"Manā dzīvē tas bijis interesants gads"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas televīzijā:

Intervija Latvijas televīzijas raidījumā "4. studija" pulksten 19.05. Vada Sandra Eihmane

— Labvakar, mūsu studijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Prezidentes kundze, tūlīt paies gads, kopš jūs tikāt ievēlēta (naktī no 17. uz 18. jūniju) augstākās Latvijas valsts amatpersonas amatā. Ar kādām emocijām jūs šobrīd uztverat sava zvēresta nodošanas brīdi?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir savādi to redzēt no malas, ar citu acīm. Tajā brīdī es raudzījos uz Saeimas deputātiem, kas sēdēja man priekšā, es dzīvoju šiem notikumiem līdzi. Tagad mēs raugāmies uz arhīviem, savā ziņā jau uz vēsturi.

— Savā uzrunā skolēniem un studentiem jūs devāt padomu nebaidīties no bailēm — no izgāšanās un izdošanās bailēm. Vai jums dzīvē ir nācies pārvarēt šīs abas baiļu sajūtas?

V.Vīķe–Freiberga: — Šķiet, ka katram kādā savas dzīves periodā ar tām ir jāsastopas lielākā vai mazākā mērā. Vairums ļaužu savā ziņā visu mūžu cīnās ar šiem diviem briesmoņiem. Lai cik sekmīgs cilvēks būtu savā profesijā, ja viņš kādu dienu grib izmēģināt kaut ko priekš sevis jaunu, teiksim, iet virtuvē un cept pankūkas, ko līdz šim nekad nav darījis, viņam arī varbūt būs bail no neizdošanās, no izmēģināšanas. Tieši tādēļ cilvēkam, kas ir pieaudzis, jau apguvis savu profesiju, ir bailes no neizdošanās, kas bieži attur uzsākt kaut ko jaunu, citādu, paplašināt savus apvāršņus.

— Vai jums šādas sajūtas bija, arī stājoties prezidentes amatā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tās bija gluži veselīgas bailes. Tas ir apmēram tā, kā lecot bezdibenī, kaut kādām bailēm jau jābūt.

— Jūsu prezidentūras sākumā dažkārt izskanēja viedoklis, ka jūs varētu pietiekami labi neorientēties Latvijas iekšpolitikā. Jāsaka, ka šīs runas diezgan ātri beidzās, un tagad pēc gada ir skaidrs, ka iekšpolitiski viss ir kārtībā un nekādas kļūdas nav pielaistas. Tātad, ja mēs runājam par iekšpolitiku, nesen jūs viesojāties Daugavpilī, kur jums tika uzdāvināta Latgales josta ar domu, ka ar to jūs varētu sasiet kopā visu Latviju. Kā jums šķiet, kuri būtu tie mezgli šajā jostā, kas mums visiem traucē būt vienotiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka daudzas problēmas atrisinātos dabīgā pašplūsmā jeb dabīgā attīstības veidā, ja mums būtu labāka ekonomiskā situācija. Tajā es saredzu būtiskāko šķērsli mūsu ātrākam progresam. Taču es domāju, ka mēs progresējam stipri apmierinoši. Taču, neskatoties uz to, iedzīvotāju caurmēra ienākumu līmenis ir tas jautājums, kam nākotnē vajadzētu ļoti rūpīgi pievērsties, jo ar to ir saistītas visas pārējās lietas. Arī budžeta ieņēmumiem būtu jāpalielinās, citiem vārdiem sakot — valsts bagātībai. Ja nebūs tās, tad nebūs ne veselības, ne izglītības, ne drošības, jo viss balstās uz lielāku ekonomisko augšupeju. Ar līdzekļiem mēs varētu, es domāju, daudz efektīvāk piestrādāt pie mūsu nepilsoņu integrācijas, jo viens no šķēršļiem ir latviešu valodas kursu nepieejamība tieši finansiālā ziņā tiem, kas nav papūlējušies līdz šim iemācīties valsts valod

— Latviešu valodas kursus mums vajadzētu darīt pieejamus tiem, kam ir šī vēlme iemācīties valsts valodu. Izglītības sistēmai būtu jāgādā, lai absolūti visiem bērniem Latvijā būtu pieejama izglītība latviešu valodā. Es šeit domāju tos latviešu bērnus, kas dzīvo Latgalē un ir spiesti iet krievu skolā. Es domāju, šie jautājumi daudz ātrāk būtu risināmi, ja būtu vairāk līdzekļu. Mēs esam dabūjuši daudz palīdzības no ārvalstīm, bet mums pašiem tagad ir jākoncentrējas uz to, kā Latvijā uzlabot ekonomisko situāciju, ražošanu, vairot darba vietas, lai lēnām, pakāpeniski pieaugtu arī cilvēku ienākumi.

— Jūs domājat, ka tas varētu būt saistīts ar pagājušajā gadā konceptuāli pieņemto integrācijas politiku? Es zinu, ka jūs arī aktīvi piedalījāties diskusijās par un ap to.

V.Vīķe–Freiberga: — Pie mums līdz šim ir uzsvērts, ka mums ir ļoti liela problēma ar nepilsoņu integrāciju. Protams, tā pastāv, to mēs nevaram noliegt, taču mums šī integrācija ir notikusi jau kopš pirmās neatkarības atgūšanas dienas, piemēram, barikādēs piedalījās arī cittautieši. Lielā mērā mēs jau esam integrēta sabiedrība, taču mums būtu jācenšas panākt vēl lielāku visu pilsoņu iesaistīšanos sabiedrībā notiekošajos procesos. Tas nozīmē, ka reģionālās attīstības elements ir ļoti svarīgs, ir jādara viss, lai mums nebūtu atpalikuši reģioni. Izlīdzinot Latgales grūto ekonomisko situāciju, mēs ļoti atvieglinātu un palīdzētu nelatviešu integrācijai. Mums ir arī jādomā par sieviešu līdzdalību politiskos un ekonomiskos procesos, es vēlētos redzēt vairāk sievietes uzņēmējas. Tas patlaban jau sāk notikt, progress ir, bet tas ir jāturpina. Arī tos ļaudis, kas ir invalīdi, mūsu valsts vēl nenodrošina ar visu tiem nepieciešamo, piemēram, ļaudīm, kas sēž ratiņos, vēl nav iespējams uzbraukt un nobraukt visās Rīgas ielās, tāpat arī ir apgrūtināta iekļūšana dažādās publiskās ēkās. Ir vēl arī citi sektori Latvijas sabiedrībā, pie kuru integrācijas mums vēl būs nopietni jāpiestrādā.

— Vai savā iepazīšanās braucienā uz Rūjienu jūs runāsit arī par šīm tēmām, vai jūs pirms tam jau esat bijusi Rūjienā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu tai tikai cauri braukusi, es neesmu tur apstājusies un iedziļinājusies turienes apstākļos. To mēs arī tad darīsim. Tā ir skaista pilsēta, mierīga, klusa, un viena no tās risināmām problēmām ir, kā atrast saviem iedzīvotājiem iztikas avotus un kā izdzīvot modernā pasaulē. Par to mums arī būs sarunas ar dažādām Rūjienas iedzīvotāju grupām.

— Jūsu atgriezāties Latvijā no Rietumu pasaules. Vai jums šī gada laikā Latvijā ir bijuši kādi pārsteigumi, kas jums ir likuši kaut ko pārdomāt vai radījuši sajūtu, ka citur tā nenotiek?

V.Vīķe–Freiberga: — Droši vien jau ir. Piemēram, daudzajās vēstulēs, kas man pienāk, ļaudis stāsta savus dzīvesstāstus, tie ir apbrīnojami, daži no tiem ir pat romāni, man šķiet, ka katra dzīve ir romāna vērta. Ļaudīm ir tik raibi likteņi, daudziem arī traģiski. Es esmu pārsteigta par to, cik ļoti radoši ļaudis var būt, cik sekmīgi ir spējuši atrisināt šķietami bezcerīgas situācijas un tiešām kaut ko izveidot, kas citiem varētu būt par paraugu. Es teiktu, ka pārsteigumi man ir katru dienu. Tie ir gan patīkami, gan nepatīkami kā pati dzīve, kas ir raiba kā dzeņa vēders.

— Jūs esat pirmā sieviete prezidente Asutrumeiropā. Par jūsu spožajiem panākumiem Latvijas tēla veidošanā ir daudz runāts. Jūs esat bijusi gan Vācijā, gan Amerikā, gan Francijā. Vai ir bijis kāds īpašs notikums Latvijas kontekstā, kuru jūs gribētu mums pastāstīt?

