Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Arturs Alberings. Latvijas vienpadsmitās valdības vadītājs

Latvijas desmitā valdība, kuru vadīja Kārlis Ulmanis, bija vienīgais kabinets brīvvalstī, kas demisionēja tālab, ka Saeima 1926. gada aprīlī neapstiprināja budžetu. Taču Zemnieku savienība paturēja iniciatīvu savās rokās arī nākamās valdības sastādīšanā.

2. Saeimas III sesijas II sēdē 1926. gada 4. maijā parlamenta sekretārs P.Juraševskis nolasīja šādu Valsts prezidenta J.Čakstes rakstu:

“Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs

Pagodinos paziņot Jums, augsti godājamais priekšsēdētāja kungs, ka, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 56. pantu, esmu uzaicinājis Saeimas deputātu A.Alberinga kungu sastādīt Ministru kabinetu.”

Pēc tam augstā nama sekretārs iepazīstināja deputātus ar A.Alberinga paziņojumu, kurā bija sacīts:

“Saeimas priekšsēdētāja kungam

Pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka, izpildot Valsts prezidenta uzdevumu, esmu sastādījis Ministru kabinetu sekojošā sastāvā:

Ministru prezidents – A.Alberings

Zemkopības ministrs – M.Gailīts

Satiksmes ministrs – P.Aroniets

Ārlietu ministrs – K.Ulmanis

Iekšlietu ministrs – E.Laimiņš

Finansu ministrs – J.Blumbergs

Izglītības ministrs – E.Ziemelis

Tautas labklājības ministrs –  V.Rubulis

Kara ministra vietas izpildītājs – A.Alberings

Tieslietu ministra pārvaldn. – E.Brikovskis

Izglītības ministra biedrs ar balsstiesību kabinetā – St.Jaudzems”

Tūdaļ pēc tam jaunais Ministru prezidents nolasīja valdības deklarāciju, kura bija neparasti īsa. Kabinets solīja galveno vērību veltīt saimnieciskajai politikai un darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai uzlabotu valsts ekonomisko stāvokli, sekmējot kā ienesīgu ražošanu lauksaimniecībā, tā arī veicinot un atbalstot rūpniecību, tirdzniecību, kuģniecību, zvejniecību un citas nozares. Valdība veicinās jaunsaimniecību dibināšanu, piešķirot bezzemniekiem zemi, un sekmēs viensētu veidošanu Latgalē.

Iekšpolitikā izpildvara, sargājot valsts drošību un nostiprinot demokrātisko iekārtu, rūpēsies, lai visur tiktu ievērota likumība un taisnība. Valdība pievērsīs sevišķu uzmanību ārpolitikai, attīstot enerģisku un rosīgu darbību saimniecisko attiecību veidošanā ar kaimiņu un citām draudzīgām valstīm.

Izglītības laukā kabinets veicinās skolu attīstību un zināšanu izplatīšanu tautā arī ārpus skolas. Sevišķu vērību veltīs arodnieciskajai izglītībai. Sociālajā likumdošanā valdība ievēros status quo.

Kad 13 deputāti bija izteikušies par kabineta programmu, grupa sociāldemokrātu parlamentāriešu kā parasti lika priekšā atzīt deklarāciju par neapmierinošu. Labējie tautas kalpi savukārt proponēja pāriet uz nākamo dienas kārtības jautājumu apspriešanu. Viņu priekšlikums, resp., valdības apstiprināšana, saņēma 51 balsi, pret balsojot 36 deputātiem un nevienam neatturoties.

