Kad Latvijas ārpolitiku sāk bremzēt nepadarīti mājas darbi

Par iekšpolitiskiem kavēkļiem valsts eirointegrācijas gaitā

1.grafika. "Tradicionālā" PHARE programma Latvijā

2.grafika. Eiropas Savienības jaunie pirmsiestāšanās finansu instrumenti Latvijā, sākot ar 2000.gadu

Sestdien, 10.jūnijā, Rīgā Roberta Šūmaņa institūts sadarbībā ar Zviedrijas Demokrātijas un attīstības padomi organizēja konferenci "Latvijas iekšpolitika — Eiropas Savienības paplašināšana". Konferences pamatmērķis bija veicināt diskusiju par Latvijas iekšpolitikas attīstības procesiem ceļā uz Eiropas Savienību (ES), uzklausīt dažādus viedokļus un sekmēt pieredzes apmaiņu par Latvijas iekšpolitikas iespējamajām pārmaiņām, integrējoties Eiropas institūcijās. Konferencē piedalījās Saeimas deputāti, ministriju pārstāvji, politologi, ekonomisti, kā arī ārvalstu eksperti.

Konferences gaitā aplūkots visai plašs jautājumu loks gan par problēmām Latvijas likumdošanā, politikā un ierēdniecībā, gan skarta tēma par augstākās izglītības kvalitāti un vispārējo kūtrumu un pretestību veikt jebkādas izmaiņas šajā jomā. Visai aktīva diskusija izvērsās par ES finansiālo palīdzību Latvijai un šīs palīdzības efektīvu izmantošanu. Bet par vienu no galvenajiem strīdus objektiem kļuva pēdējā laikā arvien biežāk aktualizētais jautājums par informācijas un informētības nozīmi Latvijas ceļā uz ES. Arī Roberta Šūmaņa institūta pārstāvis Ilmārs Zvirgzds, atklājot konferenci, uzsvēra informācijas un savstarpējās sadarbības milzīgo lomu Latvijas ceļā uz ES.

7.Saeimas deputāts un bijušais tieslietu un ārlietu ministrs Valdis Birkavs iezīmēja divas galvenās problēmas Latvijas likumdošanā, valstij virzoties uz Eiropas Savienību. Pirmā no tām, par kuru pēdējā laikā nemitīgi tiek runāts, ir likumdošanas harmonizācija jeb ES likumdošanas pārņemšana. Bet, kā norādīja V.Birkavs, šis ir vienkāršākais Latvijas uzdevums, problēmas rodas vienīgi tulkošanas kapacitātes dēļ, kas jau pašlaik ir daudz par zemu. "Daudz lielāka un sarežģītāka problēma būs šīs jaunās likumdošanas ieviešana dzīvē. Tas gan vairāk ir nākotnes jautājums, bet, kā rāda pirmā pieredze, tas būs ļoti smags un ilgs process. Latvijas un mūsu kaimiņvalstu tiesību sistēmas ir diezgan atšķirīgas no Eiropas tiesību sistēmas, tādēļ būs nepieciešams smags darbs, lai šo procesu veiksmīgi risinātu." Kā pastāstīja V.Birkavs, Latvijā ir tiesneši, kas aktīvi studē Eiropas tiesības un cenšas tās piemērot praksē, bet diemžēl lēmumi, kas balstīti uz Eiropas tiesību bāzes, ļoti bieži nesaskan ar Latvijas pašreizējo likumdošanu, tādēļ tiek atcelti, piebilstot: "Beidziet filozofēt."

Ir uzsākta aktīva tiesnešu apmācība (īpaši svešvalodās) un kvalifikācijas celšana, jo, kā informēja V.Birkavs, tad, kritiski izvērtējot 434 strādājošo Latvijas tiesnešu svešvalodu zināšanas, tikai 8 ir spējīgi brīvi sazināties un darbā lietot angļu valodu. Bijušais tieslietu ministrs ļoti kritiski vērtēja pašreizējās juridiskās izglītības kvalitāti Latvijā un norādīja, ka nekavējoties jāuzlabo mācību sistēma un izglītības kvalitāte šajā nozarē. Kā ļoti pozitīvu notikumu juridiskās izglītības kvalitātes celšanā V.Birkavs minēja pagājušajā gadā darbu uzsākušo Rīgas Juridisko augstskolu. Pēc V.Birkava vārdiem, tā būs vieta, kur pārkvalificēs visus Latvijas juristus, kurus var pārkvalificēt.

Atgriežoties pie jautājuma par ES likumdošanas pārņemšanu un Latvijas likumdošanas harmonizāciju ar ES, V.Birkavs atzina, ka, neraugoties uz aktīvi sākto likumdošanas saskaņošanas procesu, attālums starp Latvijas un ES likumdošanu arvien palielinās. Latvija līdzīgi kā pārējās kandidātvalstis likumdošanas saskaņošanu veic pēc tiem likumdošanas aktiem, kas ir spēkā pašlaik vai bija spēkā laikā, kad tika sākta konkrētā akta saskaņošana. Bet ES likumdošana tāpat kā jebkuras valsts likumdošana ir nemitīgā attīstības procesā, tādēļ liela daļa saskaņoto likumu jau ir vai tuvākajā laikā būs novecojuši. V.Birkavs ļoti kritiski vērtēja Latvijas tiesiskās sistēmas sagatavotību dalībai ES, tāpat viņš atzina, ka ir ļoti maz juristu, kas apzinās un izprot, ko nozīmē strādāt ES tiesību sistēmā, un norādīja, ka, ja nekavējoties netiks uzlabota situācija šajā jomā, tad mums nāksies ciest ievērojamus zaudējumus nākotnē.

Arī Eiropas Integrācijas institūta direktore Ilze Ostrovska savā referātā norādīja uz kvalificētu speciālistu trūkumu Latvijas ceļā uz ES, uz augstākās izglītības zemo kvalitāti Latvijā un vispārēju nevēlēšanos šo sistēmu mainīt. I.Ostrovskas tēlotā nākotnes vīzija, saglabājoties pašreizējai situācijai augstākajā izglītībā, bija visai skeptiska: "Latvijā ienāks Rietumu kvalificētais darbaspēks, bet latvieši ar augstāko izglītību būs "melnstrādnieki" ar augstākās izglītības diplomu."

Kā vienu no nozīmīgākajām problēmām Latvijas ceļā uz ES I.Ostrovska minēja informācijas trūkumu un neziņu par ES, kas valda lielākajā daļā sabiedrības. "Neziņa un neskaidrība izraisa bailes un negatīvu nostāju, un liela daļa sabiedrības, īpaši laukos, diezgan negatīvi raugās uz dalību ES, jo nav skaidrības par iespējamiem ieguvumiem vai zaudējumiem, ko nesīs ES." Šajā neziņā un vispārējā informācijas trūkumā I.Ostrovska vaino gan valdību, gan medijus. Ir vērojama negatīva tendence veidoties diviem atšķirīgiem viedokļiem — sabiedrībā un varas elitē. Protams, ļoti pozitīvi ir vērtējama valdības izstrādātā programma integrācijai ES un, kā atzīst I.Ostrovska, viss, kas minēts šajā programmā, ir vērtējams pozitīvi, bet aktuāls paliek jautājums, cik sekmīgi šī programma tiks realizēta.

I.Ostrovska pauda viedokli, ka Latvijas integrācija ES nebūt nenorit tik veiksmīgi, kā to attēlo vairums Latvijas politiķu. Eiropas un pasaules preses izdevumos Latvija vēl aizvien tiek minēta otrajā paplašināšanas kārtā un, runājot par progresu, ko veikušas kandidātvalstis, tiek spriests tikai par pirmās grupas valstīm un to izredzēm tikt uzņemtām ES, bet par otro grupu, tai skaitā Latviju, ziņu ir maz.

Nedaudz optimistiskāku prognozi Latvijas integrācijai ES sniedza Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas pārvaldes vadītājs Andžs Ūbelis. Viņš informēja, ka ES palīdzības programmu finansējums ir pieaudzis no 30 miljoniem eiro, ko Latvija ik gadu saņem caur PHARE programmas projektiem jau kopš 1994.gada (kopā aptuveni 250 miljoni eiro), līdz gandrīz 100 miljoniem eiro gadā. Šeit gan jāatzīmē, ka pašlaik vēl neviens eiro no šiem 100 miljoniem Latvijā nav nonācis, jo, lai iegūtu šo finansējumu, pirmkārt, ir jāiesniedz pietiekami nopietns un pamatots projekts un, otrkārt, visi šie projekti sākotnēji jāfinansē šeit pat Latvijā, bet projektā ieguldīto līdzekļu apmaksa no ES fondiem notiek pēc tam.

Kā pastāstīja A.Ūbelis, tad līdz šim gadam Latvijā darbojās "tradicionālā" PHARE programma, kuras prioritātes bija valsts pārvaldes stiprināšana, cilvēkresursu attīstība, lauksaimniecības sektora restrukturizācija un valsts pārvaldes stiprināšana (sk.1.grafiku). Bet, sākot ar 1997.gadu, sakarā ar kandidātvalstu tuvināšanos ES, PHARE programmu darbība tika pārskatīta un dokumentā "Agenda 2000" noteikts finansējuma apjoms 1,5 miljardi eiro ik gadu visām kandidātvalstīm. Latvijai tostarp aptuveni 100 miljoni eiro gadā. A.Ūbelis konferences dalībniekus iepazīstināja arī ar trim jaunajiem finansu instrumentiem, ar kuru palīdzību tiks saņemts finansējums: ISPA, SAPARD un PHARE ESC. Katra no šīm programmām koncentrējas uz konkrētu sektoru atbalstīšanu: vides un transporta, lauku un reģionālo attīstību (sk.2.grafiku). A.Ūbelis norādīja, ka līdz ar jauno atbalsta programmu ieviešanu praksē Latvija no palīdzības "donora" kļūst par sadarbības partneri, jo viens no galvenajiem SAPARD, ISPA un PHARE ESC nosacījumiem ir nacionālais līdzfinansējums aptuveni 20% no kopējām projekta izmaksām.

A.Ūbelis informēja arī par nākotnes perspektīvām ES palīdzības programmu līdzekļu piesaistīšanā Latvijai. Viņš norādīja, kādā veidā finansējums aptuveni 100 miljonu eiro apmērā varētu saglabāties līdz 2005.gada 1.janvārim. Pēc šī datuma vai vēlāk (tas atkarīgs no Latvijas iestāšanās ES) Latvijai varētu būt atvērta pieeja ES strukturālajiem fondiem un tad iespējamais finansējums jau varētu pārsniegt 200 miljonus eiro gadā. Protams, šāda summa būtu ievērojams balsts Latvijas tautsaimniecības attīstībai, bet, kā tika precizēts diskusijas laikā, tad pašreizējā palīdzība — 100 miljonu eiro — ir mazāk par 1% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Tādējādi šo summu var uzskatīt par visai niecīgu, ņemot vērā faktu, ka Grieķija, kļūstot par ES dalībvalsti, saņēma finansu līdzekļus 5 procentu apmērā no IKP.

Saeimas deputāte Vaira Paegle savā ziņojumā par politisko partiju, valsts institūciju un nevalstisko organizāciju lomu, integrējoties ES, kā vienu no galvenajiem jautājumiem izvirzīja koordinācijas trūkumu dažādo institūciju starpā. V.Paegle uzskaitīja gandrīz vai desmit dažādas valsts institūcijas un minēja vairākas nevalstiskās organizācijas, kas iesaistītas integrācijas procesā. Šo situāciju V.Paegle vizualizēja, salīdzinot integrāciju ES ar mežu. "Tas ir mežs, kurš jākopj un jāveido, un Latvijā ir vairākas institūcijas, kas visai aktīvi nodarbojas ar šīs meža ainavas veidošanu. Bet galvenā problēma ir tā, ka katram mežstrādniekam ir sava atšķirīga ideja par perfektu ainavu, un diemžēl katrs rīkojas individuāli un neredz, ka bez viņa mežā strādā arī citi."

Runājot par nenoteiktību un vājo koordināciju Latvijas ceļā uz ES, V.Paegle izvirzīja jautājumu: "Kas ir Latvijas politikas galvenā prioritāte: iestāšanās ES, iestāšanās NATO, Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecība vai vispārēja ekonomiskās situācijas uzlabošana?" Tāpat V.Paegle skāra jautājumu par valsts nacionālajām interesēm un norādīja uz lieliski izstrādāto Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā. Noslēgumā V.Paegle atzina, ka Latvijas Republikas Saeima ir institūcija, kurai pieder likumdošanas iniciatīva un vislielākās pārraudzības pilnvaras, tādēļ tieši Saeimai ir jāuzņemas galvenā loma Latvijas ceļā uz ES.

Vienīgais ārvalstu pārstāvis konferencē, Zviedrijas Demokrātijas un attīstības padomes, kas ir arī Roberta Šūmaņa institūta organizēto konferenču finansētāja, pārstāvis Kristofers Sjoholms klātesošos iepazīstināja ar Zviedrijas pieredzi, integrējoties ES. K.Sjoholms runāja galvenokārt par iestāšanās procesa psiholoģisko aspektu un informācijas lomu sabiedrības attieksmē pret ES. "Jau sākot sarunas, skaidri tika nolemts, ka galvenais vārds par Zviedrijas iestāšanos vai neiestāšanos ES tiks noskaidrots referendumā, tādēļ viens no svarīgākajiem procesiem pirmsiestāšanās laikā bija informācijas kampaņas par un pret ES." Kā informēja K.Sjoholms, tad Zviedrijas valdība visai dāsni atbalstīja gan par, gan pret kampaņu organizētājus, jo galvenais mērķis bija sākt diskusiju sabiedrībā un panākt pēc iespējas lielāku informētību par ES darbību. Kaut informācija par Zviedrijas integrāciju ES bijusi visai plaša, tomēr K.Sjoholms atzina, ka mediju līdzdalība sabiedrības informēšanas gaitā varējusi būt aktīvāka.

Kā vēl vienu visai nozīmīgu un sabiedrības viedokli ietekmējošu faktoru K.Sjoholms minēja pārējo trīs tā laika kandidātvalstu — Austrijas, Somijas un Norvēģijas — ietekmi. Referendumu rezultāti pierādīja, ka katrā valstī ES atbalstītāju un pretinieku sadalījums bija pietiekami atšķirīgs un pat referendumu norises grafiks (sākot ar vispozitīvāk noskaņoto valsti Austriju) nespēja ietekmēt atšķirīgos referendumu iznākumus. Zviedrijā ES atbalstītāju bija tikai par 250 000 vairāk, bet Norvēģijā pārsvars bija ES pretinieku pusē. K.Sjoholms aicināja arī Latviju rūpīgi izvērtēt visus par un pret un saglabāt savu individuālo pozīciju, nepakļaujoties pārējo kandidātvalstu viedoklim un argumentācijai.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors