniecība laidusi klajā Kazimira Buiņicka grāmatu “Priestera Jordana atmiņas. Inflantijas aina XVII gadsimtā”

Tas ir liels Latgales kultūrvēstures entuziasta un pētnieka profesora Pētera Zeiles nopelns, ka mūsdienu sabiedriskās domas apritē atgriezies 19. gadsimta publicista, vēsturnieka, rakstnieka, visu mūžu Latgalē nodzīvojušā poļu muižnieka Kazimira Buiņicka (1788 — 1878) vārds. Viņš devis ļoti lielu ieguldījumu Latgales vēstures izpētē un aprakstīšanā. Šis muižnieks bija izteikts humānists un daudz domāja un darīja, lai atbrīvotu zemniekus no dzimtbūšanas jūga. Viņš sarakstīja un publicēja vairākus Latgales vēsturei un problēmām veltītus darbus. Ievērojamākais no tiem ir plašais apcerējums “Inflantija”, iespiests poļu “Vispārējās enciklopēdijas” XII sējumā 1863. gadā. (Bujnicki K. Inflanty (Vidzemme) // Enciklopedia Powszechna. Warszawa, 1863. S. 545—561). Otrs ievērojams Latgales stāvoklim un iedzīvotājiem veltīts K. Buiņicka darbs ir publicistiska rakstura grāmata divās daļās — Ceļojums pa maziem ceļiem (Wedrowka po malych drogak 1—2, Wilno, 1841). K. Buiņickis noorganizēja un vadīja pirmā Latgales jautājumiem veltītā astoņus gadus iznākušā biezā žurnāla jeb almanaha Rubon (1842 — 1849) izdošanu, bet par viņu Latvijas enciklopēdijās un vārdnīcās nekas nebija izlasāms. Šis autors sarakstījis arī vairākus romānus un lugu.

Plašs raksts par K. Buiņicki atrodams Zviedrijā iznākušā Dzimtenes kalendāra 1980. gada numurā. Tas ir sirmā katoļu priestera Staņislava Kučinska apcerējums “Dagdas kungs un latviešu draugs Kazimirs Bujnickis”. S. Kučinskis atzīst, ka K. Buiņickis mūsu kultūras vēsturei ir uzrakstījis ne vienu vien lappusi, tā padarot bagātāku un īstenībai atbilstošāku mūsu senču radīto un mums atstāto vērtību pūru. Profesors P. Zeile ar redzīgu aci izlasīja šo un arī dažus citus materiālus par 19. gadsimtā dzīvojušo pētnieku un ķērās pie viņa darbu apzināšanas, izvērtēšanas un sabiedrības iepazīstināšanas ar viņa devumu. Tapa daudzas publikācijas, referāti un tagad — K. Buiņicka romāna “Priestera Jordana atmiņas” izdevums Rišarda Labanovska tulkojumā no poļu valodas ar vērtīgiem tulkotāja komentāriem, kuros skaidroti daudzi 17. gadsimta poļu sabiedrībā sastopami jēdzieni un reālijas — amati, dienesta pakāpes, naudas vienības, garuma un svara mēri, ordeņi, sadzīves priekšmeti, kulta piederumi, apģērbi, ieroči utt. Komentāru varēja būt pat vēl vairāk, jo palikušas arī dažas nepaskaidrotas vietas, piemēram, ievadvārdos minētā autora stila attīrīšana no makaronismiem, kas S. Kučinska skaidrojumā nozīmē — attīrīšanu no latīņu valodas ietekmes.

Autors darbu rakstījis sava laika, t.i., 19. gadsimta otrās puses, poļu valodā ar ļoti daudziem citvalodu iestarpinājumiem. Tomēr jāatzīmē, ka viņš bija ļoti izglītots cilvēks, un viņa valoda ir bagāta un niansēta, un liekas, ka tulkotājs to atveidojis visnotaļ veiksmīgi. Tulkotājs mūsdieniskojis tekstu, mūsu dienām atbilstošā rakstībā sniegdams arī daudzu vietu nosaukumus, ko autors bija lietojis tajos laikos pieņemtā vāciskā vai arī poliskā formā. Tā Daugavpils oriģināltekstā bija rakstīta kā Dinaburga, Ludza — Ļucina, Krustpils — Kžižburga, Rēzekne — Žežica, Viļaka — Marienhauzena, Koknese — Kokenhauza, Cēsis — Vendene, Sigulda — Zēgenvalde. Tulkotājs latviskojis arī daudzos latīņu, kā arī dažus franču un itāļu un pat portugāļu valodā lietotos izteicienus, bībeles, antīko tekstu un citu dzejdarbu citātus no dažādām valodām gadījumos, kad par citētā dzejas teksta latviskotāju nav uzrādīts cits atdzejotājs. Nedaudzās K. Buiņicka tekstā latviski rakstītās rindas tulkotājs ir atstājis negrozītas, un tajās varam saskatīt autora izpratni par viņa laikā Latgales teritorijā lietoto latviešu valodu.

Autors darbam devis apakšvirsrakstu — Inflantijas aina XVII gadsimtā un veltījis to Saviem novadniekiem, senās Inflantijas pilsoņiem. Tātad romānā tēlota 17. gadsimta Latgale.

Tas ir poļu — zviedru kara laiks, un lielu vietu romānā arī aizņem tieši karadarbības apraksts. Autors bijis ļoti izglītots cilvēks, viņa rīcībā ir bijušas arī plašas bibliotekas, viņš ir daudz strādājis un pētījis, un darbs var lepoties ar lielu vēsturisku ticamību un precizitāti. Te parādītas daudzas konkrētas vēsturiskas personas, galvenokārt karavadoņi un pat Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Tomēr karadarbība, karavadoņi un varoņi nav galvenais, kādēļ autors savu darbu ir rakstījis. Viņš ir polis, kas visu mūžu dzīvojis Latgalē, mīl arī savu mazo dzimteni — Latgali jeb Inflantiju, smagi izjūt tajā valdošo sociālo netaisnību. Viņš ir katolis, kam dziļi rūp jautājums par to, kā risinājusies kristianizācija viņa dzimtajā pusē, un sāp tas, ka ļaudīm nereti kristīgā ticība uzspiesta arī varmācīgi, kaut gan pret to ir protestējusi Baznīcas virsvadība, ir izdota īpaša pāvesta bulla. Gaiša, cildena, dzīves gudra garīdznieka tēlam ir liela vieta un nozīme visā K. Buiņicka daiļradē.

Romānā uzsvērts fakts, ka vēl 17. gadsimta Inflantijā ne vienā vien vietā dziļos meža biezokņos kā saliņas bija saglabājušās vietējo iedzīvotāju apmetnes, kur ļaudis dzīvoja nekristīti un piekopa savu pagānisko ticību, rituālus un tradīcijas. Bet grāmatas priekšvārdā, oponēdams dažu lasītāju iebildumiem un šaubām par šādas nezināmas apmetnes iespējamību, autors norādījis, ka pat 18. gadsimtā Ludzas apriņķa mežos atklāta tāda ļaužu nometne, par kuru neviens nekā līdz tam nebija zinājis. Tāda, saukta Sala, atradās arī romānā tēlotās Aulejas muižas tuvumā. Pēc nostāstiem šī Sala radusies tad, kad pēc Dinaburgas bruņinieku pils uzbūvēšanas iedzīvotāji bēguši projām, meklēdami patvērumu citur. No Salas muižas ļaužu rokās nokļuva latviešu meitene Roze, kura, vairākus gadus nodzīvojusi poļu muižnieku ģimenē, iespaidota no gudrā un taisnīgā priestera, Jezuītu ordeņa brāļa Anzelma, no laba prāta pieņēma kristīgo ticību. Tomēr no tās stūrgalvīgi atsacījās viņas audžutēvs, sirmais latvietis Ūzuleņš, līdz kamēr priesteris Anzelms viņu pārliecināja ar savu gara spēku. Arī Ūzuleņam nācās atzīt, ka kristīgo ļaužu Dievs, oriģinālā krysteitu ļaužu Dīvs ir stiprāks par senču pagāniskajiem dieviem.

Liekas, ka tieši vietējo iedzīvotāju kristianizācija un tās metodes, Inflantijas pamatiedzīvotāju situācija, viņa dzimtenē dzīvojošo dažādu tautību un kultūru cilvēku tuvināšanās un integrācijas iespējas, jezuītu ordeņa vēsturiskās misijas apzināšanās ir tie pamatjautājumi, kuri nodarbināja publicistu un rakstnieku un kuru apzināšanas un risinājuma meklējumu dēļ arī rakstīts šis romāns.

