Baismā priekšspēle, toreiz, pirms 60 gadiem

Šodien klajā nāk Andra Edvīna Feldmaņa grāmata "Masļenku traģēdija — Latvijas traģēdija"

Tikko austrumpusē sāka svīst rīta gaisma, naktī uz 1940. gada 15. jūniju pirms pulksten trijiem PSRS īpašu uzdevumu militārvienības veica barbarisku bruņotu uzbrukumu Latvijas robežsardzes posteņiem Masļenkos un Šmaiļos, kas atradās toreizējā Abrenes apriņķa Augšpils pagasta teritorijā pie robežupes Ludzas jeb Lžas. Iebrucēji nogalināja trīs robežsargus un divus civiliedzīvotājus, ievainoja trīs cilvēkus un ar varu aizveda pāri robežai uz PSRS 37 personas, tostarp 27 civiliedzīvotājus. Turklāt tika nodedzināta Masļenku sardzes ēka. Latvijas iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks tūdaļ izveidoja speciālu izmeklēšanas komisiju robežsargu brigādes komandiera ģenerāļa Ludviga Bolšteina vadībā, kam bija jānoskaidro visi traģiskā notikuma apstākļi.

Jau 1940. gada 16. jūnijā ap pulksten vieniem pēc Latvijas laika Latvijas sūtnis PSRS Fricis Kociņš informēja PSRS ārlietu komisāru Vjačeslavu Molotovu par šo gadījumu un lūdza dot norādījumus to izmeklēt. Vjačeslavs Molotovs atbildējis, ka viņš uzdos izmeklēt Friča Kociņa minētos faktus. Tomēr ne 1940. gada vasarā, ne arī vēlāk PSRS valdība tā arī nav devusi nekādus oficiālus paskaidrojumus. Bet neatkarīgās Latvijas Ministru kabineta pēdējā sēdē 1940. gada 20. jūnijā dienas vidū līdzās citiem jautājumiem tika lemts arī par pabalstiem nonāvēto robežsargu radiniekiem un atalgojumu aizvestajiem robežsargiem. Taču pēc tam okupācijas režīma apstākļos Masļenku traģēdija pusgadsimtu tika noklusēta un nodota aizmirstībai.

Līdz 1940. gada 20. jūnijam ģenerāļa Ludviga Bolšteina vadītā izmeklēšanas komisija tomēr bija paguvusi sagatavot dažu dienu laikā iegūto ziņu un materiālu kopsavilkumu sakarā ar uzbrukumu Latvijas robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 2. un 3. sardzei naktī uz 15. jūniju. Lūk, šī dokumenta teksts:

Kopsavilkums

Izmeklēšanas komisija, apskatot notikuma vietu un izjautājot apkārtējos iedzīvotājus, noskaidroja sekojošo:

Naktī uz š.g. 15. jūniju izdarīts uzbrukums III Abrenes bataljona 2. un 3. sardzēm. 2. sardzē Masļenkos izcēlusies apšaudīšanās starp uzbrucējiem un sardzes robežsargiem; mestas arī rokas granātas. Cīņā nogalinātas 4 personas: sargi Macītis, Cimuška, Beizaks un sardzes priekšnieka Puriņa sieva Hermīne, bet ievainotas 2 personas: sardzes pr–ka Puriņa dēls Voldis Puriņš un sarga Krieviņa sieva Lidija Krieviņš. Voldis Puriņš vēlāk Rēzeknes Sarkanā Krusta slimnīcā miris. 2. sardzes ēka un kāda blakus ēka nodedzinātas. Telefona vadi no 2. sardzes uz aizmuguri pārgriezti. 2. sardzes apkārtnē atrastas Latvijas armijas lietošanā neesošas vairākas patronu aptveres izšautu patronu čaulītes, 7 rokas granātas, gāzes maska ar krievu uzrakstiem. Robežupes līkumā redzamas vairāku gājēju pēdas, kas norāda, ka robežupe pārieta abos virzienos. Uzbrucēji aizveduši sev līdzi robežsargus, kas atradušies 2. sardzē, un citus robežsargus, kas steigušies palīgā, kā arī privātpersonas — robežsargu ģimenes locekļus un apkārtējo māju iedzīvotājus.

Ievainotā Lidija Krieviņš paskaidroja, ka naktī uz 15. jūniju ap plkst. 3 viņas dzīvoklī iemesta rokas granāta, kas sprāgstot viņu smagi ievainojusi, un pēc tam uzlauztas dzīvokļa durvis, istabā ienākuši 3 sarkanarmieši ar šautenēm rokās un aizveduši sev līdzi viņas vīru — robežsargu un 12 gadus veco dēlu Arturu.

