Par vardarbību pret bērniem: cēloņos un risinājumos

Ainars Baštiks

Iveta Zalpētere

Laila Rieksta–Riekstiņa

Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās vakardienas preses konferencē

Par bērniem, kurus sit tik stipri, ka tie nonāk slimnīcā vai pat mirst, ziņas parādās arvien biežāk. Tāpat kā par bērniem, kurus applaucē, nosaldē, gandrīz sadedzina, atstāj bez uzraudzības, pakļaujot visdažādākajām briesmām, kas apdraud gan bērnu veselību, gan dzīvību. Par bērniem, kurus tikai reizēm iekausta, uz kuriem kliedz, neziņo. Taču līdztekus fiziskajai un seksuālajai vardarbībai pastāv arī emocionālā un psiholoģiskā vardarbība, tā uz bērnu iedarbojas tikpat traumējoši. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem mūsu valstī pēdējos četros gados vardarbība pret bērniem pieaugusi 18 reizes. Un tie ir tikai gadījumi, kas fiksēti tiesiskā ceļā. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts uzskata, ka patiesais vardarbības līmenis Latvijā ir daudz lielāks.

Lielākie varmākas — ģimenes locekļi

Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainars Baštiks vakar, 4.novembrī, preses konferencē norādīja tikai uz plašāk izplatītajiem vardarbības cēloņiem. Biežāk sastopamais — sociāli ekonomiskās situācijas izraisīta krīze ģimenē. Statistika liecina, ka 46 procenti Latvijas bērnu dzīvo nabadzībā, kas viņu vecākiem un tuviniekiem rada tik lielu spriedzi, ka tā nereti izpaužas kā vardarbība pret bērnu. Situāciju vēl pasliktina plašā alkoholisma izplatība un tās sekas.

Ļoti bieži vardarbība pret bērniem tiek vērsta ģimenēs, kur vecāki paši savulaik cietuši no vardarbības. Pētījumi liecina, ka vardarbīgas metodes savu bērnu audzināšanā 62 procentos gadījumu turpina izmantot mātes, kuras pašas bērnībā piedzīvojušas ko līdzīgu. Turklāt Latvijā ir ļoti augsts pieļaujamās vardarbības slieksnis — daudzos gadījumos, ko speciālisti traktē kā vardarbību pret bērnu, lielākā daļa sabiedrības nesaskata neko nosodāmu. Fakti liecina, ka lielākoties pret bērniem vardarbīgi izturas nevis svešinieki vai cilvēki ārpus mājas — skolotāji, audzinātāji, bet gan bērnam vistuvākie cilvēki — māte, tēvs, radinieki. 83 procentos gadījumu vardarbīgi pret bērniem izturējušies vecāki vai tuvi radinieki. Un ļoti bieži šie gadījumi sabiedrībā tiek uzskatīti par ģimenes iekšējo lietu, kurā cilvēkiem no malas nav ko iejaukties.

Ainars Baštiks par vēl vienu cēloni vardarbības plašajai izplatībai minēja atbildīgo institūciju un speciālistu nekompetenci un nespēju laikus konstatēt vardarbības gadījumus un adekvāti vērsties pret tiem. Ministrs atzina, ka bieži vien pagasttiesu un bāriņtiesu darbinieki, kas ir tieši atbildīgi par problēmu identificēšanu un risināšanu uz vietas, savu darbu zina tikai teorētiski, bet problēmas risina uz papīra.

Situāciju var mainīt zināšanas un atbildība

Par galveno risinājumu vardarbības samazināšanai A.Baštiks uzskata sabiedrības informēšanas un izglītošanas pasākumus. “Sabiedrībai ir jāskaidro, ka arī iekaustīšana un bļaušana ir vardarbība pret bērnu. Tāpat sabiedrībai ir jāzina, ka tās pienākums ir ziņot par vardarbību,” uzsvēra ministrs. Par vienlīdz nozīmīgiem pasākumiem tika atzīts arī atbalsts ģimenei — gan materiāls, gan konsultatīvs — un izmaiņas likumdošanā.

Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts ir sagatavojis un tuvākā mēneša laikā gatavojas iesniegt izskatīšanai Saeimā grozījumus normatīvajos aktos — Krimināllikumā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Sekretariāta vadītāja Iveta Zalpētere žurnālistus informēja, ka likumu grozījumi galvenokārt vērsti uz to, lai celtu sabiedrības līdzatbildību un paredzētu reālu atbildību par neziņošanu par vardarbības gadījumiem. “Cilvēki vardarbību ne tikai neatpazīst, īpaši emocionālo un psiholoģisko vardarbību, bet par to arī neziņo.” Pašreiz no atbildības loka par neziņošanu izslēgtas tās personas, kas visbiežāk var redzēt un zināt par vardarbības gadījumiem, — Krimināllikums paredz, ka noziegumu izdarījušas personas saderinātais, laulātais, vecāki, bērni, brāļi, māsas, vecvecāki un mazbērni par neziņošanu nav atbillaindīgi. Savukārt sekretariāts uzskata: ja vardarbība vērsta pret bērnu, šāda atbrīvošana no atbildības nav pieļaujama.

Tāpat sekretariāts rosinājis pēc vardarbības gadījuma konstatēšanas izolēt no ģimenes varmāku, nevis bērnu, jo uzskata par nepieņemamu situāciju, kad cietušais bērns no ģimenes tiek izņemts, bet vardarbīgais tēvs vai māte turpina netraucēti dzīvot. Izstrādāti arī priekšlikumi, kā noteikt atbildību par bērna atstāšanu bez uzraudzības un par emocionālās vardarbības vēršanu pret bērnu.

Svarīgi ir ziņot laikus

Latvijā ir vismaz septiņas institūcijas, kuru kompetencē ietilpst atbildība par vardarbības vai tās seku novēršanu, — no pagasta bāriņtiesas līdz dažādām labklājības, iekšlietu, izglītības un veselības struktūrām. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vadītāja Laila Rieksta–Riekstiņa pastāstīja, ka bieži vardarbības gadījumiem tiek rasts pozitīvs risinājums uz vietas pašvaldībā, bet ar vienu noteikumu — ja par vardarbību tiek ziņots laikus. Ja pagasttiesā vai bāriņtiesā ar ziņojumu vēršas bērnudārza audzinātājs, skolotājs vai kāds no bērna radiniekiem, kuram kļuvis zināms par vardarbību, vēl daudz ko iespējams vērst par labu. Ja ziņojums nāk no policijas vai medicīnas iestādes, kurā nokļuvis cietušais bērns, kaut ko mainīt ir daudz grūtāk, jo bērns jau ir smagi cietis.

Likums īpašu uzdevumu ministram bērnu un ģimenes lietās ir uzlicis ne tikai pienākumu vadīt un koordinēt bāriņtiesu darbu un tās izglītot, bet devis arī tiesības bāriņtiesu darbu kontrolēt. Un, kā atzina L.Rieksta–Riekstiņa, ir bijuši gan ierosinājumi izvērtēt amatpersonu attieksmi pret saviem pienākumiem prokuratūrā, gan ieteikumi pagastu padomēm atstādināt bāriņtiesu vadītājus no amata, jo tie nav pildījuši savus pienākumus, kā rezultātā ir cietuši bērni.

Tomēr arī Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore uzsvēra, ka līdztekus atbildīgo amatpersonu un institūciju darbam ārkārtīgi liela nozīme ir sabiedrības aktīvai pozīcijai un līdzdalībai — galvenokārt nebūt vienaldzīgiem un ziņot par vardarbību.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Foto: A.F.I.