Par Eiropu un drošības zonu ap to

Lielais mērķis ir padarīt Eiropu par pasaules varu – par “globālo aktieri”. ES ārpolitikas pārstāvis Havjers Solana, atbilstoši savam amatam, runā par uzdevumiem, kādi ES būtu jāuzņemas pasaulē. Savukārt valstu un valdību vadītājiem būs pietiekami grūti panākt konsensu Savienības iekšienē: radīt visiem pieņemamu politisko institūciju (struktūru) līdzsvaru un vispār iedibināt kārtību, kas eiropiešiem būtu labāk saprotama nekā līdzšinējā.

Solanas ierosinājumi un apsvērumi nav atsevišķi priekšlikumi. Tie veido drošības politikas koncepcijas elementus – stratēģiju, ko mēģina izstrādāt Savienība. Izejas punkts, tāpat kā visiem citiem šāda veida apsvērumiem, ir šoks, ko izraisīja 2001. gada 11. septembra notikumi, parādot briesmīgos draudus, ko Rietumu pasaulei rada terorisms. Savienības “ārlietu ministrs” šim izaicinājumam ir nosaucis trīs atbildes. Pirmkārt, Eiropai ir jārūpējas par to, lai kaimiņvalstis Savienības austrumos un dienvidos tiktu pārvaldītas demokrātiski. Otrkārt, jāpalīdz iedibināt taisnīga pasaules kārtība, jo atšķirības labklājības ziņā, kā arī reģionālie konflikti sagrauj cerības un līdz ar to veicina terorismu. Treškārt, Solana grib padarīt Eiropu spējīgu novērst lokālā kara briesmas ar civiliem un nepieciešamība gadījumā arī ar militāriem līdzekļiem.

Tas viss kopumā ir tikpat saprotami, cik dažā ziņā problemātiski. Triecienspējīgi Eiropas bruņotie spēki pagaidām eksistē vienīgi kā nākotnes vīzija. Arī Solana atzīst, ka Eiropa Irākas kara laikā nebija spējīga uzņemties savam svaram atbilstošu lomu – proti, dziļās politiskās nevienprātības dēļ. Par ieradumu kļuvusī bezspēcība, ar kādu Eiropas galvaspilsētās (un ne tikai tur) raugās uz konfliktu avotiem Tuvajos Austrumos, neļauj cerēt uz iniciatīvām, rīcību un starpnieka lomu. Saskaņā ar Solanas idejām Vidusjūras austrumu piekraste pieder reģioniem, kuros jāizveido drošības zona, loks ap Eiropu. Taču Eiropas austrumos un dienvidaustrumos to izdarīt nebūs vienkārši.

ES paplašināšanas raunds, kas tuvojas beigām, veicinās stabilitāti kontinentā un ir jāvērtē kā Savienības ieguldījums. Nākamā gada pavasarī ES pievienosies desmit valstis, no kurām astoņās gadu desmitiem ir valdījis komunisms. Vecā Eiropa pārāk nesteidzās ar šo valstu uzņemšanu un nerīkojās pārāk augstsirdīgi. Tomēr jau tagad ir saasinājies jautājums, vai vecās ES dalībvalstis spēs samierināties ar jauno, citādo ES.

Nesen “Le Monde” ievadrakstā bija teikts, ka paplašināšana varbūt esot morāla un vēsturiska nepieciešamība, taču tā iznīcināšot “savienības garu” un francūžu vidū pat pārliecināti eiropieši zaudēšot ilūzijas: referendums par ES konstitūciju, ko pieļauj prezidents Širaks, pie tāda noskaņojuma, kāds ir šodien, varētu beigties ar “nē”.

Bez tam tie, kuri pievienojas klubam, nemaz nav tik tāli radinieki; ES pašlaik realizē rietumeiropiešiem mentālajā ziņā vieglāk īstenojamo “latīnisko” paplašināšanu. Vēsturiskās dalījuma līnijas, ilgu laiku gandrīz nepamanītas, mūsu dienās atkal parādās kā politiskās konstantes. Tas, kurš aplūkos ES apgabalu ar 25 dalībvalstīm, konstatēs, ka robežlīnija Savienības austrumos – no Somijas ziemeļos, tālāk gar Baltijas valstīm, Poliju un Ungāriju Centrāleiropā – norobežo Rietumu baznīcu ietekmes zonu, bet tās otrā pusē sākas bizantiskās ietekmes kultūra.

Izņēmumi: Grieķija un drīz vien arī Kipra ES pārstāvēs Austrumu baznīcu sfēru, kamēr kara laikā stipri atpalikušajai katoliskai Horvātijai vēl ilgu laiku vajadzēs pacietīgi gaidīt pie ES durvīm. Tomēr tā nav nejaušība, ka no komunistu agrāk pārvaldītajām valstīm ES pievienosies tikai tās, kas pieder pie Rietumu baznīcas. Briseles sarunas ir jūtami pavirzījušās uz priekšu arī ar tādām ortodoksālām valstīm kā Rumānija un Bulgārija. Taču lieta ir tāda, ka Eiropas uzdevumus, par kuriem runā Solana, īstenot kļūs arvien grūtāk, jo tālāk no kontinenta attīstītā kodola tie būs jārealizē.

Turcija ar tās kurdu problēmām un vēlmi iestāties ES, par kuru Eiropā strīdas; izpostītais Balkānu reģions; Baltkrievija ar grotesko veckomunistiskā prezidenta Lukašenko kundzību; Ukraina, kas svārstās starp rietumnieciski eiropeisko un austrumnieciski krievisko orientāciju.

Tātad stāvoklis kaimiņos ir riskants. Tomēr uz to nav jālūkojas kā uz fatālu. Lai gan šķiet, ka šodien Balkānu rietumu reģions ļoti tālu atpaliek no Centrālās un Austrumeiropas reformvalstīm, joprojām svaigā atmiņā ir laiks, kad, atrodoties stingrajās Maskavas rokās, poļi, čehi un ungāri ar skaudību raudzījās uz relatīvā labklājībā un brīvībā dzīvojošajiem dienvidslāviem.

Pēc Solanas domām, pie stratēģijas, ar kādu Eiropa grib veicināt drošākas attiecības un dot ieguldījumu organizētā terorisma apkarošanā, pieder transatlantiskās sadarbības un labu attiecību izkopšana ar lielajiem partneriem visā pasaulē, respektīvi, Krieviju. Arī Krievija ar tās nepilnīgo demokrātiju veido Eiropas pierobežas apgabalu. Ass Parīze–Berlīne–Maskava labi nesaskan ar Eiropas labajiem stratēģiskajiem nodomiem. Taču tikpat slikti ar tiem saskan Rietumu – kopš 2001. gada 11. septembra arī Vašingtonas – piekoptā klusēšana attiecībā uz karu Čečenijā.

Pēc “NEUE ZÜRCHER ZEITUNG”