Kas mēs esam un no kurienes nākam? Kas esmu es?

Vilhelms Mihailovskis — “Latvijas Vēstnesim”

Vilhelms Mihailovskis. Fotogrāfs. Brīvmākslinieks. Fotografēt sācis 1968.gadā Rīgā. Viņa darbi kopš 1973.gada parādīti vairāk nekā 300 izstādēs 50 pasaules valstīs. Iegūta gan pašmāju, gan starptautiska atzinība. Dzimis 1942.gada 2.oktobrī Ukrainā. No tēva puses polis, no mātes — krievs. Kopš 1967.gada dzīvo Latvijā. Precējies. Sieva Vera, bērni Eduards, Jūlija, Vilhelms un Jaroslavs, kuriem nu jau pašiem savi bērni.

“Latvijas Vēstneša” saruna ar Vilhelmu Mihailovski norit krieviski. Intervijas atšifrējumu, kurā runāts galvenokārt par viņa attiecībām ar Latviju un, protams, arī par fotogrāfiju, mākslinieks lasa un pielabo latviešu valodā. Iespējams, tas varētu būt stāsts par šobrīd tik aktuālo integrācijas tēmu. Tomēr nezin kāpēc šajā svešvārdā ietverto jēdzienu tikai pastarpināti var piemērot tam, kas tika izrunāts vairāk nekā pusotru stundu garās saskarsmes laikā. Daudz piemērotāki šķiet vārdi, kuru saknē ir darbība “augt” — saaugt, ieaugt un, visbeidzot, arī izaugt. Laikā, vietā, mākslā, cilvēkos, tautā.

13.novembrī ar izrādi “vācietis. novembris. klavierkoncerts” Dailes teātrī tiks atzīmēta dzejnieka Ojāra Vācieša septiņdesmitā dzimšanas diena. Turpat būs arī Vilhelma Mihailovska fotogrāfijas — “Ojārs Vācietis. Atgriešanās”. “Tikai nedaudzas stundas no viņa piecdesmit gadu mūža mēs esam lūkojušies viens otram acīs /../ Vai es saskatīju Ojāra acīs Dievu? Nezinu. Bet CILVĒKS ar Ojāra acīm lūkojās vienmēr. Ojāra laiks nav pagājis, varbūt tas vēl nav pat sācies.” Šie ir mākslinieka vārdi 4.novembrī atklātās fotoizstādes ievadam. Ojāra Vācieša pēdējais rakstu darbs “Brīva improvizācija par būtības redzējumu” bija veltīts Vilhelma Mihailovska fotogrāfijai.

“Šķirstu šīs lapas... gribu zināt, kā izsakās citi. Šķirstu un šķendējos, jo skatītājs, mākslas baudītājs visos veidos, izrādās, ir vienāds, gan teātrī, gan kino, gan glezniecībā, gan tēlniecībā, gan fotomākslā. Vieni, tie, kas ir slinki, lai paši kaut ko izdomātu, prasa filozofiju. Citi prasa kustināt jūtas.

Man nevajag ne vienu, ne otru, man pietiek ar to, ka Jūsu bildes mani satriec un pierāda, ka mēs esam akli.”

Jānis Streičs1 20.02.82.

— Mākslas darbs, kad tas pabeigts, lielā mērā vairs nepieder autoram — autors nevar ietekmēt tā turpmāko dzīvi, nevar izbēgt no viedokļu dažādības un interpretāciju spēlēm par sevis radīto. Kā jūs sadzīvojat ar šo realitāti?

— Pēc dabas esmu noslēgts, viegli ievainojams un tajā pašā laikā lepns cilvēks. Arī ļoti egocentrisks — viss notiek ap mani un manī... Svešs viedoklis, kas ir agresīvs, mani sāpīgi ievaino. To īpaši izjutu savas radošās darbības sākumā. Taču nevarētu teikt, ka šī sāpīgā rezonanse jelkad būtu rosinājusi mani uz pretdarbību, gluži pretēji — sākotnēji es to uzņēmu un glabāju sevī. Līdz sapratu, ka man ir jāatrod forma, kā sadzīvot ar šo situāciju.

