"Fišera idejai netrūkst atbalsta "

Žaks Širaks sevi atzīst par Fišera fanu. Francijas prezidents no Vācijas ārlietu ministra runas par Eiropas nākotni citē veselas pasāžas. Arī viņš esot par "Eiropas nacionālo valstu federāciju", apgalvo Elizejas pilskungs. Vācijas un Francijas galotņu tikšanās laikā Rambujē pilī netālu no Parīzes viņš Vācijas Ārlietu ministrijas vadītājam jautāja, vai viņš nevēlas viņam palīdzēt uzrakstīt tekstu runai, kas viņam 27. jūnijā jānolasa Bundestāgā Berlīnē? Viņš nedrīkstot atpalikt no jau sasniegtā līmeņa.

Tā bija "labākā tikšanās starp vāciešiem un francūžiem, kādā mēs esam piedalījušies", teica Širaks un Francijas Eiropas lietu ministrs Pjērs Moskovici. Priecīgs bija arī Vācijas kanclers: vēl pirms trim nedēļām viņš esot redzējis ES tuvojamies lielu krīzi.

Tagad viņš esot drošs, ka kopā ar Parīzi to izdosies novērst. Francijas ES prezidentūrai, kas sākas 1. jūlijā, būs jānodarbojas ar principiālām ES reformām, kas pārskatāmā nākotnē nodrošinās Savienības izdzīvošanu arī pēc paplašināšanās uz austrumiem.

ES Komisijas prezidents Romano Prodi neatlaidīgi brīdināja ES dalībvalstu valstu un valdību vadītājus, ka viņi 1999. gadā, pieņemot lēmumus Helsinku galotņu sanāksmē, acīmredzot nav ņēmuši vērā savu lēmumu sekas nākotnē. 1999. gadā viņi neesot ņēmuši vērā jau 1993. gadā noteiktos stingros kvalifikācijas kritērijus un pieņēmuši lēmumu par sarunu sākšanu papildus vēl ar citām kandidātvalstīm. Runātu ne tikai ar Poliju, Ungāriju, Čehiju, Slovēniju, Igauniju un Kipru, bet sarunas ir sāktas arī ar Bulgāriju, Rumāniju, Latviju, Lietuvu, Slovākiju un Maltu. Turklāt kandidātvalsts statuss ir piešķirts arī Turcijai.

Fišera vīzijai Parīzē aplaudē ne tikai tāpēc, ka francūži vēlas plecu pie pleca ar Vāciju doties federācijas virzienā. Fišera runa viņiem galvenokārt esot patikusi tāpēc, ka tā satur skaidru brīdinājumu tām valstīm, kuras pretojas ES institūciju reformām, kas ir jāpabeidz līdz Francijas perzidentūras beigām, līdz ES galotņu sanāksmei Nicā 7. un 8. decembrī.

Fišers tika draudējis, ka "kāda mazāka dalībvalstu grupa" varētu "kā avangards" vienoties par Eiropas federācijas dibināšanu arī "ārpus ES līgumiem". Tas nozīmētu vecās Savienības beigas un jaunas dibināšanu.

Priekšlikums patika arī citiem. Sadusmots par reformu bloķēšanu no Spānijas puses, Itālijas ārlietu ministrs Lamberto Dini nesen tikšanās laikā ar kolēģiem Azoru salās izteica priekšlikumu sešām ES dibinātājvalstīm – Francijai, Vācijai, Itālijai, Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai — nepieciešamības gadījumā apvienoties ārpus ES līgumu ietvariem.

Nozīmīgs vācu un franču reformu alianses līdzstrādnieks vēlas būt arī ES Komisijas prezidents Romano Prodi. Pēc sarunām ar atsevišķiem ES partneriem viņš ieskicē Nicas kompromisa pamatvilcienus.

Tā, piemēram, ES komisijas jaunajam sastāvam ir jāatbilst tiklab mazo dalībvalstu prasībai būt katrai pārstāvētai vismaz ar vienu komisāru, kā arī lielāko dalībvalstu vēlmei ierobežot komisāru skaitu.

Tas ir triks: 2005. gadā ES tiktu uzņemtas tikai piecas pirmās grupas kandidātvalstis bez Kipras un tad uz ilgāku laiku Savienības paplašināšana tiktu pārtraukta. Tādā gadījumā katra no 20 dalībvalstīm varētu izvirzīt savu komisāru.

Taču tad, ja ES vēlāk paplašinātos līdz vairāk nekā 20 dalībvalstīm, tiktu ieviests rotācijas princips. Formula tad būtu šāda: katra dalībvalsts izvirza pa vienam komisāram, bet ne vienā un tajā pašā laikā. Tādējādi Berlīne un Parīze vēlas izvairīties no mazāko un nabadzīgāko dalībvalstu vairākuma Komisijā, kurā ir pat līdz 30 komisāriem. Pretējā gadījumā tās varētu akceptēt rīkojumus un vadlīnijas, par kuriem tad vajadzētu maksāt tādām neto maksātājām kā Vācijai.

Jau līdz 20 dalībvalstīm paplašinātajā Savienībā piecām iedzīvotāju ziņā lielākajām valstīm būtu jāatsakās katrai no viena komisāra posteņa. Kā izlīdzinājumu tās pieprasa no jauna pārdalīt balsis Padomē, dalībvalstu likumdošanas orgānā.

Pašreiz tur izdevīgākās pozīcijās atrodas mazākās dalībvalstis. Vācijai ar 82 miljoniem pilsoņu ir desmit balsu. Taču desmit mazākajās dalībvalstīs kopā ir apmēram 80 miljonu iedzīvotāju, bet Padomē tām ir 39 balsis.

Iespējamais problēmas atrisinājums: varētu tikt ieviests "dubultais vairākums". Lēmums, kas Padomē ir pieņemts ar balsu vairākumu, spēkā stātos tikai tad, ja valstis, kas par to ir nobalsojušas, pārstāvētu vairāk nekā 50% ES iedzīvotāju.

Līdz šim Parīze šo modeli noraidīja, jo tas ievērojami palielinātu Vācijas svaru, kurā dzīvo par 23 miljoniem iedzīvotāju vairāk. Taču, kā ir izzinājusi Komisija, Francijas pretestību būtu iespējams pārvarēt.

Pārliecināta Komisijas vadība ir arī par to, ka līdz galotņu sanāksmei Nicā tiks panākts būtisks progress jautājumā par atteikšanos no vienbalsīguma principa, kas joprojām Padomē lēmumu pieņemšanā ir spēkā 60 jomās.

Starpvaldību konferences sarunās, kas norit jau kopš februāra, 15 partneri nevienā no svarīgākajām jomām nav vienojušies par pāriešanu no vienbalsīguma uz lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu. Mazākās valstis izvairās atteikties no veto tiesībām, ar kurām viegli no Briseles var izspiest īpašus finansiālos pabalstus.

Taču Komisijas eksperti ir noskaņoti optimistiski: Berlīnei un Parīzei izdosies realizēt to, ka turpmāk vienbalsīgums kļūs par izņēmumu, bet lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu par parastu lietu, pat tādās jutīgās jomās kā nodokļi un izdevumi.

Lūzumu Komisija paredz arī galvenajā Savienības tālākās funkcionēšanas jautājumā. Turpmāk mazākai valstu grupai, vismaz trešajai daļai no dalībvalstu skaita, būs atļauts atrauties no pārējām. Tās ciešāk nekā pārējās dalībvalstis sadarbosies ārējā un ekonomikas politikā, apkārtējās vides aizsardzībā, cīņā pret organizēto noziedzību, ieceļošanas un patvēruma piešķiršanas kārtības jautājumos.

Līdz šim šī "fleksibilitāte" ES līgumā gan ir atļauta, taču nefunkcionē, jo tā ir jāakceptē visiem pārējiem partneriem. Komisijā saka, ka Nicā šī klauzula pēc vienošanās tiks atcelta. Lēmumu par pastiprinātu sadarbību tad pieņems ar vienkāršu balsu vairākumu.

Lai mazinātu vāciešu bailes no ES paplašināšanas uz austrumiem, šķiet, ka ārlietu ministrs Fišers ir gatavs no jauna sabojāt attiecības ar vienu no sabiedrotajiem. Turcija un tās 64 miljoni musulmaņu, kā Fišers paziņoja otrdien Berlīnē, vismaz pārskatāmā nākotnē nekļūs par ES dalībnieci.

Fišers teica, ka kādu dienu Ankara pati sev jautās, vai tā patiesi vēlas kļūt par ES dalībvalsti. Ar iestāšanos ES saistīto suverenitātes zaudējumu ir grūti apvienot ar elitāro lomu, kādu šī valsts grib spēlēt savā reģionā. Tātad Turcijas jautājums ir "mazāk dramatisks".

Arī Francijas tieslietu ministre un bijusī Eiropas ministre Elizabete Gižū saka: "Turcijai ir jāpaliek ārpusē." Citādi nebūs nekāda iemesla atteikt uzņemšanu Ziemeļāfrikas piekrastes valstīm Vidusjūras dienvidos.

Fišers no jauna skaidroja arī Helsinku galotņu sanāksmes lēmumus: līdz ar tajā akceptētajām kandidātvalstīm arī esot noteikta ES austrumu robeža. Neesot nekāda iemesla bažām, ka bijušās Padomju savienības valstis, piemēram, Ukraina vai Krievija, kādreiz varētu kļūt ES dalībvalstis.

Tomēr par saviem Eiropas plāniem Fišers Parīzē guva arī nelabprātīgu atbalstu. Francijas iekšlietu ministrs Žans Pjērs Ševmēns federācijas idejas dēļ viņam pārmeta sapņus par lielvaras statusu un apgalvoja, ka Vācija "vēl nav pilnībā izveseļojusies no nacionālsociālisma".

"Tas nāca kā saukts," domā Fišera priekštecis ārlietu ministra amatā Hanss Dītrihs Genšers. Francijas pusei Ševmēna apvainojumu dēļ vajadzēja solidarizēties ar Fišeru – "vairāk, nekā dažiem tur to gribētos".

"Der Spiegel"

Dirks Kohs