Pirms stāstām par valdības darbību, neliels ieskats tās vadītāja CV. Artura Alberinga dzīves ceļš sācies 1876. gada 26. decembrī Rūjienas pagastā lauksaimnieka ģimenē. Pēc Viļķenes pamatskolas un Harkovas lauksaimniecības vidusskolas absolvēšanas akadēmiski izglītota agronoma grādu ieguva Norvēģijā. Turpat un Vācijā viņš papildinājās arī zivkopībā. Tas lieti noderēja, strādājot Krievijā par zemkopības un zivkopības skolas direktoru un muižu virspārvaldnieku. Atgriezies dzimtenē, A.Alberings vadīja kursus Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā, dibināja un vadīja Valmieras un Rūjienas apkaimē lopu pārraudzības biedrības un kopmoderniecības, zemkopības un lauksaimniecības biedrības. Pēc Februāra revolūcijas viņš rosmīgi iekļāvās Latvijas politiskajos procesos. 1917. gada augustā A.Alberingu ievēlēja par Vidzemes Zemes padomes locekli. Nodibinoties neatkarīgajai Latvijai, topošais politiķis kā Latviešu zemnieku savienības pārstāvis kļuva par Tautas padomes locekli un aktīvi piedalījās priekšparlamenta darbā, īpaši iestājoties par lauku cilvēku tiesībām. A.Alberingu ievēlēja Satversmes sapulcē un divās pirmajās Saeimās, kur viņš pildīja priekšsēdētāja biedra pienākumus. Bija viens no agrārās reformas likuma autoriem. Zemkopības ministrs H.Celmiņa un K.Ulmaņa valdībā (1928-1931). Sarakstījis vairākas lauksaimniecības grāmatas. Aizgājis viņsaulē 1934. gada 26. aprīlī.

A.Alberinga kabinets balstījās uz Saeimas zemnieku bloku un centra apvienību. To atbalstīja arī labējais spārns, pats gan valdībā neieiedams. Jau 1926. gada 7. maijā tieslietu ministra pienākumus uzņēmās E.Bite un 11. maijā Kara ministrijas vadību ģen. E.Kalniņš. Finanšu ministram J.Blumbergam demisionējot, pats A.Alberings kopš 10. septembra stājās arī šā resora priekšgalā.

Valdības pirmā sēde notika 1926. gada 6. maijā. K.Ulmanis apsveica jauno Ministru prezidentu aizgājušā kabineta vārdā, izsakot cerību, ka jaunā valdība varēs atzīt arī agrākā kabineta darbību un novēlēja ministriem labas sekmes.

A.Alberings savā uzrunā teica:

“Man grūti nācās uzņemties ministru prezidenta amatu, jo šis darbs man ir svešs; ja es tomēr to uzņēmos, tad darīju to tanī pārliecībā, ka atradīšu kabinetā darbiniekus, kuri savu darbu pazīst visā pilnībā un var palīdzēt man ar aizrādījumiem un padomiem. Sevišķi grūti uzņemties ministru prezidenta pienākumus pēc tam, kad šo amatu ieņēmis Ulmaņa kungs, kurš stāvējis valsts izpildu varas priekšgalā pirmos visgrūtākos valsts pastāvēšanas gados.

Lieku visas cerības uz jums, godājamie amata biedri; esmu pārliecināts, ka būsat man palīdzīgi. Pateicos aizgājušam kabinetam un jo sevišķi viņa prezidentam Ulmaņa kungam par līdzšinējo darbību. Paļaudamies uz jūsu atbalstu un labu saskaņu kabineta darbībā, es ceru, ka darbs veiksies tikpat sekmīgi kā līdz šim un ka tas atradīs atbalstu arī likumdevējā iestādē.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1339.l., 189.lp.)

A.Alberinga valdības laikā Saeimā turpinājās 1926./27. saimniecības gada budžeta apspriešana, kura bija sākusies 20. aprīlī. Par šo jautājumu 19 sēdēs izteicās vairāk nekā 130 deputātu (daži vairākkārt) un ministru. Nobeigumā uz tribīni devās arī premjerministrs, savu īso uzstāšanos sākot ar vārdiem: “Godātie deputātu kungi! Valsts budžets nosprauž valsts saimniecisko politiku, un, bez šaubām, no tā lielā mērā atkarājas viss tas, ko valdība var izvest. Budžets atvēl līdzekļus, budžets dod iespēju valdībai un atsevišķiem resoriem darīt to darbu, ko augstais nams viņiem uzliek par pienākumu.” Runātājs, pakavējies pie lietām, kas mūsdienu lasītāju var maz interesēt, solīja, ka “valdība no savas puses darīs visu, kas stāv viņas spēkos, lai apmierinātu tās valsts vajadzības, kuras atzīstamas par nepieciešamām, un izpildīs visu to, par ko stāv augstā nama vairākums un ko izteic šinī gadījumā mūsu koalīcijas platforma”.

Par budžeta pieņemšanu Saeimas 1926. gada 4. jūnija sēdē balsoja 51 deputāts, pret – 33, nevienam neatturoties. Tā kā Latvijas valdība pašlaik gatavo 2004. gada budžetu, šķiet, ka lasītājiem būs interesanti redzēt, kā kopumā izskatījās valsts 1926./27. gada budžeta izdevumi.

Valsts izdevumu kopsavilkums

Vēl jāatzīmē, ka A.Alberings runāja parlamenta 1926. gada 8. novembra kopsēdē, pamatojot, kāpēc jānodod komisijām papildu budžeta projekts par 2 milj. latu 1926./27. saimniecības gadam. Izsakoties tikai vienam deputātam, Saeima vienbalsīgi akceptēja Ministru prezidenta priekšlikumu.

A.Alberinga valdības mūžs bija pavisam īss – tikai 7 mēneši un 11 dienas. Tik neilgā laikā daudz ko nevarēja padarīt.

Tā kā uz Latvijas robežām ne viss vēl bija kārtībā, jaunajam kabinetam vajadzēja sākt darbu ar nepopulāra lēmuma pieņemšanu: 1926. gada 6. maijā Ministru kabinets akceptēja noteikumus par pastiprinātas apsardzības stāvokļa pagarinājumu pierobežas joslā. Tajos bija sacīts:

“Valsts drošības un sabiedriska miera uzturēšanas labā pastiprinātas apsardzības stāvokli, kurš izbeidzas š. g. 15. maijā, pagarināt uz 6 mēnešiem, t.i., līdz 1926. g. 15. novembrim, 15 kilometru platā pierobežas joslā gar Latvijas–Igaunijas robežu, skaitot uz rītiem, no Rīgas–Pleskavas šosejas, pēdējo ieskaitot, līdz Latvijas robežai ar Sociālistisko Padomju Republiku Savienību, gar visu Latvijas–Sociālistisko Padomju Republiku Savienības robežu un uz vakariem no pēdējās gar Latvijas–Polijas un Latvijas–Lietuvas robežu līdz Švitenes upei, pēdējo ieskaitot.”

Lai sagatavotu augsti kvalificētus darbiniekus kā robežpolicijai, tā iekšējai policijai, Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma noteikumus par Rīgas policijas skolu, kurus 1926. gada 20. septembrī parakstīja A.Alberings un iekšlietu ministrs E.Laimiņš. Šā dokumenta 1. punktā bija nosacīts, ka skolas uzdevums ir “papildināt Rīgas un provinces policijas dienestā stāvošus ierēdņus zināšanās, kuras nepieciešamas kārtīgai dienesta pienākumu izpildīšanai, un sagatavot policijas dienestam pilsoņus, kuri vēlas tajā iestāties”. Visi policijas ierēdņi mācību laikā saņem algu savās dienesta vietās, bet ierēdņi no provinces arī brīvu uzturu. Audzēkņi dzīvo skolas telpās. Skolas priekšnieku ieceļ iekšlietu ministrs, kas arī apstiprina mācību laiku un lektorus.

