Par Francijas pēcirākas kara kompleksiem

Pēc gallu gaiļa lepnās dziesmas iestājies atslābums. Pirms Irākas kara Francija sevi iztēloja par valsti, kas uzdrīkstas teikt “nē”. Francijas prezidents Žaks Širaks nevarēja pieļaut, ka kara pretinieku nometnē viņš nevarētu noteikt toni un diplomātiskajā jomā nevarētu stāties pretī Vašingtonai. Parīzei vienmēr ir bijis ārkārtīgi grūti spēlēt otro vijoli. Tāpēc Francija, iegūstot Vācijas atbalstu, uz īsu laiku nostājās pret vienīgo pasaules lielvaru un izprovocēja pamatīgu disharmoniju demokrātisko valstu kopienā. Neraugoties uz to, Džordžs Bušs uzsāka savu karu un ātri panāca diktatora Sadāma Huseina gāšanu. Tomēr militārajam triumfam seko traģiskas notis. Pilnīgi nav skaidrs, kad un vai vispār ASV Irākā varēs ieviest stabilu politisku kārtību. Bet Francija?

Eiforija, vadot daudzpolāro pretestību pret ASV unilaterālismu, ir ātri izgaisusi. Atzinība, kuru Širaks par savu apņēmīgo uzstāšanos izpelnījās galvenokārt arābu pasaulē, jau sen ir izgaisusi. Francija savu karogu vicināja diplomātiskajās aprindās, tāpēc tas neplīvo Bagdādē. Parīzei tagad ir jābaidās, ka tā tiks izslēgta no ienesīgajiem darījumiem ar naftu. Tas ir vēl nepatīkamāk, jo ekonomika pašu mājās arī neattīstās tā, kā vajadzētu. Valsts budžeta deficīts un jaunie parādi, augstais bezdarba līmenis un tukšās kases sociālajiem pasākumiem ir radījušas tik drūmu noskaņu, ka Francijā sākas nopietnas debates par saimniecisko pagrimumu. Valsts pagrimuma galvenie iemesli gan ir meklējami ekonomiskajā vājumā, valstiski sociālajā nepiekāpībā un anahroniskajā korporatīvismā, taču savu ietekmi tas atstāj arī uz ārpolitiku. Liberālais vēsturnieks un ekonomists Nikolass Bavaress noteiktajā pretestībā pret Irākas karu saskata gollistisku triku, kas ir domāts sabiedrības uzmanības novēršanai no iekšpolitiskās krīzes. Nesaudzīgi izsakās arī žurnālisti Romēns Gubērs un Emmanuels Senmartēns, kas sūdzas par “Francijas aroganci”. Francija mēģinot kompensēt savas ietekmes zudumu pasaulē ar “nacionālās pašapziņas pārspīlēšanu”. Tomēr savas vērtības apzināšanās robežojoties ar naivitāti un pārdrošību.

Pret šiem pārmetumiem laikrakstā “Le Monde” uzstājās ārlietu ministrs Dominiks de Vilpēns, apgalvojot, ka bailes no nozīmes zaudējuma esot nepamatotas. Francija esot “domāšanas un kultūras centrs, lielvalsts ekonomiskajā, militārajā un politiskajā ziņā, turklāt tai ir ne ar ko nesalīdzināma balss dažādo tautu kopkorī.” Bet pats galvenais esot , ka “Francija saglabā savu vietu”. Ar šo kredo Francija arī veido savu ārpolitisko vīziju. Runīgajam Francijas ārpolitikas šefam nekas nav sakāms par Eiropu.

Pašlaik ar Eiropu Francijai nav īsti pa ceļam. Ar nākamajā gadā ieplānoto budžeta deficītu 3,6% apmērā Francija trešo reizi pārkāpj stabilitātes pakta nosacījumus un izraisa nopietnas bažas. Lai gan Parīze aizstāvas, ka tās ieskatā pakta nosacījumi ir pārāk cieši un tāpēc nav nopietni ņemami vērā, Briseles pārmetumi laika gaitā tai sāk spēlēt uz nerviem. Turklāt Francijai rodas grūtības ar paplašināto ES, kas uz tālāku nākotni atliek tās idejas par Eiropas varenību. Kontinenta sašķelšanās Irākas jautājumā parādīja, cik maz kopēja uz pasaules politiskās skatuves ir Eiropai, kas sastāv no 25 neatkarīgām valstīm. Tomēr Parīzi nomāc ne tikai Centrālās un Austrumeiropas valstu solidaritāte ar ASV, bet arī nespēja vienoties ar Londonu. Bez Eiropas Savienības otrās kodollielvalsts franču ambīcijas par suverēnu Eiropas ārējo un drošības politiku paliek tikai utopija.

Pašlaik Francijai nekas cits neatliek kā demonstrēt uzticamu vienotību ar Vāciju, cerībā, ka no tās varēs izveidot darboties spējīgu Eiropas kodolu. Tomēr Francija tā vai tā sevī nav radījusi patiesu ticību Eiropai. Piekrišana Māstrihtas līgumam 1992. gada referendumā tika iegūta tikai ar 51% balsu. Jau tad prezidents Miterāns spēlējās ar uguni, ļaujot savas valsts iedzīvotājiem balsot par ekonomisko un valūtas savienību. Tagad to pašu atkārto premjerministrs Rafarēns, aicinot nobalsot par Konventa izstrādāto ES konstitūcijas projektu. Iecerētā atbrīvošanās no “Eiropas noguruma” pārāk viegli varētu pārvērsties par neapmierināto vēlētāju balsojumu pret nepopulāro valdību.

Eiropas idejas izmantošanu var pārmest arī visai politiskajai elitei. Kontinenta saliedēšanos Parīze arvien vairāk uzskata nevis par mērķi, bet gan par līdzekli zaudētās nacionālās ietekmes atgūšanai. Francijas idēe fixe (franču val. uzmācīga doma — “LV”) par savu nozīmi lielvaru starpā ir kļuvusi par īstu apsēstību. Par ļaunu Rietumu pasaulei kopumā un transatlantiskajai aliansei jo īpaši, Francija savu lomu var apstiprināt tikai konkurencē ar ASV. Parīzes prestižs pieaug, kad tā uzstājas pret Vašingtonu. Un prestižs ir Francijas ārpolitikas pamatprincips. Tā nu Francija ir un paliek gan netīkams, gan arī interesants partneris. Tas, ka vācu un franču motors pašlaik darbojas bez trokšņiem, neļauj Berlīnei aizmirst, ka Parīze nosaka tempu pati pēc savas gribas. Strīdi starp ASV un Franciju varētu kļūt par rituālu. Starpnieki, kas atrodas izņēmuma situācijā, joprojām būs agent provocateur (franču val. provocētājaģenta — “LV”) lomā.

Pēc “DIE WELT”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas un “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, — saīsinājumā.