“Tautas atbalsts valdībai ir skaidri jūtams”

Vakar Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Televīzijā

Foto: A.F.I.

No intervijas Latvijas Televīzijas 30. oktobra raidījumā “Valsts pirmās amatpersonas” pulksten 19.20. Vada žurnālists Ervīns Grandavs

— Vai esat pārliecināts, ka pēc budžeta apspriešanas jūsu vadītā koalīcijas valdība sekmīgi turpinās darbu?

Einars Repše: — Šobrīd jā, un galvenokārt pateicoties tautas atbalstam. Tā ka — paldies! Šobrīd tautas atbalsts mūsu valdībai ir skaidri jūtams, un ir saprotams, kāpēc. Tāpēc, ka tauta grib redzēt rīcībspējīgu valdību, kas patiesi apkaro korupciju un mēģina savest kārtībā tās nebūšanas, kas diemžēl mūsu valstī pastāv.

— Kurš brīdis jums pašam bija sarežģītākais valdības krīzes laikā?

E.Repše: — Ziniet, valdības darbā sarežģīti brīži ir uz katra soļa. Es negribētu teikt, ka bija kādi īpaši izdalāmi brīži, taču, protams, sarežģījumi bija, piemēram, referenduma nakts. Sarežģīti jautājumi ir jārisina nemitīgi. Īstenībā to ir vairāk nekā darba stundu. Līdz ar to darba galds klājas ar neizlasītiem papīriem un nepadarītiem darbiem — kad pirmais padarīts, otrais jau rindā.

— Kā jūs izjutāt tautas atbalstu?

E.Repše: — Tas bija kaut kas fantastisks. Neko tādu es neesmu jutis nekad agrāk, varbūt vienīgi neatkarības cīņu laikā. Vienīgi toreiz nebija iespēju publicēties presē vai sūtīt īsziņas.

— Vai tās pienāk uz jūsu mobilo telefonu?

E.Repše: — Jā, un tik daudz kā nekad agrāk — ne partiju veidojot, ne vēlēšanu kampaņas laikā. Tas bija kaut kas neticams.

— Tātad jūsu mobilā tālruņa numurs ir publiski pieejams?

E.Repše: — Jā.

— Satversmes tiesa ir atzinusi par Satversmei neatbilstošu Krimināllikuma normu par valsts amatpersonu goda un cieņas aizskārumu, kas par to paredz bargāku sodu, nekā ja tiek aizskarts parasta cilvēka gods un cieņa. Kā jūs vērtējat šo spriedumu?

E.Repše: — Es domāju, ka katra cilvēka gods un cieņa ir jāsargā. Un, protams, jāsargā vienādā mērā. Valsts amatpersona ir tikai viens no valsts darbiniekiem. Viņš ir tāds pats cilvēks kā jebkurš cits, kas dzīvo un strādā šajā valstī.

— Vai jums pašam pēdējā mēneša laikā ir nācies piedzīvot goda un cieņas aizskārumus?

E.Repše: — Pēdējā mēneša laikā nē. Bija taisni otrādi — liels pacēlums.

Esot politiķim un pastāvot opozīcijai un konkurencei, tu pierodi, ka daudziem galvenais ir pateikt nevis patiesību par tevi, bet kaut ko ļaunu, kā arī pierodi, ka kritika ne vienmēr ir konstruktīva.

— Deputātu ētikas kodeksa apspriešanas laikā tika minēts jūsu izteikums no Saeimas tribīnes: “Stāviet klusu!” Kā jūs pats to vērtējat?

Einars Repše: — Kas tur neētisks? Deputāti uzvedās būtībā huligāniski, mēģināja pārtraukt runātāju, izsist no līdzsvara ar starpsaucieniem, kas, protams, ir atļauts. Bet cik tas ir ētiski? Šie divi manis izteiktie vārdi bija maigi pamudinājumi ievērot kārtību. Ir bijuši gadījumi, kad viens vai otrs politiķis būtu varējis rīkoties mazliet ētiskāk. Es domāju, ir labi, ka tiek diskutēts par šādu kodeksu. Tas rada labāku klimatu politiskajās aprindās.

