Ak, puķes ir un būs kā bija: visskaistākā zemes poēzija!

— Aspazija

Šodien aprit 60 gadi kopš dzejnieces, Tēvzemes balvas laureātes Aspazijas aiziešanas mūžībā

Foto: no Saulcerītes Vieses arhīva

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs un Rakstnieku savienība aicina uz piemiņas stundu dzejnieces atdusas vietā Raiņa kapos. Sešos vakarā Latvijas Policijas akadēmijas studenti te ieradīsies ar aizdegtām lāpām, pārdomās par dzejnieces mūža gājumu dalīsies literatūras zinātniece, Aspazijas daiļrades pētniece un esejiste Saulcerīte Viese, dziedās vīru vokālais ansamblis “Arājs”, dzeju runās Ieva Mūrniece, Liena Šmukste un Haralds Ulmanis.

“Kultūra ir tautas dvēsele, tautas iekšējais stiprums un tautas raksturs. Ja tautas iznīkst, tad tomēr viņu kultūra dzīvo. Arī no mūsu senčiem, lai gan viņi daudz cietuši, mākti un spaidīti, tomēr viņu tautas dziesmas ir palikušas, un uz šīs kultūras pamata mēs arī līdz šim dzīvojam.” — Tāda bija dzejnieces pārliecība, ko viņa pauda jaunās Latvijas valsts Satversmes sapulces plenārsēdē 1920. gada 20. septembrī.

Aspazijas atstātā kultūras mantojuma rosinātas konferences un literāri sarīkojumi ik gadus notiek martā, kad svinam dzejnieces dzimšanas dienu. Šajā atceres dienā godā tiks celta Aspazijas māja Dubultos, kam šogad simtgade. Te šodien notiek konference un muzikāla pēcpusdiena. Par skaisto koka arhitektūras simtgadnieci stāstīs kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, par Aspaziju un Raini 1903. gadā, kad celts šis nams, runās abu dzejnieku Majoru muzeja vadītāja Astrīda Cīrule, māju un mājīguma izjūtu apcerēs Gaida Jablovska, kas Rīgas muzejā Baznīcas ielā turpina Aspazijas koptās viesmīlības un mājīguma tradīcijas. Līga Libarte stātīs par dzejnieces mūža pēdējiem gadiem, ko viņa pavadīja šajā mājā.

Saulcerīte Viese šoruden pabeidza savu sen iecerēto un ilgi rakstīto grāmatu par Aspaziju. Ar autores laipnu atļauju piedāvājam lasītājiem vēl dienasgaismu neieraudzījušās grāmatas pēdējo nodaļu (skat. — zemāk).

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Mūžīgie spārni

Vai visa dzīvotā dzīve,

Kas celta labā un dailē,

Nav augoša piramīda,

Kas nobeidzas augstākā smailē?

Aspazija, “Piramīda”, 1939.

1942./1943. gada ziema tuvojās beigām. Rijnieku Anniņa bažījās:

— Kā nu būs, kundzītei jāsvin lielā jubileja, bet māja tik tukša, ka nebūs ciemiņiem ko galdā likt…

Anna Stunda mierināja: kara laikā par goda mielastiem neviens nedomās. Atbrauks tuvi un mīļi cilvēki paspiest roku, bet vakarā Nacionālajā teātrī, kurš nu bija pārdēvēts par Dramatisko teātri, notiks jubilejas koncerts un godināšana. Viņas māsa Alīse Tautas palīdzībā jau bija dabūjusi drēbi jaunam kostīmam, vajadzēja tikai laikus aiziet pie šuvējas un paaicināt frizieri.

Taču jubilejas diena neizvērtās tik pieticīga, kā bija domāts. Dubultu vasarnīcā apsveicēji jau kopš agra rīta nāca bariem, kaut satiksme ar Rīgu bija grūta. Pirmie — vietējo skolu skolēni un skolotāji. Tad dažādu organizāciju pārstāvji, sabiedriskie darbinieki, dzejnieki, rakstnieki, paziņas un darbu cienītāji. Ziedi, ziedi, ziedi, un ziediem pa vidu kāda vēstulīte ar naudas balvu un kāda kafijas tūtiņa un cepumu paciņa — Anniņai tikai atlika vārīt ūdeni un kopā ar Virēnu noskalot tases. Māja dūca kā līksms bišu strops. Ieradās filmu operators Voldemārs Pūce, ieradās Kārlis Skalbe, jau iesaukts par latviešu pasaku ķēniņu un kļuvis gluži balts. Viņš maigi noskūpstīja dzejnieci, kuras dzejas kādreiz bija mudinājušas sapņot par liesmām un vētrām.

Tad Aspazija nogurusi atvainojās ciemiņiem, ka viņai kādu brīdi nepieciešama atpūta, un kopā ar Annu Stundu attālinājās guļamistabā. Taču tā vietā, lai piemigtu, viņa lūdza draudzeni pārskatīt atnestās aploksnes, atzīmēt ziedotās summas un dāvinātājus. Summas bija dažādas, taču kopā sanāca paprāvs skaitlis, jo devēju bija daudz. Dzejnieces vaigs kļuva arvien gaišāks.

— Anniņ, Dvēselīt, ar šo naudu es uzcelšu savu gaismas pili mūsu jaunajiem māksliniekiem. Tur būs plaša mītne ar skolu, kursiem, stipendijām. Un pate es arī vēl varēšu dot priekšlasījumus…

Anna Stunda novērsās, lai dzejniecei nerādītu asaras. Cik daudz viņa un citi draugi nebija stāstījuši par vācu marku mazo vērtību, par nabadzību visapkārt, par izlaupītām noliktavām, tukšiem veikaliem un okupantu noplicināto zemi… Aspazija vēl ticēja sapnim, ko bija sapņojuši kopā ar Raini — viņi uzcels gaismas pili kultūrai un jaunībai.

Tad, pusmiegā laizdamās, dzejniece pastiepa draudzenei savu mazo, bet stingro roku:

— Anniņ, Dvēselīt, …pieņem tu to… Virēnu…

Anna jutās gluži apjukusi.

— Bet, Aspazij, Virēna taču ir pieaudzis cilvēks!

Dzejniece atkārtoja lūgumu tikpat nesteidzīgi, klusi un lūdzoši:

— Es tevi lūdzu… pieņem gan to… Virēnu…

Anna no jauna juta sūrmi acīs. Smagi un skumji. Vai tas bija testaments? Gaismas pils… Virēna… Vai varbūt dzejniece brāļameitas Virēnas vietā redzēja māsu Dori — mūžīgi aprūpējamu, mūžīgi nevarīgu?

Uz teātri Aspazija nebrauca, viņa par to jau bija izšķīrusies pirms pāris dienām. Sarīkojuma atbildīgais organizētājs, Kultūras fonda vadītājs Žanis Unāms atviegloti uzelpoja: zinot, ko viņa kādreiz bija sarunājusi Augustam Kirhenšteinam, prasīdama, lai atgriežas Ulmaņa valdība, nevarēja paredzēt, ko viņa iedomāsies paziņot Dramatiskajā teātrī. Viņš saņēma nolasīšanai Aspazijas pateicības runu.

— Dziļi sirdī aizkustinātai un saviļņotām jūtām man beidzot jāsaka sava pateicība. Kā lai īsiem vārdiem apturu to uzplūdu, kas manā dzīvē un dvēselē tagad uzvandīts kā ziedonī lūstošs ledus pēc ilga ziemas miega. Mana tauta mani mīl. Tik daudz sveicienu no tuves un tāles, kas izpaužas gan naudā, gan ziedos, gan reālās veltēs, gan daiļos, dziļi izjustos vārdos, kas atspoguļo tāpat kā ūdens spogulī manus pašas vārdus. Daiļais ar labo sastopas kopā kā ideāls ar dzīvi, vakardienas piepildījums pārspēj rīta solījumu. Pēc lietus dienas no smagiem, melniem mākoņiem izlaužas vakara saule visā spožumā un man krīt uz galvas viņas pēdējie stari. Kā lai to izteikt īsos, kailos vārdos. Pat dzeja to nespēj ar visu savu mūziku…

Te lasītājs uz skatuves sastomījās un, izlaidis vienu rindkopu, turpināja:

— Lai sirds sajūt manu kluso pateicību, ko izsaku ar vārdiem: “Sirsnīgi pateicos!” Pateicos visiem, visiem. Ierosinātājiem, visiem apsveicējiem, pārstāvjiem, veltītājiem, izpildītājiem, skolām, lieliem un maziem bērniem. Visus, visus es prieka asarām apkampju, un paldies, un atkal paldies, kam nav gala tāpat kā sveicieniem, kas ik dienas vēl plūst tāpat gan personīgi, gan ar vēstulēm!