A.Alberinga valdības tāpat kā tās priekšteču darbā lielu vietu ieņēma pašvaldību jautājums. 1926. gada 26. augustā Ministru prezidents un iekšlietu resora vadītājs parakstīja Satversmes 81. panta kārtībā apstiprinātos Latvijas pilsētu un miestu savienības statūtus. Šīs savienības mērķis ir “apvienot visas Latvijas pilsētas un miestus viņu kopējo interešu aizstāvēšanai, komunālās pašdarbības attīstīšanai, kopēju saimniecisku pasākumu nodibināšanai un sekmēšanai un Latvijas pilsētu un miestu pašvaldības pareizai un lietderīgai izveidošanai”. Par iestāšanos organizācijā lemj attiecīgās pašvaldības dome. Savienības darīšanas vada kongresi, padome, valde un revīzijas komisija. Kārtējais gada kongress notiek februārī Rīgā. Tas caurskata un apstiprina budžetu un pārskatus un noteic biedru maksu kopsummu, nosaka atalgojumu valdes un revīzijas komisijas locekļiem, ievēlē padomes, valdes un revīzijas komisijas locekļus, apspriež un izlemj dažādus uz savienības un pašvaldību darbību attiecināmus jautājumus un kongresā iesniegtos priekšlikumus. Savienības līdzekļus veido biedru naudas, pabalsti, ziedojumi un dažādi ienākumi.

Ap 1925. gadu noslēdzās grūtākais posms Latvijas dzelzceļu dzīvē. Iepriekšējā laikā reizē ar kārtējo dzelzceļu ekspluatāciju bija jāveic neatliekami darbi kara laikā izpostītās saimniecības atjaunošanā un dzelzceļa aparāta izbūvē. Tagad varēja vairāk domāt par jaunu līniju būvi. Pirmā bija Liepājas–Glūdas dzelzceļš, kura izveidē rosmīgi piedalījās A.Alberinga valdība un sevišķi Satiksmes ministrija. Ar šīs līnijas palīdzību vajadzēja savienot galvaspilsētu un Liepāju ar dzelzceļu pa savu teritoriju.

A.Alberinga kabineta laikā tika pabeigta 1925. gada maijā sāktā Gulbenes stacijas būve, kura bija viena no lielākajām valstī. Gulbene no nelielas šaurceļa starpstacijas kara gados izveidojās par svarīgu dzelzceļa mezglu. Stacija tika uzcelta pēc prof. P.Federa projekta, tā bija divstāvu mūra celtne ar kārniņu jumtu. Ēkā tika ierīkota centrālapkure, apakšstāvā iekārtotas visas lielai stacijai nepieciešamās telpas, otrā stāvā – kabineti, kantora telpas un dienesta dzīvokļi. Būve tika pabeigta 1926. gada rudenī. Tā izmaksāja 273 tūkstošus latu.

Lai arī lēnām, tomēr soli pa solim neatkarīgajā Latvijā sāka attīstīties gaisa satiksme. Saprotot šā komunikāciju veida perspektīvas, Satiksmes ministrija izstrādāja, Saeima pieņēma un J.Čakste 1926. gada 7. jūnijā izsludināja gaisa satiksmes likumu. Tā I nodaļā bija noteikts, ka “Latvijas valsts ir vienīgā un pilnīgā noteicēja gaisa apjomā virs viņas teritorijas”, ka gaisa satiksmes noteikumus šā likuma robežās izdod Ministru kabinets un uzraudzību pār likuma izpildi nodrošina satiksmes ministrs. Par gaisa satiksmes līdzekļiem bija uzskatāmi aerostati, dirižabļi, sauszemes un jūras lidmašīnas u.tml. ierīces, ar kurām var gaisā lidot. Likums aizliedza pārvadāt lidierīcēs ieročus, šaujamos piederumus, spridzināmās vielas, nāvīgas gāzes un pasta baložus. Ārvalstu lidierīcēm bija atļauts lidot pār Latvijas teritoriju, pirmkārt, uz līguma pamata, kas noslēgts starp Latviju un attiecīgo valsti, otrkārt, uz līgumu pamata starp Satiksmes ministriju un ārvalstu gaisa satiksmes uzņēmumiem, treškārt, uz atsevišķu atļauju pamata. Pār biezi apdzīvotām vietām nedrīkstēja lidot zemāk par 800 metriem. Virs tām bija aizliegta sacīkšu lidošana, mākslas, mēģinājumu un skates lidojumi. Tiesības vadīt lidierīces varēja piešķirt personām vecākām par 19 gadiem.

Lai sekmētu aviācijas attīstību Latvijā, A.Alberings, kara ministrs E.Kalniņš un labklājības ministra vietā iekšlietu ministrs E.Laimiņš 1926. gada 2. septembrī parakstīja kabineta 81. panta kārtībā pieņemtos noteikumus par papildu atlīdzību kara lidotājiem. Šajā dokumentā bija nosacīts, ka kara un jūras lidotājiem, lidotājiem novērotājiem un novērotājiem izmaksā katram papildu atlīdzību 14 latu apmērā, bet lidotājiem un jūras aviācijas lidotājiem 10 latu par katru nolidoto stundu, kuru tie, izpildot dienesta pienākumu, pavada gaisā, apmācot skolniekus, personīgi vingrinoties, motorus pārbaudot u.tml. Atalgojamo lidojumu stundu skaits nedrīkst pārsniegt katram 80 stundas gadā, izņemot aviācijas skolas priekšnieku, nodaļu priekšniekus un instruktorus, kuriem var būt līdz 120 lidojumu stundas.

81. panta kārtībā valdība pieņēma arī noteikumus par armijas spiestuvi, kurus premjerministrs un kara ministrs parakstīja 1926. gada 2. septembrī. To sākumpunktos bija teikts:

“I. Armijas spiestuves uzdevums ir:

a) izgatavot grāmatrūpniecības darbus armijai un

b) uzņemties militāra un vispārēja rakstura izdevumu apgādniecību.

Piezīme. Armijas spiestuve var uzņemties grāmatrūpniecības darbu izgatavošanu valsts un pašvaldības iestādēm un privātām organizācijām un personām.

2. Spiestuve izpilda vispirms armijas, tad pārējo valsts un pašvaldības iestāžu un pēc tam privāto organizāciju un personu pasūtījumus, netraucējot armijas apgādi.”

Spiestuve drukāja armijas laikrakstu “Latvijas Kareivis” (1920—1940), žurnālus “Artilērijas Apskats” (1922—1932) un “Tehnikas Apskats” (1925—1932), kurus 1932. gadā apvienoja vienā – “Militārā Apskatā”, kas iznāca līdz 1940. gada jūlijam. Armijas spiestuve brīvvalsts laikā drukāja ilgāku vai īsāku laiku vairāk nekā 40 preses izdevumus, lielākoties nemilitāros, un šis uzņēmums līdz ar Armijas ekonomisko veikalu bija lielākais Kara ministrijas peļņas devējs.

Rūpējoties par Latvijas lauku attīstību, A.Alberings, kas bija zemsavietis, un zemkopības ministrs M.Gailītis, kas pārstāvēja Saeimā jaunzemnieku savienību, 1926. gada 19. augustā akceptēja Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par lauksaimniecības mācību iestādēm. Tajos bija nosacīts, ka to uzdevums un mērķis ir “sagatavot izglītotus darbiniekus lauksaimniecībai un sniegt zināšanas praktiskiem lauksaimniecības darbiem”. Tās ir divējāda tipa: vidējā un zemākā.

Pirmās dod tiesības iestāties universitātē vai tur, kur iestājoties prasa zināšanas vidusskolu vai zemāko lauksaimniecības skolu programmu apmērā. Šīs mācību iestādes dibina un uztur Zemkopības ministrija, pašvaldības iestādes, juridiskas un fiziskas personas. Minētā ministrija apstiprina arī mācību plānus un programmas. Lauksaimniecības vidējā tipa mācību iestādes absolvents pēc kursa beigšanas un trīs gadu praktiska darba iegūst tās nozares tehniķa nosaukumu, kurā viņš praktiski specializējies un izturējis attiecīgu pārbaudījumu.

Turpmāk — vēl