Par varas atņemšanu vecajam karotājam

Metode ir tikpat veca kā ironiskais padoms, kas to apraksta: “Labu darīdams, neaizmirsti par to atgādināt, jo neviens padarīto nepamanīs.”

Tieši tā tagad rīkojas ASV prezidenta Buša administrācija, uzsākot masīvu sabiedrisko attiecību ofensīvu, ar to cerēdama stāties pretī pārāk negatīvajiem ziņojumiem par norisēm Irākā.

Pats Bušs kampaņai deva starta signālu ar runu maratonu, vienā dienā apceļodams vairākus Jaunanglijas štatus līdz pat Kentukijai. Visās runās doma bija viena un tā pati: esam rīkojušies pareizi, Irākā situācija uzlabojas un kādu dienu mēs noteikti atradīsim arī masu iznīcināšanas ieročus. Tie bija nopietns arguments amerikāņu intervencei. Ja tajā pašā laikā Irākas galvaspilsētā sprāgst autobumbas, tad šādi izteikumi patiešām skan tukši.

Nozīmīgāks par propagandas braucienu ir fakts, ka valdības iekšienē par jaunu ir pārdalītas varas attiecības pēckara Irākas jautājumā: Baltais nams no šī brīža uzņemas galveno atbildību par Irāku un visi varas groži tagad ir nodoti drošības padomnieces Kondolīzas Raisas rokās. Tas, protams, izskatās pēc varas atņemšanas vēl pavisam nesen gandrīz visvarenajam aizsardzības ministram Donaldam Ramsfeldam.

Tomēr, lai gan pirmā stratēģijas daļa tiek atklāti apstiprināta, otrā daļa tiek kategoriski noliegta. Par to arī nebūtu ko brīnīties, jo kompetenču pārdale taču ir atzīšanās, ka tika pieļauta kļūda, atbildību par Irākas civilo atjaunotni uzticot Pentagonam.

Neviens vairs nešaubās, ka Aizsardzības ministrijas politiskajai vadībai nebija nekādu plānu pēckara laikam, jo tā pati noticēja sev tīkamajiem priekšstatiem par neproblemātisku jauno struktūru izveidošanu.

Ramsfelds pats izplatīja ziņas par domstarpībām. Tieši Ramsfelds bija tas, kas sabiedrībā izplatīja informāciju par strīdu starp viņa vadīto resoru un pārējiem valdības locekļiem. Kad Baltais nams skopiem vārdiem paziņoja, ka turpmāk vadīs jaunizveidoto Irākas stabilizācijas grupu un šajā amatā koordinēs visas darbības okupētajā valstī, vecais karotājs vairs nespēja savaldīties.

Neviens ar mani par to nav runājis, viņš trokšņoja. Ārzemju žurnālistiem Ramsfelds stāstīja, ka tikai no laikrakstiem uzzinājis, ka Raisa esot viņam nosūtījusi ziņojumu par šiem plāniem. Kad kāds vācu žurnālists vēlējās kaut ko precizēt, jūtami sakaitinātais Ramsfelds viņu pārtrauca: “Es taču teicu, ka neko nezinu. Skaidrs? Vai jūs saprotat angļu valodu?” Tomēr vēlāk niknais ministrs piekāpās un atzina, ka plānošanā tomēr esot bijis iesaistīts.

Viņa atklātais izlēciens tomēr skaidri parāda, cik liela nervozitāte valda administrācijā. Līdz šim Bušs lepojās, ka viedokļu atšķirības starp viņa pašapzinīgajiem ministriem nenonāk atklātībā un neeksistē arī informācijas noplūde.

Gan Buša tēva, gan Bila Klintona valdības novājināja varas un virzienu cīņas to iekšienē, kas kļuva zināmas plašākai sabiedrībai. Tagad varas un virzienu cīņas piepeši ir uzliesmojušas arī Buša juniora mājās. Baltais nams nav apmierināts ar slepenajiem dienestiem un Pentagonu, CIA vērpj intrigas pret prezidentu, un Valsts departamentā ar ļaunu prieku berzē rokas, ka beidzot nīstajam Ramsfeldam ir izplūktas spalvas. Arvien plašāk izplatās anonīma informācija, ko masu medijiem piespēlē vārdos neminētas “augstas administrācijas amatpersonas”.

Bušam nesagādā prieku tuvcīņas starp viņa līdzstrādniekiem, jo tās grauj viņa autoritāti, viņa vadītāja spējas un arī uzticamību. Ņemot vērā juceklīgo situāciju mājās un Irākā, prezidentam vajadzētu ieklausīties citā padomā: “Ja esi bedrē, pārstāj rakt.”

Pēc “SÜDDEUTSCHE ZEITUNG”