— Viens no visvairāk pieminētajiem jūsu ierosinājumiem ir par algas apmēra pabalstu izmaksu jaunajām māmiņām. Tas ir vērtēts dažādi. Arī kritiski, sak’, vai tad ar pabalstiem mēs atrisināsim šo problēmu, vai tas būs galvenais, kas veicinās dzimstību.

E.Repše: — Ir saprotams, ka tam ir pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība. Tā ir problēma numur viens, pats svarīgākais jautājums, kas pats no sevis nerisināsies. Ja mēs neatrisināsim dzimstības jautājumu, jau tuvākajā laikā mēs būsim spiesti importēt darbaspēku un tālākā nākotnē latviešu tauta izmirs.

— Ar tuvāko nākotni jūs domājat gadus desmit, piecpadsmit?

E.Repše: — Gadus desmit. Ja šādā tempā turpināsies tautas izmiršana, mūsu mazapdzīvotajā Latvijā ar novecojušo sabiedrību pensionāru būs ļoti daudz, bet jauno strādnieku, kas varētu ražot un maksāt veciem ļaudīm pensijas, kļūs arvien mazāk. Es domāju, ka mēs jau drīzumā izjutīsim to, ko šobrīd izjūt Eiropas valstis. Proti, tās ir spiestas importēt darbaspēku no trešajām valstīm. Lai pie tā mēs nenonāktu, ir nekavējoties jārisina demogrāfijas jautājums.

— Kā jūs domājat — kāpēc Latvijā ir tik zema dzimstība? Jūs teicāt, ka netiek novērtēts bērna kopšanas darbs. Bet 80. gadu beigās, kad dzimstība bija visaugstākā, to arī nenovērtēja.

E.Repše: — Tas, protams, ir tikai viens no faktoriem, bet ir jāņem vērā to kopums. Attīstītas tautas, labklājībā esošas ģimenes bērnus rada mazāk nekā trūcīgas ģimenes. Tas ir tāpēc, ka ir citi vilinājumi, citas intereses, piemēram, ceļojumi, tūrisms. Labākajā gadījumā pārtikušās ģimenēs ir divi bērni, lai būtu dabisko instinktu apmierinājums, maigums ģimenē. Bet divi bērni arī ir par maz. Tas nerada tautas saglabāšanu, jo nomirst vairāk. Trūcīgās ģimenēs bērni ir vienīgais nākotnes garants, kuri vecumdienās parūpēsies par sirmajiem vecākiem. Problēmu, protams neatrisinās pabalsti vien, bet tomēr ir svarīgi, lai jaunās ģimenes, kad tās domā par nākamajiem bērniem, neatdurtos pret pārrāvumiem ģimenes materiālajā apgādē un karjerā. Minimālais, ko valsts var izdarīt, ir valstiski pateikt, ka bērnu radīšana un audzināšana mums ir ļoti nepieciešams darbs. Tas ir jāatzīst par valstisku prioritāti. Valstī ir jāmaksā pabalsti jeb, kā es tos saucu, māmiņu algas, lai atbalstītu tos, kas sevi velta bērnu dzemdēšanai un audzināšanai.

— Pirms jūs nonācāt pie izlīguma ar koalīcijas partneriem, pēdējie teica, ka jums tiek dota otra iespēja. Kā jūs pieņemat šo formulējumu?

