... Bet nekad nemirst tautas dzīvā dvēsele ...

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

— Cienījamie klātesošie, represētie, aizvesto un nobendēto tuvinieki, Gulbenes pašvaldības vadītāji, virsnieki, karavīri, kadeti un visi, kas mēs šeit esam.

Gulbenes stacijā 1941.gada 14.jūnijā, tāpat kā daudzās citās Latvijas stacijās, sākās daudzu Latvijas cilvēku — savas tēvzemes patriotu — sāpju ceļš. Tāda ir Gulbene, tāda bija Liepāja, Ventspils, Rīgā Torņakalna stacija un droši vien daudz daudz staciju, kurās no daudziem novadiem tautieši tika savesti, lai tiktu mērķtiecīgi iznīcināti. Es domāju, ka šis ceļš cilvēkiem bija ārkārtīgu sāpju pilns, daudziem tas bijis pēdējais viņu dzīvē, un, atstājot šīs stacijas, cilvēks pēdējo reizi meta skatus atpakaļ ar cerībām, ko cilvēkiem, mūsu tautai bija devusi Latvijas valsts. Latvijai bija daudzi un spēcīgi ienaidnieki. Mūsu tauta tajā brīdī bija viena, tautai nācās iet to ceļu, ko tajā brīdī bija lēmuši tās vadoņi. Bet es domāju, ka tauta bija gatava cīnīties, pastāvēt par sevi, tomēr bija jāiet šāds ceļš.

Mēs šodien vairs nevaram pavērst atpakaļ tos notikumus, mēs tikai varam just līdzi, pieminēt, izrādīt viņiem cieņu, ko mēs arī darām.

Varbūt mēs varam kādam nedaudz palīdzēt, varam izteikt līdzjūtību viņu bērniem, radiniekiem. Tomēr tā ir tikai līdzjūtība, bet cilvēku dzīvības tika zaudētas, sakropļotas ģimenes, iznīcināti īpašumi. To nekad vairs nevar atgriezt!

Mums jādomā, kā dzīvot tālāk. Šodienas problēmas ir to notikumu turpinājums, un, lai arī cik būtu grūti vai varbūt mēs esam nospiesti joprojām uz ceļiem, mums ir jāpieceļas un jānostājas uz kājām. Mēs to gribam izdarīt. Tāpēc jau mēs te esam, ne tikai lai pieminētu. Mums ir jāpaveic tie darbi, lai nekad vairs ienaidnieks nespētu mūsu valsti un tautu iznīcināt, mums ir jāatrod spēks katram sevī un jādomā, kā to likt kopējās lietas labā. Tas nav viegli, jo šķiet, ka tie cilvēki, kas mūs vada, ne vienmēr izvēlas godīgāko un taisnāko ceļu.

Bet mums ir cerība, varbūt tā cerība ir šajos jaunajos puišos, kas valkā mūsu bruņoto spēku formas tērpus, varbūt tā cerība ir skautos un gaidās vai jaunsargos, zemessargos, tajās jaunajās sievietēs, kurām jānes mūsu tautai bērni un jāveido ģimenes. Mums ir cerība, un mēs nedrīkstam padoties. Šodien, 14.jūnijā, smelsimies spēkus, mācīsimies no pagātnes, būsim spēcīgāki, būsim gudrāki un neaizmirsīsim savu pagātni. Lai mums visiem pietiek spēka dzīvē!

Runa Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Gulbenes stacijā 2000.gada 14.jūnijā

Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Raimonds Locs, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis

Represētā Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Velta Jurjāne

Foto: Andris Kļaviņš

Traģisko likteņu liecības pamazām aiziet pagātnē. Tomēr ir vietas, kur aizvien pulcējamies, lai godinātu komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Gulbenes dzelzceļa stacija un Litene 1941.gadā kļuva par sākumu Latvijas armijas virsniecības moku ceļam. Ar sarkanajam režīmam raksturīgo viltu un nodevību tika nošauti atbruņoti un aizvesti uz restotajiem vagoniem ap 270 Latvijas labāko dēlu.

Pie pagājušā gadā atklātā tēlnieka Induļa Rankas pieminekļa Gulbenes stacijā 14.jūnija dienā pulcējās sievas un vīri sirmām galvām, tie nedaudzie, kam liktenis bija lēmis atgriezties, kam Dievs bija devis veselību, lai pēc pārciestajām necilvēciskajām mokām un spaidu darbiem vēl stāvētu vietā, kur reiz sācies sāpju ceļš. Karogiem vējā plīvojot, pusloka ierindā stājās bruņoto spēku zēni un jau iesirmie Zemessardzes vīri, nāca Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti, Jūras spēku štāba orķestris, skauti, gaidas, skolēni. Ieradās aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, rajonu pagastu vadītāji.

Politiski represēto apvienības pārstāve, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Velta Jurjāne ar sāpēm sirdī atcerējās tās drūmās dienas notikumus, kad viņa bija komercskolas audzēkne. No Veltas klases aizveda skolēnus, militārās mācības skolotājus kapteiņus Milleru un Ķezberu. Par Millera likteni nav nekādu ziņu. 1946.gadā arī Veltu aizveda uz stingrā režīma nometni aiz Polārā loka, no kurienes gadā drīkstēja rakstīt tikai divas vēstules. Velta pārtapa par ieslodzīto L—82, par bezpersonisku un beztiesisku vergu.

Ar Nacionālo bruņoto spēku virskapelāna Raimonda Loca uzrunu turpinājās piemiņas brīdis Litenes kapos, kur vienpadsmit baltie krusti simbolizē visu to virsnieku piemiņu, kas atdusas Litenes un Pededzes kapsētās, gan arī nezināmās Latvijas ežiņās un mūžīgajā sasaluma joslā:

— Cilvēka sirdi var apstādināt lode, bet tās dzīves gājumu un vēsturisko atmiņu nespēj apstādināt it nekas. Šī zeme ir mums Dieva dota, latvietis to ir apzinājies, un šo apziņu viņš nesa un nesīs arī rītdien.

Aizsardzības ministrijas biroja vadītāja Visvalža Feldmaņa tēva brālis virsleitnants Fridrihs Feldmanis Litenes nometnē, kad padomju armijas poļitruki grasījās viņu arestēt, izrāva pistoli un, aizstāvot sava virsnieka godu, divus iebrucējus nošāva. Viņš aizstāvēja savu godu, kaut par savas dzīvības cenu.

Pie Litenes kapsētas baltajiem krustiem ziedus nolika Aizsardzības ministrijas pārstāvji, Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvežleitnants Ilmārs Vīksne, Latviešu virsnieku apvienības sirmie virsnieki, Litenes pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Ciglis, kaimiņu pagastu vadītāji, zemessargi, skolēni un represēto radinieki.

Turies, tautas dzīvā dvēsle

Lauza tikai tavus bērnus;

Nemirst tava dzīvā dvēsle,

Tavam garam gala nava.

Šie Raiņa vārdi iekalti akmenī Gulbenes stacijas mūros.

Andris Kļaviņš —

"Latvijas Vēstnesim"