Rakstnieka plašās zināšanas vēsturē, vietējās muižniecības ciltskoku, radurakstu un veikto varoņdarbu pārzināšana, vietējās garīdzniecības pārstāvju personiska pazīšana, dažādu Latgales apvidu un apdzīvotu vietu — Rēzeknes, Ludzas, Viļakas, kuras apkārtnē bija milzīgi meži, Volkenberga jeb Mākoņkalna, kur bija poļu ieroču noliktavas, Feimaņu, Bukmuižas, Dagdas, Līksnas, Kokneses, kur senā pilī bija apmeties Zviedrijas karalis, pazīšana līdz pat topoloģiskām precizitātēm, valodu zināšanas deva iespēju uzrakstīt darbu, kas veido plašu 17. gadsimta Latgales panorāmu. Ticami un pārliecinoši tēlotas dažādu tautību un dažādu šķiru cilvēku attiecības, kungu un zemnieku, žīdu un čigānu dzīve un ieražas. Mūsdienu lasītājam, kas maz pārzina šo laikmetu un dzīves apstākļus, šis darbs var būt vērtīgs ieguvums. Tas ir laikmets, par kuru kaut kāds priekštats mums ir varbūt gandrīz vai vienīgi no H. Senkeviča romāniem “Ar uguni un zobenu”, “Plūdi” un “Pans Volodijevskis” u.c., kā arī pēc to motīviem veidotām filmām.

Lieka nevarētu būt arī piezīme, ka šis darbs neapšaubāmi ir ietekmējis rakstnieku Antonu Rupaini, kura romāna “Baltie tēvi” darbība arī risinās 17. gadsimta Latgalē un kur vēstīts par to, kā Dominikāņu ordeņa locekļi, saukti par baltajiem tēviem, ar poļu muižnieku Šostovicku materiālu atbalstu dibina un būvē Aglonas baznīcu un klosteri, pievērš kristīgajai ticībai vietējos ļaudis. Atsauce uz K. Buiņicka darbu un tajā tēloto mežā sagūstīto latviešu meiteni atrodama A. Rupaiņa romāna pašā pirmajā lappusē, tiesa, gan tikai 1963. gadā grāmatā izdotajā variantā. Romāna pirmpublicējumā 1937. gada “Atpūtā” tās nav. Tomēr tur ir viss pārējais ar K. Buiņicka darbu kopīgais — sižetiskā līnija par pagānu ciemu meža biezoknī, par viņu svētvietu, bērna nolaupīšana, latviešu vidē augušas meitenes pievēršana kritietībai, cildena katoļu priestera tēls.

Arī Antonu Rupaini dziļi nodarbināja jautājums par kristietības ieviešanas metodēm viņa dzimtenē, par senču reliģisko uzskatu un kristiānisma attiecībām, par to, ka tajos nemaz nav daudz pretišķību, ka abos dominē cildeni ētiski ideāli.

Protams, ne jau visu, kas rakstīts kā K. Buiņicka, tā A. Rupaiņa literārajos darbos, var uzskatīt par pierādītu un zinātniski argumentētu patiesību. Piemēram, interesants, taču stipri vien subjektīvs ir poļu autora skatījums uz latviešu pirmskristietības laika reliģiskajiem uzskatiem, dievu panteonu, bēru un kāzu ieražām. Augstākais garīdznieks latviešiem esot bijis krīvu krīvs, zemāks garīdznieks jeb burvis saucies virsaitis, oriģinālā — Wuršaitis. Tur bija vaidelotes, kas godāja uguns dievību. Minēta vēl Austra jeb vakara blāzma, tulkotājam pareizi aizrādot, ka tā ir rīta blāzma, Pērkons, Liktens, Autrimps, Pramšans, Bublis. Lielā cieņā bija svētaisozols, kas atradās ciema vidū. Iedzīvotāji ticēja, ka tas spēj vēstīt pareģojumus un izsacīt spriedumus. Lielākā daļa no minētajiem, protams, nav nekādi latviešu dievi, tie nāk no lietuviešu un senprūšu dievību panteona. Pēc S. Kučinska raksta un tajā atrodamajiem citātiem no almanahā “Rubon” publicētajām “Priestera Jordana atmiņām” var spriest, ka pirmpublicējumā pagānisko dievu uzskaitījums bijis garāks, bijusi pat kāda Vidzemes Baubļa jeb svētozola balāde, kuras teksts S. Kučinska pārstāstā ir šāds: “Senā latviešu zemē, ezera tuvumā, virs pakalna stāvas nogāzes pacēlās mūžvecs ozols, zem kura apsēdās noguris ceļinieks. Tad pēkšņi viss satumst, sper pērkons un nolauž veco ozolu, no kura sakņu apakšas izskrien čūska un iebēg kareivju kapenēs. Kad pārbijies ceļinieks attopas, viņš dzird: “Nerūpējies tik daudz par pagātni, domā par nākotni.”” Šāda 17. gadsimta vai senāka balāde ļoti veiksmīgi būtu papildinājusi romāna tekstu, ja tā būtu citēta kaut vai kādā komentārā vai priekšvārdā.