E.Repše: — Ziniet, otra iespēja, trešā iespēja, man, mums visiem... Lielā mērā tie ir vārdi. Es Latvijā agri vai vēlu gribētu nonākt pie sistēmas, kad mums ir divas vai maksimums trīs lielas partijas. Tad partija, kas ir uzvarējusi vēlēšanās, varētu uzņemties valdības sastādīšanu un otra būtu opozīcijā. Tāda sistēma ir, piemēram, Lielbritānijā, kur gan ir savas vēlēšanu sistēmas īpatnības, kas atvieglo divpartiju sistēmas izveidi. Latvijas gadījumā vairāku partiju sadalītā Saeima ir pierādījusi sevi kā diezgan nestabilu veidojumu, kas neļauj kritiskos brīžos enerģiski strādāt.

— Tātad jūs būtu par divpartiju sistēmas veidošanu?

E.Repše: — Jā. Galvenais, lai vēlēšanās uzvarējusī partija varētu pati izveidot valdību, par kuras darbu tad arī uzņemtos atbildību. Tad nākamajās vēlēšanās, ja šī partija ir strādājusi slikti, vēlētāju balsis aizies opozīcijai, kas strādās nākamo darba laiku.

— Vai jūs varat piekrist dažbrīd izskanējušai kritikai, ka esat pārsteidzīgs lēmumos?

E.Repše: — Gan jā, gan nē. Protams, reizēm nākas pieņemt lēmumus ātri, gadās arī pa kādai kļūdai, kas pēc tam ir jālabo, taču es domāju, ka biežāk mēs sirgstam ar neizlēmību, lēmumu nepieņemšanu. Es pietiekami ilgi apdomāju lēmumus un konsultējos ar speciālistiem, ja par kaut ko šaubos.

— Vai labāk būt pārsteidzīgam nekā neizlēmīgam?

E.Repše: — Kā kurā jautājumā. Ja kļūdains lēmums var radīt nelabojamas sekas, tiešām ir trīsreiz jānomēra, bet, ja kādā gadījumā tieši neizlēmība var radīt sekas, tad tur ir jārīkojas ātri, strauji un enerģiski.

— Viens no koalīcijas strīdus pavadošiem elementiem bija tādi nopietni apvainojumi kā korupcijas atbalstīšana. Pirms mēneša žurnālā “Nedēļa” jūs par korupciju teicāt šādi: “Mēs strādājam, lai būtu konkrēti pierādījumi un konkrētas krimināllietas. Bet tad dažiem cilvēkiem var rasties ļoti nopietnas problēmas, tāpēc arī šāda pretdarbība.” Ko jūs domājāt ar vārdiem — šāda pretdarbība?

E.Repše: — Tas, kas notika pirmsreferenduma mēnesī, bija ilgu intrigu sastāvdaļa. Mums ir opozīcija, kura ir pietiekami labi finansēta un kurai ir pietiekami daudz brīvā laika, lai domātu, kā savā starpā sarīdīt koalīcijas partnerus, kā sēt šaubas, neuzticību. Tas tika darīts pirms referenduma, tas tiks darīts tagad.

— Vai šādi deputāti ir koalīcijā?

E.Repše: — Es domāju, ļaunuma sakne ir ārpus koalīcijas. Koalīcijas deputāti reizēm ir piekāpīgi un padevīgi, veidojot labu augsni šādām intrigām. Bet diriģents ir ārpusē, kas negrib pieļaut mūsu nostiprināšanos un ilgstošu darbu.

— Kā šāds diriģents var iespaidot neatkarīgu deputātu?

E.Repše: — Tur ir ļoti daudzas un dažādas tehnikas, kā to izdarīt. Lai jums to atklātu, būtu nepieciešama garāka saruna. Bet tas tiek darīts, arī sējot intrigas, izplatot baumas, spēlējot uz kāda cilvēka dabiskajām interesēm, atrodot kādas saimnieciskās vai politiskās intereses. Es pats neesmu intrigu meistars, un mūsu partija ar to nekad nav nodarbojusies. Mēs ar intrigām nenodarbojamies, lielā mērā runājam tikai par lietas būtību, intrigām garām un pāri skatoties, tāpēc ir tik grūti mūs sašķelt un ietekmēt. Tas, kas to mēģināja darīt, ir cietis lielu neveiksmi. Tam būs laba atturoša nozīme nākotnē.

— Intervijā “Nedēļai” jūs arī sakāt, ka dažos gadījumos uzzinātais ir šokējis pat tik pieredzējušu cilvēku kā jūs. Kas jūs šokēja?

E.Repše: — Tik tiešām, iepazīstoties ar to, kā ir lietas notikušas atsevišķās valsts iestādēs un atsevišķu afēru organizēšanā, es biju ļoti pārsteigts, cik tālu ir aizgājusi visatļautība un korupcija.

— Vai jūs zināt cilvēkus, kas ir vainojami korupcijā, bet tam trūkst pierādījumu?

E.Repše: — Es sava amata dēļ esmu mazlietiņ labāk informēts nekā citi. Jā, šo to, protams, mēs zinām, bet ir ļoti skaidri jāsaprot, ka tas, kas vienkārši ir zināms vai nojaušams, nedrīkst tikt izmantots vai pausts, pirms nav skaidri un likumīgā kārtā gūti pierādījumi.

— Kas ir šīs krimināllietas?

E.Repše: — Tās ir visiem zināmas. Digitālās televīzijas lieta. Tad ir iepriekšējās daudzu miljonu izzagšanas lietas, kuru izmeklēšana tā arī nav pabeigta. Pavisam nesen aktualizētā “Dinaz” grupējuma lieta, kurā valstij ar iepriekšējā finanšu ministra svētību netika samaksāti 20 miljoni latu nodokļos. Šo lietu turpina izmeklēt, lai gan formāli vainīgā persona ir kāds jauneklis, kas šobrīd atrodas ārpus Latvijas teritorijas. Protams, viņš nav īstais organizators. Mēs skatāmies, vai varam atklāt, kas ir īstie organizatori un ko viņi dara šobrīd.

— Vai korupcijas apkarošanas kontekstā ir arī grozījumi valsts drošības iestāžu likumā, kas nosaka, ka premjeram ir pakļauts informācijas analīzes dienests?

E.Repše: — Tas ir sakarā ar mūsu virzību uz NATO. Kad mēs pārņēmām valdību, izrādījās, ka ir liels haoss specdienestos.

— Bet prezidente ir izteikusi bažas...

E.Repše: — Nē, nē, mēs esam runājuši ar prezidenti, mums nav nekādu principiālu domstarpību. Tās lietas mēs precizēsim un uzlabosim tā, ka visi būs apmierināti. Mēs veidojam savus specdienestus pēc demokrātisko NATO valstu parauga. Tas jau šobrīd lielā mērā ir īstenojies — mūsu specdienesti ir starptautiski atzīti.

— Jūs esat teicis, ka ir jūtams — notiek korumpēto politiķu pēdējā kauja. Kādas ir tās izpausmes?

E.Repše: — Piemēram, melno sabiedrisko kampaņu organizēšana, dažādu rakstošu un raidošu mediju ietekmēšana ar finansiāliem līdzekļiem. Tas viss prasa finanses, intelektuālo ieguldījumu. Nav tā, ka to varētu darīt kāds students no mācībām brīvajā laikā.

— Kā jūs jūtat intrigu dzīšanu caur medijiem?

E.Repše: — Tad jums jāļauj man ļoti gari izteikties. Ja mēs palasām mūsu rakstošos un paklausāmies mūsu raidošos medijus, tad to tendenciozitāte reizēm ir tik skaidri redzama, ka neatstāj papildu jautājumus. Ir sabiedrisko attiecību firmas, kas par samaksu ir ar mieru to visu organizēt, pie tam tā, ka no malas tas izskatās tikumīgi un labi. Bet tas prasa finanses un darbu. Tas tiek darīts ar skaidru nolūku — atgriezties vecajās sliedēs, kad valsts bija kā slaucama govs, kad varēja dalīt ietekmes sfēras un raust uz nebēdu. Ja to neizdodas īstenot, tad šie izdevumi ir zaudēti. Es domāju, bezgalīgi jau neies ar naudu šķiesties. Pateicoties sabiedrības atbalstam, mēs nonāksim pie tā, ka politikā ies cilvēki, kas gribēs strādāt.

