Lai izvairītos no novecošanās problēmām

Dagnija Staķe, labklājības ministre, — “Latvijas Vēstnesim” vakar, 29.oktobrī

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Jūs piedalījāties Eiropas Savienības (ES) Nodarbinātības un sociālās politikas ministru padomes sanāksmē. Kādi bija galvenie jautājumi?

— Sanāksmē tika izskatīti tehniski jautājumi, kas skar atsevišķas regulas, kā arī runājām par tādām sociālās politikas problēmām kā nelegālais darbs, pensiju sistēmas reforma, imigrantu integrācija un nodarbinātība. No izskatāmajiem tiesību aktiem būtiskākie bija grozījumi regulās 1408/71 un 574/72, lai sagatavotos Eiropas veselības kartes ieviešanai. Tāpat strādājām pie direktīvu projekta par strādājošo aizsardzību pret elektromagnētisko lauku ietekmi, piemēram, televīzijas, radio un telekomunikāciju jomā. Jāpiebilst, ka Latvijas pozīcija minētajos jautājumos neatšķīrās no dalībvalstu vairākuma viedokļa.

Iedzīvotāju novecošana neapdraudēs pensionārus un nodokļu maksātājus

— Viena no ES valstu sociālās politikas galvenajām problēmām ir iedzīvotāju strauja novecošana, kā rezultātā, piemēram, Vācijā pat ir izteikts priekšlikums par 20% samazināt pensijas. Kā jūs kā labklājības ministre uzskatāt — vai, neuzlabojoties demogrāfiskajai situācijai valstī, arī Latvijā nevarētu būt apgrūtināta ne tikai pensiju indeksācija, bet pat to izmaksa, jo nebūs, kas maksā nodokļus?

— Jā, Eiropā novecošanas procesi ir dramatiski. Tas saistīts ar to, ka pēckara gados cerībā uz labāku dzīvi un atjaunotni dzimstības rādītāji bija ļoti augsti, tagad šī pēckara gados dzimusī paaudze kļūst par pensionāriem. Problēma ir tā, ka straujais dzimstības pieaugums neturpinājās, līdz ar to ir samazinājies strādājošo nodokļu maksātāju skaits. Šo procesu saasina mūža ilguma strauja palielināšanās, īpaši Eiropas attīstītajās valstīs.

Latvija atšķirībā no citām ES valstīm ir reformējusi savu pensiju sistēmu, padarot to noturīgu pret demogrāfiskajām svārstībām. Latvija bija pirmā valsts pasaulē, kas jau 1996. gadā ieviesa modernu paaudžu solidaritātes pensiju sistēmu, kur pensijas apmērs ir tiešā veidā atkarīgs no pensionēšanās vecuma, uzkrātā pensiju kapitāla, kā arī paredzamā mūža ilguma dinamikas. Viena no Latvijas pensiju sistēmas priekšrocībām, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir tā, ka likums nosaka minimālo pensijas vecumu, bet nespiež pensionēties. Strādājošais pats var izvēlēties, kad iet pensijā un attiecīgi cik lielu pensiju saņemt. Es gribētu uzsvērt, ka nekādos apstākļos pensiju sistēma neparedz vardarbīgu pensiju apmēra samazināšanu (kā tas ir sagaidāms daudzās ES valstīs, ja netiks veiktas reformas). Šajā ziņā pensiju sistēma būs vienādi godīga pret visām paaudzēm. Bez tam paredzams, ka jau tuvākajos gados valsts pensiju budžetā sāks uzkrāties naudas līdzekļu rezerves, kas saistītas ar pagaidām vēl labvēlīgo demogrāfisko situāciju. Latvijā iedzīvotāju strauja novecošana būs jūtama, kad 1950. un 1960. gados dzimušie sasniegs pensijas vecumu, bet deviņdesmitajos gados skaitliski maz dzimušie ieies darba tirgū.

Tad arī radīsies nepieciešamība izmantot uzkrātās rezerves, lai kompensētu demogrāfisko svārstību nelabvēlīgo ietekmi. Tā ka mana stingra pārliecība ir: ja vien šie rezerves fonda līdzekļi tiks droši ieguldīti un stingri aizsargāti, iedzīvotāju novecošanas problēmas Latvijas pensionārus un nodokļu maksātājus neskars.

Ir kvalitatīva, ne kvantitatīva darbaspēka trūkums

— Jūs minējāt, ka sanāksmē tika runāts par imigrantu integrāciju un nodarbinātību. Vai ES terminu “imigrants” saprot tāpat kā Latvijā?

