Identitāte kā eksportprece jeb Antiņš pārdošanā

LU Sastatāmās valodniecības un tulkošanas nodaļas vadītājs prof. Andrejs Veisbergs:

Referāts starptautiskajā konferencē “Identitāte un atpazīstamība, valoda un tulkojums” 2003. gada 7. novembrī

Liekas, ka identitātes jautājums nekad nav tik nopietni Latvijā cilāts kā pašlaik. Par ko tas liecina? Vai tā ir modes lieta blakus reliģiskās, dzimuma, seksuālās orientācijas un citu identitāšu meklējumiem? Vai varbūt tās ir bailes no identitātes izzušanas (piemēram, sakarā ar ES) vai kompensācijas mehānisms zūdošai valsts idejai. Iespējams, mēs jūtam, ka mūsu identitāte strauji mainās, un tas rada spriedzi.

Gatavojoties konferencei, veicu nelielu anketēšanu. Anketas tika dotas galvenokārt dažu universitāšu vecāko kursu studentiem, tātad izglītotiem jauniem cilvēkiem, kas, lai arī nav tieši iesaistīti šajos procesos, tomēr apzinās to būtību. Rezultāti šķiet interesanti ar to, ka tikai uz diviem jautājumiem atbildes ir samērā līdzīgas: pirmkārt, latviskā identitāte man ir ļoti svarīga, otrkārt, mums jāizplata mūsu kultūra un literatūra, jo tas cels mūsu pašapziņu. Liekas, šī domāšanas ievirze atspoguļojas arī latviešu literatūras tulkojumu sfērā.

Sākot no šīs ķēde beigām, jāsaka, ka tulkojumam vienmēr ir kāds mērķis vai vismaz stimuls. Kāpēc kāds vēlas, lai citi mūs redz, pazīst, lasa? Tas ir jautājums par motivāciju gan tulkojumiem, gan vispār darbībai, kas kaut kādā veidā cenšas iepazīstināt citas tautas ar latviešu kultūru. Liekas, te var izšķirt daudzus iemeslus (arī šeit ņemti vērā anketēšanas rezultāti) un to kombinācijas:

1. Konkrētais tulkojamais darbs šķiet ļoti vērtīgs (tā var domāt autors, tulkotājs, izdevējs un valsts funkcionārs, kas var ietekmēt šo procesu. Šāda pati motivācija var attiekties uz latviešu literatūru vai kultūru kopumā – tā ir ļoti vērtīga un unikāla, kas citiem noteikti jāiepazīst.

2. Citi kā pārbaudes akmens, lakmusa papīrs, lai noskaidrotu, kas ir vērtīgs un kas nav.

3. Mums vajag, lai citi atzītu, ka tas ir kas vērtīgs, – zināms mazvērtības komplekss – starp citu, viena no visbiežākajām atbildēm.

4. Izdarīsim labu darbu – varbūt kāds no tā kaut ko gūs – ja kādam tas interesēs, būs pieejams.

5. Iespējamā peļņa – vienkārša iespēja nopelnīt.

6. demonstrēsim un tā stiprināsim savu identitāti globalizētajā pasaulē. Šeit gan slēpjas zināms paradokss, jo tieši šādā veidā noris globalizācija.

7. Valstisks uzdevums demonstrēt savu identitāti. Tie var būt politiski determinēti mērķi – stāstīt par vēsturi, deportācijām, okupācijām, lai varbūt atspēkotu kādus valstij kaitīgus uzskatus un procesus (piemēram, par holokaustu vai leģionāriem). Te minama lielākoties informatīva vai reklāmas satura informācija, kas var veicināt tūrismu vai ārvalstu investīciju piesaisti. Šajā grupā iekļaujamas arī vārdnīcas vai valodas mācību grāmatas, kas vērstas uz citvalodīgajiem, integrāciju veicinoši materiāli.

Visbeidzot jāmin nepatika pret ārzemnieku veidotu Latvijas tēlu, kas neatbilst patiesībai vai mūsu priekšstatiem par to. Pirmsreferenduma debatēs visai bieži izskanēja arguments, ka mums jāiestājas ES, lai par mums vairāk zinātu. Daudziem sagādā raizes kļūdas rakstos un raidījumos par Latviju, kur tā tiek jaukta ar citām valstīm, kaimiņiem. Tāpat ir emocionāli nepatīkami lietot datorspēles, kur Latvijas teritorija neeksistē vai ir sajaukta ar citu valsti.

Valsts tēla veidošana varbūt ir salīdzināma ar CV rakstīšanu, kas ietver nopietnus manipulācijas elementus – izcelt pozitīvo un notušēt negatīvo. Šis pēdējais aspekts – Latvijas tēla, brenda jeb zīmola veidošana – pēdējā laikā aktīvi tiek izmantots, ņemot palīgā dažādas citur noskatītas un atkārtotas formulas – parādās nacionālais logo, nacionālais augs, putns un kukainis, par ko, manuprāt, vidējam latvietim nav ne mazākā priekšstata. Notiek tā sauktā identitātes konstruēšana.

Motivācija lielā mērā varētu noteikt arī konkrēto darbības formu. Piemēram, ja mums ir pārliecība, ka konkrētam latviešu literatūras tulkojumam būs liela piekrišana, un neinteresē peļņa, to var tulkot un ievietot internetā brīvpieejai.

Viens no galvenajiem dzinuļiem šais procesos, liekas, ir identitātes izplatīšana, atpazīstamības veidošana. Tas patlaban, spriežot pēc tulkojumu apjomiem, nopietni dominē pār individuālu rakstnieku vai dzejnieku darbu tulkošanu, – kas savukārt var liecināt vai nu par

1) ne īpaši augstu latviešu daiļliteratūras vērtējumu,

2) domu, ka citiem tie varētu būt nesaprotami,

3) identitātes jēdziena dominanci pār māksliniecisko aspektu,

4) zināmu rakstiskās kultūras norietu mūsdienu pasaulē, kultūras paradigmas maiņu un vizuālā tēla un informācijas dominanci.

Identitātes uzsvēršana, kas sasniedza nebijušu spēku pirms referenduma par iestāšanos ES (mēs varam zaudēt to!!!), savukārt iet roku rokā ar nespēju vienoties šīs identitātes aspektos, to formulēt. Ir grūti nosaukt šīs identitātes pamatiezīmes vai vērtības. Tā ir iracionāla, metafiziska (Imants Ziedonis), mistiska, netaustāma, bet katram latvietim bezgala dārga.

Arī aptaujā kā latvietības pamatiezīmes minētas visai atšķirīgas lietas, turklāt daudzas visai negatīvas, šādā secībā: zems pašnovērtējums; lepnums par latvietību; spītība, patmīlība; skaudība; darba mīlestība; nodevība; mierīgums; noslēgtība; izvairība; kašķība; izturība; dziedāšana; cieņa pret dabu; skopums.

Kā mazliet triviālākas, bet cikliskas tiek minētas tādas iezīmes kā kūlas dedzināšana, piedzeršanās Jāņos, dziesmu svētki, bērzu sulas, sēņošana. Vēl tiek nosaukta rupjmaize, stārķu ligzdas, baltie ceļi, teātra dievināšana u.c.

Interesanti, ka netiek minēta latviešu valoda – varbūt tā tiek uztverta kā pašsaprotama lieta.

Ņemot vērā, ka minētas daudzas visai negatīvas īpašības, rodas jautājums, kas šajā identitātē ir tas interesantais un vērtīgais, ko mēs tik ļoti baidāmies pazaudēt.

Latvijā kultūra, māksla un literatūra bieži tiek definētas kā identitātes stiprināšanas līdzeklis, identitātes balsts. Lielā mērā tas raksturīgs arī citām valstīm – ne velti Eiropas Savienībā kultūra ir atstāta nacionālo valstu ziņā, jo visiem ir bail zaudēt savu identitāti, kā teicis čehu prezidents Klauss –– izšķīst kā cukura graudam Eiropas kafijas glāzē. Tiesa, pastāv arī pretējais viedoklis: identitātes uzsvēršana ierobežo kultūru, jo –– vai kultūra tiešām pastāv tāpēc, lai mēs justos latviskāki un vienotāki?

Identitātes, vērtību un kultūras jautājumu sasaiste var būt dažāda. Identitāti bieži mēdz saistīt ar vērtībām, taču šīs vērtības var būt ļoti atšķirīgas – kas vienam vērtīgs, tas otram nevērtīgs, un, lai gan visi izjūt savu latvisko identitāti, tā tiek definēta ļoti atšķirīgi. Tomēr negatīvais vēl nenozīmē, ka tas nav citiem interesants. Pēcreferenduma nakts drāma nav nemaz tik slikts sižets. Galu galā arī pasaules literatūrā negatīvie raksturi bieži vien ir interesantāki par pozitīvajiem (kā Sātans Miltona “Zaudētajā paradīzē”).

Arī Latvijas tēls ir grūti nosakāms. Padomju laikos Latvija bija Rietumi, bet kāds tēls tai Austrumos ir izveidots tagad – represīvs režīms ar maršējošiem leģionāriem. Rietumos padomju laikā Latvija, šķiet, saistījās ar zudušo pagātni. Kā to interesanti fiksējusi kāda angļu literāte, viņai Latvija asociējās ar bērnībā bieži sajusto svaigu zāģmateriālu smaržu. Tie mazos kuģos ar Latvijas karogu bieži vesti gar Anglijas krastiem. Starp citu, ļoti mūsdienīga smarža.

Kāds ir modernās Latvijas tēls rietumos – nabadzīga postsociālisma kandidātvalsts, holokausta piegarša. Par to varam lasīt Oksfordas pētījumā.

Runājot par tēlu, pastāv teju vai trīs tēli – paštēls, kā latvieši paši redz sevi, savu kultūru un literatūru. Tad ir tēls, kādā mēs sevi gribētu redzēt, un ko mēs rādām citiem (kas latviešiem, starp citu šķiet ļoti svarīgs), un visbeidzot ir tas tēls, kā citi redz mūs.

Anatols Līvens grāmatā “Baltijas revolūcija” raksta: “Atšķirībā no citiem baltiešiem latviešiem ir grūti sevi definēt citādi, kā vienīgi pretnostatot kaimiņiem: emocionālāki un mistiskāki par igauņiem, bet piesardzīgāki par lietuviešiem. Pārējie baltieši (arī vācbaltieši pagātnē) uzskata latviešus par neuzticamu tautu, kam ir reta spēja vienlaikus ticēt divām pretējām lietām. Laipnība ir viņu galvenā nacionālā iezīme, kas, ja tā padomā, ir pieticīga īpašība, ko nacionālie dziesminieki parasti īpaši neizceļ.”

Oksfordas pētījums savukārt uzsver izteiktas matriarhāta iezīmes Latvijā.

Skats no malas ir interesants un reizē auksti atskurbinošs – piemēram, datorspēlē “Hearts of Iron”, kur ir iespēja pārspēlēt Otro pasaules karu. Tā ir ļoti korekta attiecībā pret Latviju – praktiski kļūdu nav ne ģeogrāfisko, ne topogrāfisko, ne personvārdu ziņā. Latvijai ir jāpievienojas vienam no lielajiem blokiem – komunismam, demokrātijai vai fašismam. Taču – lai attīstītos, Latvijai ātri jāiekaro Igaunija un Lietuva. Tas, starp citu, viegli izdarāms. Bet vai normālam latvietim tas prātā ienāktu?

Identitātes stūrakmens Latvijā, iespējams, ir aptaujās neminētā valoda, un šajā jautājumā kopš Atmodas ir bijusi liela vienotība. Par to zināmā mērā liecina arī tas, ka arī emigrācijā tā tika un tiek ļoti uzmanīgi, pat greizsirdīgi, kopta, un viens no lielākajiem pārmetumiem padomju varai bija valodas izmaiņas.

Kaut ko tulkojot, jādomā par mērķauditoriju. Ja pamatmotīvs ir peļņa, tad acīmredzot – pilnīgi jāpiemērojas mērķauditorijai. Tā dara reklāmas aģentūras, kas vēlas kaut ko pārdot. Tad precīzi jāizrēķina – kas, kam, kur, kad un kā ir pārdodams. Ņemot vērā mērķauditorijas mentalitāti, eksportējam, piemēram, Mauriņu uz Vāciju, Raini uz Lietuvu, Rukšāni uz ASV, Virzu uz Franciju, Jaunsudrabiņu uz Indiju. Pieļauju, ka pašreizējā komercpasaulē eleganti pārtulkotas nerātnās dainas varētu būt īsts grāvējs. Kādu Latvijas un latviešu tēlu tās veidotu –– neņemos spriest. Varbūt sekstūrisma jomā izdotos pārspēt Igauniju.

Kas tad var interesēt citas tautas lasītāju? Vai tās ir Latvijas dzīves īpatnības, vai latviskā mentalitāte, tātad skats uz dzīvi, vai autora dzīves skatījuma īpatnības, vai autora valodas īpatnības, vai viss kopā. Acīmredzot skats uz latvisko identitāti caur kultūru ir tas, ko piedāvāt citām tautām.

Taču, runājot par daiļliteratūras tulkojumiem un arī par daudziem kultūras aspektiem, pārveidojot šo produkciju mērķauditorijai pieņemamā un viegli uztveramā formā, tā, iespējams, zaudē savu autentismu, patieso vērtību un vismaz identisko unikalitāti.

Vissarežģītāk ir ar tulkošanu angļu valodā, jo tulkojumu var lasīt ne tikai angļi, un nebūtu pareizi stingri uzspiest angļu konvencijas, un (varbūt ne bieži, bet tomēr) angļu valoda var būt starpniekvaloda tālāktulkojumam un šāds dubultfiltrs mūs bezgala attālina no oriģināla. Manuprāt, kultūrspecifiskās valodas īpatnības, tā sauktās reālijas jeb neekvivalentā leksika nav vislielākā problēma. To nemaz nav tik daudz, un tās ir iespējams vismaz daļēji paskaidrot. Grūtāk ir atveidot svešiniekam nepazīstamo fonu.

No otras puses, uzmanīgi saglabājot visas oriģināla nianses, pastāv iespēja, ka darbs būs svešs, nogurdinošs, lasītājs to nespēs saprast un nepieņems. Te ir vajadzīga ļoti laba līdzsvara izjūta un relevantā izprasme. Pat visai vienkāršā darbā, piemēram, tūrisma ceļveža tulkojumā, nav droši teikt, ka pēc angļu valodas principiem un konvencijām perfekti veidots un tulkots Latvijas ceļvedis ir noteikti vislabākais. Pirmkārt, to nelasīs tikai angļi, otrkārt svešiniekam var šķist interesantāks, savdabīgāks pat savā ziņā jocīgs tulkojums, kas atspoguļo vietējo kultūru un mentalitāti – piemēram, spāņu pārspīlēti piepacelto stilu, vai drūmi atturīgu norvēģu stilu. Protams, tulkojumam jābūt gramatiski pareizam.

Kas ir labāk –– vai brīvs tulkojums, vai tuvs, semantisks tulkojums? To mēs varam pateikt, un arī ne vienmēr droši, tikai katra konkrēta gadījuma analīzē. Tomēr, liekot uzsvaru uz identitātes komponentu, uz specifisko literāros darbos, būtu jādomā par atveides precizitāti un papildinformācijas sniegšanas veidiem – skaidrojumiem, parindeņiem, pēcvārdiem.

Labs piemērs ir daži Imanta Ziedoņa tulkojumi.

Piemēram, Barija Kalagema Flowers of Ice (Toronto: Exile Editions 1987) izdevumā tulkojums veikts gandrīz vai no pārstāsta, tātad brīvs un pārveidots, bet pēcvārdā ir nopietna papildinformācija par latviešu lasītāja reakciju, par vārdu spēlēm utt.

Tam pretstats ir padomju laika Maskavā izdarīts tulkojums Thoughtfully I read the Smoke. Dūmus es lasu uzmanīgi (Progress, 1980), kas ir ļoti tuvs, burtisks, bet bez paskaidrojuma pilnīgi absurds. Ko angļu lasītājam bez paskaidrojumiem izsaka Antiņš, kas rikšo pakaļ Saulcerītei? Nav saprotama nedz šo alūziju simboliskā nozīme, pat ne pārvietošanās veids – ar kājām, uz zirga vai citādi.

Par to, ko tulkot. Mazliet atslēdzoties un abstrahējoties no aizspriedumiem un vispārpieņemtiem motīviem un klišejām, šķiet, ka, lai cik augstu mēs vērtētu mūsu klasiķus, to lielākā daļa tomēr rakstīja savam laikam, un tāpēc nez vai šodien var izraisīt ārzemēs milzīgu interesi. Viņu darbus gribēs lasīt tikai cilvēki, kam nopietni interesē Latvijas vēsture un kultūra, bet to nebūs diezcik daudz.

Acīmredzot daudz vairāk varētu interesēt mūsdienu literatūra – bet kura tieši – tas ir jāpēta.

Un visbeidzot par to, kas izvēlas darbus tulkošanai –– vietējais vai ārzemju izdevējs, vietējais vai ārzemju tulkotājs, autors pats vai kāda institūcija. Katram ir savi motīvi – interese, slava, peļņa, labdarība. Ja šo procesu gribam kaut mazliet vadīt, tad rodas jautājums par tulkošanas sistēmu. Vai šis darbs ir organizējams un finansējams, kas to dara, kāds ir tā mērķis un ko mēs gribam panākt? Cik lielā mērā šeit var palīdzēt valsts, vai tiek veidota zināma politika šai jomā, kā to dara dažās Skandināvijas valstīs, lai kaut kādā mērā nodrošinātu mazās valodas un kultūras handikapu un kompensētu to, ka tulkojums ir darbietilpīgāks un dārgāks kā oriģināldarbs. Cik lielā mērā var piesaistīt, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fondu vai UNESCO? Liekas, ka juridiskie un autortiesību jautājumi patlaban jau ir puslīdz noregulēti un galvenais ir izvēles jautājums.

Par šīm problēmām jau pirms daudziem gadiem ir runājis pazīstamais tulkotājs Evalds Ozers, uzsverot, ka nelielas izplatības valodām (kas, starp citu, veido 99% no visām valodām) ir jākompensē to situācija, jācenšas pretoties lingvistiskajam darvinismam vai imperiālismam arī šajā jomā. Viņa ieteiktais variants ir kolaboratīvais tulkojums – tuva, cieša sadarbība starp oriģinālvalodas tulku vai autoru un mērķvalodas rakstnieku vai tulku. Šādu procesu valsts var veicināt ar dažādām stipendijām un programmām. Piemērs šādai darbībai ir LLC mazās grāmatiņas angļu valodā “Latvian literature”.