Katra valoda ir vērtība. Katra literatūra ir vērtība

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa Valsts valodas komisijas starptautiskajā seminārā “Identitāte un atpazīstamība, valoda un tulkojums” Rīgā, Reiterna namā, 2003.gada 7.novembrī

Ekselences, dāmas un kungi, dārgie eksperti!

Man šķiet, šis ir ļoti piemērots brīdis, lai iztirzātu tematiku, kurai ir veltīta šī konference, jo, Latvijai, stāvot uz Eiropas Savienības (ES) sliekšņa, jautājums, kas tiek uzstādīts gan mums pašiem savā starpā, gan citiem mūs uzrunājot, ir – ko Latvija var pienest Eiropai, ko tā var dāvāt Eiropai? Mūsu atbilde, protams, ir ļoti vienkārša – Latvija Eiropai dāvā sevi pašu. Bet tad, protams, ir nākamais jautājums, uz kuru jāatbild, – kāda ir šī Latvija, ko mēs piedāvājam, kā to atpazīt, kas ir tās īpatnības?

Es domāju, vispirms ir jāsaprot, ka Latvijai nav jāpierāda kā apsūdzētajam tiesas priekšā sava unikālā kultūras un cilvēciskā vērtība. Mēs neesam uz apsūdzēto sola, mums nav visu laiku jātaisnojas, ka mēs esam tādi paši cilvēki kā citi, ka mūsu valoda ir tikpat vērtīga kā citas un ka arī mūsu literatūrā ir tādi sasniegumi, ko tiešām būtu vērtīgi iepazīt arī citiem, ja vien šie sasniegumi būtu viņiem pieejami, tas nozīmē – ja tie būtu tulkoti citu tautu valodās, turklāt tulkoti ne tikvien kaut kā, bet izcili literārā veidā, tādā veidā, ka citas tautas lasītājiem rastos sajūta, ka te ir tāds darbs, kas ir sacerēts viņu valodā, jo tas rit tik raiti, taču saturā, stilā, tēlos ir kaut kas tāds, ko viņi vēl nepazina. Šim tulkojumam būtu jāatklāj tāda pasaule, par kādu lasītājs vēl pat nezināja, ka tāda pastāv, un tad viņam radīsies interese un arī priekšstats par Latviju. Bet es ļoti vēlētos uzsvērt šo būtisko atšķirību: ja mēs vēlamies Eiropai un vispār pasaulei parādīt, kas ir latviešu kultūra kā vērtība, kas ir latviešu valoda kā vērtība, kas ir latviešu literatūra kā vērtība, tad nekad nedrīkstam to darīt it kā no aizstāvības pozīcijām, izejot no pieņēmuma, ka šī vērtība jau pamatos drīkstētu tikt apšaubīta.

Es domāju, mums jāsāk ir no nulles punkta, kurā mēs sakām: protams, tā ir vērtība, par to vispār nav runas, – katra valoda ir vērtība, katra kultūra ir vērtība, katra literatūra ir vērtība pati par sevi, tāpat kā katrs cilvēks ir vērtība pati par sevi. Tā ir tāda vispārpieņemta patiesība, kas mums visiem būtu jāpieņem kā izejas postulāts un pamatprincips. Tālākais tātad noris citādā plāksnē. Ja nu reiz tik tiešām pieņemam, ka šādas vērtības ir un par to nav pat jādebatē, tad kā tās darīt pieejamas citu tautu auditorijai, un, ja tās ir arī pieejamas, kā piesaistīt citu interesi? Protams, vienmēr jāatceras, ka pasaulē ir simtiem balsu, tūkstošiem kultūru, vairāki tūkstoši valodu, katram cilvēkam ir savas ikdienas rūpes un raizes un atliek ļoti īss laiks, ko veltīt īslaikošanās jeb vaļasprieka un cita veida literatūrai.

Te ir jāsaprot, ka jebkurš piedāvājums no Latvijas, kā arī no jebkuras citas puses saskarsies ar ļoti nopietnu pasaules mēroga konkurenci. Šī konkurence, starp citu, arvien vairāk nonāk globalizācijas iespaidā un cilvēkus ietekmē mārketings, ko attīsta lielās izdevniecības un firmas, un tā dominante, ko visā pasaulē ir ieņēmusi angļu valoda un angļu valodā rakstītā literatūra. Es domāju, tas ir nenoliedzams, bet reizē arī mazliet skumjš fakts, ka, mūsdienās ceļotājam pa pasauli vienalga kur nonākot, pieejot pie grāmatu stenda lidostā vai sameklējot kādu grāmatnīcu vietējā pilsētā, no grāmatu plauktiem pretī raudzīsies Danielas Stīlas grāmatas visdažādākajās valodās un dažādi citi Amerikā populāri bestselleri. Tie iekarojuši tik dominējošu vietu pasaules grāmatu tirgū, ka man kā cilvēkam, kas interesējas par dažādu tautu kultūru un literatūru, ļoti bieži ir bijis grūti atrast vietējās literatūras tulkojumu kādā no man pieejamām valodām. Tātad, ja es, piemēram, aizbraucu uz Šveici un Davosā mēģinu atrast kādu šveiciešu autoru, kas būtu vācu valodā pieejams, man ir ļoti grūti, jo tā pati Daniela Stīla un tie paši grāvēji, kas pazīstami no Ņujorkas bestselleru saraksta, rēgojas plauktos un tur dominē no angļu valodas tulkotā literatūra, gan praktiskā, gan daiļliteratūra. Tas ir pirmais, kas jāsaprot. Pasaulē arī attiecībā uz literatūru valda tirgus apstākļi, un tajā ielauzties no komerciālā viedokļa ir ārkārtīgi grūti.

Vēl ir jautājums par pieejamību. Labu tulkojumu eksistence katrā valodā, man šķiet, ir nepieciešamība. Pirmkārt, lai vispār tāda būtu, un, otrkārt, lai tā jebkuram interesentam būtu pieejama. Manuprāt, mūsu Nacionālajai bibliotēkai vajadzētu interneta mājaslapu, kurā būtu uzskaitīti visi tulkojumi no latviešu literatūras, kas pieejami kādā no svešvalodām, tur vajadzētu būt arī apcerējumiem, esejām par literārām tēmām, kas skar latviešu vai salīdzinošo literatūru. Šis saraksts būtu izejas punkts tiem pētniekiem, kas vēlētos par šo lauku interesēties.

Un ne tikai tulkojumi, man šķiet, ļoti nozīmīgas būtu arī literārkritikas, kas tiktu sarakstītas, gan varbūt neizejot no tāda ābecnieciska viedokļa, ka, lūk, te ir tas, ko mēs uzskatām par svarīgu latviešu literatūras klasiku, ko mēs mācām saviem bērniem pamatskolā vai vidusskolā par latviešu literatūru, bet drīzāk gan būtu apceres par literārām tēmām, kas skar patlaban aktuālus jautājumus starptautiskās literārās debatēs. Tas nozīmē, ka šādus darbus var radīt tikai tādi speciālisti, kas ļoti labi pārzina, protams, ne jau tikai latviešu vai kādas citas tautas literatūru, kurā viņi vēlētos tulkot vai salīdzināt, bet kam ir ļoti plaša erudīcija vispār literatūrā, pasaules literatūrā. Bet it īpaši būtiski ir, lai mūsu literatūrzinātnieki spētu piedalīties starptautiskos pasākumos, tāpat kā šeit mēs priecājamies sveikt literātus no citām zemēm, lai viņi varētu piedalīties tajās debatēs, kas norit citur, un redzētu un salīdzinātu, par kādiem teorētiskiem, vispārliterāriem jautājumiem tur mēdz spriest, kas ir pēdējās un jaunākās idejas, kas pētniekus ir aizrāvušas, kas viņiem šķiet aktuālas. Tad uz šī vispārējo debašu fona varētu iezīmēt piemērus no latviešu literatūras, atsauces uz latviešu literatūru, salīdzinājumus ar citu tautu literatūru, un šādā netiešā veidā tad tiktu ievesta apritē, vismaz literārzinātniskā, izpratne par to, kas Latvijas literatūrā šobrīd notiek. Tas ir ļoti atbildīgs darbs, tas prasa ļoti labi sagatavotus speciālistus, kas spēj arī kā pētnieki sacensties ar saviem kolēģiem citās zemēs, un te būtu jābūt publikācijām, ne jau Latvijā izdotām un ne jau Latvijas zinātniskajā periodikā, bet starptautiskā periodikā būtu jāiekļūst ar šiem īpaši tēmētiem rakstiem.

Beidzot par to literatūru, ko var apgūt caurmēra lasītājs savā brīvajā laikā sava mūža garumā. Vai ir cerības, ka caurmēra eiropieša mūžā izlasīto grāmatu sarakstā jebkad iekļūtu arī kāda grāmata, ko sarakstījis kāds Latvijas autors? Man šķiet, tas būtu mērķis, uz kuru arī Latvijai kā valstij vajadzētu tēmēt. Lai to sasniegtu, ir jāiegulda ļoti grūts darbs, te zināmā mērā sava loma ir arī valstiskajai stratēģijai, kā, piemēram, valsts reprezentācijai starptautiskajos grāmatu gadatirgos, tādos, kāds nupat notika Frankfurtē, bet, protams, ļoti liela loma ir arī tam, cik labus un cik interesantus darbus Latvijas rakstnieki spēj uzrakstīt, cik labi un cik talantīgi ir tulkotāji, kas gatavi un spējīgi šos darbus tulkot. Te ir divi aspekti: pirmais ir valsts atbalsts, otrs – privātiniciatīva. Šajā privātiniciatīvā es iesaistītu gan izdevējus, izdevniecības, kam, protams, ir savas nopietnas komerciālas intereses, jo izdevēji jau dzīvo no grāmatizdošanas biznesa, un vēl tiktu iesaistīti autori un tulkotāji kā darbu radītāji.

Nesen viesojoties Frankfurtē, es konstatēju, ka valsts līmenī ir nepieciešama reprezentācija un pārstāvniecība, un, manuprāt, valstij ir jāziedo vismaz minimāli līdzekļi, lai Latvija tiktu pārstāvēta citu Eiropas valstu vidū šādos starptautiskos pasākumos. Taču ar to vien nepietiek, tas nedrīkst notikt amatieriski, tas nedrīkst notikt tikai tādēļ, lai it kā pievilktu ķeksīti, ka Latvija tur bijusi. Tam būtu jānotiek pietiekami iespaidīgā un kvalitatīvā līmenī, un tas prasa kādu organizāciju, kādu institūciju, kas par to gādātu. Es šeit saskatītu sadarbību starp literātu un autoru apvienībām, izdevēju apvienībām un valsti, es domāju, Kultūras ministrijas iemiesojumā.

Manuprāt, Kultūras ministrijā vajadzētu būt kādai atsevišķai nodaļai vai kādai atbildīgajai amatpersonai, kam būtu koordinējoša loma, ne jau tādēļ, lai visi lēmumi nonāktu kāda ierēdņa rokās, nebūt nē, bet gan lai gādātu par to, ka attiecīgi tiktu noformēta Latvijas reprezentācija un gadījumā, ja, piemēram, izdevēji nespētu savā starpā ne tikai vienoties, bet pat uzturēt dialogu, gādātu par to, lai nonāktu pie kāda kopēja sasnieguma. Jo citādi Latvija vai nu vispār tur neparādās, kas, diemžēl, ir jau atkārtoti noticis, vai arī kādam ir jānosēdina viņi pie galda un, kā amerikāņi saka, “jāpaņem aiz matiem un jāsit pieres kopā”, kamēr viņi ir gatavi viens ar otru sarunāties un nonākt pie kāda risinājuma. Ja notiek kaut kas amatierisks, kur katrs atšķirti kaut ko dara, tad rezultāts ir slikts. Tātad kāda koordinācija un kvalitātes kontrole šeit ir vajadzīga. Apmeklējot Frankfurtes mesu, es pievērsu uzmanību tam, ka tik liela valsts kā Francija, piemēram, gadu gaitā ir izveidojusi ļoti interesantas, sarežģītas, bet darbotiesspējīgas struktūras, un Latvija varētu no tā mācīties, kaut gan, protams, ne visu tūlīt pārņemt. Ir sava loma valstij ar finansiālo atbalstu, bet ļoti liela loma ir pašiem grāmatu izdevējiem un viņu sadarbībai augstā līmenī, un šajā sadarbībā ietilpst arī naudas atvēlēšana šādiem mērķiem. Cita doma, ko ļoti uzsvēra vairāki Vācijas izdevēji, kas specializējas tulkotās eiropiešu literatūras izplatīšanā Vācijā, ir – ka tādai valstij, kuras literatūra ir mazpazīstama, visdrošākais ceļš uz Eiropu varbūt ir caur vienu darbu, vienu autoru, kas gūst popularitāti, ko iemīl un pērk, ko lasa, cits citam iesaka un iedod izlasīt. Tad šāds caurrāviens rada interesi par citiem. Man minēja tādu piemēru, ka Vācijā neesot bijuši īpaši populāri Nīderlandes autori, bijusi manāma zināma skatīšanās no augšas uz šo valodu, kas gandrīz tāds vācu dialekts vien esot un nez kāda vērtīga literatūra nevarētu šādā vidē rasties. Pietika vienam Nīderlandes autoram iegūt milzīgu popularitāti Vācijā, un tagad lasītāji pieprasa saviem izdevējiem, un izdevēji izmisīgi meklē, vai nav vēl kāds Nīderlandes autors, ko varētu tulkot vācu valodā, jo, lūk, lasītāji tagad ir sagatavoti un ar prieku vēlētos vēl ko tādu lasīt.

To, protams, nevar birokrātiski ieplānot un garantēt rezultātu, tas nozīmē, ka mūsu tulkotājiem un mūsu izdevējiem ir jāturpina meklēt tādus darbus, kas tiešām ir aizraujoši, kam ir vērtība, galvenokārt no citu tautu lasītāju viedokļa. Es nedomāju, ka mūsu pašu antoloģijas prezentācijas ar to, kas mums šķiet kvintesenciāli latvisks, pašas par sevi spētu piesaistīt citu tautu interesi. Es domāju, vissvarīgākais ir skatīties, kas šobrīd pasaulē ir aktuāls, kas tās vai citas zemes lasītājam varētu būt interesants. To nevar zinātniski izanalizēt, to nevar zinātniski paredzēt, te liela loma ir intuīcijai, katra tulkotāja gaumei un arī, protams, labai laimei un veiksmei, jo ne velti arī katrai tautai savā valodā katra darba sekmes ir ļoti grūti paredzamas. Mēs zinām par daudziem gadījumiem Amerikā, kad grāmata ir kļuvusi par “visu laiku lasītāko” bestselleru, bet pirms tam to atraidījuši 39 izdevēji un tā nonākusi pie četrdesmitā, kas viņu izdeva un kļuva ar to bagāts.

Es minēju, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai būtu nepieciešama uzskaite par visu, kas ir citās valodās, un es domāju, arī Latvijas institūtam savā mājaslapā šāda uzskaite būtu vajadzīga. Savulaik kā Latvijas institūta direktorei man bija tāds sapnis, ka šeit pat, Latvijā, Rīgā, kaut kur vecpilsētā, būtu mazs veikaliņš, kaut vai Latvijas institūta paspārnē, kurā tūristam, viesim no ārzemēm tiktu piedāvāts lielākajās Eiropas un pasaules valodās tulkota klasika, antoloģiski izvilkumi, piemēram, Blaumaņa stāsti. Es tikko lasīju šajā antoloģijā “Bear’s ears” ļoti jauki tulkotus Blaumaņa “Velniņus”, viņi ļoti labi lasās angļu valodā. Tiem, kas speciāli interesējas par citu tautu literatūru, šādiem tulkojumiem vajadzētu būt pieejamiem, kaut arī tie nekad nebūs bestselleri, nekad nebūs peļņu nesoši izdevumi. Te varētu runāt par valsts vai cita veida dotāciju. Šādai zināmai atlasei no Latvijas klasikas darbiem vajadzētu būt tur pieejamai, tāpat kā tur vajadzētu būt pastkartītēm par Rīgas jūgendstila ēkām, arhitektūras pieminekļiem, mūsu skaistajiem dabas skatiem utt., visam, ko cilvēki aizvestu līdzi kā piemiņu no Latvijas.

Domājot par mūsu prezentēšanu citiem, nav jau tā, ka varētu kaut kur nostādīt Latvijas tēlu kā statuju, kaut vai Brīvības pieminekli ar Mātes Latvijas tēlu galotnē. Man pašai šis tēls liekas ārkārtīgi veiksmīgs, man tas ļoti daudz izsaka, bet nedomāju, ka jebkuru zemi var reducēt uz vienu tēlu vai vienu vārdu, vienu frāzi un vienu simbolu. Man šķiet, būtiskākais ir katrreiz domāt, ko tu uzrunā, kas ir tā auditorija, kam mēs strādājam, vai mūsu auditorija ir mazi bērni, – un te Latvija var piedāvāt brīnišķīgas bērnu grāmatas, – vai auditorija ir jaunieši – vai mums ir grāmatas jauniešiem, kas var sacensties ja ne ar Hariju Poteru, tad vismaz pietiekami, lai kāds tās nopirktu un ieinteresētos. Vajadzētu būt mūsu klasikai, vajadzētu būt izlasei par mūsu pēdējo laiku literatūru gan prozā, gan dzejā, un es ļoti vēlētos redzēt zinātniskas apceres dažādās pasaules valodās starptautiskās publikācijās, saskarsmes punktus ar citu tautu literatūru – ar tādiem salīdzinājumiem, kas palīdz arī literatūrpētniekus ieinteresēt par mūsu literatūru.

Visiem, kas darbojas šajā jomā, es novēlu vislabākās sekmes. Darba ir ļoti daudz, svarīgākais ir ne kvantitāte, bet kvalitāte. Novēlu visiem, kas šajā jomā darbojas, lai jūsu darbi būtu tādā kvalitātē, ka tie atrastu savu auditoriju, un tad arī veidosies viss pārējais, kā ēku ceļot ķieģeli pa ķieģelim.