Valdībai ir jābūt rīcībspējīgai, un koalīcijai jāturas kopā

Vakar, 6.novembrī, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Televīzijā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Kāda bija jūsu reakcija, kad uzzinājāt, ka grupa Saeimas deputātu žurnālā ir reklamējuši dārgas smaržas, cigārus un odekolonus?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Tas bija diezgan neparasts skats. Parasti šādu lomu pilda profesionāli modeļi, kam tas ir maizes darbs, protams, arī dažādas slavenības. Daudzas lielfirmas sadarbojas ar slavenībām, piemēram, Katrīna Denēva visa sava mūža garumā saistīta ar kosmētikas produktiem. Bet politiķiem tas ir mazliet neparasti.

— Vai jums nebija kauns par viņiem?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu... Es biju mazliet pārsteigta.

— Vai jūs līdzīgi kā Latvijas Pirmā partija uzskatāt, ka veselības ministres Ingrīdas Circenes rīcība, veicot abortus, ir neētiska?

V.Vīķe-Freiberga: — Pirmais un svarīgākais – ministrei ir jādarbojas likuma robežās. Cik noprotu, viņai nevar pārmest nelikumību, un tas ir būtiski. Par neētiskumu. Es piederu pie cilvēkiem, kas uzskata, ka sievietei ir tiesības pašai lemt par savu augumu. Šī ir fundamentāla cilvēciskā brīvība, kuru, mēs zinām, daži vēlētos sievietei atņemt. Amerikas Savienotajās Valstīs tas ir ļoti aktuāls politisko debašu jautājums. Mūsu sabiedrībā nu jau ilgstoši ir pieņemts, ka sievietei šī izvēles brīvība tiek atstāta. Tas nozīmē, ka ārstam, kas izpilda sievietes vēlmi izbeigt grūtniecību, nevar pārmest neētiskumu.

— Tikko ir saņemta ziņa no Saeimas, ka opozīcija jūs aicina neizsludināt likumu par 9% pievienotās vērtības nodokļa likmes piemērošanu medikamentiem. Kāda būs jūsu reakcija?

V.Vīķe-Freiberga: — Attiecībā uz budžeta grozījumiem es parasti esmu atturējusies izmantot savas veto tiesības, jo uzskatu, ka naudas jautājumi ir politisko partiju rokās, valdības rokās un viņiem par to jāuzņemas politiska atbildība. Izņemot gadījumus, ja es patiešām saskatītu nopietnus draudus zināmai sabiedrības daļai. Taču citādi es nevēlētos iejaukties Saeimas kompetencē par naudas lietām. Tā tas ir visā pasaulē, ka izpildvarai ir šīs privilēģijas, kā arī atbildība par rezultātu. Ja kāds aicinās prezidenti izmantot veto tiesības, mēs uzaicināsim visas ieinteresētās puses, lai tās izklāsta savus viedokļus prezidenta kancelejā. Konkrētajā gadījumā galvenais ir tas, kādi būs kompensējošie piedāvājumi no valdības puses maznodrošinātajiem, pensionāriem utt., kurus tas varētu skart ļoti būtiskā veidā. Es domāju, ka šāda veida zāļu cenu palielināšanās var radīt nopietnas sekas maznodrošinātajiem. Es ceru, ka ir paredzētas kaut kāda veida kompensācijas, lai nebūtu tā, ka kādai ļaužu grupai nebūs līdzekļu iegādāties nepieciešamos medikamentus.

— Cik lielā mērā vardarbības pret bērniem ierobežošana pakļaujas likuma iedarbībai, un cik lielā mērā tas ir ārpus likuma?

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju, ka ir pietiekami lielas iespējas mazināt vardarbības risku ar likuma palīdzību. Sāksim kaut vai ar vardarbību pret bērniem.

Bieži ir tāda attieksme — neko jau nevar darīt, mēs zinām, ka bērns regulāri tiek sists, bet tāda nu ir dzīve, tādi ir vecāki. Tā tas ir līdz brīdim, kamēr bērnu nosit, ir notikusi slepkavība. Un tikai tad nu visi sāk raudzīties, vai tiešām tik tālu tam visam bija jānonāk. Es domāju, ka mums ir elementāri likuma rāmjos jāpieņem, ka bērnu nosist ir slepkavība, bet bērnu sist arī ir vardarbība un tas ir noziegums. Regulāri bērnam sagādāt smadzeņu satricinājumus, salauzt kaulus, applaucēt ar verdošu ūdeni — tas nav pieņemami un to nevar atstāt tikai ģimenes ziņā. Sabiedrībai te ir ļoti enerģiski jāiejaucas un jāuzņemas atbildība visiem, kas bijuši vardarbības liecinieki.

— Kā jūs redzat šo iejaukšanos?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka likumam vajadzētu noteikt par pienākumu, piemēram, skolas māsiņām ziņot par bērniem, kas regulāri ierodas skolā ar smagiem zilumiem, nobrāzumiem, kur skaidri redzams, ka tie ir vardarbības sekas. Tāpat būtu jāziņo ārstiem, piemēram, ja trīs reizes pēc kārtas kāds bērns ar lūzumiem nonāk slimnīcā vai bērnam ir lauzts kauls vardarbības rezultātā. Ārsts to var pateikt. Tāpat atbildība būtu jāuzņemas kaimiņiem, nemaz nerunājot par bāriņtiesām. Bērnu dzīvību un veselību nedrīkst atstāt šāda paaugstināta riska situācijā.

— Rīt aprit tieši gads, kopš apstiprināta Einara Repšes valdība. Vērtējot tās darbu, jūs jau esat izteikusies — svarīgākais ir tas, ka tā ir noturējusies. Bet kas tad ir šīs valdības profesionālākais veikums?

V.Vīķe–Freiberga: — Valdības koalīciju veido partijas, no kurām divas jau ir bijušas iepriekšējā Saeimā. Viena partija ir pa pusei jauna, viena pilnīgi jauna. Es kā prezidente novērtēju to, ka šī valdība turpināja to pašu ārpolitikas kursu, kas iesākās ar neatkarības atgūšanu. Šī valdība turpināja eirointegrācijas kursu, un tas ir laimīgi novests galā. Es to uzskatu par šīs valdības lielāko izaicinājumu, lai tā turpinātu šo lietu tālāk soli pa solim. Ir jānovērš tie pārmetumi un neizdarītie darbi, uz kuriem Latvijai norādīja Eiropas Komisija. Tā ir augstākā prioritāte, un tie ir jānovērš līdz nākamā gada 1. maijam. Tāpat smagi būs jāstrādā visus nākamos gadus. Tas ir viņu lielākais izaicinājums — palīdzēt Latvijai apgūt šo vienreizējo vēsturisko izdevību.

— Tātad valdības galvenais panākums ir ārpolitikā?

V.Vīķe–Freiberga: — Absolūti. Bet iekšpolitikā ir jāgatavojas, jo viss, kas ir sasniegts ārpolitikā, uzliek iekšpolitiskus pienākumus. Tas nozīmē — viss, kas mums nav bijis sakārtots un ko mēs esam paslaucījuši zem tepiķa un atlikuši... tā mēs vairs nevarēsim. Ļoti daudzās lietās mums būs jāķeras vērsim pie ragiem, tai pašai muitas lietai, PVN atmaksas sistēmai. Iepriekšējās valdības to zem tepiķa paslaucīja un teica: jā, jā, gan jau. Bet nu jau tūlīt būs 1. maijs. Viss, vairs atlikt nevar. Citādi visai valstij būs visai smagas ekonomiskas konsekvences. Šie darbi prasīs milzīgu mobilizāciju. Tas nozīmē, ka valdībai jābūt rīcībspējīgai un koalīcijai jāturas kopā. Mums ir vajadzīga rīcībspējīga valdība.

— Jūs nevarējāt neminēt darbu korupcijas apkarošanas jomā, kuru jūs novērtējāt, sakot, ka dramatiskas pārmaiņas nav notikušas. Tas ir ļoti izvairīgs darba novērtējums. Vai jums pagaidām nav nekā laba ko teikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Labs ir tas, ka ir izvirzīta šī problēma. Pirmais ir noteikt diagnozi un atzīt, ka valstī ir šī problēma. Svarīgi, ka tas netiek slaucīts zem tepiķa. Bija apņēmība novest Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju līdz darbotiesspējai, tas bija ļoti ērkšķains un ļoti grūts ceļš, un, atklāti sakot, tas vēl nav novests gluži līdz galam, tā ka te vēl ir ļoti daudz kas darāms. Es domāju, ka mēs esam šo darbu sākuši, bet tas vēl ir savos pirmsākumos, kaut vai personāla komplektēšana. Tas ir ļoti svarīgi. Tāpat kā visām citām institūcijām ir svarīgi gan cilvēku resursi, gan naudas resursi, piemēram, Ekonomikas policijai. Gribētos redzēt, lai katras šīs institūcijas rādītāji — izmeklēto lietu un prokuratūrā nodoto lietu skaits — pieaugtu. Vai mums šie skaitļi ir dramatiski palielinājušies? Es to neesmu redzējusi, es to vēl gaidu.

— Lietu skaits jums būtu svarīgākais?

V.Vīķe–Freiberga: — Kā citādi to izmērīt?

— Vai arī jūs, tāpat kā premjerministrs, sevišķu uzmanību pievēršat atsevišķu krimināllietu izmeklēšanai?

