“Aiz manis tumsā zūd ceļi, deg mājas un sagrūst tilts, un visi dzīvie kļūst veļi”

— Veronika Strēlerte “Bēglis”

Šodien divos dienā II Meža kapos tiks atklāts piemiņas akmens Kurzemes bēgļiem

Foto: Vaida Villeruša

Tas ir piemineklis 3560 kurzemniekiem. Pirmais pasaules karš viņus bija izrāvis no savām mājām un ar bēgļu straumi veda cauri Rīgai, kur vārgākos pieveica bads un slimības. Mirušos apglabāja tā sauktajos nabagu kapos Sv.Markus kapsētā, kas tagad ietilpst II Meža kapu teritorijā. Nelaiķu tuvinieki izklīda Krievijas plašumos, un kapu kopiņas neviens nekopa. Kad ap 1922. — 1923. gadu latvieši sāka atgriezties mājās, tās bija jau nolīdzinātas. Līdzekļus piemiņas akmens izveidošanai un uzstādīšanai deva Kultūras fonds, ar kaltu strādāja tēlniece Vija Dzintare, bet visas šīs tautas vēsturiskās atmiņas kopšanas akcijas iedvesmotāja un galā vedēja ir mediķe un kultūrvēsturniece Vaida Villeruša.

Interese par bēgļu likteņiem radusies jau pašā Atmodas sākumā, kad rosīgi sācis darboties Kultūras fonds un Imants Ziedonis atkal un atkal aicinājis atdzīvināt vietvārdus un pierakstīt cilvēku dzīvesstāstus. Vaida Villeruša atceras: “Pētījumi sākās pie Daugavas, un abos upes krastos tika uzstādītas 33 piemiņas zīmes. Kreisajā krastā no Daugavas uz Bausku, Iecavu un Baldoni ved ar kokiem apstādīts zemesceļš, ko tautā sauc par Bēgļu ceļu. Kultūras fonds kopa šo ceļu un arī tam Daugmalē uzlika piemiņas akmeni. Mani nodarbināja doma — kāpēc bēgļu bija tik daudz? Tiesa, daudzus izdzina no mājām, jo karaspēks atkāpjoties visu dedzināja nost. Bet daļa bēga aiz bailēm. Kaut gan Latvija karu savā zemē nebija pieredzējusi simt gadu — kopš Napoleona laikiem, daudzi latviešu karavīri cara armijā tika ierauti krievu — japāņu karā pagājušā gadsimta sākumā, un neviens no turienes neatgriezās. Šķiet, mūsu tautai jau gēnos ir bailes no kara. Kad sāku pētīt Pirmā pasaules kara bēgļu likteņus, nācu pie pārliecības, ka ne jau visa milzīgā bēgļu straume izplūda cauri Rīgai. Daudzi palika te, un pilsēta ļoti rūpējās par viņiem. Dažādās vietās darbojās bēgļu zupas ķēķi, Ropažu ielā 15 visas tās koka mājas, kas atrodas pagalmā, bija nodotas bēgļiem. Pareizticīgo klosteris ļoti daudz palīdzēja, klostera māsas kopa slimos. Tomēr bēdu jūra bija pārāk dziļa. Atrautība no mājām, antisanitārie apstākļi, pārtikas trūkums — tas viss noveda kapā tūkstošus. Upuru skaits noteikti bija lielāks par to, kas iekalts akmenī. Šo skaitli ņēmu no II Meža kapu grāmatām, kas brīnumainā kārtā saglabājušās no pat 19. gadsimta 80. gadiem. Izrakstīju tikai tos, kas bija reģistrēti kā bēgļi. Pieļauju, ka daļa mira arī slimnīcās vai pie tuviniekiem un nebija nosaukti par bēgļiem. Te atdusas daudzi, un viņu piemiņa jāsaglabā tautas atmiņā.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore