Par tiesiskumu un kontroles efektivitāti

Valsts kontrolieris Raits Černajs:

Mediji rakstījuši par vairākām skandalozām lietām — Krājbankas privatizāciju, DLRTC un “Kempmayer”, par Āra Audera dubulthonorāriem. Vai tas nozīmē, ka politiskajā elitē sācies pašattīrīšanās process, vai arī to, ka jaunie laiki no vecajiem neatšķiras?

Valdībām mainoties, inventarizācija un struktūru pārskatīšana notiek vienmēr. Ne velti ir sakāmvārds — jauna slota tīri slauka. Cits jautājums, cik ilgi tā slauka un cik ātri nodilst.

Lielas lietas nav tikai šīs valdības atklājums — “Lattelekom” un ar to saistīto jumta līgumu esam skatījušies jau agrāk un konstatējuši virkni nepilnību. Nu nāk šīs lietas noslēgums, un mums ir jāveic analīze, kas īsti ir un kas nav izdarīts. Arī “Latvenergo” laiku pa laikam nonāk mūsu uzmanības lokā, 1995. gadā tā bija teju vai viena no pirmajām atjaunotās Valsts kontroles revīzijām. Sarežģīti ir bijuši arī ar “Latvijas kuģniecību” saistītie jautājumi, kas beidzās tikai pagājušajā gadā.

Nereti VK paziņo par revīzijas rezultātiem, norāda uz pārkāpumiem, bet nekas nemainās.

Diemžēl tāda šī situācija ir. Jāizsaka tikai nožēla, ka laikus neieklausās VK ziņojumos, neņem tos vērā vai arī ņem vērā tikai tad, kad tas kādam šķiet nepieciešams. Ja tas var kalpot par mierinājumu, tad skandāla izcelšanās brīdī mēs varam sev teikt, ka savulaik esam uz to norādījuši. Vai runa būtu par Ķemeru sanatorijas privatizāciju vai citiem jautājumiem. Slikti, ka ir tik liela politiskā ietekme uz profesionālo valsts administrāciju, kur tai nevajadzētu būt.

Kam ir jānotiek, lai tiesībsargājošās institūcijas labprātāk reaģētu uz VK atzinumiem?

Tiesībsargājošās institūcijas ir tikpat neatkarīgas kā VK. Ar prokuratūru mums ir diezgan konstruktīva sadarbība. Ne viena vien lieta rod savu risinājumu. Piemēram, mežu izsaimniekošanas lietas, kur ir tiesas lēmumi par labu valstij, ir atsevišķas privatizācijas lietas. Bet ir arī lietas, kur vajadzēja spert radikālākus soļus.

Ekonomiskie noziegumi ir ļoti sarežģīti un smagi, īstie vaininieki parasti paliek ārpusē. Tā nav Latvijas problēma vien, tās notiek visā pasaulē. Ir vairāk jāstrādā pie preventīvajiem pasākumiem. Kad trīs miljoni ir nozagti, tos dabūt atpakaļ ir ļoti grūti.

Ir gadījumi, kad VK revīzijas materiālus nosūta Ģenerālprokuratūrai, bet tā savukārt paziņo, ka pamata krimināllietas ierosināšanai nav. Piemēram, VK atzinums par “Latvijas kuģniecības” darījumu ar tankkuģu pirkšanu un par tiem pārmaksāto naudu.

Tiesībsargājošās institūcijas paziņo sakramentālo frāzi: nav nozieguma sastāva. Par tankkuģi ir pārmaksāti desmit miljoni, bet prokuratūra pasaka — nav nozieguma sastāva, nav ļaunprātības, ir bijusi attiecīga tirgus situācija! Šādas lietas gandarījumu nedod, intuitīvi jau visi saprot, ka tur, kur ir bijusi tāda naudas pārmaksāšana, bijusi arī naudas sadalīšana.

Beidzot ir ierosināta krimināllieta par austrumu robežbūvi, un atceros, ka mēs uz šīm lietām norādījām jau sen. Atceros arī, kādas kolīzijas mums bija ar austrumu robežbūvē iesaistītajām firmām, un netiešos mājienus, ka pie šīm lietām nevajag strādāt...

VK padome ir pieņēmusi lēmumu pildīt premjera lūgumu — izpētīt Rīgas brīvostu. Vai uzdevums VK izvērtēt brīvostas darbību kopumā nav uzskatāms par pārāk plašu un nekonkrētu?

Rīgas brīvostu pārbaudījām arī agrāk, kontekstā ar Rīgas domes revīzijām. Konstatējām, nav labi, ka Rīgas mērs saņem piecreiz lielāku atalgojumu par brīvostas valdes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanu nekā par tiešo darbu. Tolaik vēl nebija tāda jēdziena kā amatpersonas interešu konflikts. Esam pieskārušies arī jautājumam par brīvostas galvojumu, un konstatējuši virkni problēmu, kuras pašreizējā likumdošana neatrisina.

Skandāls ap Rīgas brīvostu izcēlās pēc informācijas par zemes iznomāšanu un galvojuma lietas. VK toreiz atzina, ka likuma pārkāpumi nav pieļauti. Vai tas nozīmē, ka jārunā par likuma nepilnībām?

Jāmaina normatīvi, kas nosaka brīvostas administrācijas tiesības dot šādus galvojumus. Jānosaka arī Rīgas brīvostas statuss. Jo “Rīgas domes dibināta iestāde” vēl nenozīmē, ka tā ir pašvaldības iestāde. Rīgas brīvosta nav domes strukturāla sastāvdaļa ar Rīgas domes apstiprinātu budžetu. Jānosaka ierobežojumi, cik lielā apjomā Rīgas brīvosta drīkst iesaistīties uzņēmējdarbībā un uzstāties kā galvotājs.

Pieņemsim, VK konstatē, ka Rīgas brīvostas pārvaldniekam Loginova kungam nav āža kājas. Ja nu premjers paziņo, ka tāda VK, kas nevar atrast kliedzošus likumpārkāpumus Rīgas brīvostā, nekam neder?

Tā ir Valsts kontroles prerogatīva dot vērtējumu valdības darbam, nevis valdībai vērtēt Valsts kontroli. VK gan pēc Satversmes, gan likumdošanas dod vērtējumu tam, kā valdība realizē pašas noteiktās programmas un cik efektīvi izmanto šīm programmām paredzētos līdzekļus. VK vērtējums tālāk tiek nodots parlamentam un sabiedrībai, kura tad izšķiras, kā balsot par to vai citu politisko spēku.

Latvijā šī shēma tāda jau ir vai tai tādai ir jābūt?

Ir jābūt. Lai arī esam pavirzījušies krietni uz priekšu, problēmas ir joprojām. VK ir starptautiski atzīta audita institūcija, bet ne iepriekšējā, ne pašreizējā valdība nevēlas mums piešķirt pietiekamu finansiālu neatkarību. Tiek uzlikti dažādi limiti, pārkāpts likums par Valsts kontroli. Finanšu ministrijai VK sagatavotais budžets jāiesniedz valdībā negrozītā veidā, bet tā vietā mums tiek centralizēti noteikti budžeta rāmji. Finansējuma jautājums nebūt nav tik nevainīgs, kā tas izskatās no malas. Ir absurdi, ja pārbaudāmais saka, cik daudz maksās tam, kurš viņu pārbauda!

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc I. Klinšānes–Bērziņas un R. Pētersona intervijas “Černajs: — Ja Valsts kontrole būtu nekaitīga iestāde, vai kāds par mums interesētos?”