Par turku kavalēriju Irākas plašumos

Beidzot ierodas arī kavalērija. Pēc mēnešiem ilgas pierunāšanas Turcija kā pirmā islāma valsts nosūta savu armiju kā palīgspēku uz Irāku. Tas ir signāls visai musulmaņu pasaulei. Tādas valstis kā Pakistāna un arī Indija, kurā ir visai spēcīga musulmaņu minoritāte, līdz šim Vašingtonas aicinājumus ir stūrgalvīgi noraidījušas. Sakarā ar noraidošo attieksmi plašos iedzīvotāju slāņos pat amerikāņu “dolāru diplomātija” nevarēja piespiest ASV sabiedrotos piedalīties cīņā pret anarhiju un haosu.

Turpretī Turciju dienvidu kaimiņvalstī ievilināja kredītu solījumi 8,5 miljardu dolāru apmērā. Šīs investīcijas valsts saimniecībai ir ārkārtīgi nepieciešamas. Tādējādi pēc vētrainā Irākas kara perioda attiecības starp Ankaru un Vašingtonu atkal ir uzlabojušās. Pavasarī Turcijas parlaments aizliedza amerikāņu spēku tranzītu caur Turciju uz Irāku, ar to amerikāņu sabiedrotajos izsaucot saniknojuma vētru.

Savienotajām Valstīm palīdzība pašreizējā situācijā nāk kā saukta. ASV spēki tāpat kā līdz šim veltīgi pūlas pakļaut savai kontrolei situāciju Irākas centrālajā daļā. No Bagdādes katru dienu turpina pienākt sliktas ziņas – intervences izmaksas dramatiski pieaug, karavīri jūtas noguruši un būtu pienācis laiks tos nomainīt ar jauniem spēkiem. Turklāt ASV acīmredzami ir atmetušas cerību diplomātiskajā līmenī saņemt atbalstu jaunai ANO rezolūcijai par Irāku – kā zināms, Vašingtona saņem tikai noraidošu attieksmi.

Uz šā fona Baltais nams sāk revidēt arī savu personāla politiku: Irākas politika tagad būs prezidenta jautājums. Nacionālās drošības padomniece Kondolīza Raisa pārņem vadības grožus no Pentagona vanaga Donalda Ramsfelda, kas tiek atzīts par spējīgu karavadoni, bet nevis, kā cerēts, arī par miera iedibinātāju – kā Afganistānā, tā arī Irākā.

Protams, ka Turcijas iesaiste ir ārkārtīgi delikāts jautājums un ir saistīta ar ievērojamu risku, jo turkiem ir arī savtīgas intereses. Ankara ir ļoti ieinteresēta, lai Irāka nesabruktu. Turcijas varas gaiteņos šausmu scenārijs ir neatkarīgas kurdu valsts izveidošanās, kurā varētu iekļauties arī daļa kurdu apdzīvotās Turcijas teritorijas.

Ar savu iesaistīšanos turki cer iegūt līdzlemšanas tiesības par Irākas nākotni, kā arī iespēju piekļūt naftas resursiem kurdu apdzīvotajā teritorijā. Bet īpaši tā cer, ka tiks sagrauta Turcijas valsts lielākā ienaidniece – Kurdu strādnieku partija PKK, kas savas operācijas veic no bāzēm Ziemeļirākā.

Bagdādes pārejas laika valdība jau ir iesniegusi protestu pret sveša karaspēka uzturēšanos savā valstī. Pretestība pret to valda visā Irākas sabiedrībā. Tam ir vēsturiski cēloņi – vairāk nekā 400 gadus ilgajā osmaņu kundzības laikā turki nav iekarojuši īpašu irākiešu mīlestību.

“Die Presse”