Bet nenolasītā rindkopa skanēja šādi:

— Arī melnie mākoņi vēl spiež, nupat mēs pārdzīvojam ļoti nopietnu brīdi, kad mūsu tauta liek uz ežiņas savu galvu, lai sargātu savu zemi… Brāļu asinis līst, un es lai gavilētu? Nevaru tādēļ skaļi gavilēt, atklātībā rādīties, it kā es izraisītu ar savu klātbūtni ovācijas. Lai tādēļ godājamā publika man piedod, ka aiztaupu pate sev un arī viņai tādu izpausmi…

Ar jubilejas svinībām septiņdesmit astoņus gadus vecā dzejniece vēl reizi bija pierādījusi, ka pieder pie tiem garīgi nesabrukušajiem, kas mūža rietā paceļas dzīves virsotnē un spēj ar skatu aptvert māju, dzimteni, pasauli un iecerēt Gaismas pili tās nākotnei. Ar daudz strādājuša cilvēka cieņu viņa saņēma dzimtenes augstāko balvu — tās mīlestību.

1943. gada pēdējie mēneši jau bija sagatavošanās Lielajai Aiziešanai: kā krietnas lauku saimnieces kopš gadu simteņiem bija nokopušas savu saimniecību jauna darba cēliena sākumam. Viņa no jauna uzrakstīja testamenta uzmetumu. Visu to, kas viņas un Raiņa dzīvē saistījās ar literāro darbu, viņa novēlēja Raiņa un Aspazijas fondam — manuskriptus, grāmatas, istabas iekārtu. Dubultu mājiņā viņa gribēja redzēt rakstnieku un mākslinieku atpūtas mītni, kur līdz mūža galam uzturētos arī Anna Rijniece. Pārējās lietas pienāktos likumīgajai mantiniecei — Virēnai.

Viņa sabruka acīm redzami, gandrīz tikpat kā nespēja iziet no mājas un mocījās savā vientulībā, kuru reizēm pārtrauca Annas Stundas, ārsta Jēkaba Nīmaņa un dažu citu draugu ierašanās.

1943. gada novembra pirmajā svētdienā uz Dubultiem atbrauca Cielēnu ģimene. Rudens miglas ietītajā mājiņā ienākuši, viņi jutās kā iekļuvuši dīvainā pasakā:

— Pati dzejniece izskatījās kā īsta burve. Viņas lielās acis, tāpat kā arvien sena noslēpumaina brīnuma pilnas, balss it kā runātu no kādas aizviņas iekšienes, no kādas neredzamas, tikai nojaušamas tālienes. Viens pēc otra iznira trīs melni kaķi, kas viegli kā parādības aizslīdēja garām burvei. Klusi ieslīdēja un atkal pazuda sirmais mājas rūķītis — vecā Anniņa. Nē, Aspazija neizskatījās kā burve, tikai kā burves gars. Miesas spēks bija manāmi vārgs: viņa ar pūlēm piecēlās no krēsla, soļus spēra nedroši, stīvi it kā ar kājām zemi taustīdama. Plaši izplestām acīm raudzījās prom, kur nav ne sākuma, ne gala. Pēc stipras kafijas un trešās konjaka glāzītes visi kļuvām par dzīviem gariem.

Telpā vējoja dīvaina nolemtības priekšnojauta, un Aspazija no tās nevairījās.