Mana neaizsargātība spilgti izpaudās manas pirmās personālizstādes laikā 1980.gadā. Viss it kā bija lieliski — biju jau guvis atzinību gan šeit Latvijā, gan viņpus robežām, bet tā bija mana pirmā personālizstāde. Rīgas pilī, Vēstures muzejā, četrās zālēs — tas bija neticami! Un es pirmo reizi atrados tik milzīgas uzmanības epicentrā.

Televīzija, radio, visi centrālie preses izdevumi — reportāžas par mani un izstādi tika tiražētas miljonos. Tas viss uzvēla manos plecos milzīgu atbildības nastu. Bet pats briesmīgākais bija tas, ka es paliku viens pret vienu ar pasauli, cilvēkiem. Absolūti neaizsargāts... Es tolaik naktīs nevarēju gulēt. Atgriežoties mājās, man šķita, ka mana fotogrāfiju kolekcija ir palikusi viena — kaila un tik viegli ievainojama. Bet es šo laiku izdzīvoju un pārdzīvoju un sapratu, ka izstāde ir izstrādājusi manī imunitāti. Es kļuvu neuzņēmīgs pret agresivitāti, kas adresēta maniem darbiem.

Neaizsargātība un jutīgums nekur nav pazuduši, bet tagad tie provocē jauniem meklējumiem — tā ir mana atbildes reakcija. Agresija liek saprast, ka es tik un tā esmu stiprāks — reaģējot uz to, es varu radīt vēl ko iespaidīgāku un spilgtāku, nozīmīgāku. Un tajā pašā laikā tā būs tikai un vienīgi mana griba, es nepildīšu kāda cita vēlmes — redaktora, izdevēja vai skatītāja — es esmu pats par sevi. Tā ir mākslinieka darbības brīvības deklarācija, ko es ne tikai deklarēju, bet pēc kuras dzīvoju.

— Agresija ir tikai viens no tik daudziem uztveres veidiem. Arī labvēlīgi noskaņots skatītājs var saprast jūs citādi, pat pilnīgi pretēji jūsu iecerei...

— Es orientējos uz dažādu un citādu viedokļu pastāvēšanu. Vēl vairāk — es provocēju savu laikabiedru, lai kas viņš arī būtu — oponents vai apbrīnotājs —, uz radošu sadarbību. Mākslā citādi nevar būt. Ja viss ir tiktāl apslīpēts, ka, mēģinot uztvert mākslas darbu, nav iespējams to sajust — pieskarties tam vai iesist ar dūri, pārnestā nozīmē, protams, tad tas ir miris veidojums. Bet mākslas darbam ir jāpiedalās reālajā dzīvē, jādod pamats uztveres dialogam. Un, tā kā katrs cilvēks ir atšķirīgs, katram būs savs skatpunkts, sava interpretācija, kuru daudzveidība tikai apliecina mākslas darba vērtību. Pat polāri atšķirīgi uzskati par kādu mākslas darbu nav tam bīstami — galvenais, ka tas saviļņo un iekustina cilvēku.

“Vilhelms Mihailovskis iemieso sevī brīnišķīgu meistaru, mākslinieku, kas stāv pāri tautām, valstīm un robežām — pāri tam visam. To, ka viņš ir Latvijā un ir daļa no latviešu kultūras, nešaubīgi apliecina visi viņa darbi, un vienlaikus gluži acīmredzami, ka viņš ir daļa no krievu kultūras — un arī tas nerada nekādas šaubas. Droši vien viņam nav viegli ne te, ne tur. Nezinu, kā tas ir patiesībā, taču pieļauju, ka viņa dzīvē viss nav tik vienkārši. Taču viņš ir pašu cilvēks gan Madridē un Parīzē, gan aiz okeāna, jo viņa fotogrāfijas uzrunā jebkuras tautības cilvēku.”

Boriss Pasternaks, žurnāla “Ogoņok” galvenā redaktora vietnieks 1996.

— Jūsu darbos gandrīz vienmēr iespējams identificēt Latviju un Latvijas cilvēkus. Kāpēc jums svarīgs šis tik viegli atšifrējamais piederības apliecinājums zemei, kas nav jūsu dzimtene?

— To nosaka daudzas un man elementāri skaidras lietas. Vispirmām kārtām — es mīlu Latviju. Tā ir mana zemes paradīze. Un ne tāpēc, ka es nepazītu pasauli. Esmu daudz bijis gan austrumos, gan rietumos, Pēterburgā un Parīzē... Bet nekur citur kā Latvijā es nejūtu tādu saikni ar pirmavotiem, ar tām lietām un jēdzieniem, kas veido katru cilvēku. Man Latvijā viss elpo, dzīvo, viss ir piepildīts un reizē saistīts ar kādām vārdos neformulējamām dzīlēm, kurās balstās gan morāli, gan ētiski un etniski pamati. Tas viss manī ir dzīvs. Tā apjēgšana neprasa no manis piepūli, jo tas ir manī. Tā pasaules aina, kas atveras man šeit — cilvēkos, viņu sejās, arī ne vienmēr līdz galam sakārtotajā manu laikabiedru dzīvē —, ir brīnišķīga, daudz brīnišķīgāka, piemēram, par to, ko es varu ieraudzīt Parīzē. Un brīnišķīgāka tāpēc, ka tā ir mana pasaule, mans atspulgs šajā pasaulē un tās cilvēkos.

Es varu pat apgalvot, ka, klīstot pa Parīzes ielām, mani pamet iedvesma. Tur dominē citas izjūtas — tā ir sajūsma par iespaidiem, par iegūtajām zināšanām, bet šīs izjūtas man nedod radošos spēkus un tās emocijas, ko es izjūtu, piemēram, Dagdā vai Maltā. Tur it kā nekā tāda nav, bet tur ir patiesība, kas rada daudzus man svarīgus priekšstatus. Šīs sajūtas ir kā magnēts, kas mani pievelk, un es tām nepretojos.

Daudzi izpratni par valsti un tautu, tai svarīgiem etniskiem un sociāliem jēdzieniem meklē virspusē. Man šī izpratne ir substance, kuru iespējams tikai pieņemt vai nepieņemt. Es to pieņemu bez jebkādām grūtībām un esmu gandarīts, ka tā man ir atvērta.

“Vadoties no uzskata, ka Rīga ir mazā Parīze (kaut ko smieklīgāku grūti izgudrot), Parīze ir liela sādža. Viss tik tuvi pazīstams, savs... Parīze — tā nav Rīga, Rīga — tā nav Parīze. Tās ir pavisam dažādas galaktikas. Un katrai no tām viss ir īpašs — substance, enerģija, gaisma...

Mana Vecpilsētas autorkolekcija aizsākās 1968.gadā un turpinās līdz šim laikam. Parīzi fotografēju krietni vēlāk...

Vilhelms Mihailovskis2

— Varbūt, nodzīvojot kādā vietā uz pasaules pietiekami ilgi, jūs varētu pierast tiktāl, ka spētu realizēt sevi kā mākslinieks?

— Mani par laimīgu cilvēku dara ne tikai vieta, kurā dzīvoju, apziņa, bet arī apkārtējā substance, kas ir ap mani. Šo substanci esmu veidojis ne tikai es pats, bet ļoti, ļoti daudzi Latvijas ļaudis. Man ir bijusi laime ļoti tuvu, pat dvēseliskā līmenī būt pazīstamam ar daudziem izciliem un arī mazāk pazīstamiem laikabiedriem. Viņu enerģija ir ģenerējusi manējo neatkarīgi no tā, cik ilgu vai īsu laika posmu esam bijuši pazīstami.

Un vēl — es nevaru nekur citur kā vien Latvijā tā atvērties. Ne Krievijā, ne citur pasaulē, kur man ir ļoti daudz labu draugu, es to nespēju. Ārpus Latvijas ir cita vide, cita enerģētika. Elementāri cilvēciskā līmenī es varu sapraties visur, bet mākslai ir nepieciešams vairāk. Radīšanai ir svarīgas lietas, ko redzi, cilvēku sejas, kas ir tev apkārt, skaniskās asociācijas... Man bija dzīvē gadījums, kad es ilgāk nekā mēnesi nebiju Rīgā. Šo laiku es pavadīju brīnišķīgā zemē, Šveicē. Bet es tā sailgojos pēc latviešu valodas, dziesmām, šai zemei raksturīgajām un man viegli atpazīstamajām skaņām, nemaz nerunājot par vizuālajiem priekšstatiem (man kā vizuālās mākslas laukā radošam cilvēkam vispār ir problemātiski redzēt ko citu — svešā vietā man ir nepieciešams laiks orientācijai un adaptācijai), kas viss kopā veido to vides harmoniju, kurā es varu sevi apliecināt. Es pieminēju latviešu dziesmas, un tā nav nejaušība vai tukšs patoss. Jau daudzus gadus es fotografēju Dziesmu svētkus — prieks, saviļņojums, kopības sajūta ar milzum daudziem man nepazīstamiem, bet ar mani tik vienādi domājošiem un uz vienas emocionālās nots noskaņotiem ļaudīm rezonē manī vairāku gadu garumā. Šīs emocijas īpaši stipri bija jūtamas un nepieciešamas padomju varas gados. Latvijas vide iedarbojas uz mani labvēlīgi, un es arī nevaru citādi, kā vien ar labvēlību uz to raudzīties. Tas gan nenozīmē, kas es neredzu arī sliktas un bēdīgas lietas, bet tas neizsauc manī niknumu, bet gan rada līdzjūtību, sapratni un vēlmi līdzdarboties. Pat tad, ja es visu uzreiz nesaprotu.

Šeit Latvijā strāvo tās trauslās strāvas, no kurām veldzējas un veidojas manas mākslas priekšmetus veidojošā matērija. Mani vispār neinteresē fotogrāfija no tehniskā viedokļa. Man ir svarīgs tas slānis, kas atveras jau aiz fotogrāfijas, — domāšanas, apzināšanās dimensija, asociācijas un priekšstati, ko aktualizē fotogrāfija, — gan psiholoģiskie, gan sociālie, filozofiskie un poētiskie jēdzieni. Fotogrāfija pati par sevi ir priekšmets, bet tā var radīt enerģiju. Un, ja fotogrāfija kā priekšmets ir spējīga iekustināt cilvēkā garīgās enerģijas plūsmu, tad tā jau ir māksla. Ja tā tiek uztverta tikai kā priekšmets, kas nes konkrētu informāciju, tad fotogrāfija ir tikai funkcionāls objekts.

— Māksla nekad nav pazinusi un atzinusi valstu un kultūru robežas. Ļoti daudzus jūsu paaudzes cilvēkus turpretim šīs robežas tiešām ierobežoja — aiz tās esošā pasaule bija nāves grēkam līdzīgs aizliegums. Šobrīd robežas un aizliegumi krīt, līdztekus pozitīvajam nesot arī tādas parādības kā globalizāciju, kosmopolītismu... Daudzi par savu sauc zemi, kur viņiem labi klājas, necenšas panākt labklājību un pārmaiņas savā zemē. Tā notiek arī Latvijā un ar Latvijas cilvēkiem.

— Nešaubos, ka ļoti daudziem cilvēkiem nesagādātu grūtības dzīvot tur, kur ir vieglāk, kur vairāk maksā, kur ir labāki sadzīves apstākļi. Man ir grūti par šiem cilvēkiem spriest. Taču pastāv vērtības, kuru formulēšana nav iespējama ne ar kādām materiālām izteiksmēm. Un tieši šīs grūti formulējamās vērtības, kas ir saistītas ar konkrētu vietu pasaulē, ir tās, kuru dēļ nekad un neviens nepiespiedīs cilvēkus labprātīgi šo vietu pamest citas labākas zemes meklējumos. Tas ir goda un cieņas jautājums, vismaz man, kas man neļauj tādā veidā pazemot ne tikai sevi, bet arī savus bērnus un mazbērnus.

Padomju Savienības laikos man gadus desmit tika liegta iespēja izbraukt no valsts. Esmu secinājis, ka, atšķirībā no daudziem citiem, aizlieguma laiks man ir bijis enerģijas uzkrāšanas posms. Šī enerģija izpaužas vēl tagad. Līdz ar neatkarības atjaunošanu es atguvu arī pārvietošanās brīvību. Sākumā šo brīvību izmantoju ļoti aktīvi, bet tad atklāju, ka citur man nav interesanti. Nav interesanti tieši sajūtu līmenī. Mana misija ir būt šeit. Kāpēc — to ir gandrīz neiespējami aprakstīt vārdiem, jo tā ir iekšēja sajūta, ko, starp citu, nav iespējams sagraut un iznīcināt ne ar kādiem kārdinājumiem. Es sevi apzinos kā šīs valsts daļu, kā piederīgu tās tautai, kuru es nevaru nodot. Tas, kā jau teicu, ir cieņas un goda jautājums.

Runājot par pārvietošanās brīvības iespējām vispārīgi, piemēram, Eiropas Savienības piedāvāto atvieglojumu kontekstā, nedomāju, ka vismaz tuvāko paaudžu laikā tam būs kaut cik nozīmīga loma tautas identitātes un pastāvēšanas apziņā. Iekšējo, grūti formulējamo, bet etniskai pastāvēšanai tik svarīgo vērtību kodols paliks šeit un nemainīsies. Un neviena savienība tam nevar būt drauds, to apdraudēt var tikai paši cilvēki.

No pārvietošanās un komunikāciju viedokļa mūsdienu pasaulē valsts jēdziens kļūst nosacīts. Bet nekādā gadījumā to nevar attiecināt uz valsti kā etnisku veidojumu. Nekas šodien netraucē visdažādāko valstu un tautību pārstāvjus risināt jautājumus intelektuālā līmenī un kopīgi strādāt pie šodienas uzdevumu risinājumiem. Bet garīgā dzīve rodas tautas, nācijas iekšienē. Un šī kārtība nezudīs.

“Ļoti gribas ticēt, ka mēs pagūsim savām acīm skatīt starp pretējiem krastiem uzceltus tiltus, reiz tie būs kopīgā telpa netraucētiem lidojumiem pāri kāda pretdabiski izgudrotām robežām, kuras pašlaik spēj pārvarēt tikai mākslinieka iedvesma, jūtīgi uztverot šo robežu nesvarīgumu un apjaušot patiesā un mūžīgā, tādējādi mums kopīgā īstumu.

Pateicībā — Jūlija (nezināma)

Maskavā 19.04.00.

— Jūsu darbi aizved Latviju citās zemēs. Rāda un stāsta par to arī cilvēkiem, kuri grib vai ir spiesti redzēt mūsu zemi citādā gaismā... Kāda ir atgriezeniskā saite šādos gadījumos, un vai tā vispār ir?

— Viens no maniem uzdevumiem un mērķiem ir parādīt Latviju cilvēkiem, kas raugās uz šo valsti no ārpuses. Parādīt Latviju patiesu, atklātu un cilvēcisku. Un esmu bijis liecinieks tam, kā mans darbs, mans paveiktais ir mainījis cilvēkus un viņu viedokļus.

Piemēram? Vispirms — tas, ko es radu, nav tikai iekšējas lietošanas produkts. Manus darbus iespējams aplūkot internetā, man ir daudz draugu gan austrumos, gan rietumos, un es lepojos ar viņiem. Man bija gadījies tā, ka es nebiju bijis Maskavā vairākus gadus. Taču sakari saglabājās, un 2000.gadā Maskavā vienlaikus notika divas manas izstādes, viena no tām Latvijas vēstniecībā, otra — M.Rudomino vārdā nosauktajā Ārzemju literatūras bibliotēkā. Šīs izstādes apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku. Esot Maskavā un runājot ar turienes inteliģenci, kas pazina mani un manus darbus, es piedzīvoju to, ka viņos var sajust iekšēju neticību tam, ko pilnā sparā tolaik apgalvoja Krievijas pret Latviju vērstā propaganda. Pāris vārdu klātienes sarunā, un šie cilvēki nopūtās atvieglojumā — viņi bija guvuši apliecinājumu savām iekšējām domām. Krievijas aktīvās propagandās laikā man bija izdevies parādīt, ka Latvija ir citāda, nekā to rāda Krievijas prese un citi masu mediji. “Brīnišķīga valsts. Skaisti cilvēki.” Tā ir tikai viena no atsauksmēm, kas ierakstīta Maskavas izstāžu atsauksmju grāmatā. Esmu saņēmis daudzas un dažādas atzinības, arī starptautiskas godalgas un titulus. Bet šī vienkāršā atsauksme man ir ārkārtīgi svarīga. Gan toreiz, gan tagad. Ne reizi vien esmu saskāries ar situāciju, kad par Latviju no ārienes spriež pēc maniem darbiem. Un šīs fotogrāfijas raisa cilvēkos labas domas, pozitīvu attieksmi. Un ne tāpēc, ka tās ir manis radītas, bet tāpēc, ka cilvēki tic šīm fotogrāfijām vairāk nekā politiķu vārdiem, žurnālistu rādītajam un teiktajam.

Tajā pašā 2000.gadā man fotogrāfijas materiālam par Latviju pasūtīja populārais Krievijas žurnāls “Ogoņok”. Materiāls tapa, tas jau bija saskaņots un sagatavots publikācijai, kad tā parādīšanās žurnālā tika apturēta. Tāda veida publikācija par Latviju tolaik valdošajā politiskajā gaisotnē bija nepieļaujama. Cilvēciskā līmenī visi bija vienisprātis, ka materiālā nav nekā tāda, ko varētu dēvēt par nepatiesu vai provokatīvi vērtējamu no Krievijas viedokļa, bet pastāvēja vēl politiskais līmenis, kam tas bija nepieņemami. Šogad šis materiāls tika publicēts. Protams, tas ir skats uz Latviju no Krievijas, bet, manuprāt, tā ir viena no pirmajām publikācijām, kas ar manām fotogrāfijām parāda Latviju labvēlīgā gaisotnē. Un tas man nav mazsvarīgi.

“Kas mēs esam un no kurienes nākam? Kas esmu es?

Šie jautājumi urdās katrā no mums, gan reizēm nogrimstot zemapziņas dzīlēs, gan negaidīti uzspridzinot šķietamo esamības mieru. Un, lai cik dīvaini, atbilde ir ne tikai tevī pašā, bet vairāk līdzcilvēkos, kas ir tavi mūža ceļabiedri. Tālab es tā ielūkojos citu sejās.”

Vilhelms Mihailovskis 2003.gada janvārī, topošā albuma “Humanus” ievadā

Latvija ir tik maza un tomēr neaptverama. Mīļa, laba un spilgta. Pašas negaidītākās izjūtas sniedz province — tā ir tik skaidra un tīra ne tikai ar savu dabu un pilsētām, tādi ir arī provinces cilvēki. Viņi ir laimes un labas dzīves cienīgi. Daudzi no viņiem gan pašlaik atrodas tādā kā aizmirstības periodā. Tauta ir izgājusi skarbu izdzīvošanas skolu, un tas ir uzkrājis iekšējo enerģiju, papildu rezerves, spēkus, kas arvien sevi pierāda. Var runāt par grūtībām materiālā sfērā, bet tautas gars ir dzīvs, cilvēkos dzīvo cerība. Viņi nepārvēršas bezpajumtniekos kā citur pasaulē, bet meklē spēku tradīcijās, paražās, reliģijā. Notiek cilvēku garīga tuvināšanās. To pierāda kaut vai cilvēku neizsīkstoša vēlme darboties kopā, mākslinieciskās pašdarbības pastāvēšana par spīti slēgtiem kultūras namiem un saimniecību lejupslīdei.

““Latvija šeit un tagad”. Šis projekts — visas manas dzīves uzdevums. Pie tā veda visi manas fotogrāfa (un ne tikai tā) dzīves gadi. Šajā pasaules ceļojumā pa tik tuvo un tālo nepazīstamo zemi (terra inkognita) Latviju, ielūkojoties ļaužu sejās, uzklausot viņu šaubas un cerības, gribu radīt mūsdienu hroniku.”

Vilhelms Mihailovskis3

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

1 Ieraksts Vilhelma Mihailovska viesu grāmatā

2 V.Mihailovska anotācijas personālizstādei “Mana dzīve — fotogrāfija” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā 2003. gada aprīlī — jūnijā

3 Turpat