— Valstu starpā ir vērojama atšķirīga izpratne — no idejas par trešo valstu iedzīvotājiem ārpus jaunajām Eiropas Savienības valstīm līdz legālajiem imigrantiem, kuriem ir tiesības strādāt attiecīgajā valstī. Ir skaidrs, ka par daudziem jautājumiem, kas skar sociālo politiku attiecībā uz imigrantiem, vēl tiks diskutēts un tūlītēja politiska vienošanās netiks panākta. Taču te jāuzsver, ka runa ir vienīgi par legālajiem imigrantiem.

— Kādi bija galvenie akcenti, runājot par imigrantu integrāciju un nodarbinātību?

— Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar paziņojumu, ka ES dalībvalstīm ar iedzīvotāju novecošanu saistīto nodarbinātības problēmu risināšanai ir jāizmanto imigrantu potenciāls, integrējot tos sabiedrībā un darba tirgū. Sanāksmes mērķis bija noskaidrot dalībvalstu viedokli par šo komisijas paziņojumu. Jāatzīst, ka vairākas dalībvalstis šādu pieeju neatbalsta, uzskatot, ka tas novecošanas problēmu neatrisinās. Te gan jāatzīst, ka tās ES valstis, kas aicina darbā imigrantus, daudz domā par to integrāciju sabiedrībā, sākot ar nepieciešamāko — valodas apguves kursiem.

— Vai Latvijai izdosies izvairīties no darbaspēka importa vai arī mūsu cilvēkresursi ir pietiekami, lai apmierinātu darba tirgus pieprasījumu?

— Prognozēt to, vai pēc iestāšanās ES Latvijā ieradīsies liels skaits trešo valstu pilsoņu, ir ļoti grūti. Ieceļotāju skaits būs lielāks nekā pašreiz, bet tas notiks pakāpeniski. Imigrācijas attīstība ir cieši saistīta ar valsts ekonomisko izaugsmi un sociālo politiku. Eiropa bieži sastopas ar fenomenu, ka dažviet ir augsts bezdarba līmenis, bet citviet ir daudz vakanču, jo cilvēki nevēlas atstāt savu valsti, lai pārceltos uz dzīvi tur, kur tiek piedāvāts darbs. Galvenās imigrantu mērķvalstis ir Lielbritānija, Vācija un Zviedrija, jo tajās ir imigrantiem ļoti labvēlīga sociālā politika. Tā ka nelielā imigrantu plūsma Latvijas sociālo politiku ietekmēt nevarēs. Latvijas darba tirgum trūkst nevis kvantitatīva, bet gan kvalitatīva darbaspēka. Latvijā ir samērā augsts bezdarba līmenis, taču darba tirgū trūkst kvalificētu speciālistu. Tādēļ es lielas cerības lieku uz Eiropas Sociālā fonda līdzekļu veiksmīgu apguvi, kas ir tieši paredzēti darbaspēka konkurētspējas un kvalitātes paaugstināšanai.

Jāpiebilst, ka sanāksmē es izklāstīju Latvijas pieredzi otrās un trešās paaudzes imigrantu integrēšanā, uzsverot, ka imigrantu integrācijas pasākumiem jābūt vērstiem arī uz vietējo sabiedrību, skaidrojot imigrācijas cēloņus, tās pozitīvos un negatīvos aspektus.

— Vai kvalificētā darbaspēka trūkumu Latvijā nevairos arī tā saucamā smadzeņu aizplūšana uz ES valstīm?

— Jā, es par to esmu ļoti nobažījusies. Īpaši tas attieksies uz valsts sektoru, kurā algas vēl ilgi nevarēs konkurēt ar ES algām.

— Vai, jūsuprāt, ES ir tendence veidot vienotu sociālo politiku?

— Sociālās drošības sistēma katrā ES dalībvalstī netiks aizstāta ar kādu vienotu “Eiropas sistēmu”, jo katrā valstī ir atšķirīgi ekonomiskās attīstības tempi, demogrāfiskie rādītāji, sociālās aizsardzības mehānismi. Līdz ar to nav iespējams izveidot, piemēram, vienotu formulu pensiju aprēķinam ES. Taču galvenais, par ko ir vienojušās ES dalībvalstis, ir sociālās garantijas, kas pārvietojas līdzi cilvēkam. Piemēram, ja kāds Latvijas iedzīvotājs visu mūžu būs nostrādājis Vācijā, bet pensijas vecumā dzīvos Latvijā, viņa Vācijā nopelnītā pensija sekos viņam līdzi uz Latviju. ES gan ir izveidota Sociālās aizsardzības komiteja, kas seko līdzi sociālās aizsardzības politikai katrā dalībvalstī — cīņai ar sociālo izstumtību, pensiju sistēmas stabilitātei, demogrāfisko problēmu radītās situācijas stabilizēšanai.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore