Kad mūsu tauta atguva brīvības elpu

Šodien, 11.novembrī, godinām visus tos, kas cīnījās par Latvijas brīvību, bet jau vakar pieminējām Francijas un Lielbritānijas jūrniekus

Vakar ar vainagu nolaišanu Rīgas jūras līcī tika godināti Francijas un Lielbritānijas kara jūrnieki, kas 1919.gadā cīnījās un gāja bojā Latvijas brīvības vārdā Foto: A.F.I.

Ministru prezidents Latvijas bruņoto spēku karavīriem:

“11. novembra vakarā Latvijas iedzīvotāji atkal pulcēsies mūsu tautai nozīmīgā vietā — Daugavmalā, lai sveču gaismā pieminētu brīvības cīnītājus.

Domās būsim ar jums, kas godam aizstāvat Latviju un tās drošību, palīdzot mūsu sabiedrotajiem cīņā pret starptautiskā terorisma draudiem.”

Ar aculiecinieka un līdzdalībnieka atmiņām grāmatā

Pirms 84 gadiem trūcīgā Latvijas armija tomēr spēja aizstāvēt savas jaundibinātās valsts galvaspilsētu Rīgu no vācu un krievu jeb bermontiešu karaspēka. Uzvara vaiņagojās ar vispārēju tautas sajūsmu. Viens no toreizējo notikumu aculieciniekiem un līdzdalībniekiem bija 1918. gada novembrī izveidotās Tautas padomes loceklis Ādolfs Klīve (1888–1974). Atmiņu grāmatā “Brīvā Latvija” (1969) viņš ir rakstījis par vēsturiski liktenīgajām norisēm abos Daugavas krastos 1919. gada novembrī:

“Rīga tagad bija frontes joslā. Gar Daugavmalu stiepās ierakumi, no kuriem pastāvīgi skanēja šauteņu un ložmetēju zalves. Saskaņā ar pulkveža, vēlāk ģenerāļa P. Radziņa plānu latviešiem kauju iniciatīva bija nepārtraukti jāpatur savās rokās. Tas jādara, lai neļautu pretiniekam kaut kur augšpus Rīgas sagrupēties, pāriet Daugavu un ar ielenkuma draudiem piespiest mūs Rīgu atstāt ienaidnieka rokās bez cīņas, kā tas notika 1917. gada septembrī. Tādēļ tagad Latvijas armija izrādīja pastāvīgu aktivitāti ar mēģinājumiem pāriet tiltus pie Rīgas, ieņemt Doles salu, vajāt ienaidnieku pie Jaunjelgavas, pārcelties pār Daugavu pie Bolderājas, ko izdarīja 15. oktobrī sabiedroto flotes atbalstā, un nākošās dienās ieņēma Daugavgrīvu, ko visu laiku papildināja ar jauniem spēkiem.

Rīgā valdība izdarīja mobilizāciju. Neatkarīgi no tās armijā stājās daudz brīvprātīgo. Ārlietu ministrs Z. Meierovics pieteicās frontes cīņās. Tāpat to darīja vairāki deputāti no visām partijām. Arī K. Ulmanis iegādājās karavīra uniformu un kādā Daugavmalas ierakumu apmeklējumā tika viegli ievainots celī.

Nodibinājās Sieviešu palīdzības korpuss, kas apgādāja cīnītājus Rīgā un citos lielākos centros ar siltu uzturu. Vidzemē ziedojumu veidā vāca karavīriem drēbes un veļu. Labību un citus pārtikas krājumus — cik to bija — armijas vajadzībām zemnieki nodeva bez maksas.

Visa zeme un visa latviešu tauta vārda tiešā nozīmē bija iesaistījusies lielajā cīņā par Latviju un brīvību. Patriotisms apgaroja visus tik lielā mērā, ka laupīšanas, zādzības un citi noziegumi bija pilnīgi mitējušies.

No ārzemēm sāka pienākt sengaidītie ieroči. Anglija sūtīja šautenes, lielgabalus, ložmetējus. Tikai nelaime tā, ka ne visi bija tūlīt frontē lietojami, jo prasīja lielākus vai mazākus remontus. Arī ne visiem ieročiem bija līdz piemērota munīcija.

Britu militārais atašejs Glens Grants, Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Jūras spēku komandieris Ilmārs Lešinskis svinīgajā vainagu nolaišanas ceremonijā Rīgas jūras līcī, lai godinātu Francijas un Lielbritānijas kara jūrniekus; godasardze pie pieminekļa bojā gājušajiem Lielbritānijas un Francijas kara jūrniekiem Daugavgrīvā; ziedus pie pieminekļa boja gājušajiem jūrniekiem noliek ģenerālis Raimonds Graube (attēlā pa labi) Foto: A.F.I.

Amerikāņi atsūtīja lielus daudzumus jaunu un lietotu apavu un ietērpu, no kuriem laba daļa izrādījās latviešu augumam par maziem. Bet visi šie trūkumi kara apstākļos bija pilnīgi saprotami un sajūsmināto cīnītāju labo garastāvokli nespēja bojāt. Tāpat pienāca pārtikas krājumi: milti, žāvēta gaļa un cukurs.

Vietējie sabiedroto pārstāvji izrādīja latviešiem lielāko uzmanību un pretimnākšanu. Sevišķas simpātijas latviešiem izrādīja angļu un franču flote, kas stāvēja Daugavgrīvā un Rīgas jūras līcī.

Visā Bermonta uzbrukuma laikā ļoti aktīvi rīkojās ārlietu ministrs Z. Meierovics. Mūsu memorandi, notas, paskaidrojumi par bermontiešu rīcību, vispārīga informācija un lūgumi pēc atbalsta bija iesniegti visās attiecīgās vietās un nepalika bez ievērības.

Novembra sākumā Latvijas armija jau tiktāl bija pieaugusi un nostiprinājusies, ka varēja domāt par Bermonta padzīšanu.

Ģenerāluzbrukuma ievadījums sākās no Bolderājas 3. novembrī sabiedroto flotes uguns atbalstā un attīstījās taisnā virzienā uz Jelgavas šoseju, apejot Torņakalnu. Cīņas risinājās ļoti niknas, jo, pateicoties savam milzīgajam ieroču daudzumam, bermontieši bija ārkārtīgi nocietinājušies. Tomēr jau pirmās ģenerāluzbrukuma dienas vakarā mūsu drošsirdīgo cīnītāju rokās krita Babītes stacija, Piņķu muiža, Solitūde, Anniņmuiža un Bulduru tilta gals.

Sevišķi asiņainas kaujas norisinājās pašā Torņakalnā, kur ienaidnieks bija ierīkojis ložmetēju lizdas katrā mūra namā. Izšķirīgais trieciens sākās 10. novembrī, un 11. novembrī viss Torņakalns no bermontiešiem bija iztīrīts, ko Rīgas iedzīvotāji apsveica priecīgām gavilēm un visu baznīcu zvanu skaņām. Tautas padome un valdība Latvijas tautas un valsts vārdā izteica armijai savu atzinību un pateicību. Sākās ienaidnieka vajāšana visos virzienos: pie jūras, pie Olaines, pie Ķekavas.”

Dipl.hist. Mintauts Ducmanis — “Latvijas Vēstnesim”

Ar Lāčplēša garu un stāju, toreiz un tagad

Lāčplēsis un Lāčplēša diena asociējas ar varonību, drosmi, stingru gribasspēku un mīlestību pret savu tautu. Šie augstie morāles kritēriji vairāk attiecas uz militārpersonām un cilvēkiem, kas dibina, veido un attīsta valsts aizsardzību un drošību. 1919. gada 11. novembrī tas izpaudās Bermonta-Avalova krievu armijas sakāvē. Trešā Atmoda deva republikas iedzīvotājiem brīvību, kuru vajadzēja nosargāt. Valdība bruņoto spēku veidošanu no nulles krievu okupācijas armijas klātbūtnē uzticēja Latvijas Īpašo brīvprātīgo vienību (ĪBV) tautsargiem, kas no 1988. gada sāka nevardarbīgu, bet atsevišķās situācijās arī vardarbīgu cīņu ar padomju miličiem un armijniekiem, OMON, čekistiem, interfrontistiem un citiem Atmodai naidīgiem un tumšiem spēkiem. Latvijas ĪBV štābā tika izveidots robežsardzes un kārtības sargāšanas daļas. Štāba darbinieku neatlaidīgās un pašaizliedzīgās darbības rezultātā no patriotiski noskaņotiem un pārbaudītiem vienību tautsargiem tika izveidoti 1. Rīgas un 2. Jelgavas policijas bataljoni – “Baltās beretes” (pēc puča pārtapa par Latvijas Drošības dienestu), robežsardzes brigāde un pēc neilga laika zemessardzes štābs un municipālā policija. Tika uzrakstīti nolikumi, reglamenti un citi militārie akti. Visas jaunās spēku struktūras veidoja un vadīja ar padomju armijnieku un OMON melnberetnieku patšauteņu stobru apdraudēti un biedēti LNNK, LTF un ĪBV vīri un sievas.

Tā tapa neatkarīgās Latvijas bruņotie spēki un viņu veidotāji, mūsdienu Lāčplēši. Šo īso vēstures laika sprīdi, kad tika nodibināti bruņoto spēku pamati, atzinīgi novērtēja stafetes pārņēmēji, otras paaudzes armijas vīri un jaunkareivji. Bet tēvijas armijas pamatlicēji, bijušie un esošie tautsargi būs un paliks: N. Albrehts, A. Ansons, J. Boldāns, U. Celmiņš, H. Dzintars, K. Eglīte, A. Grosbergs, I. Gierkena, R. Graube, P. Gertmanis, H. Indrašs, I. un F. Jasenas, G. Kalniņš, V. Kalniņš, D. un G. Kļavas, J. Kondrats, E. Kristiņš, G. Kupčus, Ē. Ladusans, M. Mačulis, M. Pučinskis, R. Plaudis, I. Pastors, A. un I. Rikmaņi, E. Rambahs, V. Sēlis, D. Šaicāns, A. Tepers, G. Vaznis, J. Vectirāns, J. Veinbergs, P. un V. Vērīši, P. Zvaigzne, kā arī mūžībā aizgājušie V. Sviklis un V. Atis, kas visi apbalvoti ar LR Aizsardzības ministrijas Atzinības Goda zīmēm (medaļām).

Gods un slava mūsdienu Lāčplēšiem!

Georgs Maiznieks, Latvijas Īpašo brīvprātīgo vienību un Tautsardzes vadītājs

Ar mūžīgo piemiņu akmenī visos Latvijas novados

Par pašaizliedzīgu darbību Latvijas aizsardzības spēku veidošanā un nostiprināšanā aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska apbalvotie ar “Atzinības Goda zīmi” (pavēle Nr.7-as) bijušie LR ĪBV dalībnieki (no kreisās): Elmārs Kristiņš (Jelgava), Aigars Tepers (Rīga), Džeralds Šaicāns (Balvi), Uldis Celmiņš (Rīga), Margonis Pučinskis (Rīga), Ēriks Ladusāns (Rīga), Ilma Gierkena (Rīga), Guntis Kupčus (Jelgava), Juris Boldāns (Balvi), Ģirts Valdis Kristovskis (pirmais LR Zemessardzes vadītājs), Jānis Veinbergs (Jelgava), Kārlis Eglīte (Olaine), Georgs Maiznieks (LR ĪBV vadītājs), Pēteris Vērītis (Rīga), Persijs Gertmanis (Rīga), Edgars Rambahs (Aizkraukle), Feliks Jasens (Jelgava), Dzintars Kļava (Liepāja), Nikolajs Albrehts (Saulkalne), Gints Vaznis (Jelgava), Jānis Kondrāts (Rīga), Gustavs Kalniņš (Jelgavas raj.), Ildefons Jasens (Jelgava) un Juris Vectirāns (bij. LR DD vadītājs)

Cauri īsajai dienai, ko vēl vairāk sastrupina pelēki miglas vāli, domas biežāk nekā citkārt kavējas pagātnē, lai atcerētos katram tuvos un mīļos, kas vairs sastopami vien atmiņu un mūžības ceļos. Ne velti tieši rudens latviešiem izsenis bijis veļu laiks, kad godināt viņsaulē aizsauktos.

Nu jau devīto gadu desmitu novembris Latvijai ir arī svētku un svētas piemiņas mēnesis.

Šodien Lāčplēša diena. Bet 14. novembrī Rīgā, Kara muzejā, durvis vērs Māra Loca kārtējā fotogrāfiju izstāde “Brīvības cīņu pieminekļi laiku lokos”. Ar dažiem šai skatei paredzētajiem darbiem “Latvijas Vēstneša” lasītāji iepazīstas jau šobrīd.

Pirms došanās uz izstādi lieti var noderēt arī autora vizītkarte.

Māris Locs (30. 04. 1962., Valmiera).

Skolas gadu mīļākais priekšmets — ģeogrāfija. Mālpils lauksaimniecības tehnikumā aizrāvies ar riteņbraukšanu. Dzīvojot Rīgā, piedalījies Latvijas Tūristu kluba rīkotajos velobraucienos. Apceļojot Latviju, iepazinis ļaudis. Īpaša interese radusies par Latvijas brīvības cīņām un pirmskara ceļvežiem, pastkartēm un vēstures grāmatām. Apmeklējot ne tikai karavīru piemiņas vietas, nobraukts vairāk nekā 185 000 kilometru.

Māra Loca pirmās fotoizstādes “Latvijas brīvības cīņās kritušo piemiņas vietas” (1991) un “Šajā zemē daudz vēl svētu vietu” (1993) notika Kara muzejā. Pēc tam bija izstādes Dobeles, Rēzeknes, Balvu, Madonas un Saldus novadu muzejos un Oskara Kalpaka muzejā Airītēs. Izstāde “Agrāk un tagad — Rīga” bija iekārtota Latvijas okupācijas muzejā (2001), “Rīga 1:1” — Aleksandra Čaka muzejā (2002), “Rīga vakar un šodien” — Valsts Kinofotofono dokumentu arhīvā (2002). Izstāde “Ogres rajons agrāk un tagad” Ogres Vēstures un mākslas muzejā (2002) joprojām ir ceļojoša. No 2003. gada aprīļa līdz jūlijam Latvijas Arhitektūras muzejā bija aplūkojama izstāde “Māris Locs LATVIJA M 1:1 Telpa/Space 1:70 Laiks/Time”. Tā rādīja Latvijas ainavas mūsdienās un apmēram pirms gadiem septiņdesmit no viena un tā paša skatupunkta.

Ja ņem vērā oficiālos izglītības papīrus, Māris Locs nav mācīts fotomeistars. Arī maizes darbs viņam bijis cits — atslēdznieks. Toties pēc paveiktā viņš ir fotogrāfs profesionālis ar apskaužamu uzticību savam aicinājumam. Turklāt laikam vienīgais mūsu valstī, kas savas intereses virza it kā pašaurā, bet patiesībā bezgalīgā aplocē — tautas vēl apjaušamās pagātnes apzināšana, izpēte un atklāsme fotoattēlos. Kaut reizēm pašam autoram šķiet, ka ar fotogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem ir par maz, ka vajadzīgi arī vārdi, lai meklētu atbildes uz jautājumiem:

“Vai es dzīvoju tagadnē vai pagātnē? Vai tiešām tas, ko esmu redzējis un dzirdējis, ir bijusi īstenība? Vai cilvēki, kas atdevuši savus spēkus un dzīvību par Latviju, būtu to gribējuši redzēt

Piemineklis Oskaram Kalpakam Liepsalās; piemineklis brīvības cīņu dalībniekiem Liepājā, Grobiņas šosejas un dzelzceļa krustojumā Foto: Māris Locs

tādu, kāda tā ir šobrīd? Kāpēc latvietis vairs negrib būt tikpat čakls un strādīgs kā agrāk? Vai tiešām es esmu vienīgais, kas tā domā un kam tas rūp?”

Jautājumi sev un mums visiem. Un ne tikai pelēcīgā rudens dienā vien.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors