Ar pārliecību, ka te mūžīgi būs mana zeme

Latvijas lauku zinātnieki izbraukuma sēdē Tērvetes druvās un tīrumos

"Ne ar kādiem spēkiem mani vairs neiedabūs kolhozā!"

12. jūnijā Dobeles rajona Tērvetes pagastā Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) prezidijs pulcējās izbraukuma sēdē. Zemnieku saimniecības "Strazdi" atjaunotajā klētī, kur iekārtota mājīga saieta telpa, sēdi atklāja LLMZA prezidente Baiba Rivža, nododot tālāko sarunas pavedienu namatēvu un namamātes ziņā.

"Strazdu" īpašnieks agronoms Valters Bruss saimnieko kopā ar vecākiem, arī agronomiem, Ingrīdu un Aivaru Brusiem. Pašlaik viņu pārziņā ir 573 ha lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Apstrādājamās platības visas nav vienkopus, administratīvi tās ietilpst divos rajonos un četros pagastos.

Par galvenajiem zemkopju darba virzieniem, ražību un sasniegumiem ieskatu var gūt no apkopotajiem izziņas materiāliem, tālab domu apmaiņā, kas vēlāk turpinās arī tehnikas šķūnī un raženi sakuplojušo druvu vidū, mājinieki vairāk vērības veltīja atbildēm uz zinātnieku jautājumiem un iezīmēja dažas arvien risināmās problēmas.

V.Bruss: - Saimniecība ir nemitīgi attīstījusies. Bet sākām gandrīz no nekā. Pirmais traktors tika iemainīts pret automašīnu "Volga". Šo deviņu gadu laikā tehnikas parks ir izveidots diezgan plašs un arvien papildinās. Protams, nepārtraukti jādomā, jābūvē kaut kas jauns, kamēr saimniecība aug, tas viss ir nenovēršami. Bet visu laiku ir jārēķina līdzi, lai nesastrēbtu karstu un vēlāk nebūtu problēmu.

Visus gadus esam strādājuši ar peļņu, arvien ir bijušas arī samērā labas ražas. Galvenais nopelns te tēvam, jo viņš saimnieko. Es esmu īpašnieks, viņš ir saimnieks un vada lauku darbus. Mamma savukārt nodarbojas ar sēklkopības jautājumiem un grāmatvedību. Manā ziņā ir tas, kas jāveic ārpus saimniecības, - jādomā par produkcijas realizāciju, par izejvielu sagādi, jārisina arī daudzi citi būtiski jautājumi. Tā ka darba tomēr pietiek mums visiem. Algojam sešus strādniekus un vēl uz pusslodzi grāmatvedi.

Redzam, ka mūsu pašreizējā tehnika tagad apkopjamajai zemes platībai ir par mazjaudīgu, būtu jāmeklē klāt ražīgāka, bet visam savs laiks.

- Sakiet, lūdzu, kā jūsu saimniecību varētu iespaidot gaidāmās reģionālās reformas vēji? Tie noteikti nemetīs līkumu arī Tērvetei...

- Vēji jau pūš gadiem. Reizēm pat tik stipri, ka viss līgojas. Tikai nekas vēl nav noticis. Nezinu, varbūt vecākiem ir cits viedoklis, bet man šķiet, ka uz mums lielu ietekmi reģionālā reforma, vismaz sākotnējā periodā, varētu arī neatstāt. Jo mūsu saimniecība ir pietiekami liela. Un jau tagad mums būtībā ir diezgan maza saikne ar pagastu. Tiešākā saskarsme ir nodokļi, kas jānomaksā. Citādi jau tagad mēs esam diezgan neatkarīgi. Var jau būt, ka tas pat nav labi. Ja pagasts būs daudz lielāks vai mazāks? Kāda pastarpināta ietekme no tā būs, bet netieša.

Sāpīgākais būtu, ja reformas gaitā nāktos pārreģistrēt visus papīrus, ieskaitot tehniku. Ja par to būs jāmaksā, tad iznāks diezgan dārgi. Tas ir vienīgais, kas liek nedaudz bažīties par reformas norisi. Cits īpaši neuztrauc. Vai reģiona centrs būs Dobele, vai Jelgava - ja tur ko var nokārtot, tad ir vienalga, uz kurieni jāaizbrauc.

- Kāds pavisam konkrēts jautājums: cik jums ir traktoru un cik automobiļu?

I.Brusa: - Smagā automašīna mums ir tikai viena, saimniecības iekšējiem darbiem pietiek. Uzskatām, ka mums nav izdevīgi turēt lielās mašīnas. No traktoriem ir divi belorusi, viens "John Deere", arī trešdaļa no K-700, kas kustas četrus mēnešus gadā un ir vajadzīgs biešu aizvešanai no lauka.

- Vai ar četriem traktoriem pietiek, lai apstrādātu jūsu saimniecības tīrumus?

V.Bruss: - Pagrieziens tehnikas izmantošanā mums bija 1998. gadā, kad nopirkām 165 zirgspēku traktoru "John Deere", arī attiecīgu sējmašīnu. Šajā gadā tika uzbūvēta arī kalte. Pērn nopirkām arī "John Deere" kombainu. Var jau būt, ka par šīs tehnikas iegādi nebūtu tik ātri izšķīrušies, bet ar 1998. gadu sāka strādāt lauksaimniecības subsīdiju mehānisms, tas ietekmēja.

A.Bruss: - Viena no galvenajām problēmām laukos ir cilvēki. Atcerieties laikus, kad valstī pārgāja uz tirgus saimniecību. Mēs visi domājām - tagad tik sāksies kārtība: katrs turēsies pie savas darba vietas, cenšoties to saglabāt un nepazaudēt. Un tur, kaut kur, ko neviens īsti nezinām, stāvēs rindā tie, kam darba nav. Un tad mēs tur piebrauksim, izvēlēsimies... Nekas tamlīdzīgs nav noticis. Šķiet, ka ir bezdarbs. Un diezgan lielas naudas no mūsu nodokļiem aiziet šķietamajiem bezdarbniekiem. Bet darītāju nav. Tērvetē ir kādi desmit darbaspējīgi vīri, kas nestrādā. Jo jūtas ļoti labi. Arī jaunā paaudze sāk skatīties, ka var nestrādāt un dzīvot ļoti labi. Ja uzskatām par labu dzīvošanu to, ka no rīta esi patīkami iereibis, tāds esi arī augu dienu un nākamajā rītā atkal... Sadabūt labu strādnieku - tā problēma ir visiem zemniekiem. Daudzi, to skaitā varbūt arī mana māsa, ir likvidējuši savas saimniecības tikai tāpēc, ka nav kas strādā. Jo māsa skaidri pateica: ja es ielaižu strādnieku kūtī, par desmit procentiem krītas piena izslaukums, turklāt es nekādi šo pienu vairs nevaru dabūt pirmajā šķirā... Bet māsai pašai vairs spēka nav.

Mums varbūt zināmā mērā ir laimējies, ka saimniecībā strādā tie, ar kuriem esmu kopā jau strādājis ilgus gadus kolhozā, kur biju galvenais agronoms. Es viņus dīdīju, izpildīju, var teikt, vagara pienākumus - kolhoza speciālists bija vagars. Un viņi uzskata, ka arī tagad ir jābūt vagaram - tas ir nācis mums līdzi no padomju laikiem.

Tie, kas strādā pie mums, manuprāt, ir ļoti kvalificēti darbinieki. Katrs ar savu niķi un stiķi - citam tas ir lielāks, citam mazāks. Ja nepieciešams, sējas laikā, sējumu kopšanas laikā, ražas novākšanā nākas paņemt klāt vēl kādu darbinieku. Un tad sākas problēmas. Tad jābrauc pie "Mēnestiņa", kur viņi pulcējas... Reizēm pat kāds no viņiem jāuzsēdina uz kādas tehnikas - tad nu gan visu laiku jāskatās uz pirkstiem.

Pagaidām mēs esam veiksmīgi tikuši galā ar to tehnikas daudzumu, kas mums ir. Bet es jūtu, ka nākotnē vajadzības var būt lielākas. Kaut gan jau pirms trim gadiem, kad apsaimniekojām trīssimt hektārus, šķita - ar vairāk mēs galā nevaram tikt. Tagad būtu vajadzīgs vēl kādas beloruss. Jo tam ir ne tikai zemāka cena, bet arī daudz lētāka apkope nekā "John Deere".

Kas zemniekam šobrīd nepieciešams visvairāk? Pārliecība, ka atkal nenotiks kādas kardinālas pārmaiņas, ka tā mūžīgi būs mana zeme. Te es esmu saimnieks, te es zinu, kas jādara. Nekad un ne ar kādiem spēkiem mani vairs neiedabūs kolhozā. Neesmu ar mieru. Pat tad ne, ja mani atkal draudētu vest uz Sibīriju.

"Esam saglabājušies.

Bet nedzīvojam

no vecajiem taukiem"

Aivars Bruss vairākkārt atkārtoja, ka visas tās saimniecības, kas izveidojušās uz bijušo kopsaimniecību pamata, viņš citādi nesaucot kā par kolhoziem. Viens šāds pēctecis izvietojies tieši līdzās Brusu "Strazdiem". Uz turieni, uz akciju sabiedrību "Agrofirma Tērvete", veda turpmākais zinātnieku ceļš. Tur viņu pavadoņos bija sabiedrības valdes priekšsēdētājs Modris Goba un citi vadošie speciālisti.

"Agrofirmā Tērvete" ir mazliet cits ieskats nekā kaimiņiem par Latvijas laukiem un lauksaimniecisko ražošanu.

M.Goba: - Tērvetē strādāju jau desmito gadu. Un sāku izprast, ka pasaulē ir arī lielākas vērtības: var redzēt, kas ir padarīts, jūtu, ka paveiktais ir vajadzīgs cilvēkiem un varbūt arī valstij.

Ir patīkami, ja tie, kas te bijuši agrāk, saka: jums izdevies saglabāt saimniecību, saglabāt "Tērveti". Tomēr jau kādu laiku man ar to vien nepietiek. Jo šāds atzinums var nozīmēt arī to, ka mēs te dzīvojam, kā saka, uz vecajiem taukiem. Bet būtībā mūsu firmā pēdējos gados ir notikušas ļoti pamatīgas pārmaiņas. Ļoti daudz naudas ir ieguldīts ražošanas attīstīšanā un atjaunināšanā, ņemot vērā mūsu laika prasības. Protams, tā vēl nav ne puse no tā, ko vajadzētu, bet darīts ir iespēju robežās. Pēdējos gados visa peļņa ar akcionāru piekrišanu ir ieguldīta investīcijās, ražošanas modernizācijā. Līdz ar to mēs esam spējuši noturēties alus tirgū. Turamies arī Eiropas tirgū ar zirgiem - bija ļoti daudz naudas jāiegulda vaislas materiāla pilnveidošanā. Esam saglabājuši arī valstī lielāko piena ražošanu, cerams, ka ar to apjomu ieiesim arī Eiropas Savienībā.

Ievērojami mainījusies mūsu laukkopības un augkopības tehnoloģija. Ja pirms gadiem sešiem vai pieciem šķita, ka mēs nekad nespēsim strādāt ar tādu tehniku, kāda mums te kaimiņos "Dobelē - Agra" - ar "John Deere" traktoriem un kombainiem, tad tagad mēs neko daudz neatšķiramies, tā ir dzīves īstenība arī mums. Atšķiramies ar to, ka Tērvetē ražas joprojām ir augstākas nekā kaimiņiem.

Anita Krāģe , alus darītavas vadītāja: - Mēs visi akciju sabiedrībā strādājam ar vienu mērķi - padarīt mūsu cilvēkus bagātus. Kādu laiku domājām, ka varētu arī paši mēģināt nodarboties ar apiņu audzēšanu. Aizbraucām uz Vāciju, redzējām kā apinis no mēģenes nonāk līdz brīdim, kad tas ir iefasēts vakuumā kā kafija. Un tad sapratām, ka izaudzēt mēs kaut ko varētu, bet pārstrādāt - nemūžam, mums galu galā sanāktu tikai tādi salmi.

M.Goba: - Jā, reiz jau Latviju bija pārņēmis apiņu audzēšanas bums, man pat zvanīja kāds zemnieks un vaicāja: vai jūs iepērkat apiņus? Atbildēju, ka jāapskatās, un painteresējos, cik tad tiek piedāvāts. "Trīs kilogrami. Taču būs vēl..." Bet Tērvetes alus ražotnei gadā vajag divas tonnas apiņu.

A.Krāģe: - Jūs izsekojāt visai alus tapšanas gaitai no iesala diedzēšanas līdz alus pildīšanai pudelēs. Nācās iepirkt mūdienīgu pildīšanas iekārtu, tās jauda - 2000 pudeļu stundā. Diemžēl alus pudeles gan vairs neražo Latvijā, esam spiesti tās iegādāties ārzemēs. Vasarā pieprasījums pēc Tērvetes alus ir lielāks, nekā to spējam saražot.

Mēdz jautāt: kas vajadzīgs, lai darītu labu alu? Nepieciešamas trīs lietas: labas izejvielas, labs ūdens un labs meistars. Ja kaut vai nieka no visa pietrūkst, tad kaut kā pietrūkst arī alum.

M.Goba: - "Agrofirma Tērvete" ir viena no lielākajām graudu audzētājām Latvijā, starp statūtsabiedrībām pēc labības audzēšanas apjoma mēs esam piektajā vietā. Ražojam ap trīs tūkstošus tonnu pārtikas kviešu, tiek ražoti arī alus mieži gan pašu, gan Bauskas brūža vajadzībām, diezgan daudz vajag arī lopbarības labības.

Tādiem apjomiem ir jāveic graudu pirmapstrāde. Līdz 1998. gadam mums vienā ēkā bija četras rotējošās kaltes, kas bija novecojušas gan morāli, gan fiziski. Nācās pieņemt izšķirošu lēmumu - vienas starpsezonas laikā visu uzbūvēt no jauna. Pie mūsu graudu ražošanas apjomiem tas bija diezgan riskants solis - nojaukt veco un radīt tā vietā jaunu ierobežotā laika posmā. Alus darītavā mēs nekad tādu ceļu neesam gājuši. Pildītavu, ko šodien redzējām, uzbūvēja laikā, kamēr vecā pildītava vēl strādāja. It kā jau varēja arī šai kaltei būvēt blakus jaunu, bet veco pagaidām atstāt - ja nu kaut kas nesanāk laikus... Mēs noriskējām. Un visu paguvām. 1998. gadā dienā, kad druvās sāka strādāt kombaini, jaunā kalte bija pabeigta. Tā spēj diennaktī pieņemt un apstrādāt 480 līdz 500 tonnu graudu.

- Sakiet, lūdzu, kādu jūs redzat Latvijas lauksaimniecības nākotni?

M.Goba: - Kur lauksaimniecības vairs nav, tur nav arī nekādu izredžu - naturālajām saimniecībām nav absolūti nekādas perspektīvas. Ja tās kooperēsies un valsts to veicinās, tad varētu saglābt arī vienu daļu naturālo saimniecību. Paliks 100 vai 150 preču ražotājas zemnieku saimniecības, kas saglabās savus apjomus, līdz iestāsimies Eiropas Savienībā. Un paliks tāda saimniecība kā mūsējā, kas arī saglabās savu līmeni. Ja mēs savu piena ražošanas apjomu dabūsim Eiropas Savienībā, kur šobrīd piena cena ir līdz 30 santīmiem par litru, tad viss būs kārtībā. Ja mums tagad maksātu 30 santīmus par litru, mēs būtu bagāti. Ir jāizdzīvo līdz Eiropas Savienībai, kad būs vienādas subsīdijas.

Pašlaik mēs nevaram izdzīvot uz vienādiem noteikumiem ar Eiropas preci, kas ir subsidēta. Bet, ja augstāk stāvoši kungi paraksta papīrus, kas skar viņu intereses... Valstī importa un eksporta pārtikas bilance ir negatīva - 1997. gadā tā bija mīnus 150 miljoni. Bet uz to taču kāds pelna. No tā dzīvo milzum daudz pārtikas importa uzņēmumu. Tā ir viņu komercdarbība, kurai ir spēcīgi lobiji. Kurš atteiksies no savas importa komercdarbības, ja viņš var Eiropā dabūt C kvotas produkciju, kas ir pasakaini lēta.

Kaut vai cukurs. Daži demagoģiski apgalvo, ka Eiropā ir lētāks cukurs - tagad dažu tūkstošu cukurbiešu audzētāju dēļ visai tautai esot jāēd dārgs cukurs. Tās ir galīgas muļķības. Zviedrijā, Vācijā - visur cukurs ir dārgāks nekā pie mums. Bet tas cukurs, kas ir pasaules brīvajā tirgū, ir C kvotas cukurs.

Arī mums tāds tagad būs - cukurfabrikā par astoņiem latiem tonnā iepirks virsprodukciju, no tās ražotais cukurs būs lēts, to nevarēs laist tirgot jebkurā valstī. Bet mēs to laižam iekšā.

Mums ir tāda valsts, kur var ievest cisternām alu - kā Ķekavas alus darītavā. Ieved alu, pilda plastmasas un citās pudelēs. Un pārņem 10 līdz 11 procentus Latvijas alus tirgus. Pamēģiniet Igaunijā vai Lietuvā ievest cisternām alu, uzbūvēt pildītavu un paņemt no viņiem 10 procentus tirgus! Bet pie mums saka: mēs nedrīkstam sevi aizsargāt, mēs esam brīvajā tirgū... Tā darbojoties, gan Latvijas lauksaimniecībai nav nākotnes.

Andris Sproģis, LLMZA goda loceklis,"LV" nozaru virsredaktors, ar Sigizmundu Timšānu, LLMZA īsteno locekli

Zemnieku saimniecībā "Strazdi"

Valters Bruss (dz. 1966. g.) ir Dobeles rajona Tērvetes pagasta zemnieku saimniecības "Strazdi" un SIA "Cers" īpašnieks. Agronoms (LLA). Saimnieko kopā ar valstī pazīstamajiem agronomiem - vecākiem Aivaru un Ingrīdu Brusiem.

Saimniecība galvenokārt nodarbojas ar graudu sēklkopību, audzē pārtikas labību un cukurbietes.

Katru gadu pamazām palielina graudaugu platības. 1998. gadā ar labību bija apsēti ap 320 hektāri. 1999. gadā apsaimniekojamā platība sasniedza 430 hektārus. 1999. gada rudenī 225 hektāru platībā iesēti ziemas kvieši, 25 hektāros auga āboliņš, 155 hektāros - vasaras kvieši, 25 hektāros - zirņi, 70 hektāros - cukurbietes.

Saimniecība atrodas Dobeles rajona Tērvetes pagastā un ir ģimenes īpašums. Tā atjaunota 1992. gadā, Ingrīdai Brusai atgūstot 20 ha mantoto zemes īpašumu. 1992. gada 28. maijā tas reģistrēts Uzņēmumu reģistrā kā zemnieku saimniecība. Pašlaik lauksaimniecībā izmantojamā zemes platība ir 573 ha, no kuriem 139 ha ir saimniecības vai to īpašnieku īpašumā. Zemes platības atrodas Zemgales līdzenumā, tās raksturīgas ar augstu augsnes auglību, izlīdzinātu reljefu, meliorāciju, optimālu nokrišņu daudzumu. Tādējādi šeit ir visi priekšnosacījumi veiksmīgai un augstražīgai saimniekošanai.

Jau no pašiem pirmsākumiem saimniecība ir nodarbojusies tikai ar augkopības produkcijas ražošanu un realizāciju. Šāda specializācija ir ļāvusi sasniegt augstus rezultātus. Par sasniegumiem augkopības produkcijas ražošanā 1995. un 1999. gadā zemnieku saimniecība "Strazdi" apbalvota ar Zemkopības ministrijas prēmiju "Sējējs". Galvenie ražošanas novirzieni ir pārtikas kviešu, cukurbiešu, kā arī graudaugu un zirņu sēklas materiāla ražošana. Neskaitot ģimenes locekļus, saimniecībā pastāvīgi tiek algoti seši strādnieki.

Neto apgrozījums (1995-2000)

Saražotās produkcijas apjoms

un ražība 1999. gadā

Sējumu struktūra 2000. gadā

1999. gada finansu rādītāji

Akciju sabiedrībā "Agrofirma Tērvete"

Uzņēmuma pirmsākumi meklējami 1947.gadā, kad izveidoja kolhozu "Tērvete". 1992.gadā tas pārveidots par paju sabiedrību, kas 1998.gadā pārtapa akciju sabiedrībā "Agrofirma Tērvete".

Uzņēmums ir lauksaimnieciskās kooperācijas paraugs Latvijā, kas, strādājot rentabli un nodarbinot 350 strādājošo, spēj nodrošināt augstas kvalitātes un daudzveidīgas lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu.

Akciju sabiedrība pieder 477 mūsu valsts pilsoņiem. Tās pamatkapitāls - 11 119 000 latu, neto apgrozījums gadā - 2 300 000 latu, peļņa - 380 000 latu, kopējā vērtība 3 300 000 latu.

Akciju sabiedrība ir daudznozaru uzņēmums ar plašu produkcijas klāstu.

Galvenie darbības veidi:

augkopība - pārtikas graudi, alus mieži, graudaugu sēkla, cukurbietes;

lopkopība - piens, šķirnes teļu audzēšana, liellopu gaļa;

zirgkopība - šķirnes sporta zirgi;

mazumtirdzniecība un sabiedriskā ēdināšana;

alus ražošana.

Ražošanas vajadzībām uzņēmums izmanto 3000 ha zemes, no kuras 1500 ha ir uzņēmuma īpašums, bet pārējā tiek nomāta.

Uzņēmumā ir Latvijā lielākais un augstvērtīgākais melnraibo slaucamo govju ganāmpulks ar augstāko izslaukumu no govs gadā. Dienā realizē 13 tonnas piena.

Zirgkopība pastāv kopš 1964.gada. Zirgaudzētava ar 220 līdz 250 zirgiem ir viena no lielākajām Latvijā. Akciju sabiedrības zirgi ir etalons visiem pārējiem Latvijas zirgaudzētājiem, tie vairo visas Latvijas slavu ārzemēs, galvenokārt Vācijā, Holandē, Dānijā. Zirgs kļuvis arī par uzņēmuma simbolu.

Akciju sabiedrībai tās centrā pieder veikals, ēdnīca, konditorejas cehs un bārs "Saime", bet Dobelē - divi pārtikas preču veikali, konditorejas cehs, kafejnīca"Mārtiņroze" un alus bārs "Tērvete".

Alus ražošanas tradīcijas izkoptas kopš 1971.gada. Tērvetē ražotais alus no citiem atšķiras ar to, ka tas ir dabīgs, "dzīvs", zeltaini dzidrs un putojošs, kas tiek panākts, ražošanā lietojot klasisko alus ražošanas metodi. Process no miežu apstrādes līdz alus pildīšanai pudelēs ilgst trīs mēnešus. Alus nav gāzēts un nesatur konservantus. Alus darītavas jauda ir 200 000 dal gadā un tiek izmantota visu gadu. Lai uzlabotu alus kvalitāti, tērvetnieki nepārtraukti strādā pie tehnoloģiskā procesa modernizācijas. Alus kvalitātes kontrolēšanai alus darītavā ir sertificēta laboratorija. Uzņēmumā ražotais alus ir saņēmis 1.starptautiskās izstādes "Rīga Berr'98" bronzas medaļu gaišo vidēji stipro alu konkursā, kā arī atzīts par šīs pašas izstādes populārāko šķirni izstādes apmeklētāju novērtējumā.

Uzņēmuma tuvāko gadu stratēģiskie mērķi saistīti ar dauzdnozaru uzņēmuma statusa saglabāšanu, turpinot specializāciju graudaugu un cukurbiešu audzēšanā, piena ieguvē, šķirnes sporta zirgu audzēšanā. Paredzēts arī aktīvi strādāt alus kvalitātes uzlabošanā un ražotnes paplašināšanā, lai spētu apmierināt pieprasījumu, kā arī produkciju eksportēt.

Pamazām vien veidojas un aug zemnieku saimniecība "Strazdi". Šis akmens tepat izcelts no zemes

"Strazdu" saimnieki, šīs reizes namatēvi - Valters un Aivars Brusi

Zinātnieki un saimnieki "Strazdu" kviešu laukā - (no kreisās priekšplānā) Jānis Valters, Aivars Bruss, Jāzeps Sprūžs, Ingrīda Brusa, Valters Bruss, Baiba Rivža, Antons Ruža

Tērvetes alus - tas ir dabīgs, zeltaini dzidrs un putojošs, ar klasisko alus darīšanas metodi. Par to Baibai Rivžai stāsta Anita Krāģe. Un vasarā visiem it bieži tā nepietiek. Tā var būt arī Jāņu priekšvakarā...

Ieinteresētā domu apmaiņā ( no kreisās ): Gunārs Pommers, Mārtiņš Belickis, Andris Sproģis, Aivars Bruss

Baiba Rivža sarunā ar mājasmāti Ingrīdu Brusu

Pati jaunākā celtne zemnieku saimniecībā  - ir pirts

Zinātnieku ciemkukulis "Agrofirma Tērvete" priekšsēdētājam Modrim Gobam

Tērvetnieku slavu ceļ arī izaudzētie zirgi

Foto: Sigizmunds Timšāns