Par mūsu, jūsu un visu brīvību

Vakar, Lāčplēša dienā, Latvijas Universitātē tika atklāta izstāde “Vladislavs Anderss — kareivis, politiķis, patriots”

“Es dziļi ticu, ka poļu karavīra nesatricināmā drosme un viņa asinis, kas upurētas visu frontu kara laukos, dzimtenē un svešās zemēs, jūrā un debesīs, neies zudumā. No tām celsies patiesi brīva, vienota un neatkarīga Polija.”

Vladislavs Anderss, augstākās pakāpes ģenerālis, Londonā 1969. gada septembrī

Lāčplēša dienas notikumu klāstā organiski iekļāvās arī izstādes “Vladislavs Anderss — kareivis, politiķis, patriots” atklāšana Latvijas Universitātes ēkā, kas notika Polijas Neatkarības dienas zīmē.

Svinīgo ceremoniju ievadīja piemiņas plāksnes atklāšana Universitātes ceturtajā stāvā. Uz tās rakstīts: “Šajā ēkā Rīgas Politehniskajā institūtā laikā no 1911. līdz 1914. gadam studēja Vladislavs Anderss, (1892—1970), ģenerālis, Polijas armijas PSRS un Poļu II korpusa Itālijā virspavēlnieks Otrā pasaules karā.”

“Šī ir drošsirdības, cieņas un goda zīme, politiskās izsvērtības un lielas pienākuma apziņas pret dzimteni zīme,” teica Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs. “Tieši šeit, Rīgas Politehniskajā institūtā, izcilais poļu tautas dēls ģenerālis Anderss ieguva vislielāko vērtību katra cilvēka dzīvē — izglītību, lai pēcāk to atdotu, kalpojot savai dzimtenei.”

Tadeušs Fišbahs atgādināja, ka Latvijā izglītību guvuši vairāki Polijas valstsvīri, arī bijušie Polijas prezidenti Maščickis un Narutovičs. Vēstnieks pauda pārliecību, ka Lāčplēša diena ir īpaši piemērota ģenerāļa Andersa godināšanai, jo arī izcilā poļu karavīra dzīve bija drošsirdības un patriotisma paraugs.

Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis uzsvēra, ka piemiņas plāksne un izstāde augstskolas ēkā ir apliecinājums Polijas un Latvijas cildenajai vēsturei un atgādinājums, cik īss ir mums atvēlētais laiks. “Liekot kāju uz zemes, mums jāskatās, kādas pēdas mēs, cilvēki, atstājam aiz sevis,” teica Ivars Lācis.

“Garāmgājēj, apstājies un pasaki manai dzimtenei Polijai, ka esmu kritis par to.”

Epitāfija poļu karavīru brāļu kapos Monte Kazīno, Itālijā

Kompakto izstādi veido galvenokārt dokumentālas fotogrāfijas, kuru klāstā izcelti trīs gadi (1911–1914), ko Vladislavs Anderss pavadīja Rīgā, studējot Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. (Šajā laikā Rīgas Politehniskajā institūtā studējuši daudzi poļu jaunieši, brīžiem viņu īpatsvars sasniedzis pat 35 procentus, Baltijas vācieši tādēļ Politehnisko institūtu dažkārt saukuši par “Poleninstitut”.)

Citās fotogrāfijās redzamas Vladislava Andersa karavīra gaitas.

1917. gada rudenī iestājies armijā, viņš jau pēc gada kļuva par 1. Poļu korpusa rotmistru. Kad Vladislavs Anderss 1919. gadā ar korpusu atgriezās Polijā, spējīgajam virsniekam tika uzticēta 1. Lielpolijas Ulānu pulka vadība. 1920. gadā, atvairot Sarkanās armijas iebrukumu Polijā, viņš izpelnījās veselus četrus krustus “Par drosmi”.