V.Vīķe–Freiberga: — Es pievēršu uzmanību veselai virknei dažādu lietu, kas nonāk manā uzmanības lokā vai nu ar preses un mediju starpniecību, vai vēstulēm, ko mēs saņemam kancelejā.

— Kuras būtu šīs lietas?

V.Vīķe–Freiberga: — Man ir regulāri katru nedēļu tādas, kurās es iedziļinos detaļās un redzu, kā tās virzās tālāk.

— Tad jūs negribat nevienu konkrētu lietu minēt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es negribētu kādu īpaši izcelt, es nedomāju, ka tas būtu korekti.

— Iepriekšējā raidījumā pie šī paša galda premjerministrs Einars Repše izteicās, ka, viņaprāt, būtu ļoti labi, ja Latvijā darbotos divpartiju parlamentārā sistēma. Kā jūs šādu izteikumu vērtējat?

V.Vīķe–Freiberga: — Man liktenis bija lēmis dzīvot tādā zemē, kur bija divas lielas un trešā mazāka partija. Brīžam bija koalīcija, brīžam nebija. Starplaikos tas ir arī mainījies, nevienā valstī nav tā, ka viss stabili turētos — partijas dzimst un arī mirst. Tikai citur pasaulē tas notiek lēnākā tempā nekā Latvijā. Partiju veidošanās, manuprāt, var notikt tikai tad, ja Latvijā partijas izvirzīs skaidrākas savas ideoloģiskās platformas. To, ko tās grasās darīt valsts labā un kādā veidā. Tad principā un teorētiski vajadzētu būt tā, ka tās partijas, kas sevi uzskata par labējām, veido vienu bloku. Es uzskatu, ka mums vēl vajadzētu būt centra partijai un, protams, kreisajam spārnam. Ideālā gadījumā kreisā spārna partijām nevajadzētu tikt veidotām pēc etniskā principa, tām vajadzētu aptvert gan latviski, gan krieviski runājošo elektorātu.

— Jūs redzat, ka tuvākajā laikā šī situācija varētu tā pārveidoties?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, es neko neredzu. Viss ir atkarīgs no tā, kādi politiskie talanti parādīsies uz politiskās skatuves. Ļoti lielu lomu te var spēlēt jau esošo politisko partiju savstarpējās vienošanās jeb, tieši otrādi, šķelšanās. Bet tas ir neprognozējami, tas var notikt jebkurā brīdī kādā konkrētā jautājumā.

— Rītdien jūs piedalīsities starptautiskā seminārā par latviešu valodas un kultūras izplatības iespējām. Cik man zināms, semināra vadītājs runās par identitāti kā par eksporta preci. Uz kurieni latviešiem nepieciešams eksportēt savu identitāti?

V.Vīķe–Freiberga: — Te runa galvenokārt ir par literatūru. Kādā veidā ar valodas starpniecību, ar tulkošanas palīdzību Latvija var kļūt atpazīstama pasaulē un kā pasaule varētu atpazīt Latviju caur tās mākslas darbiem — literatūru, filmām, vizuālo mākslu. Kaut gan es domāju, ka akcents būs uz rakstīto vārdu. Pirmkārt, atpazīt Latviju, iezīmēt to pasaules mentālajā kartē. Otrkārt, runāt par to, kāda tā ir. Rīt būs vairāki referāti par to, kāds latvieša tēls parādās citu valstu literatūrā. Es esmu par to jau vairākos kongresos dzirdējusi referātus un arī pati lasījusi par šo tēmu, kas ir ļoti interesanta. Kā jebkurā literārā darbā parādās zināmas tautības personāžs. Un, ja tas ir latvietis, kā viņš tiek redzēts, kādu raksturu pārstāv, vai tas ir ļaundaris, neitrāls vai pozitīvs tēls.

— Pēc nedēļas valsts svētkos tiks pasniegti Triju Zvaigžņu ordeņi. Jūs esat rosinājusi atjaunot vēsturisko apbalvojumu kārtību. Tas nozīmē, ka nebūtu tikai viens Triju Zvaigžņu ordenis.

V.Vīķe–Freiberga: — Ordeņa dome savā pieredzē ir konstatējusi, ka būtu ļoti svētīgi, ja mums būtu vairāki šādi ordeņi, tas palīdzētu dažāda veida nopelniem sniegt mazliet homogēnākus apbalvojumus, jo šobrīd visi nopelni tiek apbalvoti ar šo vienu Triju Zvaigžņu ordeni. Protams, arī ar vairākiem ordeņiem šī problēma pastāvēs, bet tā tomēr būs lielāka iespēja atalgot labi padarītu darbu vai labi nodzīvotu mūžu.

— Vai pie topošās kārtības to gluži labi nevar izdarīt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir diezgan šauri. Visām valstīm ir vairāk nekā viens ordenis, un ir mazliet nenormāli, ka mums ir tikai viens apbalvojums.

— Saeima ir izlēmusi izveidot nākotnes apakškomisiju, kas pētīs valsts attīstības plānus. Ja mēs runājam Eiropas Savienības kontekstā, vai jūs redzat, ka šāda plāna trūkums ir problēma?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka Latvijai tieši šobrīd tā ir aktuāla lieta. Es jau minēju, ka valdībai Eiropas Savienība būs arī turpmāko gadu prioritāte. Savā ziņā Saeima ar šo lēmumu ir pasvītrojusi to, ka arī likumdevējam būtu svarīgi sekot līdzi Latvijas attīstības plāniem, piemēram, ja domājam par ekonomisko attīstību. Ja valsts izlems savā plānā izvirzīt zināmas prioritātes, zināmus ekonomikas sektorus, kurus vēlētos atbalstīt, kādā stadijā tas varētu izpausties arī likumdošanā.

— Piemēram?

V.Vīķe–Freiberga: — Kaut vai nodokļu atvieglojumi kādā jomā, kāda veida atlaides un tamlīdzīgi. Šie jautājumi ir pietiekami sarežģīti. Man šķiet apsveicami, ka ir deputāti, kas grib veltīt tam īpašu uzmanību.

— Ir pienācis laiks jautājumiem no mapes. Kādu tēmu jūs izvēlaties — sportu vai skatītāju jautājumus?

V.Vīķe–Freiberga: — Skatītāju jautājumus.

— Eihvaldes kundze no Dobeles jautā, kas jums raksta runas, vai tiek pieaicināti arī literāti.

V.Vīķe–Freiberga: — Literāti gan netiek pieaicināti. Mēs lūdzam tēzes no dažādiem speciālistiem, kad ir jāgatavo runa par kādu speciālu jautājumu, piemēram, ekonomiku. Politiskajos jautājumos mēs saņemam tēzes no Ārlietu ministrijas. Bet šīs runas pēc tam tiek ļoti nopietni rediģētas, tur ļoti palīdz mans dēls, it īpaši kad runas tiek rakstītas angļu valodā. Šīs runas tiek septiņas un pat astoņas reizes pārrakstītas. Dēls dod man pirmo uzmetumu, izejot no tēzēm un informācijas, kas tiek piegādāta, un mums ir izveidojusies laba sadarbība, kad es sniedzu šim uzmetumam komentārus vai zināmas daļas pati uzrakstu. Savai runai, kas man būs jāsaka zinātnieku kongresā, es esmu lūgusi arī Latvijas Universitāti un Zinātņu akadēmiju nākt ar savām tēzēm, to, ko vēlētos pateikt. Bet īstenībā tā būs runa, ko es uzrakstīšu viena pati ar saviem vārdiem.

— Ir zināms, ka Amerikas prezidenti sporto, spēlējot beisbolu vai golfu. Kā sportojat jūs?

V.Vīķe–Freiberga: — Man ir staigāšana, ja to var saukt par sportu un peldēšana. Citam man laika nepietiek.

— Vai esat lasījusi latviešu politiķu memuārus?

V.Vīķe–Freiberga: — Esmu gan, dažu labu. Man īpaši interesē pirmās Latvijas laiku personības — F.Cielēns un citi.

— Un šo laiku politiķi — I.Godmanis, E.Inkēns, M.Gailis?

V.Vīķe–Freiberga: — Tos lasīt man iznāk mazāk laika. Atklāti sakot, es arī gaidīšu, lai tie mazliet “nogatavojas”.

— Jūs viņus speciāli šobrīd nelasāt?

V.Vīķe–Freiberga: — (Smejas.) Mani interesē memuāri, bet man tiešām ir laika trūkums. Lasītie memuāri ir no agrākiem gadiem. Pēdējā laikā man brīvā laika lasīšanai ir ļoti maz, jo mans brīvais laiks paiet, lasot oficiālos dokumentus.

— Jūs teicāt — lai nogatavojas. Kas — memuāri vai politiķi?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, domāju, ka es tos lasīšu, kad būšu beigusi savu prezidentūru.

— Cik vēstuļu jūs gada laikā saņemt un cik no tām izlasāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs saņemam no 600 līdz 900 vēstulēm mēnesī, neskaitot apsveikumus Ziemassvētkos un 18. novembrī. Protams, es visas vēstules neizlasu. Tās tiek sadalītas padomniekiem. Ja padomnieki kādā vēstulē redz jaunu elementu vai neskaidrību vai citi raksta, ka prezidentes kundze jau droši vien šo vēstuli neizlasīs, tas ir triks, kas diezgan labi darbojas, jo šīs vēstules man nodod.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

No intervijas Latvijas Televīzijas 6. novembra raidījumā “Valsts pirmās amatpersonas” pulksten 19.20. Vada žurnālists Ervīns Grandavs