Par mūsu spēju un iespēju robežu

Ārlietu ministre Sandra Kalniete:

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par Eiroparlamenta vēlēšanām Latvijā. Cik šis vēlēšanas ir svarīgas Latvijai?

Topošais Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums mainīs ne tikai to, kā mēs vēlēsim Eiropas deputātus, bet tas mainīs arī faktiski Latvijas vēlēšanas. Tās vairs nevarēs notikt līdzšinējā kārtībā, būs nepieciešams vienots vēlētāju reģistrs. Tā ir ļoti būtiska pārvērtība.

Ko vajadzētu ievēlēt?

Neapšaubāmi, cilvēkus, kuri spēj domāt eiropeiskās kategorijās, ne tikai nacionālās, jo viņi pārstāvēs Latviju Eiropas Parlamentā. Taču Eiropas Parlaments ir arī Eiropas kopējās intereses paudējs. Latvijas būtiskākā interese ir, lai ES būtu spēcīga, lai tā ieņemtu redzamu vietu pasaules ekonomiskajās attiecībās, lai tās vārds arī politiski skanētu, jo vāja ES Latvijai nespēs būt atspaids un partneris. Eiroparlaments ir politiska vadības joma. Par visbūtiskāko es izvirzītu šā cilvēka eiropeisko pārliecību un Latvijas patriotiskumu.

Kādi ir jūsu argumenti, kas apliecinātu Latvijas līdztiesību ES dalībvalstu vidū? Vai tā jebkad ir iespējama ar t.s. vecajām valstīm?

Pirmkārt, jau dalībvalstu līdztiesība ir ielikta pašreiz spēkā esošajos ES līgumos, ko Latvija parakstīja 16. aprīlī Atēnās. Latvijai ir tiesības teikt “nē” visos tajos jautājumos, kurus pieņem pēc vienbalsības principa. Tātad Latvija ir vienlīdzīga tāpat kā ikviena valsts. ES lēmumi tiek pieņemti koleģiāli. Pat tajos jautājumos, uz kuriem attiecas kvalificētā vairākuma balsojumi, mana līdzšinējā pieredze ir parādījusi, ka ES lēmums tiek tik ilgi slīpēts, līdz tas ir pieņemams visām dalībvalstīm. Pretējā gadījumā kāda valsts to tik un tā neieviesīs.

Tas nozīmē ļoti tolerantas partnerattiecības?

Jā. Vispār ES ir viena ļoti būtiska norma — solidaritāte. Ja kāda dalībvalsts vēršas pie pārējām ar lūgumu pēc izpratnes un palīdzības konkrētā situācijā, dalībvalsts tiek uzklausīta un palīdzība tiek sniegta. Tāpēc Latvijas gadījumā ir ļoti būtiski apzināties, ka mums aiz muguras ir ģimene, kas var palīdzēt. Bet jūsu jautājumos ir saklausāms kaut kas cits: pagaidām es ļoti bieži ar to sastopos un arī saprotu, kāpēc — tāpēc, ka atšķirībā no vairākuma, man ir bijusi iespēja jau šajā ģimenē strādāt, kamēr vairākums Latvijā vēl domā kategorijās “mēs un ES” vai pat “mēs pret ES”. Loģika “Latvija pret” ir sarunu loģika pievienošanās procesā. Tagad mums ir jāieiet vienā pilnīgi citā politiskās un ekonomiskās filozofijas jomā: kā Latvija spēcina ES un ES spēcina Latviju.

Bažas jau paliek...

Bažas drīzāk atspoguļo mūsu ārkārtīgi rūgto vēstures pieredzi. Manuprāt, paies viena paaudze, un bažas būs pazudušas. Ļoti interesanti ir vērot, ka pastāv sakarība starp to, cik ilgi kāda valsts ir ES un bažu intensitāti. Neapšaubāmi, ka 1995. gada paplašināšanās viļņa valstīs — Austrijā, Somijā un Zviedrijā — bažas ir vairāk jūtamas nekā, teiksim, Luksemburgā, Beļģijā vai Nīderlandē, jo tur šī Eiropas mentalitāte gadu desmitos ir tik dziļi iestrādājusies sociālajā psiholoģijā, ka bažu vairs nav. Es esmu pārliecināta, ka arī Latvijā vienas paaudzes laikā notiks tas pats, ka mēs vairs neredzēsim ES kā kaut ko atsvešinātu no mums, bet kā mūsu dzīves daļu.

Kā jūs vērtējat faktu, ka valdībai joprojām nav plānu ES struktūrfondu līdzekļu apgūšanai?

Nevaru piekrist, ka šāda plāna nav, jo Finanšu ministrija to ir izstrādājusi, valdība apstiprinājusi.

Es saprotu, ka pašlaik var runāt tikai par plāna projektu...

Tas būtu pārāk skaļi teikts, ka plāna nav... Es nešaubos, ka Latvija tiks galā ar ES fondu apsaimniekošanu. Es nešaubos.

Tomēr līdzšinējā pieredze rāda, ka zemās administratīvās kapacitātes dēļ mēs nespējam paņemt visu mums atvēlēto Eiropas naudu.

Administratīvā kapacitāte ir Latvijas vājā vieta valstī kopumā, ieskaitot pašvaldību līmeni. Es nešaubos, ka mēs darīsim to, ko mēs spēsim izdarīt.

Ko mēs spēsim...

Neviens nespēj! Es nedomāju, ka no tiem miljoniem, kas pašlaik Briselē ir pieejami, kaut viena dalībvalsts spēj visu izmantot. Dievs dod mums paņemt tik, cik mēs esam plānojuši. Vēl ļoti būtiska īpašība ir valsts spēja absorbēt — cik daudz mēs to spēsim uzsūkt. Tas nav saistīts tikai ar ierēdņiem. Projektus rada arī vidējie, mazie uzņēmēji, lauksaimnieki, dažādas nevalstiskās organizācijas utt. Tāpēc jautājums ir: cik ātri veidosies pieredze — kā to darīt.

Cik Latvija ir pasargāta no tā, ka, kļūstot par pilntiesīgu ES valsti, pie mums nebrauks bēgļi no politisko un ekonomisko briesmu zonām?

Latvija ir ļoti stipri pasargāta. Parasti darba meklētāji dodas uz valstīm, kas viņiem var nodrošināt pietiekamu sociālo pabalstu sistēmu, bet Latvijā sociālā joma ir viena no vispieticīgākajām. Papildu arguments ir: Latvijas robeža būs arī ES ārējā robeža, un tās aprīkojumā un pārraudzībā ES piedalīsies ar savu finansējumu. Valstis, kas atrodas tuvāk ES centram, arī nav ieinteresētas nelegālajā imigrācijā. Latvijā vēl ilgi neveidosies bēgļu nometnes.

Arī uzņēmēji sūkstās par darbaspēka trūkumu.

Ir ES regulas, kas nosaka, kādā veidā dalībvalstis var darīt zināmu darbaspēka trūkumu: vispirms uz to var pretendēt iedzīvotāji no citām ES dalībvalstīm. Tikai pierādot, ka ES nepietiek savu darba roku, var uzaicināt darbaspēku no citām valstīm. Bet mēs runājam tikai par legālām lietām. Ja uzņēmēji cer, ka viņi varēs izmantot nelegāli darbaspēku no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, — tad tās ir noziedzīgas domas.

“RĪGAS BALSS”; pēc D. Zandfeldes intervijas “Sandra Kalniete: “Mēs darīsim to, ko spēsim izdarīt!””