Vladislava Andersa straujajā militārajā karjerā laikā starp diviem pasaules kariem bija arī šķietami pretrunīga epizode. 1926. gadā maršala Juzefa Piļsudska apvērsuma laikā V. Anderss nostājās valdības un prezidenta pusē, aizvedot prezidentu Staņislavu Vojcehovski no Belvederas pils uz Viļanovu. Tomēr Juzefs Piļsudskis, augstu vērtējot Vladislava Andersa militārās spējas, jau visai drīz pēc tam viņu iecēla par kavalērijas brigādes komandieri. 1934. gadā V. Andersam tika piešķirta brigādes ģenerāļa pakāpe.

1939. gada 1. septembrī, kad Vācija sāka karu pret Poliju, ģenerālis V. Anderss komandēja kavalērijas brigādi. Frontei atkāpjoties, ģenerālis tika ievainots, bet viņa komandētā operatīvā grupa nokļuva Sarkanās armijas ielenkumā. Cīnoties ielenkumā, V. Anderss vēlreiz tika ievainots un nokļuva padomju gūstā. Sagūstītie poļu karavīri tika aizsūtīti uz Sibīriju, daudzi poļu virsnieki tika noslepkavoti Katiņas mežā.

Vladislavs Anderss divus gadus pavadīja padomju cietumos, ieskaitot baiso Lubjankas cietumu Maskavā, taču konsekventi noraidīja staļiniskā režīma piedāvājumus sadarboties un iestāties Sarkanajā armijā.

Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai mainījās poļu kara gūstekņu un deportēto poļu stāvoklis. Cenšoties uzlabot attiecības ar Rietumu sabiedrotajiem, pirmām kārtām Lielbritāniju, Padomju Savienība 1941. gada 30. jūlijā noslēdza ar Polijas emigrācijas valdību Londonā tā saukto Sikorska–Maiska līgumu, atjaunojot diplomātiskās attiecības. PSRS arī izsludināja deportēto poļu amnestiju. Tā paša gada 14. augustā PSRS ar Polijas emigrācijas valdību parakstīja kara līgumu, kas paredzēja poļu armijas izveidošanu PSRS teritorijā. Tās vadība tika uzticēta ģenerālim V. Andersam.

1941. gada 4. augustā Vladislavs Anderss, balstoties uz kruķiem, atstāja padomju cietumu un jau 11. augustā sāka veidot Polijas valdībai Londonā pakļautu poļu armiju PSRS teritorijā, kļūstot par tās virspavēlnieku. Var teikt, ka ģenerālis V. Anderss izglāba dzīvību divsimt tūkstošiem deportēto poļu karavīru. Pēc laika Padomju Savienībā izveidotā armija līdz ar poļu civiliedzīvotājiem atstāja PSRS teritoriju, pārvietojoties uz Tuvajiem Austrumiem, kur no tās tika izveidots Poļu II korpuss.

Ģenerāļa V. Andersa vadītajam korpusam bija liela nozīme Rietumu sabiedroto armiju Itālijas kampaņā, kas ilga līdz pat 1945. gada pavasarim. Taču Otrā pasaules kara vēsturē poļu karavīru vārds tika ierakstīts vispirms ar leģendāro kauju par stratēģiski svarīgo Monte Kazīno klosteri Itālijas vidienē 1944. gada 19. maijā.

Pēc Otrā pasaules kara, kad varu Polijā sagrāba komunistu režīms, Vladislavs Anderss dzīvoja Londonā, aktīvi piedaloties poļu emigrācijas antikomunistiskajā cīņā. Ģenerālis neatlaidīgi pieprasīja, lai bijušās antifašistiskās koalīcijas valstis ievērotu savas saistības pret Poliju.

Vladislavs Anderss mira 1970. gada 12. maijā Londonā un tika izvadīts no Vestminsteras katedras. Ģenerāli apglabāja Itālijā, poļu karavīru brāļu kapos Monte Kazīno.

Daudziem poļu patriotiem, tāpat kā daudziem latviešu brīvības cīnītājiem, kapa vieta ir tālu no dzimtenes...

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors