"Jaunie Maskavas varas tīkojumi"

Nevarēja nepamanīt, ka Krievijas un ES galotņu sanāksmē daudz tika runāts par labām kaimiņattiecībām un par vitāli svarīgo sadarbību.

Eiropai un Krievijai vienmēr ir bijušas tikpat ciešas, cik smagas attiecības: milzis malā vienmēr ir bijis gan autsaiders, gan līdzspēlētājs reizē. Skaidrs ir arī tas, ka Eiropa savas cerības saista ar jauno Kremļa vadītāju Vladimiru Putinu. Eiropas sadalījums un aukstais karš beidzās apmēram pirms 11 gadiem, bet Krievijas jaunā loma vēl nav noteikta. Tomēr ir iemesls cerībām.

No Putina nāk pozitīvi signāli. Viņš ir panācis, ka parlaments beidzot ir ratificējis START-II līgumu, un prezidents pats ir parakstījis atomieroču izmēģinājuma aizlieguma līgumu. Tas eiropiešiem un amerikāņiem patīk. Turklāt krievi, tāpat kā daļa eiropiešu, ir pret ASV nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu. Tas Vašingtonai nepatīk, taču tas nostiprina Krievijas un Eiropas attiecības. Tur stingri turas pie bruņošanās kontroles sistēmas, kas funkcionēja jau pirms 30 gadiem, pie ABM līguma un pie "nē" aizsargvairogam pret atomraķetēm.

Atbruņošanās politikas paraugzēns Putins stāv iepretī ieroču žvadzinātājam Putinam. Un viņš iemieso kaut ko tādu, kam eiropieši būtu jānoskaņo skeptiskāk — tās ir militārās komponentes atgriešanās Maskavas ārpolitikā. 2000. gada 22. maijā Krievija draudēja bombardēt Afganistānu. Tā bija pirmā reize kopš Padomju savienības sabrukuma, kad Maskava kādai suverēnai valstij draud ar spēka lietošanu. Un tas notika tikai divas nedēļas pēc Putina inaugurācijas. Tāpēc var runāt par saistību starp "jauno Krieviju" un jauno prezidentu.

Tātad tas ir raksturīgs datums. Tas iezīmē jauno Krievijas politikas stilu pēc desmit Krievijas vājuma gadiem. Draudi gan bija vērsti pret valsti, kas atrodas tālu austrumos. Taču tā varētu būt norāde, ka Putina Krievija nav tik saticīga, kāda tomēr bija Jeļcina Krievija. To, ka Kremļa šefam ir tieksme pēc militārā, viņš pierādīja, arī dodoties uz Grozniju kaujas lidmašīnā. Taču īstais jautājums nav vis, vai prezidents kā transporta līdzekli izmanto militāru lidmašīnu, bet gan par to, vai militārie transporta līdzekļi nekļūst par prezidenta politikas transporta līdzekļiem. Kas attiecas uz Putinu, tad ir vairāki aizdomīgi momenti.

Piemērs — Čečenija: ņemot vērā stāvokli Groznijā, no Kaukāza kara būtu grūti izvairīties. Taču Putins politisku atrisinājumu pat nemeklēja. Viņš pieļāva, ka viņu uz ģenerāļu revanšisma viļņa aiznes līdz uzvarai parlamenta un prezidenta vēlēšanās. Piemērs — Afganistāna: Kremļa šefu varēja sadusmot tas, ka Taliban palīdz čečeniem. Taču gaisa uzbrukumi nemainīs Kaukāza kara gaitu. Konflikts izšķirsies Čečenijā.

Putina mērošanās spēkiem ir cits — politisks — mērķis. Kara cirvim pret Taliban ir jāsauc pie kārtības Vidusāzijas valstis. Uzbeki, tadžiki un kirgīzi baidās no radikālā islāma. Vienlaikus ar izejvielām bagātajā reģionā starp Kaukāzu un Kaspijas jūru rīkojas amerikāņi un eiropieši. Maskava baidās, ka agrākās musulmaņu provinces var nākties zaudēt vai nu amerikāņiem, vai arī radikālajiem islāmistiem. Tātad tās ir jāpiesaista ar militāru draudu palīdzību. Šī jau sen pazīstamā ģeopolitika, kā "Krievijas 21. gadsimta stratēģija" (Putins), nenorāda uz nākotni.

Kari un militāristi Krievijas vēsturē vienmēr ir spēlējuši dominējošu lomu, arī milzīgās telpas iekarošanā starp Maskavu un Kluso okeānu. Jēdziens eirāziska valsts vara vienmēr ir nozīmējis to pašu, ko Krievijas militārā vara. Arī tāpēc Maskavas politiķi nespēj samierināties ar padomju laika pasaules mēroga varas zaudēšanu. Pašreiz ir skaidri redzami jaunas varas apzināšanās ietekmētās politikas iemesli. Jautājums ir, vai tai pietiks līdzekļu. Pret to runā Čečenijas piemērs. Krievijas armija karā iesaista gandrīz visu, kas tai ir, un tomēr tai patiesu uzvaru panākt nav izdevies.

Tātad Putins ir spēcīgais Maksis ar slābanajiem muskuļiem? Diez vai, jo atliek vēl divas lietas. Pirmkārt: Krievija, protams nav tik spēcīga, kādu tā sevi pasniedz, taču arī ne tik vāja, kā izskatās. Un Krievijai, tāpat kā agrāk, ir atomieroči. Arī tad, ja atompātaga pilsoņkaru un etnisko konfliktu laikā ir izmantojama tikai ierobežoti.

Taču pašreiz Putins saviem pretspēlētājiem piegādā argumentus, lai Krievijai atkal piešķirtu eirāziskā nedrošības faktora lomu. Republikāņi ASV aicina pret Krieviju izturēties stingri, bet Viduseiropas valstis tiecas iekļūt NATO. Piesardzība ir labāka nekā zaudējumi — šādai uzvedībai ceļu Kremļa šefs gatavo pats. Jo kurš gan zina, kurp Putins ar savu Krieviju grib doties. Taču Eiropai tas ir svarīgi.

"Sūddeutsche Zeitung"

Tomass Avenariuss