— Valsts prezidente pēc tikšanās ar jums vakar izteikusies, ka nepieciešams izvērtēt komunistisko režīmu un tā nodarījumus uz Eiropas skatuves. Kāds ir jūsu viedoklis, kad un kā tas varētu notikt?

E.Repše: — Tas ir ļoti nepieciešams. Es nezinu, vai tas varētu notikt lielā apjomā, jo tas arī prasa lielu darbu. Tas trakākais ir, ka civilizētā demokrātiskā Eiropa lielākoties ir cietusi nevis no komunistiem, bet gan no fašistiem. Viņi nezina, ka komunisti bija daudz trakāki par fašistiem. Eiropa to nav piedzīvojusi pati uz savas ādas.

— Vai ir pamats domāt, ka Eiropa spēs to izvērtēt?

E.Repše: — Pie tā ir aktīvi jāstrādā, ir jāpieaicina vēsturnieki. Kad zinoši un izglītoti ļaudis skaidri sapratīs, ka koncentrācijas nometnes izgudroja nevis Hitlers, bet Ļeņins un Staļins tās īstenoja ilgi pirms tam, kad Ādolfs ko līdzīgu spēja atkārtot, tad viņi vairs nevicināsies ar sarkaniem karodziņiem Eiropā. Šobrīd neviens neatļaujas koķetēt ar fašismu, bet ar sarkaniem karodziņiem un komunisma idejām atļaujas koķetēt daudzi. Cilvēki nesaprot, cik tas ir bīstami, kādas asinis un postījumus tas ir maksājis tām tautām, kas bijušas pakļautas komunisma režīmam.

— Ir pienācis laiks jautājumam no mapes par jūsu izvēlētu tēmu. Ko jūs izvēlaties: skatītāju jautājumi, attiecības ar presi, literatūra?

E.Repše: — Vai, mīļie draugi, attiecības ar presi.

— Vai ir taisnība, ka uz žurnāla “Klubs” žurnālista Lato Lapsas jautājumiem jūs nevēlaties principā atbildēt?

E.Repše: — Lapsas kungs lūdza vai pieprasīja interviju. Nebija gluži tā, ka mēs vai mūsu preses dienests atteiktos atbildēt uz kādu jautājumu. Bet jautājumu bija ļoti daudz, faktiski tas bija intervijas pieprasījums.

— Bet principā jūs būtu gatavs atbildēt uz šiem jautājumiem?

E.Repše: — Ne jau šobrīd, protams, kad Lato Lapsa iedomājies piespiest brīvu cilvēku piekrist intervijai caur tiesu. Es tam nebūšu gatavs. Nav runa par atbildēm uz jautājumiem, ir vesels dienests, kas ar to nodarbojas. Viņi būtu sagatavojuši atbildi uz jebkuru nopietni domātu jautājumu. L. Lapsa vēlējās uzzināt manu personīgo viedokli, faktiski viņš gribēja interviju. Lai arī mums ir informācijas atklātība, amatpersonām tomēr ir tiesības no zināmām intervijām atteikties. Ne katrs preses izdevums saņems amatpersonas piekrišanu intervijai. Ja mēs sniegtu intervijas visiem, kas grib, mums neatliktu laika darbam. Lapsas kungs saņēma atbildi uz savu pieprasījumu, bet viņš ir izvēlējies šādu, iespējams, žurnāla tirāžu ceļošu taktiku — pieprasīt interviju caur tiesu. Es domāju, tiesa to izvērtēs.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

(Pēc ieraksta “LV” diktofonā)