— Man liekas, ka mans gars pēc nāves pārvērtīsies meža pīlē, — viņa mierīgi teica un pasmaidīja, kad Felikss Cielēns taisījās protestēt pret nāves pieminēšanu. Viņš varot pateikt Smiļģim, ka viņas luga “Hesperīdu dārzi” labi virzoties uz priekšu…

Tikai viņas rokrakstos nebija ne vienas vienīgas ainas par šo grieķu mitoloģijā daudzināto laimīgo Vakarzvaigznes zemi …

Tajās pašās dienās Rīgā iebrauca Elza Rudenāja.Viņa bija nosūtījusi vasarā kasti ar pārtiku un solījusies apmeklēt dzejnieci personīgi, lai vismaz reizi mūžā satiktos. Ierasties pie Aspazijas ar sarkanām rozēm — tas bija viņas sapnis. Bet Rīgā tādu rožu nebija. Draudzene, kas strādāja dārzniecībā, solīja ziedus pēc trim dienām, un Elza palika Rīgā. Tad, kad viņa trīcošu sirdi klauvēja pie vasarnīcas durvīm, tās pavēra Anniņa. Uzzinājusi nācējas vārdu, viņa nopūtas:

— Ai jaunkundzīt, jaunkundzīt, kā kundze jūs gaidīja! Viņu šorīt aizveda uz slimnīcu.

Aspazija bija atstājusi Elzai zelta kameju un mazu melnu rokassomiņu ar sudraba atveri. Rudenāja steidzās uz Nīmaņa slimnīcu. Taču māsa nelaida palātā —dzejniece bija aizmigusi…Tā viņas nesatikās, vecā un jaunā Elza Rozenberga, kura uzvārdu bija latviskojusi par Rudenāju… Vēlāk māsiņa stāstīja — pēdējās dienās slimniece tikpat kā nav bijusi pie samaņas, taču par rozēm vēl pasmaidījusi, tātad atcerējusies devēju. Pēdējie Aspazijas vārdi, ko māsiņas kādā slimnieces pusnomoda brīdī dzirdējušas, bijuši:

— Pāri lielai, melnai pasaules jūrai tikai viens vienīgs sudraba stariņš…

Dzejnieci apglabāja 10. novembrī, bet jau 9. novembrī garām ziedos iegrimušajam ozolkoka šķirstam Doma baznīcā plūda gājēju straume kā svētumam garām iet svētceļnieki. Tie, kas noraudzījās dzejnieces sejā, kā brīnumu glabāja atmiņas:

— Cik viņa izskatījās jauna…

Uz Raiņa kapiem viņu pavadīja ļaužu tūkstoši. Tūkstoši stāvēja ielu malās, pa kurām virzījās bēru gājiens. Pamalē aiz Raiņa pieminekļa kā sarkani spārni kvēloja rieta mākoņi, bet, kad tie izdzisa, iedegās lāpas. Aspazija bija gribējusi, lai viņu aprok vakarā, lāpu gaismā…

Atvadvārdus teica daudzi. Tie bija lasāmi arī rīta laikrakstos.

Eduards Smiļģis:

— Viņa atstāj aiz sevis lielu laikmetu…

Zenta Mauriņa:

— Aspazijas dzeja bija augstu pāri visai apkārtnei pacelts karogs…

Pauls Dāle:

— Domas darīja viņu lielu, jo bez lielām domām nav arī cildenu jūtu.

Jānis Klīdzējs:

— Tā bija nemierīga dvēseļu uguns, kuras gaismā redzam jaunu cilvēku, jaunu pasauli. Šis cilvēks ir brīvais cilvēks, šī pasaule ir vētraino, brīvo un atbrīvotāju cilvēku pasaule.

Pēdējais pie aizbērtā kapa nostājās Felikss Cielēns. Savu runu viņš noslēdza ar vārdiem: “Dievs, svētī Latviju…”. Tumsā orķestris mierīgi un spēcīgi aizsāka aizliegto Tautas lūgšanas melodiju. To pārtvēra ļaudis, kas jau bija sākuši izklīst starp kapu kopām, un šķita, ka dzied ne tikai bērinieki, bet arī akmenī cirstie krusti un pieminekļi, priedes un mirušie velēnu segās. Nāve un dzīvība sasaucās, lai uz mirkli vienotu tautu esošo un nākamo pārbaudījumu priekšā. Zem ziedu segas palika ozolkoka zārks, mīlestības sargāts atoms smilšu vēsajā klēpī. Bet rudens debesīs nesasniedzamā augstumā pāri asiņojošai un degošai Eiropai mirdzēja vakarzvaigzne Venēra un iezīmējās Lielais Putnu ceļš — ceļa rādītājs tiem, kam Daba piešķīrusi spārnus.

Saulcerīte Viese