Starp ienesīguma iespējām un ierobežojumu aplokiem

Par nākotnes, par bioloģisko lauksaimniecību

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.151, 29.10.2003.

Papētīsim citvalstu pieredzi

Pamatojums aprēķiniem, piemēram, Vācijā, ir vairāku gadu grāmatvedības dati vai salīdzinoši pieraksti un analīzes. Kamēr lopkopības nozarē var pamatoties uz produktivitātes kontroles rādītāju detalizētiem pierakstiem, augkopībā, it sevišķi lopbarības ražošanā, tas ir grūtāk. Dotumu lielākas ticamības labad tiek izmantoti pētniecības, aprēķina, darbojošos saimniecību uzkrātie dati. Vienkāršotākai plānošanai var izmantot paraugnormatīvus (sk. 2. un 3. tabulu), ko sniedz Hūberts Redelbergers savā grāmatā, kas iznākusi Vācijā 2002.gadā — Betriebsplanung im ökologischen Landbau. Handbuch fūr Beratung und Praxis.

Latvijā nav datu bāzes par konvencionālās un bioloģiski ražotās lauksaimniecības produkcijas faktiskajām izmaksām. Zināmu ieskatu atšķirīgajās ražošanas izmaksās starp konvencionālo ražošanas veidu un bioloģiski audzēto ražošanas veidu sniedz Vācijā izstrādātās un ieteiktās tehnoloģijas un normatīvās izmaksas atsevišķiem kultūraugiem, rēķinot uz vienu hektāru (sk. Betriebsplanung Landwirtschaft 2002/2003. Datensammlung, 18.Auflage. Kuratorium fūr Technik und Bauwesen in der Landwirtschaft).

Tā, piemēram, ziemas kviešu bioloģiskajā ražošanā, rēķinot uz vienu hektāru, pastāvot dažādām lauku kontūrām (1 ha, 2 ha, 5 ha, 20 ha), darba patēriņš pieaug par 167–198 procentiem, fiksētās izmaksas — par 135–166 procentiem, mainīgās izmaksas — par 147–176 procentiem un dīzeļdegvielas patēriņš — par 126–137 procentiem. Ņemot vērā, ka konvencionālajā ražošanā no 1 ha iegūst 8 tonnas kviešu, bet bioloģiskās ražošanas veidā — 6 tonnas kviešu vai par 25 procentiem mazāk (0,75 apmērā), tad arī tas ietekmēs vienas produkcijas vienības ražošanas izmaksas. Pieņemot, ka fiksēto un mainīgo izmaksu kopsumma veido pamatu pašizmaksai, var teikt, ka, bioloģiski audzējot ziemas kviešus, to pašizmaksa būs par 93 procentiem jeb 1,93 reizes augstāka, nekā audzējot parastajā, konvencionālajā veidā (1,45:0,75). Šī starpība ir ievērojami zemāka kartupeļiem un it sevišķi lopbarības kultūrām, kur ne tikai izlīdzinās izmaksas, rēķinot uz vienu hektāru, bet arī atsevišķu lopbarības kultūru ražība.

Bioloģiskās lauksaimniecības ienesīguma paaugstināšanai svarīgas ir arī kalkulācijas par izdevīgākiem saražotās produkcijas realizācijas veidiem un iespējamo pirmapstrādi un pārstrādi pašā lauku saimniecībā.

Uzzināsim, cik kas maksā

Svarīgs attīstības faktors ir cena. Tādēļ bioloģiskās saimniecības ir ļoti atkarīgas no patērētāju vēlmes maksāt vairāk par bioloģiski ražotu produktu. Bioloģisko produktu vidējo cenu ietekmē tirgus noieta ceļi — to pārdošana ar kooperatīvu, vairumtirgotāju starpniecību vai citādi. Gandrīz visās ES dalībvalstīs 2000.gadā vidējā saimniecības (vārtu) cenas laukaugiem bija par 50—200% augstākas nekā tradicionālo saimniecību noteiktā cena. Bet par bioloģiskajiem kartupeļiem nācās maksāt pat par 50—500% vairāk. Savukārt lopkopības produkti bija tikai par 8—36% dārgāki. 2000.gadā bioloģiskā liellopu gaļa bija par 30%, bet cūkgaļa — par 20—70% dārgāka nekā parastā.

4.tabulā minētas trīs valstis, kur bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai jau ir ilgstošākas tradīcijas un pieredze, un šajās valstīs izveidojošās cenas var būt par zināmu orientējošu rādītāju arī mūsu apstākļiem. Tātad bioloģiskās produkcijas realizācijas cenas ir augstākas nekā tradicionāli iegūtās produkcijas realizācijas cenas: kviešiem par 110–120%, kartupeļiem par 130–140%, pienam par 15–22%, liellopu gaļai par 20–30% un cūkgaļai par 40–60%. Vismazākās svārstības starp atsevišķām Eiropas valstīm cenu pārsniegumam ir kviešiem un pienam, vislielākās — kartupeļiem un cūkgaļai.

Lai kompensētu zaudējumus un ieinteresētu lauku saimniecības nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, ES valstīs ir izveidotas bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta programmas, kas paredz kompensācijas piemaksas par bioloģiski ražotu produkciju.

Subsīdiju apjoms un pieejamība dažādās valstīs atšķiras. Parasti piemaksas saņem tikai sertificētas saimniecības, kuras atbilst visām prasībām par bioloģisko saimniekošanu un ir saņēmušas attiecīgu sertifikātu. Dalībvalstu lielākā daļa atbalsta gan pārorientēšanos uz bioloģisko saimniekošanu, gan arī darbošanos šajā sistēmā, vienīgi Francija un Lielbritānija atbalsta tikai pārorientāciju. Austrijā, Dānijā, Vācijā un arī ārpus ES esošajā Šveicē valsts atbalsts bioloģiskajai saimniekošanai nodrošina 16—25% no ienākumiem. Ja saimniekošanas pārorientācijai uz bioloģisko lauksaimniecību sistemātiski netiktu piešķirti papildu līdzekļi, šis pārejas posms nebūtu ienesīgs. Pēc dažādiem citiem informācijas avotiem, valsts atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai atsevišķās valstīs ir šāds (eiro/ha, kas ir diferencēts iekšzemē par reģioniem): Šveicē — 300–1100, Vācijā — 135–1027, Austrijā — 210–750, Dānijā — 100–150, Lielbritānijā — 60, bet Igaunijā — ap 30–150 un Latvijā — 60–150 eiro/ha.

ES bioloģiskās saimniecības raksturo jauna parādība: šādu saimniekošanu arvien vairāk atzīst ģimenes saimniecībās. Vairākās valstīs daži Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) elementi (hektāra maksājumi un maksājumi par zemes atstāšanu atmatā) daļu bioloģisko saimniecību pēdējos pāris gados padarījuši par ienesīgākām nekā parastās saimniecības. Piemēram, fermās, kur bioloģiski audzē piena govis, ir nepieciešamas lielākas platības lopbarības sagādei. Lielākas platības nozīmē arī vairāk subsīdiju.

Arī Latvijā bioloģiskās lauksaimniecības attīstību sekmē atbalsts no Valsts subsīdiju programmas. Kopš 2001.gada bioloģisko saimniecību zemnieki var pretendēt uz subsīdijām par bioloģiski apsaimniekotām platībām un bioloģiski audzētiem dzīvniekiem. Zemkopības ministrija izstrādā Lauku attīstības plānu, kurā tiek paredzēts atbalsts bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai laikam no 2004. līdz 2006.gadam.

Iesniegto pieteikumu skaits subsīdijām bioloģiskās lauksaimniecības produktu ražošanai uz 2003.gada 1.jūliju pēc atsevišķiem reģioniem sadalījās šādi: Dienvidlatgale (Preiļu, Daugavpils un Krāslavas rajoni) — 78, Ziemeļvidzemes (Valmieras, Valkas, Cēsu, Limbažu) — 51, Ziemeļaustrumi (Alūksnes, Gulbenes, Balvu) — 40, Lielrīgas (Aizkraukles, Ogres, Rīgas) — 39, Dienvidkurzemes (Liepājas, Kuldīgas, Saldus), Ziemeļkurzemes (Ventspils, Talsu, Tukuma) — 20, Austrumlatgales (Rēzeknes, Ludzas) — 16, Viduslatvijas (Madonas, Jēkabpils) — 13, Zemgales (Bauskas, Jelgavas, Dobeles) — 6.

2004.gadā pieejamais atbalsts (prognoze) var būt šāds: valsts atbalsts (subsīdijas) — Ls 300 000 (Nolikuma “Lauksaimniecības pārstrukturizācijas atbalsts” sadaļas “Bioloģiskās lauksaimniecības atbalsts” ietvaros) un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā arī no ES strukturālajiem fondiem.

5. Ārvalstu prakse bioloģiskās produkcijas ražošanā

Eiropas Savienības valstīs pakāpeniski pieaug bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošana. 1999.gadā sertificēto bioloģisko saimniecību un pārejas perioda saimniecību skaits Eiropas Savienības valstīs bija 132 179, 2001.gadā to skaits palielinājās līdz 141 218, bet bioloģiskās un pārejas perioda platības ES, par kurām tiek maksāts atbalsts, attiecīgi palielinājās no 3 489 128 ha līdz 4 440 038 hektāriem jeb par 27 procentiem (saimniecību skaits palielinājās par 6,8%).

Vidējā bioloģiskās saimniecības platība Zviedrijā bija ap 53 ha, Dānijā — 59 ha, Vācijā — 42 ha un Austrijā — 15 ha. Kopainu par bioloģisko lauksaimnieku skaitu un to apsaimniekotām platībām atsevišķās ES valstīs sniedz 6. tabulas dati. Kā liecina tabulas dati, ES 2001.gadā ar bioloģisko lauksaimniecību visplašāk nodarbojās Austrijā (11,3% no LIZ), Somijā (6,6%), Itālijā (6,4%), Zviedrijā un Dānijā (6,2%), kamēr vidēji ES valstīs — 3,3% no LIZ.

No Eiropas valstīm neatpaliek arī Čehija, Ungārija un Polija, kurās jau šobrīd darbojas ES prasībām atbilstoša bioloģisko saimniecību novērtēšanas sistēma un šo valstu zaļi audzētie produkti Eiropā jau tiek tirgoti. Arī nākotnes nodomi Eiropā un tāpat vairākumā kandidātvalstu šajā jomā ir precīzi noteikti. Tā, piemēram, dažas Eiropas valstis paziņojušas, ka līdz 2010.gadam tās vēlas panākt, lai bioloģiski apsaimniekotu 20% lauksaimniecības zemju. Kaimiņvalsts Lietuvas politiķi izvirzījuši mērķi līdz 2010.gadam panākt, lai tur zaļi apsaimniekotu 15% lauksaimniecības zemju, bet Igaunijas — 10%. Latvijas politiķi par šo jautājumu nav vēl teikuši savu atzinumu.

6. Bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas realizācijas tirgus apgūšana

Pieprasījuma izpēte

Turpmāk pieprasījums pēc bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas pakāpeniski un neatlaidīgi pieaugs. Šajā ziņā riska nav, jo Latvijā nav vēl sasniegts tāds bioloģiskās produkcijas piedāvājuma līmenis, kāds ir piedāvājuma piesātinājums virknē Rietumeiropas valstu (Dānija, Zviedrija, Vācija u.c.). Arī bioloģiskās produkcijas eksporta iespējas pagaidām nav tikušas izmantotas, kā to sekmīgi un plaši īsteno, piemēram, Ungārija un Čehija.

Zinātnieki ir ieteikuši un ražotāji atbalstījuši pieņēmumu, ka Latvijā tuvākajos gados no lauksaimniecībā saražotās produkcijas vismaz 3% jābūt bioloģiski ražotiem. Piedāvājums neapmierina pieprasījumu pēc bioloģiski ražotiem produktiem.

Bioloģiskās lauksaimniecības produktivitāte, rēķinot no viena hektāra izmantojamās zemes šās produkcijas ražošanai, ir apmēram par 10–40 procentiem zemāka nekā konvencionālajā lauksaimniecībā. Ražošanas izmaksas, rēķinot uz vienu hektāru, augkopībā ir par 20–30 procentiem augstākas, bet lopkopībā par 10–20 procentiem augstākas. Rezultātā bioloģiskajā lauksaimniecībā iegūtās produkcijas pašizmaksa ir par 30–40 procentiem augstāka nekā konvencionālajā lauksaimniecībā iegūtās produkcijas pašizmaksa.

Savukārt investīcijas konvencionālās ražošanas tehnoloģijā un bioloģiskajā ražošanā būtiski neatšķiras, rēķinot uz vienu hektāru šo produkcijas veidu ražošanai nepieciešamās zemes. Savukārt bioloģiskā lauksaimniecība ir darbietilpīgāka.

Baltijas valstīs var lēst, ka tikai 2% patērētāju ir ar mieru maksāt vairāk nekā 30 procentus augstāku cenu nekā par parasto, konvencionālajā ražošanā iegūto lauksaimniecības produkciju. Papildu no skaidrojams, kas ir šie divi procenti patērētāju, kuri ar mieru maksāt vairāk nekā 30% augstāku cenu un kur tie ir izvietoti. Augstāku cenu, tas ir, 21–30% ir ar mieru maksāt 3% patērētāju.

Vācijā veiktā aptauja starp iepirkšanas centru klientiem apliecināja, ka augstāku cenu nekā 30 procentus par bioloģiskajiem produktiem ir ar mieru maksāt 10–20 % no aptaujātiem, kuri regulāri patērētu šo produkciju.

Lai paplašinātu bioloģiskajā lauksaimniecībā iegūtās produkcijas realizāciju, aptverot lielāku patērētāju loku (virs 2%) vēlams attīstīt valsts atbalstu bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, lai kompensētu paaugstinātās izmaksas, salīdzinot ar konvencionālajā ražošanā iegūtās produkcijas pašizmaksu. Tad bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražotāji varētu prasīt ne par 30–40 procentiem augstāku cenu, bet samierināties ar 15–25% augstāku, salīdzinot ar parasto produkciju. Jādomā, ka Eiropas Savienības agrārā politika uz bioloģiskās lauksaimniecības attīstības sekmēšanu un atbalstīšanu būs ilglaicīga turpmākajiem 10–20 gadiem. Vienlaikus šā perioda beigās būs jārēķinās ar globālo konkurenci bioloģiskās produkcijas piedāvājuma tirgū, jo atsevišķi pasaules reģioni varbūt varēs piedāvāt samērā lētu bioloģisko lauksaimniecības produkciju, protams, ņemot vērā šīs produkcijas papildu transportēšanas un uzglabāšanas izdevumus.

Vienlaikus pārdevējiem, patērētājiem, pircējiem jāsniedz objektīva un konkrēta informācija par atšķirībām starp konvencionālajā ražošanā un bioloģiskajā ražošanā iegūtajiem lauksaimniecības produktiem. Tai jābūt pastāvīgi pieejamai bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas iepirkšanās vietās, presē, radio, televīzijā un internetā.

Rūpējoties par katra cilvēka veselību, jāizplata informācija, jāskaidro par dabiskas pārtikas priekšrocībām (kā, piemēram, to veiksmīgi dara SIA “Iecavnieks” par auksti spiestās rapšu, linsēklu un citu augu eļļu un kaņepju sviesta īpašībām). Uz veselības priekšnoteikumiem var attiecināt arī dabas dziedniecību, ainavas izkopšanu, lauku sētu un roku darbu kā īpašu vērtību. Tāpat bioloģiskās produkcijas ražotājiem jābūt pieejamai bezmaksas informācijai par saviem ražojumiem, pakalpojumiem, sadarbības partneru meklēšanu.

Valsts atbalsts — parlamenta un valdības akcijas, elastīgs finansiāls atbalsts (piemaksas pie cenas, par ko iepērk no bioloģiskajiem zemniekiem, izmaksā pārstrādes uzņēmumi, tās varētu būt arī par liellopiem un citiem gaļas veidiem), Zviedrijā piemaksā bioloģiskajiem ražotājiem, kuri atrodas nelabvēlīgākajos dabas un klimatiskajos saimniekošanas apstākļos, ir arī izmaksu kompensācija par pārbaudēm.

Turpmāk — vēl

2.tabula

Salīdzinošās ražas bioloģiskajā un konvencionālajā augkopībā

3.tabula

Mājlopu produktivitāte bioloģiskajā un konvencionālajā lopkopībā

4. tabula

Vidējās bioloģisko produktu saimniecības cenu sadārdzinājums dažās Eiropas valstīs

5. tabula

Bioloģiskās lauksaimniecības atbalsts Latvijā

6. tabula

Bioloģiskās lauksaimniecības izplatība Eiropas Savienības valstīs 2001.gadā