Par Eiropā pusnoklusēto okupāciju

Foto: A.F.I.

LZA korespondētājloceklis Dr.habil.hist. prof. Inesis Feldmanis:

Vai tad okupācijas faktu ārzemēs kāds joprojām apstrīd?

Ja nu kāda valsts to apstrīd, tad tā ir Krievija. Tās pozīcija ir vairāk nekā smieklīga. Krievijai vajadzētu atcerēties vēsturi un izdarīt secinājumus. Gandrīz 50 gadus Maskava mēģināja noklusēt Molotova–Ribentropa paktu. Un kas iznāca? To vienalga vajadzēja atzīt, jo pasaule jau to bija izdarījusi uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Krievijas politiķiem tāpēc nāktos izdarīt secinājumus un aptvert, ka agri vai vēlu Baltijas okupācija būs jāatzīst. Citādi nemaz nav iespējams vērtēt tā laika un vēlākos notikumus.

Tie momenti, kas Krievijai traucē atzīt okupācijas faktu, ir tīri ekonomiska rakstura, jo Baltijas valstis tad uzstātos ar zināmām ekonomiskām prasībām. Pagaidām visaktīvāk šajā virzienā darbojas Lietuva. Cik esmu runājis ar krievu vēsturniekiem, tieši ekonomiskais moments visvairāk atbaida no okupācijas atzīšanas. Otrkārt, šķērslis ir krievu tautas mentalitātes īpatnība — tā nespēj pieņemt, ka kaut ko okupējusi, ka bijusi tāds pats okupants kā vācieši, ja ne vēl sliktāka. Krievu tautai ir raksturīga misijas apziņa — ka tā nes labo. Privātās sarunās krievu vēsturnieki saka: no starptautisko tiesību viedokļa tas ir pilnīgi skaidrs — jā, mēs jūs okupējām, bet mēs to, ziniet, Krievijā atklāti pateikt nevaram, jo reakcija būs ļoti nelabvēlīga. Krievijā vēstures zinātne tagad it kā kāpjas atpakaļ.

Kādēļ gan tāds process notiek?

To ir grūti izskaidrot, bet acīmredzot notiek kāda iekšēja cīņa. Atdzimst krievu nacionālisms. Sākot no deviņdesmito gadu vidus attiecībā uz Otro pasaules karu un tā priekšvēsturi Krievijā notiek atgriešanās pie koncepcijām, kas savu laiku jau pārdzīvojušas. Krievijā jūt, ka tālāka patiesības atklāšana var sagādāt ne mazums nepatīkamu situāciju. Ja atklātu visus tā laika Staļina režīma plānus, tad tas, manuprāt, izraisītu šoku. Tāpēc pieeja Krievija arhīviem tagad tiek rūpīgi regulēta un ir grūti saņemt atļaujas. Latvijas vēsturniekiem labākais laiks bija deviņdesmito gadu sākums, kad VDK vadībā atradās demokrātiski noskaņotais Vadims Bakatins. Tad Krievijas sabiedrībā parādījās demokrātijas idejas, bet tagad tās nomāc nacionālisms.

Vai šo pavērsienu nevarētu datēt ar Borisa Jeļcina aiziešanu un Vladimira Putina atnākšanu prezidenta amatā?

Valstiskā līmenī, iespējams, jā, bet vēstures zinātnē tas iezīmējās jau agrāk. Tie krievu vēsturnieki, kas saglabājušo objektīvu skatījumu PSRS un Otrās pasaules kara izvērtēšanā, tagad publicējas citu valstu izdevumos. Piemēram, Sergejs Slučs, kurš izvirzījis Krievijā grūti sagremojamu ideju — PSRS iestājās Otrajā pasaules karā ne jau ar 1941. gada jūniju, kad tai uzbruka Vācija, bet gan ar 1939. gada septembri līdz ar uzbrukumu Polijas austrumdaļai. Patlaban spēcīgākas pozīcijas Krievijā ir pirmajiem, kuri apgalvo, ka līdz 1941. gadam Padomju Savienība bijusi neitrāla. Pēc Sluča domām, oficiāli pasludinātā neitralitāte bija tikai formāla. Faktiski PSRS bija Vācijas sabiedrotā un divus gadus darbojās tās pusē.

Bet kāpēc, risinot nepilsoņu un tamlīdzīgus jautājumus, joprojām notiek izvairīšanās no vārda okupācija, kas būtībā ir atslēgas vārds visam?

Jums taisnība. Mēs velti izvairāmies no okupācijas fakta atzīšanas veicināšanas politikas. Šī politika iesākās 1996. gadā un to noteikti vajadzēja turpināt līdz pozitīvam iznākumam. Tas taču atspoguļotu savdabīgo stāvokli Baltijā. To, ka tagad mēs paši izvairāmies pieminēt okupāciju, nevar vērtēt kā pareizu nostāju. Būtu jādara viss iespējamais, lai starptautiskā sabiedrība atzītu okupāciju kādā oficiālā dokumentā. Acīmredzot Krievijas pretdarbības dēļ tas tomēr nav vienkāršs uzdevums.

Vai vēsturnieki ir pietiekami strādājuši okupācijas fakta atzīšanas virzienā?

Līdz deviņdesmito gadu vidum mums, vēsturniekiem, Latvijas valsts bojāejas problēma noteikti bija centrālā. Domāju, ka okupācijas faktu apstiprinošais dokumentu krājums, kas iznāca 1994. gadā un pēc tam angļu valodā, tam ir labs pierādījums.

Rietumu sabiedrības interese par Baltijas valstu okupāciju pašreiz jau ir noplakusi. Baltijas jautājums vairs nav centrā, kā tas bija pirms gadiem desmit. No šā viedokļa labvēlīgākais laiks ir pagājis. Arī Rietumu vēsturnieki vairs nav neko pētījuši par šo lietu. Faktiski jau to var darīt tikai Latvijā vai Krievijā, kur ir attiecīgie arhīvu materiāli. Ja trīsdesmito gadu beigu, četrdesmito gadu Latvijas starptautiskajam stāvoklim veltītos Rietumu vēsturnieku darbus salīdzina ar mūsu vēsturnieku veikumu, tad izsmeļošu avotu klāsta trūkuma dēļ pirmie šķiet mazliet naivi un smieklīgi. Ne velti visi nopietnie vēstures pētniecības institūti Vācijā tagad prasa, lai tie, kuri vēlas nodarboties ar Baltijas valstīm, prastu kādu no to valodām, jo, pētot Baltijas vēsturi pēc Rietumos esošā avotu klāsta, praktiski nekas neiznāk. Šo avotu bāzi jau ir izsmēluši tādi nozīmīgi Rietumu vēsturnieki, kas rakstījuši par Baltijas jautājumu, kā anglis Džons Haidens vai vācietis Georgs fon Rauhs. Izmantojot Latvijas, Vācijas un Lielbritānijas arhīvu materiālus, var uzrakstīt daudz cienījamākus, fundamentālākus darbus. Galvenais secinājums, kas no tā visa izriet, — lielais darbs ir jāveic mums pašiem te, Latvijā, un tad jāpublicē svešvalodās, vispirms jau angļu valodā. Patlaban Vēsturnieku komisija gatavo ļoti solīdu izdevumu angļu valodā, kur būs apkopots galvenais, ko komisija piecos gados panākusi. Tur būs raksts arī par Latvijas okupāciju 1940. gadā. Rietumu speciālisti gluži vienkārši neko tādu nevar uzrakstīt.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa un V. Sprūdes intervijas “Patiesība slēpta pārāk ilgi”