Sašautais Valdis Puriņš tūliņ pēc notikuma paskaidroja, ka viņš gulējis sardzes ēkā, uzmodies no šāvieniem, redzējis māju degam un kopā ar māti meties bēgt; pie malkas grēdas viņš uzdūries kādam sarkanarmietim, kas viņu sašāvis; pie 2. sardzes redzējis kādus 20–25 sarkanarmiešus, kas aizgājuši uz robežupes līkuma pusi, aizvedot sev līdzi vairākas personas /Abrenes apr[iņķa] policijas I iec[irkņa] krimināluzrauga Reinvalda, feldšera Ostrovska un 1. rotas komandiera kapteiņa Erika Paegles liecības/.

Pavisam no 2. sardzes un tās apkārtnes bija aizvesti 5 robežsargi un 11 privātpersonas /kapteiņa Paegles liecība/.

Tanī pašā naktī ir izdarīts uzbrukums arī 3. sardzei Šmaiļos. No sardzes bija nozudušas 4 šautenes, viens logs bija izcelts un telefona aparātam bija norauta klausule, un arī telefona vadi netālu no sardzes norauti.

Sarga Ozolnieka sieva Anna Ozolnieks paskaidroja, ka 15. jūnijā ap plkst. 3.30 viņa uzmodināta no klauvējieniem pie loga; pie sardzes bijuši ap 20 Padomju Savienības robežsargi, kas bijuši aplenkuši vairākus Latvijas robežsargus un vietējos iedzīvotājus, kurus tie aizveduši sev līdzi. Arī viņas dzīvoklī ienācis kāds krievu robežsargs ar šauteni un prasījis pēc ieročiem un viņas vīra, bet tas nebijis mājā.

Nikolajs Semjonovs paskaidroja, ka redzējis 3 sarkanarmiešus aizvedam viņa tēvu uz 3. sardzes ēku, kur bijuši daudzi sarkanarmieši un arī Latvijas robežsargi. Visus pie 3. sardzes sapulcinātos sarkanarmieši aizveduši sev līdzi.

Noskaidrojās, ka no 3. sardzes un tās apkārtnes aizvesti 5 robežsargi un 16 privātpersonas.

Pavisam kopā no 2. un 3. sardzes un to apkārtnes aizvesti 10 robežsargi un 27 privātpersonas.

Komisijas priekšsēdētājs: Ģen. Bolšteins

Locekļi: [2 nesalasāmi paraksti]

Šodien pēcpusdienā sakarā ar 60. gadadienu kopš traģiskajiem notikumiem pie Latvijas austrumu robežas Latvijas okupācijas muzejā Strēlnieku laukumā tiks atvērta grāmata "Masļenku traģēdija — Latvijas traģēdija", ko sagatavojis muzeja darbinieks Andrejs Edvīns Feldmanis, kā arī turpat tiks atklāta atceres un piemiņas izstāde ar tādu pašu nosaukumu. Pirms izstādes atklāšanas tās iekārtojuma autors Okupācijas muzeja fonda padomes loceklis vēsturnieks Rihards Pētersons, atbildot uz "LV" jautājumu par izstādes pamatiecerēm, sacīja:

— Domāju, ka gan ar grāmatu, gan ar izstādi būsim atbildējuši uz jautājumu, kas īsti notika pirms 60 gadiem naktī uz 15. jūniju pie Latvijas austrumu robežas Abrenes apriņķa Augšpils pagasta teritorijā. Līdz šim literatūrā šis neģēlīgais PSRS specvienību iebrukums Latvijas teritorijā patiešām ir daudzkārt pieminēts, taču šoreiz Andreja Edvīna Feldmaņa grāmata un uz tās pamata izveidotā izstāde dos gandrīz pilnīgu skaidrību par šiem traģiskajiem notikumiem. Feldmaņa kungs ir daudz strādājis arhīvos, pētot arī daudzus tādus dokumentus, kas acīmredzot agrāk nav bijuši vēsturnieku rokās. Jau laikā no 1989. līdz 1991. gadam viņš strādāja pie telefilmas "Austrumu robeža" par neatkarīgās Latvijas robežsargiem, un tad viņš satika diezgan daudzus cilvēkus, kas ir bijuši iesaistīti šajos notikumos, galvenokārt cietušo radiniekus. Toreiz viņš ieguva daudzus unikālus fotoattēlus, kas nu pirmoreiz tiek publicēti viņa sagatavotajā grāmatā, kur būs izlasāmas arī visu baismā terora akta upuru biogrāfijas. Tātad grāmatas pamatā ir arhīvu dokumenti un cilvēku liecības.

Savukārt, veidojot Masļenku traģēdijai veltīto izstādi Okupācijas muzejā, balstījāmies galvenokārt uz Latvijas robežsargu brigādes komandiera ģenerāļa Ludviga Bolšteina jau 1940. gada 15. jūnijā izveidotās izmeklēšanas komisijas materiāliem. Protams, tolaik, krasi mainoties politiskajai situācijai, krimināllieta netika ierosināta. Bet 1996. gada janvārī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļā tika ierosināta krimināllieta sakarā ar šo noziegumu un vēlāk tika sagatavota arī apsūdzība. Lietas izmeklētāji pēc pamatīga apmēram gadu ilga darba, balstoties uz ekspertu slēdzieniem, noskaidroja, ka PSRS militārpersonas, iebrūkot Latvijas teritorijā, bez jebkāda iemesla naktī uz 15. jūniju nogalināja 3 robežsargus — Kārli Beizaku (25 gadi), Jāni Macīti (27 gadi) un Pēteri Cimošku (26 gadi), kā arī divus civiliedzīvotājus: Hermīni (44 gadi) un Voldemāru (14 gadi) Puriņus. Turklāt ievainoja robežsargu Žani Krieviņu un divus viņa ģimenes locekļus — sievu Lidu–Jūliju un dēlu Artūru. Tajā pašā naktī 10 latviešu robežsargus un 27 civilpersonas, tostarp apkārtējo māju iedzīvotājus, sagūstīja un aizveda uz Krievijas pilsētu Ostrovu. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka mēs beidzot sniedzam atklātībai šīs krimināllietas slēdzienu. Līdz ar to laikam gan arī otra puse, proti, Krievijas Federācija kā PSRS tiesību pārmantotāja, būtu iesaistāma traģiskā notikuma iemeslu un seku novērtēšanā. Pēc manām domām, šī lieta līdz šim nepelnīti ir bijusi atstāta novārtā.

Saprotams, sagatavojot Masļenku traģēdijai veltīto izstādi, lielā mērā esam izmantojuši arī Andreja Edvīna Feldmaņa pētījuma materiālus. Piebildīšu, ka grāmatas autors ir noskaidrojis it visu 45 nogalināto vai cietušo personu — gan robežsargu, gan civiliedzīvotāju — biogrāfiskos datus.

Faktiski toreiz uzbruka trijām 3. Abrenes robežsargu bataljona 1. rotas sardzēm — 2. Masļenku, 3. Šmaiļu un 7. Mālaines. Tiesa, iebrukums Mālaines sardzes kordonā krieviem neizdevās, jo robežsargs Žanis Kronis paguva izšaut sarkanās krāsas signālraķeti. Turpretī Masļenkos robežsargi negaidīto asinspirti nespēja novērst.

Mitnauts Ducmanis, Dipl. hist.

Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzes jeb Masļenku sardzes ēka 1932. gadā.

Sardzes ēka Masļenkos pēc tam, kad tā tika nodedzināta PSRS specvienību uzbruku-ma rezultātā.

Foto no Okupācijas muzeja krājumiem

Foto no Latvijas valsts vēstures arhīva fondiem

Attēlā pa kreisi: 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. un 3. sardzes robežsargi ar ģimenēm Masļenkos 1939.gada jūlijā. 2. rindā sēž pirmā no labās Masļenku sardzes priekšnieka Fridriha Puriņa sieva Hermīne Puriņa, ko nogalināja 1940.gada 15.jūnijā, otrā no labās — Masļenku robežsarga Žaņa Krieviņa sieva Lidija Jūlija Krieviņa, ko 1940.gada 15.jūnijā smagi ievainoja. 3. rindā otrais no kreisās stāv Masļenku robežsargs Valdis Grīnvalds, ko sagūstīja un aizveda uz austrumiem 1940.gada 15.jūnijā, ceturtais no kreisās — tajā pašā naktī nošautais robežsargs Kārlis Beizaks, piektais no kreisās — toreiz ievainotais un sagūstītais robežsargs Žanis Krieviņš. Attēlā pa labi: grāmatas par Masļenku traģēdiju autors Andrejs Edvīns Feldmanis 1991.gada augustā salīdzina dokumentārās liecības ar esošo situāciju Masļenku sardzes vietā pie pārtikas pagraba kādreizējās robežupes Ludzas krastā Foto no Okupācijas muzeja krājumiem