V.Vīķe–Freiberga: — Man ir palikušas atmiņā pašas pirmās starptautiskās tikšanās, no kurām viena notika Sarajevā. Pati vide jau bija ļoti satriecoša, kara izpostīta. Sarajeva vēl šobrīd ir pilsēta ar kara atstātām rētām. Iespaidoja brauciens cauri Bosnijai ļoti smagā militārā apsardzībā uz mūsu Baltijas bataljonu, kurā bija izvietoti latviešu un dāņu karavīri. Tas bija ļoti iespaidīgi, kā arī bija patīkami redzēt, ka Latvija piedalās Eiropas drošības uzturēšanā, ir aktīva dalībniece un miera uzturētāja. Patīkama ir apziņa, ka mēs neesam tikai lūdzēji, bet nu jau esam arī devēji. Jaltā Baltijas jūras un Melnās jūras valstu prezidentu tikšanās reizē mēs aizgājām uz telpu, kurā Staļins, Čērčils un Rūzvelts parakstīja līgumu, kas Baltijas valstīm bija ļoti nelabvēlīgs. Tad mēs, trīs Baltijas valstu prezidenti, varējām iesēsties šo kungu krēslos un nopriecāties par to, ka šis vēstures posms un tā sekas ir pārdzīvotas. Eiropa, kuru viņi toreiz sadalīja, atkal ir apvienojusies. Tagad tajos krēslos sēž trīs Baltijas valstu prezidenti un paši lemj par savu valstu likteņiem, un nav vairs pakļauti citu varai.

— Vai jūs varētu piekrist daudzkārt izteiktajam politologu viedoklim, ka Rietumi beidzot ir beiguši šaubīties un pieņem mūs kā tiešām līdzvērtīgus partnerus?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka amatpersonu un politiķu līmenī šis šaubu periods tiešām ir beidzies, es neesmu vēl droša par ārvalstu žurnālistiem. No viņu puses reizēm vēl ir jūtama skeptiska, pat negatīva nostāja. Es domāju, savā ziņā tas ir inerces moments. Man šķiet, ka politiķi, parlamentārieši un pilsētu galvas ir ļoti progresīvi un uz priekšu domājoši, turpretī žurnālistiem ir tendence aprobēt zināmas klišejas par zemi, kuru viņi ne pārāk labi pazīst un tad operēt ar tām. Viens no uzdevumiem, kuru es sev uzstādīju pagājušajā gadā, ir pēc iespējas cīnīties ar šiem stereotipiem un censties prezentēt arī žurnālistiem tādu situāciju, kāda tā ir patlaban, kā arī aicināt viņus iedziļināties Latvijas apstākļos un atsacīties no mazliet klišejiskiem formulējumiem, kur nu tās Baltijas valstis ir un kādas problēmas tām ir. Ir jātiek pāri šiem vienkāršojumiem.

— Te varētu atcerēties mums jau zināmo citātu Vācijas laikrakstā, kurš raksta, ka Latvija tik ļoti ir gaidījusi Gerharda Šrēdera vizīti, ka pietiktu arī, ja viņš būtu bijis mēms kā zivs.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tas ir diezgan raksturīgs un vīzdegunīgs komentārs par Baltijas valstīm, mazliet no augšas uz leju skatoties. Mēs varam priecāties, ka oficiālām amatpersonām nav tāds viedoklis. Katru reizi, viesojoties ārvalstīs, es priecājos par to, cik viņu attieksme ir korekta, pretimnākoša, kā arī kontaktā ar tautu ir jūtama ļoti pretimnākoša attieksme, ar lielām simpātijām pret mūsu tautas vēsturi un līdzjūtību pret mūsu tautas ciešanām. Sapratni par mūsu tautas vēlmēm un centieniem es jutu Islandē, Francijā, Kanādā, Amerikā, visur, kur man bija kontakts ar vietējiem ļaudīm, nemaz nerunājot par Skandināvijas zemēm. Attieksme bija ļoti labvēlīga, un, man šķiet, ka žurnālisti te ir notikumiem palikuši mazliet iepakaļ.

— Prezidentes kundze, ģeogrāfiski mēs esam tur, kur esam. Kā jūs prognozējat, kādas XXI gadsimtā būs mūsu attiecības ar tuvāko kaimiņu Krieviju?

V.Vīķe–Freiberga: — Es teiktu, ka tās būs tādas pašas kā Krievijai ar pārējo Eiropu, jo mēs vairs nebūsim izolēts elements, mazs graudiņš uz Eiropas kartes, Latvija jau pēc dažiem gadiem būs pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts, par to es esmu pārliecināta. Un jebkuras ārpus šīs savienības stāvošas valsts attiecības ar mums būs saistītas ar tās attiecībām ar šo lielo, plašo kopienu — Eiropas Savienību. Tad vairs nebūs iespējami nekādi īpaši izlēcieni, jo tie automātiski būs vērsti arī pret visu Eiropas Savienību. Es domāju, mūsu drošības situācija būs ievērojami lielāka, mums nebūs vairs vieniem pašiem jācīnās par savām interesēm un tiesībām, mums būs iespēja tās sasaistīt ar šo plašāko kopienu, kuras aizsardzībā Latvija būs daudz vairāk vērā ņemams partneris jebkurās sarunās.

— Runājot par citātiem. Nesen kāds no politiķiem jūs saistībā ar Krieviju ir nosaucis par māti Terēzi. Kā jūs uztverat karikatūras, citātus, dažādus salīdzinājumus? Jūs smejaties vai apvainojaties?

V.Vīķe–Freiberga: — Ja mani salīdzina ar māti Terēzi, es uzskatu to par augstākā mērā glaimojošu, jo es uzskatu, ka tā bija izcila un svēta sieviete, kuras sandaļu siksnas es nejūtos cienīga sasiet. Es domāju, tādā ziņā šis salīdzinājums nav īsti vietā. Es nejūtos tajā svētuma līmenī kā māte Terēza. Tas, protams, bija domāts metaforiski, bet, manuprāt, kā metafora tā nav īpaši izdevusies. Bet tas jau ir literāras dabas jautājums.

— Prezidentes kundze, kad jūs ejat atvaļinājumā?

V.Vīķe–Freiberga: — Augustā.

— Vai jūs jau esat izplānojusi savas brīvdienas?

V.Vīķe–Freiberga: — Patlaban mani plāni ir tādi, ka es no sākuma gribētu neko nedarīt, un tad jau redzētu, ko tālāk.

— Vai šis gads jums bija grūts vai viegls?

V.Vīķe–Freiberga: — Es teiktu, ka fiziski tas bija diezgan smags, jo mans darba ritms ir bijis ārkārtīgi intensīvs, manas dienas ir bijušas garas un manas nedēļas ir bijušas garas. Brīvais laiks ir bijis visai ierobežots, bet tai pašā laikā tas ir bijis ārkārtīgi interesants gads. Manā dzīvē ir bijuši daudzi interesanti posmi, bet jāsaka, ka šis gads intensitātes un satura pārbagātības, pieblīvētības ziņā ir bijis visinteresantākais manā jau krietni garajā mūžā. Tas ir ļoti pacilājoši un iedvesmojoši, un tas man dod enerģiju.

— Ko jūs varētu uzskatīt par šī gada lielāko veiksmi?

V.Vīķe–Freiberga: — Nenoliedzami, Helsinku samitā izteikto uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas. Tas ir liels lēciens uz priekšu. Ne jau, ka pirms tam mēs būtu sēdējuši ar klēpī saliktām rokām, Latvija virzījās uz priekšu sistemātiski un daudz kas jau tika darīts un paveikts, kamēr mēs vēl nebijām saņēmuši oficiālu uzaicinājumu, bet tas tomēr bija vainagojums mūsu iepriekšējām pūlēm. Eiropas Komisijas ziņojums, kas tika iesniegts Helsinku samitā, bija mums ļoti labvēlīgs. Starp citu, par daudzām lietām, kuras mums pārmet Krievija, ziņojumā bija teikts, ka tās ir atrisinātas. Tas bija objektīvs izvērtējums no citu valstu ekspertu puses, kas parādīja, cik ļoti mēs esam progresējuši, cik tālu esam tikuši, ka mēs esam cienīgi tikt uzaicināti šajā kopienā kā tās potenciālie līdzdalībnieki. Es domāju, tas mums ir liels sasniegums un par to mēs varam būt lepni.

— Nākamā nedēļa mums paies Jāņu, ozollapu vainagu un ugunskuru sajūtās. Kur jūs svinēsit Jāņus?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs laikam brauksim uz Vidzemes pusi, kur būs pasākums tautiskā noskaņā. Jāņi katrā ziņā ir tautas svētki, tajos ir jābūt folkloriskiem elementiem, ļaudīm ir jābūt pie dabas, kur tiek dziedāts, dejots un kurinātas jāņugunis, kur cilvēki var baudīt sieru un alu un palikt uz savām kājām līdz rīta ausmai.

— Prezidentes kundze, šādās patīkamās noskaņās mēs šovakar varētu beigt raidījumu. Paldies visiem, kas gada garumā bija mūsu skatītāji.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā