Amerikas Universitātes Kirgizstānā students Burulkans Usmanalijevs:

"Eiropas palīdzība Vidusāzijai vērtējama ar mīnusa zīmi"

Referāts nolasīts starptautiskā konferencē "Līdzdalība un caurskatāmība gadsimtu mijā" Budapeštā 2000. gada 5.-10. maijā

Jau aptuveni desmit gadus aktīvi norisinās Austrumeiropas valstu sadarbība ar Eiropas Savienību (ES). Darbojas tādi finansiālās palīdzības projekti kā PHARE, SAPARD, ISPA u.c. ES arvien vairāk ienāk Austrumeiropā, un Austrumeiropa arvien vairāk tuvojas ES. Jau 1998.gadā sarunas par iestāšanos ES uzsāka Čehija, Polija, Ungārija, Igaunija un Slovēnija, bet šī gada sākumā tām pievienojās vēl sešas kandidātvalstis - Latvija, Lietuva, Slovākija, Rumānija, Bulgārija un Malta. Ir skaidri saskatāma Austrumeiropas valstu nākotnes vīzija - pilntiesīgas ES dalībvalstis.

Bet ES virzība uz austrumiem nebeidzas ar Latviju vai Rumāniju. ES iet daudz tālāk un sadarbojas gan ar Krieviju, gan pārējām NVS valstīm, ieskaitot ģeogrāfiski visai attālo Vidusāziju. Kāda ir šī sadarbība, vai ES atbalsts Vidusāzijai ir līdzvērtīgs atbalstam, ko tā sniedz Polijai, Čehijai vai Baltijas valstīm? Vai ES paustā labā griba, palīdzības programmas Vidusāzijā ir efektīvas un vai atbalsts tiek realizēts pašaizliedzīgi? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklētas šī darba gaitā. Mēģināts pierādīt un pamatot to, ka Eiropas Savienības palīdzības programas TACIS (Tehniskā palīdzība Neatkarīgo Valstu savienībai) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) realizētie projekti Vidusāzijas reģionā ir bijuši samērā vāji un neefektīvi. Ļoti nepilnīgi realizēti sākotnēji uzstādītie mērķi veicināt institucionālās reformas, stiprināt demokrātiju un attīstīt ekonomiku, kura ieslīgusi dziļā depresijā. ES projektu efektivitāte bijusi ļoti zema, un palīdzība vērtējama vairāk kā simboliska nevis praktiska. Tomēr galvenā uzmanība referātā veltīta tieši iegūtajam rezultātam, ne procesa attīstības gaitai.

Darbā analizēta ES darbība Vidusāzijas reģionā, kas aptver piecas bijušās PSRS republikas: Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu un Uzbekistānu. Referāta mērķis ir brīdināt par varbūtējām negatīvajām sekām, ko spēj radīt neefektīva palīdzība, un piedāvāt citus mehānismus un risinājumus, kā ES spētu veicināt reģiona demokrātisko izaugsmi un ekonomisko attīstību. Bet pirms pievērsties konkrētu ES aktivitāšu analīzei, svarīgi ir izprast, kādēļ gan ES rūpējas par attīstību Vidusāzijā un kādēļ šis reģions ir nozīmīgs Eiropai.

ES projekti un to ietekme

Lai apliecinātu Rietumu triumfu, ES uzsāka atbalsta politiku ne tikai Austrumeiropas valstīs - Polijā, Ungārijā, Čehijā u.c. - , bet vērsās arī tālāk aiz kontinentālās Eiropas robežām - bijušajās PSRS republikās Vidusāzijā. Tika radīti jauni tilti starp liberālajiem Rietumiem un sociālistiskajiem Austrumiem. ES atbalsts bija ļoti nozīmīgs - aptuveni 73% no ārvalstu kapitāla Neatkarīgo Valstu savienībā (NVS)1. Tomēr jāatzīst, ka šīs investīcijas atgādināja neatliekamo medicīnisko palīdzību valstīm - slimniekiem, kuru ekonomika bija uz invaliditātes robežas. Piecas bijušās PSRS republikas Vidusāzijas reģionā ar aptuveni 55 miljoniem iedzīvotāju kļuva par jaunu pacientu kategoriju ES palīdzības misijā. ES aktivitātes šajā reģionā sākās 1991.gadā. Ir pagājuši jau deviņi gadi, un šis ir pietiekami ilgs laika periods, lai varētu izvērtēt starptautiskā padomdevēja ietekmi uz politiskās un ekonomiskās caurskatāmības veicināšanu un vispārējo attīstību šajā reģionā.

Nenoliedzami ES ir devusi milzīgu ieguldījumu un ievērojami atvieglojusi Vidusāzijas smago pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku. Runājot par ES darbības mērķiem Vidusāzijā, iespējams izdalīt divus svarīgākos: 1) sekmēt brīvā tirgus ekonomikas veidošanos un 2) veicināt demokrātijas attīstību. Šīs iniciatīvas tika juridiski apstiprinātas ar TACIS biroja izveidi 1991.gadā un izpaudās kā ERAB finansiālā atbalsta (galvenokārt kredītu veidā) sniegšana Vidusāzijai. Četrus gadus vēlāk, 1995.gadā, ES un vairākas Vidusāzijas republikas noslēdza Savstarpējās sadarbības līgumus (sk. 1. tabulu). Jaunu institūciju izveide un vairāku līgumu noslēgšana norāda uz ES institūciju patieso vēlmi palīdzēt reģionam pārejas posmā.

Lai gan pagājuši jau vairāki gadi pēc šiem svinīgi noslēgtajiem līgumiem, palīdzības projektu reālā ietekme Vidusāzijas attīstībā praktiski nav jūtama. Atskaitē par 1998.gadā TACIS programmas ietvaros paveikto nebija atrodami ne konkrēti dati par sasniegto, ne atsauksmes par jebkādām strukturālajām izmaiņām reģionā. Šajos progresa ziņojumos bija iespējams atrast individuālu ekonomiskās situācijas vērtējumu par katru reģiona valsti, kā arī īsumā atspoguļotas TACIS nākotnes ieceres. Lasot ziņojumus, rodas iespaids, ka ES ir kāds starptautiskais novērotājs jeb vērtētājs, nevis ziņotājs, kurš dotu atskaiti par savu darbību un veikto ieguldījumu. Kā vienu no pozitīvajiem punktiem ES darbībā Vidusāzijā var minēt pašaizliedzīgo atbalstu visām NVS valstīm dalībai Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO). Kirgizstāna pirmā iestājās PTO, apsteidzot Krieviju, citas NVS valstis un Ķīnu.

TACIS:

veiksmes un neveiksmes

TACIS programma ir galvenais ES instruments darbībai Vidusāzijā. Šī programma piedāvā ES pieredzes nodošanu ( know-how ), kā arī piedāvā konsultācijas dažādos tautsaimniecības sektoros (lauksaimniecība, infrastruktūra, banku sistēma u.c.), kuras vada dažādi konsultanti un eksperti no ES. Īsumā varētu teikt, ka tiek doti padomi valdībai, kā izdevīgāk un efektīvāk saimniekot un tērēt savus līdzekļus. TACIS konsultanti māca vietējos speciālistus un izstrādā dažādus projektus, kurus sarunu ceļā piedāvā Vidusāzijas valstu valdībām.

Vairāki TACIS projekti vērtējami kā samērā veiksmīgi. Piemēram, biznesa vadības programmas izveidošana Kazahstānas Ekonomikas, vadības un statistikas institūtā un citu ar zinātni un izglītību saistītu projektu atbalstīšana. Tāpat var minēt civildienesta pieredzes pārņemšanas programmas vairākās Vidusāzijas valstīs. Atsaucoties uz TACIS koordinatoru veiktajiem pētījumiem, tieši ieguldījums civildienesta apmācībā vērtējams kā galvenais TACIS programmas sasniegums (novērtēts ar augstāko vērtējumu 10)3, un šajā jomā ES var būt lepna par TACIS programmas paveikto.

Tomēr TACIS kopējais veikums Vidusāzijas reģionā vērtējams tikai kā viduvējs. Ja izanalizē TACIS ikgadējos progresa ziņojumus un vietējo laikrakstu slejas, tad var atrast bagātīgu informāciju par virkni projektu, kuri uzsākti, un ievērojamiem naudas līdzekļiem, kas šiem projektiem piesaistīti. Turpat iespējams izlasīt labās ieceres, kas saistītas ar projektu realizāciju. Piemēram, laikrakstā "The Times of Central Asia" varam lasīt šādus virsrakstus "ES projekti Turkmenistānā veicina lauksaimniecības attīstību"4. Tālāk izklāstīta iecere iegūt "divas ražas no viena tīruma", audzējot kviešus un kukurūzu vienā laukā divas reizes gadā, izmantojot franču tehnoloģiju un attīstot agroķimikāliju efektīvu lietošanu. Turpretim cits raksts ar virsrakstu "TACIS noslēdz savu darbību Uzbekistānā" vēsta par vairākām TACIS realizētajām programmām un darbības slēgšanu šajā valstī5. Bet tajā pašā laikā ir visai maz publikāciju, kuras stāstītu par projektu rezultātiem un izvērtējumu. Ir ļoti daudz materiālu par projektu gaitu, bet praktiski nekādas informācijas par rezultātiem un sasniegto. Reportāžas laikrakstos ir galvenokārt ceremoniāla rakstura un visai maz tiek runāts par dažādu attīstības programmu reālo darbību un ietekmi. Kā piemēru var citēt laikrakstu "Economist", kurš vēsta: "Turkmenistānas lauku apvidos nav redzamas nekādas labklājības pazīmes. Tālos dienvidaustrumos guļ virkne putekļos iegrimušu ciematu, kuru iedzīvotāji ar pēdējiem spēkiem cīnās par lauksaimniecības saglabāšanu Amudarjas upes krastos. No Kaspijas jūras ziemeļu rajoniem nereti skan ziņas par miltu un maizes trūkumu"6.

Šī skarbā realitāte ir daudz izteiksmīgāka par TACIS ikgadējiem ziņojumiem un tendenciozajām publikācijām laikrakstos par lauksaimniecības attīstību reģionā. Kirgizstānā TACIS uzsāka vairākas apūdeņošanas programmas, projektus par efektīvāku piena ieguvi un pārstrādi, kā arī atvēra vairākas kautuves. Bet, neraugoties uz šiem projektiem, Kirgizstānai nācās palielināt labības un pārtikas importu no kaimiņvalsts Kazahstānas, un apūdeņoto teritoriju platība no 64% 1993.gadā samazinājās līdz 62% 1997. gadā.

Citi TACIS koordinētie projekti, piemēram, TEMPUS ziņo par 2,04 miljonu ekiju ieguldījumu 12 dažādos izglītības projektos Kirgizstānā laika periodā no 1994. līdz 1998.gadam7. Tajā pašā laikā līdz 1999.gadam, kad tika publicēts ziņojums par TEMPUS programmas darbību, tikai nedaudzi studenti un pasniedzēji bija dzirdējuši par šādu projektu eksistenci. Iespējams minēt vēl vairākas ES atbalstītas palīdzības programmas, kuru darbība vērtējama kā diezgan nesekmīga. Piemēram, programma LIEN, kura darbojas kā TACIS apakšprogramma un izveidota, lai veicinātu demokrātiskas sabiedrības attīstību, balstoties Eiropas nevalstisko organizāciju (NVO) pieredzē. Neraugoties uz vairāku gadu darbību, šī programma vēl aizvien darbojas tikai idejiski dokumentālā līmenī9. Daudz lielāku atbalstu NVO Vidusāzijas valstīs gūst no ASV sponsoriem un Šveices.

TACIS tērē milzīgus līdzekļus dažādu projektu finansēšanai, bet sasniegtie rezultāti neliecina par pietiekamu atdevi. Kirgizstānā laika periodā no 1991. līdz 1997.gadam TACIS programma ir ieguldījusi aptuveni 54 miljonus ekiju dažādos projektos.10 Bet kā atzīst vairāki ārvalstu palīdzības līdzstrādnieki, šī organizācija nav patiesi ieinteresēta savu resursu efektīvā izlietošanā, vienalga, vai tā ir tehniskā palīdzība, vai reāli finansu līdzekļi augstākajām institūcijām, lielākoties tā ir naudas izmešana vējā.11

Viens no negatīvajiem faktoriem TACIS programmu darbībā, ko var uzskatīt arī par galveno neefektivitātes iemeslu, ir ilglaicīgas pārraudzības trūkums. Līdzko beidzas oficiālā programmas realizācija, tiek pārtraukta arī TACIS koordinatoru darbība, tādējādi nereti ļoti labi iecerētais un jau veiksmīgi uzsāktais darbs tiek pārtraukts speciālistu un ciešas kontroles trūkuma dēļ. Kā piemērs minama apūdeņošanas projekta darbība Kirgizstānā un Tadžikistānā no 1996. līdz 1998.gadam, kura darbība tika pārtraukta līdz ar oficiālā projekta realizācijas beigšanu. Kā atzinis šī projekta vadītājs Antonijs Ficherberts, iesākto reformu kapacitāte pēc oficiālo projektu realizācijas beigām ir milzīga problēma visā reģionā. Viņš norāda, ka šajā reģionā praktiski neattīstās lauksaimniecības izglītība un jau tagad aktuālais speciālistu tūkums ar katru gadu kļūst arvien lielāks. Šāda situācija norāda uz kļūdām TACIS darbībā. Cīņa notiek ar sekām, nevis ar cēloņiem, kas neļauj turpināt veiksmīgi uzsāktos projektus. TACIS mērķim vajadzētu būt uzsākto reformu turpinājumam nākotnē, jo tikai tā ir iespējama reģiona attīstība ilgākā laika periodā.

Kirgizstāna ir arī ievērojami palielinājusi graudu un pārtikas importu no Kazahstānas, neraugoties uz visai dārgajiem lauksaimniecības attīstības projektiem, kas tika realizēti, lai uzlabotu labības sējumu ražību.12 Turpretim TACIS programmu darbība Tadžikistānā tika apgrūtināta politiskās nestabilitātes dēļ, kā rezultātā dialogs starp valdību un TACIS pārstāvjiem bija visai apgrūtināts. Šie piemēri pierāda, ka ES palīdzības programmas ļoti efektīvi izskatās uz papīra, bet dažādu iemeslu un faktoru dēļ, par kuriem tiks runāts arī turpmāk, ir nesekmīgas un neefektīvas.

TRACECA: vai Lielais zīda

ceļš tiks atjaunots?

EU palīdzības centienu simbolisms lieliski izpaužas projektā TRACECA (Tranzīta koridors Eiropa-Kaukāzs-Āzija), kurš tāpat kā iepriekš aprakstītie tiek finansēts no TACIS naudas. Šī projekta pamatprincips ir attīstīt saites starp Vidusāziju, Kaukāzu un Eiropu, tādējādi atjaunojot vēsturisko tranzīta ceļu starp Ķīnu un Eiropu - Lielo zīda ceļu. Projekta pamatojums ir Krievijas apvedceļa meklēšana, lai izveidotu ātrāku un lētāku ceļu starp Eiropu, Vidusāziju un Ķīnu un ļautu Vidusāzijas reģionam attīstīties neatkarīgi no Krievijas. Projekts uzsākts 1990.gadā un tā ietvaros finansēti 22 tehniskā atbalsta un 5 investīciju projekti infrastruktūras atjaunošanai. Neraugoties uz dažādajām privilēģijām un atlaidēm, kas tika dotas visiem TRACECA iesaistītajiem projektiem, programmas ekonomiskā lietderība vēl joprojām ir visai apšaubāma. Kā liecina aprēķini, graudu, kokvilnas un kravas konteineru transportēšana, izmantojot Krievijas dzelzceļa līnijas, izmaksā 1,7 reizes lētāk un kravas nogādāšanas termiņš ir 1,8 reizes īsāks13.

TRACECA projekts ir nozīmīgs ne tikai ekonomiski, bet ar to tiek saistītas arī visai spēcīgas politiskās ambīcijas. Viens no lielākajiem Zīda ceļa atjaunošanas aizstāvjiem ir Kirgizstānas prezidents Askars Akajevs. Viņš vairākkārt norādījis, ka Kirgizstānas ekonomiskā un kulturālā atdzimšana ir ļoti cieši saistīta ar Zīda ceļa atdzimšanu. "Tā ir Kirgizstānas un visas Vidusāzijas iespēja kļūt par vidutāju starp Rietumiem un Austrumiem, kļūstot par tranzīta centru."14 Bet ekonomiskā neizdevīguma dēļ Zīda ceļa atjaunošana vēl joprojām paliek mīts.

Blakus jau iepriekš minētajai problēmai par ES palīdzības īstermiņa raksturu otra nozīmīgākā problēma jeb nepilnība ES palīdzības projektos Vidusāzijai ir tehniskā pieeja jautājumu risināšanai. Sniedzot padomus, rekomendācijas un piešķirot kredītlīnijas jeb brīvus naudas līdzekļus (kas gan notiek ļoti reti), ES programmu koordinatori balstās galvenokārt uz Rietumu ekonomisko un juridisko pieredzi, cenšoties ieviest Rietumvalstīm līdzīgu sistēmu. Ļoti bieži tiek aizmirsts par reālo situāciju un politiskām īpatnībām (piemēram, noslieci uz autoritārismu), kas sastopamas Vidusāzijas reģionā. Tehniskai pieejai palīdzības sniegšanas procesā ir visai īslaicīgs raksturs, līdzīgi kā iedzert pretsāpju tableti zobu sāpju gadījumā, slimo zobu neārstējot. Lai panāktu palīdzības programmu efektīvu ilgtermiņa darbību, kas dotu reālu labumu, ir nepieciešama daudz diplomātiskāka un arī politizēta pieeja.

Kā trešo nozīmīgāko, varbūt ne tik tiešu, šķērsli efektīvai ES palīdzības programmu darbībai Vidusāzijas reģionā jāmin Krievijas dominējošā loma reģionā. Var droši atzīt, ka NVS attīstības barometrs un noteicošais aktieris ir Krievija, kura ir lielākā un spēcīgākā no NVS valstīm un piesaista arī lielāko daļu ES palīdzības programmu resursu. Tieši tādēļ ES attiecības ar Vidusāziju lielā mērā ir un būs atkarīgas no Krievijas realizētās politikas un Krievijas ekonomiskās attīstības, nevis Savstarpējās sadarbības līgumiem.15 (Sk. 2. tabulu)

Viens no TACIS programmas pamatuzdevumiem bija demokrātijas veicināšana reģionā, bet realitāte rāda, ka vairāk vai mazāk viss reģions, it īpaši Uzbekistāna un Turkmenistāna un pēdējā laikā arī Kirgizstāna, arvien noteiktāk tuvojas autoritārismam. Koha Universitātes (Stambula) profesors Pauls Kubičeks situāciju reģionā aprakstījis šādi: "Pēdējo desmit gadu laikā demokrātija ir pieņemta lielā skaitā pasaules valstu, bet Vidusāzijas republikas ir palikušas ārpus plašās demokratizācijas. Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna un Uzbekistāna nav pārvarējušas aizgājušā totalitārisma vadoņu varaskāri. Spilgtākie komunisma aktieri ir ieguvuši plašas pilnvaras un varu, izdodot dekrētus ar konstitucionālu spēku. Jebkura opozīcija ir ierobežota, aizliegta vai izsūtīta. Jebkuru vēlēšanu leģitimitāte ir apšaubāma, un vara visos līmeņos balstās uz savstarpējiem kontaktiem un korupciju."16 Šie fakti atkārtoti apstiprina ES programmu darbības neefektivitāti, un par pilnīgu fiasko var uzskatīt projektu LIEN, kas paredzēja demokrātijas stiprināšanu caur NVO darbību.

ERAB: vai kredīti

sniedz vēlamo rezultātu?

Ievērojama ES aktivitāte Vidusāzijā ir arī ERAB piedāvātie starptautiskie aizdevumi Vidusāzijas valstu valdībām. ERAB salīdzinājumā ar TACIS ir daudz jūtamāka ietekme reģionā. ERAB ir finansējusi telekomunikāciju, enerģijas, infrastruktūras attīstību un piedalījusies Kirgizstānas Enerģijas kompānijas līdzfinansēšanā. Bet tomēr kredīti bieži vien nesasniedz tos valstu sektorus, kuros tie ir visvairāk nepieciešami.

Viena no ERAB uzskatāmākajām aktivitātēm ir kredīts Kirgizstānas Republikas Nacionālajai bankai. Nacionālā banka savukārt naudu nodod tālāk komercbankām, kurām būtu jānodod nauda vietējiem uzņēmējiem, tādējādi veicinot privatizācijas procesus. Bet šajā posmā kredītu sistēma tiek bremzēta, un tā iemesls ir pārlieku augstie aizdevuma procenti, kurus nespēj atmaksāt uzņēmēji, līdz ar to viņi naudu neaizņemas. Naudas cirkulācija ir gandrīz paralizēta, bankas nonāk līdz bankrotam, un uzņēmējiem nav kapitāla, par ko privatizēt īpašumus. Visa ekonomiskā sistēma ir padarīta stagnātiska sarežģīto procedūru un to radīto neērtību dēļ. Viens no iemesliem ir ERAB noteiktie termiņi, kas nav izdevīgi Vidusāzijas ekonomikai. Otrs - ERAB stingri nepieprasa atmaksāt naudu noteiktajā laikā, kas veicinātu zemāku aizdevuma procentu likmi un aizņēmējiem būtu pieņemamāk. Šai problēmai var minēt arī piemēru: Kirgizstānai ERAB 1995.gadā iedeva kredītu - 10,5 miljonus ASV dolāru. Kirgizstānas Merkura banka, kas izsniedza subsīdijas vietējām bankām - 3,1 miljonu ASV dolāru no šīs kredītlīnijas -, bankrotēja un tās parādi tika nodoti citai bankai. Vēlāk - 1999.gadā - ERAB atvēra otru kredītlīniju, bet no šiem fondiem naudu neviens nevēlējās aizņemties, jo vietējās bankas aizņēmumus izsniedza ar 18% likmi gadā. Vietējo banku procenti bija tik augsti mazo naudas rezervju dēļ. Lai paliktu biznesā un nenonāktu līdz bankrotam, bankas uzlika aizņēmējiem procentu "barjeras". Ja ERAB būtu stingrāka un strikti pieprasītu aizdevumu atmaksu norunātos termiņos, bankas, iespējams, pazeminātu aizdevuma procentu likmi un padarītu aizņēmumu pieejamāku. Šajā gadījumā privatizācija, kas ir būtisks ES centienu mērķis, nonāktu uz pareizā ceļa. Diemžēl pagaidām jāsecina, ka aizdevumi ir neefektīvi.

Kā var noprast no 3. tabulā minētajiem datiem, pilnīga vai vismaz daļēja privatizācija Vidusāzijā nav īstenota. Acīmredzams izskaidrojums ir valsts monopolstāvoklis pār bijušajiem Padomju savienības īpašumiem. Cita hipotēze: pastāv finansu resursu trūkums, un nav iespējams nopirkt un atvērt uzņēmumus. Ungārijā, Čehijā un arī Baltijas valstīs privatizācija ir veiksmīgāka, jo šīs valstis saņēma lielāku palīdzību no ERAB. Nesen žurnāls "Economist" vaicāja: "Kāpēc ERAB joprojām palīdz valstīm, kurām jau tagad ir brīva pieeja starptautiskā tirgus kapitālam?"17 Apstiprinot šo argumentu, kārtējā ERAB sanāksmē tika izteikta virkne priekšlikumu, kas ietvēra arī domu par ERAB kredītu un ieguldījumu novirzīšanu tālāk uz Austrumiem - tostarp uz Krieviju un Vidusāziju. ERAB ir dibināta, lai palīdzētu problēmvalstīm, un šis mērķis nedrīkst tikt aizmirsts.

Neveiksmīgā iznākuma iemesli

1. Kultūras plaisa

Starp ES un Vidusāzijas autoritātēm pastāv sapratnes plaisa, kam par pamatu ir atšķirīga vēsturiskā pieredze un tradīcijas. Šī iemesla dēļ abas puses bieži vien viena otru nesaprot. Kāds TACIS koordinators ir atzīmējis, ka pieredze, kas tikusi nodota, netiek labi izprasta, un 25% projektu ir kļūdaini. ES eksperti, kas strādā TACIS programmas ietvaros, nav labi sagatavoti reģionālajām īpatnībām un kultūras iezīmēm Vidusāzijā. TACIS pārstāvis Kirgizstānā atzīst, ka ir daudz iemācījies, tieši ierodoties šeit un katru dienu strādājot šajā vidē19. Eiropā nav skaidra priekšstata par šo pasaules daļu. ES politiķiem Āfrika ir pazīstamāka nekā Vidusāzija. Plaisu starp Austrumiem un Rietumiem iespējams izskaidrot ar atšķirīgo pasaules uztveri. Jebkurš sūtnis, kas nosūtīts uz Vidusāziju no citu valstu lielpilsētām, pamanīs patiesību lorda Kārsona laika britu diplomātu vārdos: "Vidusāzijas smiltis ir piemētātas ar steidzīgo rietumnieku kauliem."

2. Pieredzes trūkums

ES politiķi ir palikuši pusceļā starp augstiem ārējiem mērķiem un iekšējo pretestību izmaiņām, apgalvo ES ārpolitikas pētnieks Ulrihs Zēdelmeijers. Tika gaidīts, ka ES reaģēs uz pasaules notikumiem pēc Aukstā kara, un dos savu atbildi bez jebkādas standartprocedūru starpniecības20. ES bija jāpārorientē sava ārpolitika un kaut kas jādara ne tikai Vidusāzijā, bet arī savās Austrumu kaimiņzemēs. Pieredzes trūkuma dēļ ES nav sasniegusi redzamu iznākumu vēl šobrīd. Tikai tagad, kad jau pagājuši gadrīz desmit gadi kopš ES nodarbojas ar palīdzības sniegšanu, ES ir atlicis laiks savas politikas pārskatīšanai. Attaisnojot šo apgalvojumu, Ulrihs Zēdelmeijers saka: "Vairākus gadus vēlāk ir viegli kritizēt paredzēšanas spēju trūkumu laikā, kad patieso notikumu pavērsienu bija grūti novērtēt." Pieredzes trūkums piedāvā pieņemamu attaisnojumu…

3. Pastarpinātā projektu izpilde

ES kļūda varētu būt meklējama arī pakārtotajā projektu izpildes sistēmā. Lielākoties ES projektu izpildei tiek uzaicinātas starptautiskas kompānijas. Tās ir organizācijas, kas solās uzraudzīt gan ceļu būvi, gan dažādas citas nozares, lai veidotos attīstīti centri. Piemēram, ERAB uzaicinātā Turkmenistānas kompānija Ošas-Bišekas maršruta izbūvei Kirgizstānā. Bet šis izpildītājs ir orientēts uz savu interešu aizsardzību, un tā mērķis nesakrīt ar ES mērķiem. Šī iemesla dēļ ES aktivitāšu rezultāti ir maz pamanāmi, kaut it kā tiek padarīts viss nepieciešamais. Tā ir viena no lielākajām problēmām ES palīdzības efektivitātes nodrošināšanā.

4. Korupcija

Sadarbība nozīmē to, ka ir jāstrādā kopā. Tāpat kā ES, arī Vidusāzijas primārās intereses ir attīstība. Ir skaidrs, ka ne vien TACIS vai ERAB neveiksmes ir pamatā tam, ka nekas ievērojams nav sasniegts. Tas ir arī Uzbekistānas, Kazahstānas, Kirgizstānas un Turkmenistānas valdību, kas saņem lielāko daļu līdzekļu, nopelns. Arī valdības daudz neuztraucas par tautas "vispārējo gribu" un labumu visiem. Protams, vienmēr ir viegli kritizēt vienu pusi par neveiksmēm. Korupcija, kuru pierādīt šodien ir gandrīz neiespējami, tomēr ir acīmredzama. Džons Klārks, Kazahstānas Ekonomikas, vadības un statistikas institūta dekāns, atzīst: "Vidusāzijā redzama liela ES projektu ietekme: skaistas ārpilsētu mājas un muižas, kas pieder parlamentu deputātiem un ministriju amatpersonām."21 Šis fenomens ir acīmredzams, īpaši jau trešās pasaules valstīs Āfrikā un Dienvidamerikā, un bijusī padomju zemes daļa Āzijā tām pievienojas. Tikai elitāra sabiedrības daļa un nevis visa sabiedrība gūst labumu no ES projektiem. Par korupciju kā būtisku problēmu izteicies arī TACIS bijušais darbinieks (no 1997. līdz 1999.gadam) Antonijs Ficherberts: "Reiz mēs izjutām nopietnu spiedienu no vietējo varas pārstāvju puses, bet tomēr tērējām naudu apdomīgi." Tas nozīmē, ka vietējai varai ir iespējams izdarīt spiedienu uz projektu īstenotājiem. Tie ir tikai daži no iemesliem, kuru dēļ TACIS un ERAB aktivitātes nav sajutusi lielākā Vidusāzijas sabiedrības daļa.

Situācijas iespējamie

uzlabojumi jeb

kas būtu jādara?

Procesu caurskatāmība ir būtiska gan ES, gan Vidusāzijas mērķa valstīm. Tā ļauj saskatīt, vai mērķis attaisno ieguldītos līdzekļus. ES mērķis ir ieraudzīt Vidusāzijas valstis kā stabilus un kompetentus tirgus attiecību partnerus. Vidusāzijas mērķis ir gūt pēc iespējas vairāk labuma no ES sniegtās pieredzes un kredītiem, lai palīdzētu ekonomikai un valsts pārvaldei pilnveidoties. No tā izriet vairāki secinājumi:

1) ES nepieciešams noteikt tās politiskās intereses, nevis paļauties uz nenoteikto labo gribu, un uz šo interešu pamata nepieciešams mainīt miegaino politiku pret mērķtiecīgu un skaidru nostāju. Tikai tad, kad būs zināms, ko tieši ir vēlēšanās sasniegt, darbība nesīs rezultātus. Ja mērķi ir neskaidri un vietējās valdības nepilda savas funkcijas, ko uzņēmušās Savstarpējās sadarbības līgumos, ES nav nozīmes turpināt savu darbību šajās valstīs un tai ir jāatkāpjas;

2) ES jākontrolē TACIS fondi, lai varētu pārredzēt savas un saņēmējas puses iespējas un padarīto. Pat visnenozīmīgākajiem resursiem, kas atrodas Vidusāzijas valstīs, jābūt izmantotiem efektīvi. Tāda politika novedīs pie caurskatāmības un novērsīs iespējamo korupciju resursu izmantošanā;

3) ES jāpiedāvā dalība šajā organizācijā Vidusāzijas valstīm. Dalības nosacījumus savienībā 1993.gadā izteica Eiropas Komisija: "Tās ir stabilas institūcijas, kas garantē demokrātiju, likumu ievērošanu, cilvēktiesības, minoritāšu tiesību ievērošanu, nodrošina tirgus ekonomikas pastāvēšanu un spēju tikt galā ar konkurenci savienības ietvaros, spēju stingri ievērot ES mērķus." Ja Vidusāzijas valstīm netiek dotas tiesības tikt izraudzītām par ES dalībvalstīm vien tāpēc, ka Vidusāzija ir mazattīstīts musulmaņu reģions Eirāzijas kontinenta vidū, tad ir jānosaka skaidra politika attiecībā uz tām, līdzīgi kā ES noteikusi muitas sadarbības politiku ar Turciju;

4) Vidusāzija ir jāvērtē atsevišķi tās mazāk attīstītās un agrārās politikas dēļ, nevis salīdzinājumā ar industrializētajām valstīm Ukrainu un Baltkrieviju. Vidusāzijas atbalsta politika nedrīkst tikt noteikta, balstoties uz Krievijas politikas izvērtējumu. Krievija tik un tā ir būtisks elements NVS tirgus attiecībās un tai ir saikne ar lielāko daļu citu pasaules valstu. Bet Krievijas grūtības veicina visas tirgus sistēmas lejupslīdi, vedot NVS valstis, tostarp arī Vidusāzijas valstis, dziļā krīzes situācijā. Tādēļ ES ir jānosaka un jāpiemēro tieša atbalsta politika Vidusāzijas valstīm.

Pasaules pieredze

ārvalstu palīdzības jomā -

"palīdzības nogurums"

ES kļūdas nav vienīgās - līdzīgi gadījumi ir visā pasaulē. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka ārvalstu palīdzība pēc būtības ir regresīvs instruments. Tā pamatā ir vairāki ekonomiskie un arī politiskie faktori. Vai palīdzība ir "izgāzusies"? Varbūt no tās pārāk daudz tika gaidīts? "Palīdzības nogurums" ir ideja par to, ka pārāk daudz tika gaidīts no ārvalstu palīdzības pagātnē, un ir iespējams par tālu aiziet arī pretējā virzienā. Ekonomisti argumentē, ka ārvalstu palīdzība ir vienīgi resursu izniekošana un nevienlīdzības rašanās pamats starptautiskā arēnā.

Ārvalstu palīdzība tika izmantota kā līdzeklis finansiālo vajadzību apmierināšanai valstīs, kuras nespēj aizņemties naudu. Tika gaidīts, ka palīdzība veicinās ekonomisko attīstību. Pasaules banka uzskata, ka tās galvenais mērķis ir nabadzības samazināšana. Bet reāli šie augstsirdīgie nodomi noved pie palīdzības pārmērībām un pretējiem mērķiem nekā gaidīts. Nabadzība Āfrikā, reģionā, kas saņēmis ļoti daudz palīdzības, paliek nemainīga. Saikne starp nabadzību un palīdzību ir ļoti sarežģīta. Tieši šo sarežģīto faktoru dēļ starptautiskā palīdzība arvien vairāk tiek diskreditēta, un tās sniedzējiem arvien ir jāskaidro, kādēļ palīdzība nav devusi to rezultātu, kas sākotnēji bija iecerēts.22

Secinājumi

ES ir bijuši un joprojām ir augstu vērtējami nodomi un iestrādes Vidusāzijas attīstības veicināšanai. Bet nav sasniegti skaidri redzami rezultāti, ES ziņojumi neparāda patieso situāciju. Tomēr paveiktais izglītības un valsts pārvaldes jomā ir neatsverams, tas ir nenoliedzams rādītājs, kas liek respektēt ES darbību. No otras puses raugoties, reģions neko ievērojamu nav sasniedzis lauksaimniecības politikas jomā. TACIS efektīvi spēj darboties tikai kā ārvalstu padomdevējs. ERAB, salīdzinot ar TACIS, ir nedaudz veiksmīgāks darbības rezultativitātē, jo darbojas ar finansu kredītiem, nevis ar abstraktu pieredzi.

Pēc kļūdu iemeslu un piemēru uzskaitījuma piedāvāju vairākus risinājumus:

1) lai ES aizdevumi un palīdzība būtu efektīva, nepieciešama stingra aizdevumu uzraudzība un to mērķa skaidra un precīza noteikšana;

2) jau no pašiem pamatiem ir jāattīsta NVO tā vietā, lai novirzītu naudu caur valdības struktūrām. Arī NVO ir iespējas korupcijai, bet noteikti mazākā apjomā un ne ar tik lielu nozīmi. Pat pašas empīriskākās studijas pierāda, ka palīdzība patiesībā nenonāk pie palīdzības saņēmējvalstu nabadzīgākajiem cilvēkiem. Nabadzība Āfrikā, pasaules daļā, kas saņēmusi visvairāk palīdzības, paliek nemainīga;

Greiams Bērds, ekonomikas profesors un starptautiskās palīdzības speciālists, apgalvo, ka palīdzība ir politisks fenomens, un "palīdzības vispārējās tendences pasaulē ir regresējošas". Ja tā ir arī Vidusāzijā, ciktāl tas saistās ar ES politiku, tad starptautiskā palīdzība tikai paplašina plaisu starp bagātajiem un nabagiem, ļaujot zelt korupcijai un pasliktinot visu ekonomisko sistēmu. Kamēr Vidusāzijas valstis nav neatgriezeniski iekritušas ekonomiskās lejupslīdes bezdibenī kā Āfrika, tai ir jāpārvērtē starptautiskās palīdzības nozīme. Tā ir iespēja ne tikai celties, bet, galvenais un svarīgākais, iespēja atrast citus ceļus, lai risinātu nabadzības un attīstības problēmas, mainīt kursu, kamēr vēl nav par vēlu atgriezties.

1. tabula

Savtarpējās sadarbības līgumi starp ES un Vidusāzijas valstīm2

2. tabula

TACIS fondu izvietojums laikā

no 1991. līdz 1998.gadam

(miljonos eiro)

Avots: Eiropas Komisijas dati

3. tabula

Privatizācijas rezultāti, pateicoties

ERAB un citu donoru centieniem

Avots: ERAB ziņojums par NVS, 1999. gada novembris

"LV" (Kristīne Valdniece, Artis Nīgals) neoficiāls tulkojums no angļu valoda

Vēres:

1 Economic Review, "Foreign Aid: Where now?" September 1998, pp 12-15

2 "The European Union and the Newly Independent States", p 34

3 Survey by Burul Usmanalieva among TACIS coordinating units in Central Asia, March 7-10, 2000

4 "The Times of Central Asia", July 22,1999, p 4

5 "The Times of Central Asia", April 21, 2000

6 The Economist, "Dream on Turkmenistan" p 62, Jan 8th, 2000

7 Brochure, "Basic data on TEMPUS in Kyrgyzstan", Kyrgyzstan, TACIS Coordinating unit, 1998

8 Personal visit, while working as an interpreter for a workshop in the Academy, April 10, 2000

9 Brochure "What does Partnership and Cooperation Agreements mean?", Brussels, 1998

10 Paul-Anteunissens' report letter about Tempus to local educational institutions

11 Kareem Al Bassam, NDI representative in Kyrgyzstan, Osh, Oct 3, 1999

12 Interview with Anthony Fitzherbert, ex-TACIS employee in Kyrgyzstan and Tajikistan, Ministry of Agriculture building, April 2, 2000

13 "Great Silk Road and Its Byways": Economic necessity if this route raises doubts", article in "The Times in Central Asia", March 30, 2000

14 Askar Akayev's book "The Transition Economy through the eyes of a physicist", Bishkek, 2000, p 232-235

15 N. Kulakov "Evrosoyuz-pouchitel'noye i ogorchitel'noye" (in Russian), newspaper "RIF", Kyrgyzstan, March 24, 2000

16 Paul Kubicek, "Authoritarianism: Curse or Cure?", Third World Quaterly, Vol 19, No 1, pp 29-43, 1998

17 "Transformation", monthly newsletter on transition economies, June 1997, Issue 8, Vol 3, p 9

18 ibid

19 Interview with Pierre-Paul Antheunissens, TACIS Coordinator in Bishkek, Feb 2, 2000

20 "Policies towards Central and Eastern Europe", Ulrich Sedelmeier and Helen Wallace

21 Interview with Dr. John Clark, KIMEP, Ph.D History professor in Almaty, May 20, 2000

22 Graham Gird, "Foreign Aid: Where Now?", Economist magazine, September, 1998