Interesants ir tautas vēstures izklāsts Ūzuleņa skatījumā. Latviešu senči, stāsta Ūzuleņš, atnākuši uz šejieni (uz tagadējās Latvijas teritoriju), savu dievu vadīti, no tālām, siltām zemēm. Viņi pārgājuši kalnus, kuru galotnes skar mākoņus. Viņi šķērsojuši daudzas upes, līdz nonākuši pie Daugavas. Kad bija ieņēmuši teritorijas tās labajā krastā, nosaukuši šo zemi par Vidus zemi. Par citu apgabalu domājuši, ka aiz tā nekā vairs nav un nosaukuši to — Zemes gals. Kad ieraudzījuši, ka atkal ir zeme, brīnījušies: Kur zeme? Tautai pieaugot skaitā, latvieši savas teritorijas izplētuši līdz Finnu zemei, Vācu zemei un Leišu zemei. Pats autors vēl paskaidro, ka senās Inflantijas pirmiedzīvotāji visus svešzemniekus saukuši par vāciešiem, jo tie bijuši pirmie, ar kuriem viņi sastapušies.

Salas ciemā bijušas apmēram desmit sētas — apaļbaļķu guļbūves dzīvojamās mājas, klētis un šķūnīši, katra sēta apjozta ar žogu. Virsaiša māja aprakstīta šādi: istabai gaismu deva divi mazītiņi logi jeb kvadrātveida caurumi bez stikliem, kas no iekšpuses aizverami ar dēli, griesti no kārtīm, dūmos nokvēpuši, noblietēta māla grīda. Kreisajā pusē no ieejas māla ceplis bez skursteņa. Pie logiem soli no gareniski pārzāģētiem resniem baļķiem. Rupji sanaglots galds un gulta. Pie sienām pakarinātas diezgan mākslinieciski veidotas vara un bronzas rotas lietas: kakla riņķis ar zalkša galvu, aproces, ķēdītes un saktas. Turpat bijuši arī ieroči: akmens cirvji, šķēpu gali, šķēpi, vāles, naži un loki ar garām bultām. Bija arī elku tēli. Viens bija no vara veidots zalktis ar cilvēka galvu, kas saritinājies pacēlies uz astes. Otrs bija darināts no koka un attēloja rupji kubiski veidotu cilvēka galvu ar ragiem. Turpat atradās priestera pazīšanās zīmes: spieķis ar izliekumu augšpusē, balts auduma gabals, kuru apsien kā priekšautu upurējot, ozolzaru vainags.

Darbs sniedz arī ziņas par latviešu apģērbiem 17. gs. Vīrieši vasarā valkājuši svārkus bez piedurknēm, tie sniegušies pāri ceļgaliem. Sievietes valkājušas tādu pašu tuniku ar jostiņu. Apģērbi bijuši gatavoti arī no aitu un vāveru ādām ar vilnu uz ārpusi.

Salas aprakstā iekļauts arī bēru un kāzu ieražu tēlojums. Mirušo ietērpa vadmalas tērpā ar dažādiem izrotājumiem. Galvā uzlika apaļu bruņu ķiverei līdzīgu cepurīti ar siksniņās savērtiem cilindriskiem misiņa gabaliņiem. Ap kaklu tāda paša materiāla aploce ar trijstūrainiem vara karekļiem. Uz krūtīm misiņa ķēdītes. Kājās apavi, kas atgādināja kapucīniešu sandales ar siksniņām līdz apakšstilbam (pastalas). Šādi tērpts, augums tika atstutēts istabā ar muguru pret sienu, lai izskatītos pēc dzīvas būtnes. Aiz jostas tam aizbāza cirvi un sacīja: “Ej, nabadziņ, uz labāku pasauli, kur tu savaldīsi vāciešus un tramdīsi viņus tāpat, kā viņi te tramda mūs.” Pēc alus dzeršanas un apraudāšanas nelaiķi veda uz kapsētu, kur bez zārka ielaida dziļā bedrē, līdzi dodami ieročus, maizi, alu, sīknaudu, kas domāta upes, kas ved uz mirušo valstību, pārcēlājam, un mazu māla krūzīti ar palicēju asarām. Aizbēruši kapu, latvieši virs tā izveidoja nelielu pauguriņu (kurgānu), uz kura izkārtoja apli no akmeņiem. Ziemā uz kapa liekot malkas grēdu un kažoku, lai mirušā dvēselei būtu ar ko sasildīties.

Kāzas svinētas trešajā dienā pēc tam, kad līgavainis bija aizvedis iepriekš noskatīto un sarunāto līgavu. Mielasts sastāvējis no putras, medus, plāniem cepumiem un alus, kas ticis uzskatīts par dievu dzērienu. Pēc maltītes dziedāja dziesmas, bet viesi apdāvināja saimnieku un dziedātājus. Ja ciemiņi kāzu mājā kavējušies pārāk ilgi, saimnieks bezskursteņa ceplī iekūris uguni un ar dūmiem dzinis ciemiņus projām.

Vērtīga un interesanta ir nodaļa, kas stāsta par Jordana un priestera Anselma sastapšanos ar Gustava Ādolfa personību.

Sava darba nozīmi tīri labi apzinās arī pats autors: neviens man neatņems to godu būt pirmajam mazpazīstamās, bet tik dāsni ar pievilcību apveltītās, kādreiz par hercogisti dēvētās provinces pagātnes atainotājam.

Diezgan dīvains ir fakts, ka līdzšinējie latgaliešu rakstniecības pētnieki K. Buiņicka darbus tikpat kā nav pazinuši un nepavisam nav pratuši novērtēt to nozīmi mūsu tautas kultūras vēstures apzināšanā un aprakstīšanā. Profesors P. Zeile pareizi norāda, ka M. Bukšs savā plašajā 1957. gadā izdotajā “Latgaļu literaturas vēsturē” K. Buiņicki piemin tikai vienā vietā un arī tur ne pārāk pozitīvā nozīmē, izsakot pārmetumu, ka Buiņickis ir pārspīlējis mūsu senču primitīvisma un pagānisma tradīciju noturīgumu. Tomēr šis pieminējums vismaz liecina, ka, literatūras vēsturi rakstot, M. Bukšs jau ir pazinis K. Buiņicka romānu, bet 1948. gadā iznākušajā žurnāla “Dzeive” 1. numurā ir M. Bukša publikācija “Rēzeknes un Ludzas piļs ījemšona 1626. gadā”, kur redzams, ka M. Bukšs priesteri Jordanu uzskata par vēsturisku personu, 17. gadsimta jezuītu, kura atmiņas almanahā “Rubon” 1842. gadāpublicējis K. Buiņickis. Šī publikācija, acīm redzot, ir pirmais K. Buiņicka romāna fragmenta tulkojums latgaliski, bet tas veikts nevis no oriģināla, bet gan pēc savā laikā Tērbatā izdotā vācu nedēļas laikraksta “Das Inland” 1854. gada 44. numurā ievietotas publikācijas — romāna fragmentiem par vācu bruņinieku cietokšņiem un pilīm. M. Buiņicki kā priestera Jordana atmiņu publicētāju un popularizētāju M. Bukšs min arī kādā savā vēl agrākā publikācijā – “Dažas ziņas par latgaļu dzeivi 17. g.s. (Kai dzeivōjuši breivī latgali?)” — Zīdūnis, 1939., 5.

Liekas gan, ka šo kļūdu — uzskatīt K. Buiņicki par reāli dzīvojuša jezuīta Jordana atmiņu apstrādātāju un romānu par īstenībā zudušu 17. gadsimta manuskriptu latviešu pētnieciskajā domā ir ieviesis profesors Boļeslavs Brežgo ar savu rakstu “Latgale XVII gadu simtenī (Jauni materiāli Latvijas vēsturei)”, publicētu žurnāla “Sējējs” 1937. gada 7. numurā. Visnotaļ zinātniski orientētais vēsturnieks nav pazinis plaši izplatīto fikciju — literāro paņēmienu, kurā autors atsaucas uz kādu citas personas rokrakstu. M. Bukšs savu agrīno “Zīdūņa” publikāciju veidojis uz šā raksta pamata.

Jaunais “Priestera Jordana atmiņu” izdevums ar pārdomāto un iejūtīgo tulkojumu, bagātīgajiem komentāriem un faktiem piepildīto P.Zeiles pēcvārdu spēj bagātināt ikvienu, kam interesanta ir mūsu zemes un tautas pagātne.

Literatūrzinātniece Ilona Salceviča — “Latvijas Vēstnesim”