Čiulis un čangalis: ikdienas stereotipi

LU Filoloģijas fakultātes dekāne, LZA akadēmiķe prof. Janīna Kursīte:

Nedaudz no stereotipu vēstures. Vaicāti, ko nozīmē čiulis un čangalis, cilvēki parasti vai nu stāsta, kuru novadu ļaudis ar kuru no šiem apzīmējumiem domāti, vai arī saka: “Kō nūsauca myus par čangaļim, tō mes jūs par čiuļim.” Šodien visā Latvijā pārsvarā lieto formu čiuļi, agrāk tā nelatgaliešus sauca tikai Latgalē, ārpus tās teica ķūļi. — ”Vārds “ķūļi” kā palamas vārds pazīstams visā Latvijā. /../ Piebalgas, Smiltenes, Mazsalacas, Valmieras un Rūjienas pagastu iedzīvotāji ir “ķūļi”, bet Lutriņu, Skrundas, Rendas, Kuldīgas pagastos mīt tāmnieki.” (Pārkārtotais valsts vēstures muzejs // Latvijas Saule, 1928, nr.69–72, 763–764)

Varētu domāt, ka čiulis tas pats vien fonētiski modificēts kūlis (latgal. — ierobežotā, šaurā aplocē ap Vārkavu čiuļs, no senākas formas ķiuļs), resp., nopļautas labības kopa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka čangaļi, tāpat kā čagas, agrāk apzīmēja pabiras, kas rodas, graudus attīrot, vai precīzāk tas apvalks, kas ietver graudus. — “Kad ušņota labība un čangaļos nav graudu, tad čangaļus sagrūž pie pelavām.” Tātad it kā abas palamas patapinātas no senāk tik svarīgās labības novākšanas jomas.

Par to, ka čangalis ir ne tikai graudu attīrīšanas rezultātā radušās pabiras, bet arī latgaliešu palama, uzzinām ne no K.Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcas, bet gan tikai no tās papildinājumiem, ko veidojuši J.Endzelīns un E.Hauzenberga (J.Endzelīns, E.Hauzenberga. Papildinājumi un labojumi K.Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai, 1.sēj., R., 1934–1938, 285). Čangalim radniecīgs ir arī vārds čanga, kas, šķiet, vēl precīzāk izsaka to slēpto nozīmi, ko ielika vidzemnieks vai kurzemnieks, nosaucot latgalieti par čangali. — ”Čanga — cilvēks, kas maisa ēdienu..”: — ”Es ar tādiem čangām kopā neēdu.” (J.Endzelīns, E.Hauzenberga, turpat, 284). No jaunākām vārdnīcām tikai A.Reķēnas “Kalupes izloksnes vārdnīcā” (1.sēj., R., 1998, 222.lpp.) ir sniegts šķirklis čangalis — niev. latgalietis (”Čangaļs i čiuļs naskot bie, tagat visi vīnōdi.” — op.cit., 222). Jāpiezīmē, ka Reķēnas vārdnīcā ir gan šķirklis čangalis, bet apiets čiulis. Savukārt E.Kagaines un S.Raģes “Ērģemes izloksnes vārdnīcā” (I–III, 1977–1983) šķirkļu sarakstā nav ne čangaļa, ne čiuļa, tāpat arī kolektīvajā “Latviešu literārās valodas vārdnīcā”. Šie vārdi neietilpa sterilajā padomjlaika literārās valodas leksikonā, ne arī apvidvārdu vārdnīcā. Jautāta par to, valodniece Elga Kagaine teica: “Ne par visu ienācis prātā izprasīt teicējus. Taču zināmi šie abi vārdi Ērģemes pusē ir gan.”

Attiecībā uz čiulis/ķūlis jeb kūlis tā nav vienīgā un, šķiet, nebūt ne galvenā no iespējamajām nozīmēm. Ķūlis ir priekšējais šķēlums vīriešu biksēm (E.Kagaine, S.Raģe, ibid., 2.sēj., R., 1978, 173), arī: līks koks ripu sišanas spēlei (K.Mīlenbahs. Latviešu valodas vārdnīca, 2.sēj., 1925–1927, 393.lpp.), arī — gurns nelieliem dzīvniekiem, kā zaķim, vistai (Latviešu literārās valodas vārdnīca, 4.sēj., R., 1980, 550.lpp.). K.Mīlenbahs nozīmju vidū min arī, ka par ķūli agrāk saukts lempīgs, rupjš, neaudzināts, savāds, jocīgs cilvēks (K.Mīlenbahs, ibid, 393.lpp.). Ar vārdu sakot, neviena no nozīmēm nenorāda uz kādu izcilību, bet apzīmē savādo, jocīgo, līko, nelielo, vaļējo u.tml.

Kā šie divi stereotipi visspilgtāk izpaužas? Šķiet, ka raksturā un valodā, tāpēc par šiem diviem komponentiem nedaudz sīkāk.

Raksturs. Pirms ne pārāk ilga laika visai izglītotu cilvēku pulciņā no visnotaļ cienījama vīra mutes izdzirdu: “Tas tāds čangālisms”. To viņš par kādu ačgārnu darbošanos teica. Varbūt sāpīgi, bet trāpīgi. Taču visspilgtākais piemērs tādai ačgārnai čangaļiem it kā piemītošai darbībai atrodams literatūrā, tas ir, kā čangaļi brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos” skaitījās: “Čangalieši, atšķiraties savrup!” Visi čangalieši atšķīrās nost un sastājās gandrīz rindā. Tiesas vīrs sāka skaitīt, rādīdams vispirms ar pirkstu uz sevi un sacīdams: “Es,” tad pa kārtai uz citiem, “viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi.” — Nečangalis Oliņš čangaļus pamāca lēnā, nosvērtā balsī, nečangalis Bisars kliedz iz kakta čangaļiem virsū, lai gan nemaz nezina, par ko īsti strīds ir, bet nečangalis Prātnieks vēsā mierā, pielikdams katram čangalim roku pie krūtīm, viņus beidzot izskaita.

Latgaliešu kreisas orientācijas dzejnieks Seimaņs Putāns (1892–1969) bija iecienījis parakstīties ar dažādiem izaicinošiem pseidonīmiem, kā Apmōneitais, Apsmītais, Dryumais dzejnīks, Vīntuļais dzejnīks, Valna mōceklis, to vidū arī ar pseidonīmu Čangalāns. Pseidonīms Čivlis nav konstatēts, toties sastopams uzvārds Čivlis. Īpatnējākais tas, ka šāds uzvārds bieži pieder latgaliešiem, piemēram, rakstniece Antoņina Lauzineica (1905–1994) 1927.gadā apprecējās ar Viļānu pilsētas pašvaldības darbinieku Jezupu Čivli un tālāk savus darbus parakstīja vīra uzvārdā Čivle. Iespējams, ka sākotnēji tā bijusi vienkārši palama.

Valoda. Čangalis ir lielā mērā čangalis tāpēc, ka viņa valoda atšķiras gan leksikā, gan izrunā, ja ne šajos komponentos, tad vismaz lauztajās intonācijās. Čangaļi latviešu literāro valodu un arī vidzemnieku u.c. izloksnes sauca par čiuļu vai arī baltiešu valodu (‘runōt pa baltyskam’ vai ‘runōt pa čiuliskam’). Izrunas savādības radījušas tautā daudzas anekdotes un nostāstus. Diezgan daudz anekdošu ir par gribalviešiem Varakļānu novadā. Gribalvieši mušas saucot ‘myusas’. Un kādā anekdotē gribalvietis vasarā sadomā nopirkt mušpapīru, ieiet aptiekā un prasa provizoram čiulim: “Voi pi teve ira myusu papeiri?” Provizors to saprot kā “Vai pie tevis ir mūsu papīri?” un atbild: “Pi maņa to nav jyusu papeiru, bet lobōk pavaicoj munai sīvai!” (Latgaļu folklora, 1968, 57)

Tāda pasmiešanās par izrunas savādībām ir asprātīgāka vai neasprātīgāka un parasti ne pie kādām dziļāk nepatīkamām konsekvencēm nenoved, bet ir gadījies, ka tīši skaļā balsī un droši vien attiecīgā intonācijā izrunāts čangalis tāds vai čiulis tāds, var novest pie visai dramatiskām sekām. Kādā no Vidzemes ciemiem pērn znots nogalinājis sievasmāti. Viņa paskaidrojumā policijai rakstīts: “Es sievasmāti neieredzēju, turklāt tajā vakarā, kad mēs kārtējo reizi strīdējāmies, viņa mani nosauca par “čangaļu kirzavnieku”. Tas ļoti ķērās pie sirds, tāpēc aizgāju pēc šaujamā un viņu nošāvu.” (Vakara Ziņas, 2002.31.08. /Runa ir par Aizkraukles raj. Staburagā Dūju mājās dzīvojošo Voldemāru Ļebedevu.)

Ne čangalis, ne neitrālākais apzīmējums — latgalietis — nav atsevišķa tautība, bet kaut kas, ja tā var teikt, uz to pusi gan. Par to liecina kaut vai Rīgas Latgaliešu kultūras biedrība, kas ietilpst Latvijas kultūras minoritāšu biedrību sarakstā. Par to liecina arī dažs labs precību sludinājums, kā piemēram šis: “Ūdensvīrs (55 g., 186 cm; 110 kg), neož pēc alkohola, vēlas satikt saimniecisku, slaidu, simpātisku latgalieti 45–55 g. Materiālais stāvoklis, tautība nav svarīgi, vēlams Auns, Svari. Atbildēs vēstulei ar foto. Iemetējām, inteliģentēm un žandarmērijas skolas absolventēm — netraucēt.” (pārpublicēts Sludeklīšos // Mēs. Neatkarīgās Rīta Avīzes Pielikums, 2003.20.09.)

Čangalis — čiulis pamatā ir sensenais pasaules iedalījums un uztvērums divpretstatos. Kaimiņu novadi allaž apdziedāja un apsmēja viens otru gan par ģērbšanos, gan par ēdieniem, īpaši, ja atšķīrās konfesionāli, kā, piemēram, alsundznieki un ēdolnieki Kurzemē. Īpašs izsmiekla un nodalījuma objekts ir izlokšņu savdabības. Tā Preiļu rajonā kalupiešus no vārkaviešiem šķīra Dubnas upe, bet vēl vairāk tas, ka vārkavieši teica kačs, začs, kalupieši — kaķis, zaķis. Tas ir bijis par iemeslu daudziem jociņiem un apdziedāšanās dziesmām, piemēram:

Kolupīši, Dīva goni,

Dīvs atnesja boltu maizi;

Vōrkavīši, valna bārni,

Valns atnesja sakoltušu rupucīti.

Tdz 57134

Nav grūti pateikt, kura ciema ļaudis šo dziesmiņu sacerējuši. Savējie ir Dieva bērni, svešie ir Velna bērni un līdz ar to tādi, kas visu dara ačgārni.

Arī literārās valodas kā pareizās un izlokšņu kā nepareizās valodas pretstatījums nāk no šī senā priekšstata. Bet arī izlokšņu nesēju vidū: “Mēs jau runājam tīri, tur tie aiz upes gan runā nepareizi un jocīgi.”

Tam pamatā, kā jau tika teikts, ir pasaules divdalījums. Neviena realitāte nepārstāv veselumu, bet tikai pusi: ja ir zeme, ir arī debesis. Ja mēs sevi uzlūkojam par Dieva bērniem, tad kaut kur noteikti ir Velna bērni. Tā arī čiuļa stereotipā vairāk dominē racionālais — darbībā un domāšanas veidā, čangaļa stereotipā — iracionālais, kaut katrs otra acīs ir tas nepareizais, lempīgais, savādais un svešais. Filozofs Augusts Milts kā vienu no būtiskākajām atšķirībām min, ka latgaliešiem, salīdzinot ar pārējo novadu latviešiem, esot izteiktāks labās smadzeņu puslodes pārsvars par kreiso (Latgalīšu raksturs // Katoļu Dzeive, 1996, Nr.3–4). Te varbūt daļēji (ja tā ir, bet vai tā ir?) arī slēpjas latgaliešu iracionālums, reliģiozitāte, lielā sentimentalitāte, bet vienlaikus arī īpatnais humors, kas no malas bieži izskatās parupjš. 1999.gadā ābeču krājējs Jurs Cibuļs kopā ar Juoni Ločmeli izdeva latgaliešu humora krājumu “Īdzer veina, lai dzeive ira feina”. Izglītotākie čangaļi alias latgalieši teica, ka tas viss par rupju, pārāk maz smalkjūtības. Par čiuļiem ir nerunāsim, labi, ka neprot latgaliski lasīt. Krājumā ir sadaļa “Latgalīši Čyulejā i čiuļi Latgaliē”. Ievērojiet, čiuļi un latgaļi, bet ne čangaļi. Ir tomēr arī sadaļa, kur labi pārstāvēti abi — “Čangaļs Sprukuļs i čyuļs Škibrics”. Pastāstā “Kuozas Latgalē” ir raksturīgas rindas: ”Pi čiuļu i jūku navā, na tuo kuo pi myusu. Kas par jūkīm, kas par smīklym! Čiuļi sied, gembu atkārušs. A pi myusu kuo bišu kūzulā šumej da gamanej. Sābru Ontons nūgiva kačīti, apzīde jam asti ai degti i dalaide spičku..”(ibid., 21.lpp.) — Visai pasmags humors, lai neteiktu vairāk.

Un tomēr — lai dzīvo čangaļi un čiuļi! Šis brīžam varbūt aizvainojošais, bet pārsvarā gadījumu tomēr ieinteresējošais viena sadalījums divos, pretstatījums mums palīdz noturēties līdzsvarā, samērot racionālo ar iracionālo, rīcību ar sapņošanu, humoru ar nopietnību un varbūt pat zemes lietas ar debesu lietām.

Referāts Barondienas konferencē 2003. gada 31. oktobrī