Par Baltijas ostu tranzītpozīcijām

Jau mēnešiem ilgi uz Baltijas jūras krastā esošo Latvijas ostas pilsētu Ventspili neplūst Krievijas jēlnafta. Oficiāli tas tiek pamatots ar to, ka pastāv nevienprātība par tranzīttarifiem, taču īstenībā katram ir skaidrs, ap ko lieta grozās: Maskava grib kontrolēt naftas tranzītu caur savām bijušajām provincēm. Un tādēļ Krievijas valsts uzņēmums “Transņeftj”, kas nosaka, cik daudz naftas un pa kādiem cauruļvadiem plūdīs, ir slēdzis cauruļvadu uz Latviju, un tas būs tik ilgi, kamēr latvieši neieņems “daudz konstruktīvāku” pozīciju. Brīvā tulkojumā tas nozīmē noteiktu akciju paketi “Ventspils naftā”: tas ir Latvijas uzņēmums, kas kontrolē naftas eksportu no Latvijas. “Transņeftj” vicedirektors Sergejs Grigorjevs jau agrāk bez aplinkiem ir teicis: „Ja mums būs iespējams iegūt akciju daļu “Ventspils naftā”, tad šī tranzīta ceļa tālāka attīstība ir rentabla.” Krievijas boikota dēļ pārkraušanas apjomi Ventspils ostā ir samazinājušies par 80%. Šādā pat veidā kontroli pār valsts naftas rūpniecību krieviem izdevās iegūt Lietuvā. Sākumā lietuvieši Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu pārdeva amerikāņu uzņēmumam, taču viņiem nācās griezt ilksis atpakaļ, kad Maskava pārtrauca naftas piegādes. Šobrīd Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu kontrolē Krievijas naftas gigants “Jukos”. Igaunija nav saistīta ar Padomju Savienības laikā izveidoto cauruļvadu tīklu. Taču, pateicoties investīcijām dzelzceļā, Tallinas osta ir kļuvusi par lielāko Krievijas naftas produktu tranzītostu trijās Baltijas valstīs.

Šādu pat ceļu šogad ir izvēlējusies Ventspils Latvijā. Lai pārdzīvotu Krievijas boikotu, latvieši ir samazinājuši tranzīttarifus un zibenīgā tempā paplašinājuši dzelzceļa caurlaides spēju. Līdz šī gada beigām tā kapacitātei ir jāpalielinās trīskārtīgi līdz 13 miljoniem tonnu un 2005. gadā jāsasniedz 25 miljoni tonnu.

Lai cik paradoksāli arī būtu, taču tas ir iespējams, pateicoties palīdzībai no Krievijas. Krievijas naftas ieguves uzņēmumi iegulda visu savu enerģiju, lai palielinātu savas naftas eksportu, tādēļ šim mērķim ir nepieciešamas Baltijas valstu ostas. Pagājušajā gadā naftas eksportētāji Kremlim nenogurstoši pieprasījuši negriezt ciet krānu uz Ventspili, kā argumentu minot to, ka gan viņi, gan Krievijas valsts ienākumos neiegūs daudzus miljonus. Taču Kremlim pāris miljonu nav nekas, kad runa ir par Baltijas valstu piespiešanu pie zemes. Saskaņā ar Latvijas valdības informāciju, boikota nodarītie zaudējumi līdz šī gada jūnijam veidoja 200 miljonus dolāru, kas ir 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Krievijas valdībai neiegūtie miljoni tāds sīkums tās budžetā vien ir. Tā vietā, lai ieguldītu 143 miljonus dolāru un modernizētu cauruļvadus uz Latviju, “Transņeftj” investē 1,2 līdz 1,5 miljardus dolāru, lai izveidotu citu cauruļvadu uz Sanktpēterburgai tuvumā esošo Primorsku. Maskava iegulda visus spēkus, lai paplašinātu savas ostas Baltijas jūras krastā. Primorskai ir jākļūst par Krievijas lielāko eksportostu ar caurlaides spēju 42 miljoni tonnu.

Tādēļ Krievijas naftas koncerni naudu iegulda mazajā Baltijas jūras krasta pleķītī pie Sanktpēterburgas. Pagājušajā gadā Primorskā ir uzsākta jauna termināļa būve, kura kapacitāte būs 500 000 kubikmetru. Līdz nākamā gada beigām tai ir jāsasniedz 840 000 kubikmetru. Krievijas koncerni cīnās par tiesībām investēt Primorskas naftas pārstrādes rūpnīcā 1,3 miljardus dolāru. Visockā “Lukoil” pilnā sparā strādā pie 200000–300000 kubikmetru termināļa izveides, kurš ekspluatācijā ir jānodod 2005. gada sākumā un kam gadā ir jāpārsūknē 10,75 miljoni tonnu naftas produktu. “Jukos” gatavojas būvēt termināli Ivangorodā pie pašas Igaunijas robežas.

Taču Maskavas stratēģijai ir arī reālās ģeogrāfiskās robežas, kā tas pierādījās šajā ziemā. Pavisam jaunā Krievijas eksporta infrastruktūra atrodas pašā Somijas jūras līča galā, kas ziemā ātri aizsalst. Šīgada bargās ziemas dēļ kuģošanu atsākt varēja tikai maijā. Tai pašā laikā eksportu no Krievijas nozīmīgākās Melnās jūras ostas Novorosijskas traucēja spēcīgas vētras. Rezultāts bija tāds, ka tādas neaizsalstošas Baltijas jūras ostas kā Lietuvas Būtiņģe un Polijas Gdaņska šogad piedzīvoja vēl nepieredzētu apgrozījuma pieaugumu.

Tomēr šķiet, ka Maskava ir stingri nolēmusi iedragāt Baltijas valstu tranzītpozīcijas. Krievijas naftas ieguves kompānijas un Kremlis jūlijā panāca vienošanos par cauruļvada būvēšanu uz Murmansku pie Ziemeļu Ledus okeāna, kas, pateicoties Golfa straumei, ziemas laikā ir neaizsalstoša. Tādā veidā Krievija ne tikai mazinās savu atkarību no Baltijas valstīm, bet vienlaikus arī atbrīvosies no Skandināvijas valstu kritikas par aizvien intensīvāko naftas tankkuģu kustību pa Baltijas jūru un Dānijas jūras šaurumiem. Murmanskas līguma parakstīšana kļuva iespējama tajā brīdī, kad Krievijas valsts atteicās no prasības būt par 100% cauruļvada īpašnieci. Jaunajam cauruļvadam, kuram ir jābūt gatavam 2007. gadā, dienā ir jāspēj eksportēt 500000 tonnu.

Pēc “HET FINACIEELE DAGBLAD”