Par kaitējumu Amerikas tēlam

ASV politologs Zbigņevs Bžezinskis:

Nesen laikrakstā “Rzeczpospolita” jūs teicāt, ka Savienoto Valstu pozīcija pasaulē ir paradoksāla: vēl nekad Amerikas militārā varenība nav bijusi tik liela, bet tās politiskā varenība — uz tik zema līmeņa. Kādi ir šīs situācijas avoti?

Īsumā tas nozīmē, ka pasaulē nav nevienas citas valsts, kas varētu ātri uzsākt lielu un sekmīgu karu jebkurā pasaules vietā. Savukārt Savienoto Valstu politiskā uzticamība ir ievērojami pazeminājusies tāpēc, ka oficiālā versija kara attaisnošanai bija kļūdaina. Turklāt vismaz daļēji — apzināti kļūdaina. Es neapgalvoju, ka prezidents un viņa tuvākie līdzgaitnieki meloja par simt procentiem apzināti, taču viņiem vajadzēja saprast, ka viņi daudz ko bezatbildīgi pārspīlē. Prezidents teica, ka Irāka ir apbruņota ar visiznīcinošākajiem ieročiem, kādus vien ir izdomājusi cilvēce. Kondolīza Raisa ar savu izteikumu, ka no Irākas varētu rasties atomsēne, skaidri signalizēja, ka Sadāms draud ar atomieročiem. Viņiem vajadzēja zināt, ka šie izteikumi nav balstīti uz faktiem. Ne kara laikā, ne pēc kara iegūtajos arsenālos, ne arī sešus mēnešus pēc okupācijas nav atrasti nekādi masu iznīcināšanas ieroči. Tas liecina par to, ka, no vienas puses, amerikāņu izlūkdienesti ir strādājuši apbrīnojami neprofesionāli, bet no otras — ka pilnīgi apzināti publiskajās runās tika pieļauti pārspīlējumi un demagoģija.

Manuprāt, tas ir pamatjautājums amerikāņu demokrātijas sekmīgai darbībai. Baltā nama uzticamības uzturēšana ir ļoti svarīga lieta demokrātiskā sabiedrībā — demokrātija balstās uz uzticēšanos. Tas arī nodarīja lielu kaitējumu Amerikā tēlam ārzemēs. Rezultātus tagad mēs redzam.

Minēšu zināmā mērā hipotētisku, taču pamatotu piemēru. 1963. gadā prezidents Kenedijs nosūtīja savus īpašos pārstāvjus pie sabiedroto vadītājiem, lai informētu, ka Kubā atrodas padomju raķetes, un brīdinātu, ka, ja tās netiks aizvāktas, amerikāņi dos triecienu. Bijušais valsts sekretārs devās uz Franciju pie de Golla, izskaidroja viņam visu un teica: “Tagad es jums parādīšu fotogrāfijas, kas apstiprina raķešu izvietošanu Kubā”. De Golls viņam atbildēja: “Ja Savienoto Valstu prezidents mani informē, ka tur ir padomju raķetes, tad man pietiek ar viņa teikto. Francija būs kopā ar Ameriku.”

Ja, piemēram, rīt ASV prezidenta pārstāvis dotos pie kāda cita prezidenta un teiktu: “Mums ir informācija, ka Irānai ir 50 atombumbas”, vai kāds viņam sniegtu tādu pašu atbildi?

Kāds, jūsuprāt, bija patiesais iemesls intervencei?

Uzskatu ka tā bija muļķība apvienojumā ar fanātismu. Atsevišķu augsta ranga darboņu muļķība, proti, ārkārtīgi vienkāršota pasaules uztvere, ko vēl vairāk saasināja 11. septembra notikumu izraisītās bailes. No otras puses tas bija tā saucamo neokonservatīvo grupas fanātisms. Šai grupai ir ciešas saites ar “Likud” partiju Izraēlā, ar kuru grupas dalībnieki sadarbojās vēl pirms nākšanas pie varas. Neokonservatīvie izmantoja iespēju, lai sagrautu visspēcīgāko arābu valsti — Irāku, līdz ar to nostiprinot Izraēlas pozīcijas.

Bet kā jūs komentētu hipotēzi, ka intervence Irākā bija saistīta ar Amerikas iekšpolitiku?

Zināmā mērā tam varētu piekrist, lai gan šāda hipotēze ir visai bīstama. Tam nebija pamata — prezidentam klājās labi arī bez kara. Ir jāņem vērā fanātisko un izcili muļķīgo reliģiozo labējo ietekme Amerikā. Šie labējie ir pārliecināti, ka Svētā zeme ir kaut kas īpašs, tāpēc ir jārīkojas enerģiski un jāpalīdz Izraēlai.

Vai šo labējo panākumu atslēga ir tikai 11.septembra notikumi, vai arī eksistē kaut kādas dziļākas saknes šai parādībai?

Ir kā viens, tā otrs. 11. septembris ārkārtīgi uzmundrināja šos labējos. Tomēr šie reliģiskie grupējumi eksistēja jau pirms tam, bet atsevišķos ASV reģionos tiem bija liela nozīme. Ceļojot ar auto pa valsti, jo īpaši pa Dienvidu štatiem, bieži var redzēt kaut kādus ķertus sludinātājus, kas brēc par Apokalipsi, Armagedonu. Zināmā mērā tā ir psihopātija, kurai arī ir sava nozīme.

ASV es bieži atkārtoju, ka runas par “karu pret terorismu” ir vistīrākā abstrakcija. Terorisms ir cilvēku nogalināšanas tehnika, nevis mērķis vai ienaidnieks. Atkārtoju: terorisms nav ienaidnieks, bet gan cīņas veids.

Bet kas ir ienaidnieks?

Ienaidnieks ir atsevišķi teroristi. Ir jāzina, no kurienes tie nāk, kāpēc ķeras pie terorisma metodēm, kādi ir politiskie iemesli un pamats viņu rīcībai. Viņus ir jāiznīcina, taču tajā pašā laikā ir jāķeras pie to problēmu risināšanas, kas terorismu izraisa. To dara angļi Ziemeļīrijā, to dara spāņi Basku zemē un to būtu jādara arī mums Tuvajos Austrumos, bet nevis jāmurgo par kaut kādu vispasaules “karu pret terorismu”, kas tikai iebaida cilvēkus, izolē Ameriku visā pasaulē un apgrūtina ķeršanos pie svarīgu un sarežģītu problēmu risināšanas Tuvajos Austrumos.

Kas Amerikai būtu jādara Tuvajos Austrumos?

Lieta ir pavisam skaidra. Ja runājam par Irāku, tad paātrinātā tempā ir jāizveido pagaidu valdība un jāpierāda, ka tā ir suverēna. Protams, šodien suverenitāte nav nekāds absolūts lielums. Kas šodienas pasaulē ir pavisam suverēns? Vai Beļģija ir suverēna? Vai Polija ir suverēna valsts šā vārda tradicionālajā nozīmē? Visi ir suvereni līdz zināmai robežai. Arī Savienotās Valstis ir nosacīti suverēnas, jo tām ir nepieciešama palīdzība Irākā. Tātad — ir jāizveido Irākas pagaidu valdība, tālāk tai ir jāapliecina, ka tā ir suverēna, tad lielāku atbildību varētu uzņemties ANO. Tas, savukārt, palielinātu Eiropas iesaistīšanos, kas ir ārkārtīgi nepieciešama.

Pēc tam ir nopietni jāķeras klāt Izraēlas un palestīniešu problēmas risinājumam. Bet tas nozīmē neatbalstīt tikai vienu pusi, bet gan apzināti rīkoties, lai īstenotu (iespējams, pat piespiedu kārtā) tos visā pasaulē pieņemtos principus kas ir nepieciešami ilgstošam mieram, un kurus atbalsta 70% izraēliešu un samērā liels palestīniešu vairākums.

Vai jūs uzskatāt, ka pašreizējās administrācijas laikā tas ir iespējams?

Tas ir iespējams jebkuras administrācijas laikā, ja vien eksistē politiskā griba. Taču ja valdībai ir no gaisa pagrābti principi, tad, protams, nekas nenotiks. Savukārt Savienotajām Valstīm par to nāksies maksāt arvien vairāk.

Cik pamatota ir tēze par Amerikas imperiālistisko politiku?

Ja apzīmējumu “imperiālistisks” izmanto runājot par tādu impērijas koncepciju, kāda bija Lielbritānijai vai Senajai Romai, tad es teiktu — nē. Tā ir hegemonistiska politika. Amerika ir vienīgā pasaules lielvara un vēl zināmu laiku tāda paliks — ja vien pati neizdarīs pašnāvību. Konkurenti tai nespēj neko padarīt. Eiropa tādā nozīmē nebūs lielvara, tā joprojām būs ietekmīgs politisks un ekonomisks konglomerāts. Krievija? Galvenais krievu politikas uzdevums ir izvairīties no pilnīga sabrukuma. Impēriju vairs nevar atjaunot, tie laiki ir pagājuši. Ķīna? Ar laiku tā var kļūt par nozīmīgu faktoru pasaulē, taču tuvākajā laikā, apmēram 20 gadus, tā būs tikai reģionāla lielvalsts. Tātad Amerikai nav konkurentu. Taču tā pati var sagraut savu nozīmi pasaulē ar muļķību un fanātismu, vai vēl ļaunāk — ar muļķīgu fanātismu.

Vai ir iespējama invāzija Irānā?

Ja kara beigas būtu iestājušās tad, kad tās tika svinīgi pasludinātas, tad nešaubos, ka Amerikā būtu jūtams galējo spēku spiediens, aicinot ķerties pie Irānas. Kara beigu pasludināšana zināmā mērā bija priekšlaicīga. Man šķiet, ka tas ir iedarbojies, kā auksta ūdens šalts.

Pēc “GAZETA WYBORCZA”