Ar tiesību izpratni demokrātijas stiprināšanā

Par Latvijas līdzdarbību Venēcijas komisijā

Venēcijas komisija ir Eiropas Padomes dibināta institūcija, kas darbu sāka 1990. gadā — drīz pēc Berlīnes mūra krišanas līdz ar pārmaiņu procesiem Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kas atbrīvojās no padomju režīma. Komisijas galvenais mērķis — atbalstīt konstitucionālo tiesību reformas jaunajās demokrātijās, tādējādi stiprinot pārmaiņu neatgriezeniskumu. Komisijas darbību raksturo arī tās oficiālais nosaukums — Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām”.

Komisijas pilntiesīgo dalībvalstu lielākā daļa ir arī Eiropas Padomes locekles, taču pēc nesenajiem grozījumiem komisijas statūtos par tās pilntiesīgām loceklēm var kļūt arī citu kontinentu valstis, un to jau ir izdarījušas ASV, Kanāda, vairākas Āzijas valstis. Šīm valstīm nav balsstiesību vienīgi gadījumos, kad tiek izlemts jautājums, kas tieši skar Eiropas Padomi.

Trīs galvenie Venēcijas komisijas darbības virzieni ir: dalībvalstu konstitucionālo tiesību problēmu analīze; vispārējie jautājumi, kuriem ir piemērojama salīdzinošā analīze; konstitucionālās tiesvedības centra darbības nodrošināšana.

Komisijā darbojas starptautiski atzīti neatkarīgi eksperti, kas ieguvuši pasaules slavu vai devuši nozīmīgu ieguldījumu tiesību un politikas zinātņu nostiprināšanā atsevišķās valstīs. Latviju Venēcijas komisijā pašlaik pārstāv Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš.

Šā mēneša vidū, 17. un 18. oktobrī, Venēcijā, komisijas mītnes vietā, notika šīs institūcijas 56. sesija. Piedaloties Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas prezidentam Pēterim Šīderam, Venēcijas komisija šoreiz apsprieda divus svarīgākos darba kārtības punktus — Ženēvas konvencijas par kara gūstekņiem un civiliedzīvotāju aizsardzību ievērošanu, kā arī jautājumu par cilvēktiesību garantiju iekļaušanu Eiropas Savienībā topošajā Eiropas konstitūcijas projektā un šā dokumenta mijiedarbību ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kas ir cilvēktiesību aizsardzības instruments Eiropas Padomes dalībvalstīs. Komisija apsprieda arī vairāku tās dalībvalstu vērtēšanai iesniegtos nacionālos tiesību aktus.

Dienu pirms Venēcijas komisijas sesijas uz sesto apspriedi pulcējās arī Eiropas Padomes Demokrātisko vēlēšanu padome, kurā ietilpst Venēcijas komisijas locekļi, kā arī EP Parlamentārās asamblejas un Eiropas lokālo un reģionālo autoritāšu kongresa (Congress of Local and Regional Authorities of Europe) pārstāvji. Demokrātisko vēlēšanu padomes tikšanās temats šoreiz bija kritēriju izstrāde vēlēšanu sistēmu demokrātiskuma novērtēšanai dažādās valstīs.

Cik nozīmīga ir Latvijas līdzdalība Venēcijas komisijā, vai mums ir jāņem vērā šīs institūcijas padomi, vai Latvijas vēlēšanu sistēma un partiju finansēšanas kārtība ir demokrātiska un vai dažas valstis, lūdzot Venēcijas komisijas atzinumus, necenšas radīt tikai ilūziju par savu tiesību aktu “demokrātiskumu” — par šiem un citiem jautājumiem “LV” aicināja uz sarunu Aivaru Endziņu, mūsu valsts pārstāvi Venēcijas komisijā, dažas dienas pēc viņa atgriešanās Latvijā.

Aivars Endziņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Cik ietekmīga ir Venēcijas komisija

— Cik liela nozīme un ietekme ir Venēcijas komisijas darbam?

— Galvenais Venēcijas komisijas uzdevums ir dot atzinumus par valstu iesniegtajiem tiesību aktu projektiem. Tas var notikt divos gadījumos: ja valsts ar lūgumu izvērtēt vērsusies Eiropas Padomē (EP) — Ministru komitejā vai Parlamentārajā asamblejā — vai arī tiešā veidā — šāds lūgums iesniegts Venēcijas komisijā. Komisija izvērtē konstitucionālo tiesību aktus — konstitūciju vai to grozījumu projektus, vēlēšanu un citu likumu projektus.

Foto: A.F.I.

Komisijas darbības sākumā tās galvenais darba lauks bija jaunās demokrātijas, tostarp bijušās Padomju Savienības teritorijas — arī Baltijas un NVS valstis. Komisijas atzinumu saņēma gandrīz visas konstitūcijas, kas šajā reģionā tika vai nu pieņemtas, vai atjaunotas pēc 1990. gada, tai skaitā Krievijas Federācijas konstitūcija, Ukrainas konstitūcija u.c.

Taču pēdējā laikā komisijā izskatīti arī “veco” demokrātiju konstitucionālo tiesību jautājumi, piemēram, nesenie grozījumi Lihtenšteinas konstitūcijā, kurus ierosināja šīs valsts galva firsts un kuri ievērojami stiprināja viņa pozīcijas un paplašināja pilnvaras. Šie grozījumi izraisīja ļoti neviennozīmīgas debates komisijā, tomēr Lihtenšteinas iedzīvotāji par tiem nobalsoja referendumā un tie stājās spēkā.

Nozīmīgs Venēcijas komisijas darba lauks ir Konstitucionālās tiesvedības centra uzturēšana. Šis centrs apkopo komisijas dalībvalstu konstitucionālo tiesu spriedumus, to var lasīt arī centra izdotajā žurnālā Bulletin on Constitutional Case—Law. Tādējādi komisija ne tikai vērtē konstitucionālo tiesību aktus, bet arī sniedz iespēju iegūt savstarpēju pieredzi konstitucionālo tiesu praksē, nereti tiesas atsaucas viena uz otras spriedumiem, ņem tos vērā tiesas spriešanas laikā. Tā kā komisijas darbā gan pilntiesīgu dalībvalstu, gan novērotāju statusā piedalās arī Amerikas, Āfrikas un Āzijas valstis, Konstitucionālās tiesvedības centrā, ja attiecīgā valsts to vēlas, ir pieejami arī viņu konstitucionālo tiesu spriedumi.

Vai terorisms juridiski nozīmē karu

— Viens no jautājumiem, kas minēts komisijas 56. sesijas darba kārtībā, ir Ženēvas konvencija par kara gūstekņiem un civiliedzīvotāju aizsardzību. Ar ko šis dokuments bija aktuāls Venēcijas komisijā?

— Šis jautājums tika apspriests sakarā ar EP Parlamentārās asamblejas Juridiskās un cilvēktiesību komitejas lūgumu dot slēdzienu par šīs Ženēvas konvencijas piemērošanu terorisma apstākļos, proti, vai konvencijas normas, kas regulē karojošo pušu tiesības un pienākumus pret karagūstekņiem un otras puses militārpersonām, kā arī pret civiliedzīvotājiem, ir attiecināmas arī uz terorisma apstākļiem.

Tas izraisīja ārkārtīgi asas debates gan apakškomisijā, gan plenārsēdē. Klasiskajā kara situācijā divas valstis atrodas karastāvoklī. Terorisma gadījumā šādu skaidri noteiktu karojošo pušu var nebūt. Bet kā vērtēt bruņotās vienības, kas veic terora aktus? Piemēram, vai ASV karabāzes Gvantanamo gūstekņi, kas ir galvenokārt no Afganistānas, ir vai nav karagūstekņi? Vai viņu cilvēktiesības ir kaut kur garantētas?

Ziņotāji no Vācijas, Francijas un Šveices bija sagatavojuši kopīga atzinuma projektu, kura pamatdoma bija — jautājums sakarā ar šīs Ženēvas konvencijas piemērošanu attiecībā uz teroristisko organizāciju locekļiem ir neskaidrs un prasa risinājumu.

Tomēr ASV pārstāvis profesors Rubenfelds bija pilnīgi citās domās. Diskusija, kas izraisījās, pagaidām nenoslēdzās ne ar kādu kopīgu atzinumu. Viedokli par šo jautājumu komisija varētu sniegt savā decembra sesijā. Pirmkārt, tāpēc, ka bija dažādi viedokļi par šāda atzinuma saturu. Otrkārt un galvenokārt, tāpēc, ka Venēcijas komisija nav saistīta ar ANO un nevar dot atzinumu vai gatavot papildinājumus ANO konvencijām, kāda ir arī minētā Ženēvas konvencija. Protams, jautājums par sagūstīto teroristu statusa noteikšanu prasa tūlītēju risinājumu, tomēr tajā acīmredzot jāiesaistās pašai ANO, kas aptver gandrīz visas pasaules valstis. Tas jālemj Ģenerālajā asamblejā, nevis EP.

Vai Eiropas tiesa konkurēs ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu

— Patlaban Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis un kandidātvalstis strādā pie Eiropas konstitūcijas projekta. Tajā iecerēts iekļaut arī pašreizējo Eiropas Savienības Cilvēktiesību hartu. Tajā pašā laikā visas ES valstis jau ir ratificējušas EP Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Šo divu dokumentu mijiedarbība arī bija Venēcijas komisijas darba kārtībā.

— Jā, un diskusijas ievirzījās galvenokārt divos aspektos: pirmkārt, kādām jābūt attiecībām starp Eiropas tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kuras abas var piemērot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju; otrkārt, kā rīkoties valstu konstitucionālajām tiesām, ja rastos kolīzija abu tiesu darbā vai starp šiem diviem cilvēktiesību dokumentiem?

Kad man uzdeva jautājumu, kuru no šiem diviem dokumentiem piemērotu Satversmes tiesa, ja to normas atšķirtos, es, protams, atbildēju, ka mēs izvēlētos normu, kas būtu labvēlīgāka indivīdam. Jo Eiropas Cilvēktiesību konvencijā cilvēka sociālās tiesības ir garantētas mazāk nekā Eiropas Cilvēktiesību hartā. Tā mēs rīkotos arī tagad, kaut pašlaik Cilvēktiesību harta ne Latvijai, ne kādai citai valstij vēl nav saistoša. Satversmes tiesa, starp citu, vienreiz jau ir atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību hartu, konkrēti uz tajā noteikto diskriminācijas aizliegumu sakarā ar vecumu — tas bija lietā par vecuma ierobežojumiem augstskolu pasniedzējiem.

— Tomēr pastāv arī viedoklis, ka šīs sociālo tiesību garantijas Eiropas konstitūcijā vairāk būs politiska deklarācija, mērķis, uz kuru tiekties, nevis tieši piemērojamas tiesību normas, un tā varētu būt svarīgākā atšķirība no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas.

— Tieši par to arī bija diskusija Venēcijas komisijā. Vai šīs normas varētu tieši piemērot: kādam tad ir jābūt ratifikācijas mehānismam, kādam — institucionālajam nodrošinājumam? Attiecībā uz konvenciju tas viss ir skaidrs — noteikta ratifikācijas kārtība, valstu pienākumi, arī institucionālais nodrošinājums konvencijas īstenošanai — EP cilvēktiesību komisārs, Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Jautājums arī bija par šādas dubultas cilvēktiesību aizsardzības sistēmas racionalitāti, jo pašlaik visas ES dalībvalstis un arī kandidātvalstis ir pievienojušās konvencijai.

Šī diskusija arī netika pabeigta, to plānots turpināt Venēcijas komisijas decembra sesijā, kad varbūt pieņems kādu galadokumentu.

Kādēļ Baltkrievija vēlas Venēcijas komisijas atzinumu

— Venēcijas komisijas darba kārtībā arī šoreiz bija vairāku nacionālo tiesību aktu projektu novērtēšana. Tai skaitā — Baltkrievijas Nacionālās asamblejas likuma projekts. Kāda nozīme ir šim komisijas atzinumam? Kādēļ Baltkrievija to lūdza, ja droši vien jau iepriekš apzinājās, ka vērtējums nebūs pozitīvs?

— Baltkrievijas situācija ir īpaša. Pēc tam, kad 1996. gadā tika izdarīti grozījumi šīs valsts konstitūcijā, prezidenta pilnvaras ievērojami pieauga, bet parlamenta un konstitucionālās tiesas loma samazinājās. Starp citu, toreizējā Baltkrievijas konstitucionālā tiesa referendumu par šiem grozījumiem atzina par antikonstitucionālu un pēc tam tika izformēta. Laikā, kad tas notika, Baltkrievija bija EP īpašā viesa statusā un joprojām skaitās EP kandidātvalsts, tomēr šis process ir “iesaldēts”. Ar Baltkrieviju saistīti jautājumi arī komisijā netika skatīti.

Vienlaikus ik pa brīdim izskan aicinājumi pilnībā nenovērsties no šīs valsts un censties darīt to, kas iespējams, lai tur radītu demokratizācijas priekšnoteikumus. Tādēļ komisijas pārstāvji piedalījās arī šogad vasarā Minskā notikušajā seminārā, kur atzinumam tika nodots likumprojekts par Baltkrievijas Nacionālo asambleju. Tomēr, kā secināja eksperti, nav saprotama pat šāda likuma jēga. Jo konstitūcijā nekas nav mainīts kopš 1996. gada referenduma, un parlamenta loma un tiesības joprojām ir ierobežotas. Kādēļ tad nepieciešams šāds likums, kurā it kā tiek paplašinātas parlamenta pilnvaras, ja tas nonāk pretrunā ar konstitūciju? Parasti parlamenta pilnvaras ir noteiktas konstitūcijā, bet tā darbības kārtību tas nosaka pats ar savu iekšēju dokumentu. Tādēļ skaidrs, ka Venēcijas komisijas atzinums par minēto likumprojektu bija negatīvs.

Acīmredzot lūgums Venēcijas komisijai tomēr izvērtēt šo dokumentu no Baltkrievijas nāca tāpat kā citu viņu institūciju centieni radīt iespaidu par it kā “demokratizāciju” šajā valstī. Līdzīgi kā, piemēram, Baltkrievijas konstitucionālā tiesa, kura pēc reorganizācijas faktiski ir pakļauta valsts prezidentam, cenšas iestāties Eiropas konstitucionālo tiesu asamblejā. Diemžēl visas šīs šķietami uz demokratizāciju vērstās darbības atšķiras no realitātes.

Tomēr jebkuram Venēcijas komisijas atzinumam ir tikai rekomendējošs raksturs, un tas nav nevienai valstij saistošs. Parasti, citu valstu gadījumā, gan ekspertu slēdzienus sarunu ceļā tomēr cenšas ņemt vērā, uzklausīt. Bieži vien, apspriežot kādas valsts tiesību aktu projektus, uz diskusiju ar komisijas ekspertiem tiek aicināti ne vien attiecīgā parlamenta pozīcijas, bet arī opozīcijas deputāti. Tad, visiem klātesot, projekts tiek salīdzināts ar demokrātiskas, tiesiskas valsts standartiem, protams, ņemot vērā arī vietējo specifiku. Parasti šāds process ir ļoti auglīgs un topošais normatīvais akts tiek ievērojami uzlabots.

Cik demokrātiska ir Čečenijas konstitūcija

— Venēcijas komisija izvērtēja arī Čečenijas konstitūciju pirms tās nodošanas tautas nobalsošanai.

— Jā, arī es piedalījos debatēs par šo tiesību aktu. Diemžēl EP Parlamentārās asamblejas lūgums izvērtēt šo dokumentu nāca pēdējā brīdī, kad vairs nebija laika rūpīgai analīzei un arī labojumu iestrādāšanai projektā.

Viedokļi bija dažādi. Vairāki komisijas eksperti norādīja, ka Čečenijas prezidentam tiek dotas pārāk plašas pilnvaras. Mans viedoklis, gluži otrādi, bija tieši pretējs — konstitūcijā, piemēram, ir norma, ka Krievijas Federācijas (KF) prezidents jebkurā brīdī var Čečenijas prezidentu atcelt. No tā izriet jautājums — kāds tad ir pilnvaru sadalījums šajā federatīvajā valstī, ja viena federācijas subjekta vadītājs ir tieši atkarīgs no visas federācijas vadītāja, kuram faktiski ir neierobežota vara šajā federācijas subjektā?

Es vērsu uzmanību arī uz konstitūcijas normu, kurā noteikts, ka tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem ir visiem Čečenijas pilsoņiem. Tomēr, tā kā pastāv vienota Krievijas Federācijas pilsonība, no šīs normas izriet, ka vēlēšanu tiesības attiecas faktiski uz visiem KF pilsoņiem, kas vēlēšanu vai referenduma brīdī atrodas Čečenijas republikā.

Arī par valsts valodu — konstitūcija nosaka, ka valsts valoda Čečenijā ir čečenu un krievu valoda. Šī paša panta otrā daļa — ka darba valoda visās valsts un pašvaldību iestādēs ir krievu valoda. Kas tad čečenu valoda vairs tādā gadījumā par valsts valodu?

Diemžēl šis projekts Venēcijas komisijas izvērtēšanai tika iesniegts tikai divas nedēļas pirms šā referenduma. Vai nu tā bija kāda novēlota Parlamentārās asamblejas iniciatīva, vai arī pati Krievija to iesniedza izskatīšanai vienkārši “ķeksīša” pēc.

Šā gada 23.martā notika šis it kā demokrātiskais referendums par konstitūciju un vienlaikus arī par Čečenijas prezidenta vēlēšanu likumu, bet šomēnes, 5.oktobrī, saskaņā ar šiem tiesību aktiem tika ievēlēts Čečenijas prezidents.

Jāatgādina, ka tieši Čečenijā izvērstās darbības dēļ Krievijas darbība savulaik Eiropas Padomē vispār tika apturēta. Tagad tā gan ir atjaunota.

Kas ir un kas nav demokrātiska partiju sistēma

— Jūs piedalījāties arī Eiropas Padomes Demokrātisko vēlēšanu padomes sēdē. Tur darba plānā bija minēts arī partiju darbības un finansēšanas jautājums. Vai tas līdzīgi Latvijai ir aktualizējies arī citās jaunajās demokrātijās?

— Jau ilgāku laiku gan Parlamentārajā asamblejā, gan Venēcijas komisijā notiek diskusijas par to, kā izvērtēt partiju sistēmas demokrātiskumu. Tādēļ visām valstīm bija jāiesniedz ziņojumi par tiesību aktiem, kas regulē šo jautājumu: partiju dibināšanas un likvidēšanas kārtība, uzraudzība, finansēšanas modelis utt. Šajā komisijas sesijā tika veikts anketu apkopojums un analīze.

Es arī darbojos apakškomisijā, kas izvērtēja partiju finansēšanas modeļus. Pie vienota viedokļa vēl neesam nonākuši, tādēļ darbs turpināsies nākamajā sesijā.

Tas, vai būs iespējams izstrādāt vienotas rekomendācijas dalībvalstīm par to, pēc kādiem kritērijiem vērtēt partiju sistēmas demokrātiskumu, vēl nav skaidrs. Galvenās grūtības sagādā valstu ļoti atšķirīgās tradīcijas šajā jomā, arī dažādās iespējas, kas ir turīgākajās un trūcīgākajās Eiropas valstīs. Piemēram, partiju finansēšanas jautājumā — Eiropas Padome nevar pēkšņi prasīt, lai visas valstis partijas finansē no valsts budžeta, ja, piemēram, mūsu reģiona valstis, tai skaitā Latvija, naudas trūkuma dēļ varbūt nemaz nevar to atļauties.

Ja par kopīgu viedokli nevarēs vienoties, iespējams, tiks izstrādātas nevis publiskas rekomendācijas, bet vērtēšanas kritēriji, kurus savā darbā varēs izmantot komisijas eksperti.

Kā finansēt partijas Latvijā

— Kā uz citu valstu fona izskatās Latvijas partiju finansēšanas kārtība? Arī Saeimā izveidotajā darba grupā izskan aicinājumi pēc kāda laika partijas finansēt no valsts budžeta.

— Šāds lēmums ir ļoti rūpīgi jāizvērtē. Kā jau minēju, vispirms no valsts finansiālo iespēju viedokļa. Jāņem vērā demokrātijas brieduma un stabilitātes pakāpe. Valstīs, kur partiju sistēma ir gadu desmitiem un varbūt pat gadu simtiem sena, pirmkārt, ir ievērojami mazāks partiju skaits nekā, piemēram, salīdzinoši mazajā Latvijā, kur šobrīd darbojas vairāk nekā 50 politiskās organizācijas. Otrkārt, stabilās valstīs šīs partijas ir ilglaicīgas, ar pastāvīgu vēlētāju atbalstu, jaunas partijas veidojas samērā reti un negūst lielu vēlētāju uzticību. Tur ir daudz vieglāk izveidot partiju finansēšanas modeli no valsts budžeta.

Kā to iespējams izdarīt Latvijā? Vai mūsu budžeta apstākļos var finansēt visas šīs daudzās partijas, tai skaitā nelielās viena cilvēka “kabatas” partijas? Ņemot vērā to, ka pirms katrām vēlēšanām parādās kāda jauna partija un kāda cita partija vispār neiekļūst parlamentā, — kā nodrošināt šādu politisko spēku finansēšanu? Vai finansēt partiju, kura nav pārstāvēta pašvaldību līmenī vai — gluži otrādi — parlamentā. Ar šādiem jautājumiem stabila demokrātija gandrīz nesaskaras. Katrā valstī turklāt ir savs, īpatnējs risinājums.

Ir skaidrs, ka partiju finansēšanas jautājumā mums nedz Eiropas Savienība, nedz Eiropas Padome norādījumus nedos.

Protams, ja būs valsts budžeta finansējums, iespējams, samazināsies nelikumīgo ziedojumu problēma. Taču arī tas ir cieši saistīts ar iespējām apiet likumu. Atcerēsimies skandālu Vācijā, kur kanclera vadītajā Kristīgo demokrātu savienībā tomēr atklājās nelikumīgu ziedojumu afēra. Arī šobrīd taču Latvijā ar likumu ir regulēta ziedojumu vākšanas kārtība — tomēr visu laiku tiek atrasti gan legāli, gan nelegāli ceļi šīs kārtības apiešanai.

Šobrīd izskanējušie piedāvājumi ieviest partiju finansēšanu no valsts budžeta, tikai sākot ar nākamo Saeimu, ir vērtējami pozitīvi vismaz tādēļ, ka “atstāj vaļā durvis” vēlēšanās arī citām partijām, tām, kuras šobrīd Saeimā nav pārstāvētas. Bet kā būs pēc tam? Kā tiks nodrošinātas iesaistīšanās iespējas politiskajā procesā vēlāk? Varbūt ir vērts apspriest domu, ka zināms finansējums būtu jāpiešķir ne tikai tām partijām, kas iekļūst Saeimā, bet arī tām, kas savāc pietiekami nopietnu balsu skaitu, piemēram, 1–2 procentus balsu, tomēr paliek aiz “strīpas”?

No otras puses, noteikti jāizvairās no situācijas, kad finansējuma saņemšanas priekšnosacījums ir vienkārši partijas reģistrēšana. Jo tad tas var viegli pārvērsties par iztikas līdzekļu pelnīšanas veidu, un drīz vien partiju skaits Latvijā pieaugtu no pašreizējām 50 līdz 150.

Skaidrs, ka jebkurā valstī pie varas un parlamentā esošās partijas rūpēsies par savu izdzīvošanu un nevēlēsies jaunu spēku parādīšanos. Tomēr Latvijā demokrātiskie procesi ir vēl tik agrīnā stadijā, kad joprojām notiek politisko spēku konsolidācija, — arī šobrīd lielāko Saeimas frakciju veido partija, kura iepriekšējās Saeimas vēlēšanu laikā vispār nebija.

Tādēļ šķiet, ka tikai tad, kad šis stabilizācijas periods būs beidzies, varētu nopietni sākt domāt par partiju finansēšanu no valsts budžeta.

— Ja netiek ieviests valsts budžeta finansējums, kādā veidā lai risina šābrīža problēmas ar partiju nelikumīgajiem ziedojumiem?

— Šobrīd vislielākās problēmas sagādā partiju finansējums pirms kārtējām vēlēšanām. Varbūt varētu noteikt visām vienādu izdevumu griestus šajā laika periodā. Tomēr atkal rodas jautājums, cik konsekventi būs iespējams to kontrolēt. To ilustrē ziedojumu ierobežojums, kura dēļ tagad parādās problēmas ar viltus ziedotājiem.

— Varbūt vērts bija atbalstīt KNAB piedāvājumu par aizliegumu ziedot juridiskām personām?

— Varbūt vienīgi ierobežot, jo pilnīgs aizliegums atkal var radīt negatīvu efektu. Piemēram, situācijā, kad personai pieder zemnieku saimniecība vai šī persona ir individuālais komersants. Faktiski šis viens cilvēks ir juridiska persona. Līdz ar to — kādēļ lai cilvēks, kurš, piemēram, strādā augstskolā, ziedot drīkstētu, bet zemnieks vai individuālais komersants — ne? Rodas nevienlīdzīga situācija.

Vai ir vērts legalizēt lobiju sistēmu

Varbūt drīzāk būtu jādomā par lobiju legalizēšanu, kā tas, piemēram, ir ASV, kur pie Kongresa darbojas vairāki tūkstoši personu, kas mēģina pārliecināt parlamentu par savu interešu atbalstīšanu. Tad zustu vajadzība darboties “pelēkajiem kardināliem”.

Jo faktiski konkrētu grupu interešu lobēšana notiek visā pasaulē. Atšķiras tikai šo procesu legalitāte un publiskums. Gandrīz katrs likumprojekts tiek radīts kāda interesēs, un tas ir dabiski. Ja, saņemot izskatīšanai likumprojektu, uzreiz būtu skaidri tā patiesie ierosinātāji un tie neslēptos aiz piecu deputātu likumdošanas iniciatīvas tiesībām, arī parlamentam būtu vieglāk strādāt, novērtēt, cik plašas ir intereses, kuru dēļ projekts būtu jāpieņem, vai aiz tā stāv šaura cilvēku grupa vai sabiedrības vairākums. Jo tas ir atklātāk, jo caurspīdīgāks ir process.

Dina Gailīte, “LV” tieslietu redaktore