Tavam bērnības svilpauniekam šodien bezgala skumīga šķinda
Pa mūžības taku aizgājis Pēteris Ušpelis (02.05.1950. — 28.10.2003.)
Foto: A.F.I. |
Viņš bija spēka zars no dižā Silajāņu keramiķu ciltskoka, stiprs ar paaudzēs krāto gudrību, ticību un darba mīlestību. Ar lepnumu un pašvērtības apziņu viņš nesa Triju Zvaigžņu ordeni un Latgales keramiķu ciltstēva Andreja Paulāna medaļu.
Trīs saujas smilšu Meistaram arī no “Latvijas Vēstneša” cilvēkiem, kam uz mūžu palikusi atmiņā ciemošanās Māldedžos, kad tumšajās nakts debesīs virs cepļa pacēlās dzirksteļu spieti un rīta stundā no tā klēpja tika ņemti ārā podi, bļodas, krūzes un vāzes. Tu toreiz sacīji: “Laba amatniecība ir skaista vienveidība, atbilstība etalonam. Māksla ir dažādība, uguns nejaušības un Dieva dzirksts.”
Pēdējā cepļa dūmi
Agrie un smagie sniegi
Uz bērzu un ceriņu lapām
Senlaiku zīmes rāda:
Šoziem daudziem
Jāaiziet kapā...
Bet kāpēc,
Bet kāpēc Tevi
Šis ticējums izrauj pirmo
No mājām,
Kur pāri malkas grēdām
Un ceplim
Sirms, negaidīts putenis virmo?
Tu visu Ušpeļu saimi
Un citus māla meistarus prati
Pacelt līdz Eifeļa tornim,
Kur Triumfa arkai veras
Latvijas Jāņu nakts skati.
Kur Parīzes Dievmātes katedrāle
Ieklausās Māldedžu rūtošanā...
Bet šodien,
Bet šodien Tev ardievas
Jau Rēzeknes zvani zvana.
Un vāraunieki un podi,
Un krūzes sastājas
Bēru gājiena rindā.
Un pat bērnības svilpauniekam
Tāda bezgala skumīga šķinda.
Lapas un cerības noliec
Kapsētā ceriņu krūmi.
Un mākoņi bērzu galos –
Vai tie nav izkāpuši
No Tava pēdējā cepļa –
Liesmās apsviluši un drūmi?
Cik daudzas naktis vēl būtu
To kūris,
Ja ne šo pāragro sniegu...
Ai, kāpēc šie saldie dūmi
Mums acīs kožas tik sūri?
Andris Vējāns
Rīgā
2003. gada 29. oktobrī