Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Arturs Alberings. Latvijas vienpadsmitās valdības vadītājs

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.152, 30.10.2003.

Uz 1924. gada likuma pamata par Krišjāņa Barona prēmijām valdība pieņēma noteikumus par šīs prēmijas piešķiršanu, kurus 1926. gada 2. novembrī parakstīja A.Alberings un izglītības ministrs E.Ziemelis. Tajos bija nosacīts, ka pieci tūkstoši latu prēmiju sevišķa komisija piešķir par latviešu valodā uzrakstītiem patstāvīgiem darbiem Latvijas dabas un kultūras pētīšanas laukā, kā arī zinātniska rakstura mācību grāmatām vai rokasgrāmatām. Darbiem jābūt ne mazākiem par vienu iespiedloksni, un tie var būt iznākuši arī iepriekšējā gadā. Komisijai ir tiesības ievērot arī citus publicētus darbus, kurus autori paši nav iesūtījuši godalgošanai.

Latvijas sociāldemokrātiem, īpaši kreisajiem, nebija pieņemama neviena labējā valdība. A.Alberinga kabinets šajā ziņā nebija izņēmums. Tā kā Lietuvā 1926. gada decembra sākumā bija noticis apvērsums, kura rezultātā valstī nodibinājās diktatūra, LSDSP līderi ar F.Cielēnu galvgalī nolēma izmantot to, lai izveidotu valdību ar pamatuzdevumu sargāt valsts demokrātisko iekārtu. F.Cielēns savos memuāros “Laikmetu maiņā” raksta: “Apspriedos ar pārējiem savas frakcijas prezidija locekļiem V.Bastjāni un A.Rudevicu. Vienojāmies, ka steidzīgi gāžama A.Alberinga prezidētā valdība un sastādāma demokrātiska valdība ar sociāldemokrātu piedalīšanos. Sasaucām ārkārtēju partijas centrālās komitejas sēdi. Pēc pārrunām arī šeit radās noteikts vairākums domai par kreisās koalīcijas valdības dibināšanu. (..) Fricis Menders cēla iebildumus kā vispār pret piedalīšanos koalīcijas valdībā, tā arī pret kreiso koalīciju it īpaši. Ja jau nu vairākums gribot eksperimentēt koalīcijas politiku, tad viņš labāk ieteiktu lielo koalīciju, ietverot tajā arī Zemnieku savienību. Vairākums noraidīja šādu Mendera ierosinājumu (..) Saeimas frakcijas prezidija sēdē apspriedām konkrētu taktiku spraustā mērķa sasniegšanai (..). No pieredzes zinājām, ka, lai nogāztu kādu valdību, nepietiek iesniegt interpelāciju un ar runu artilēriju apstrādāt gāžamo. Katrā ziņā vajadzīgas iepriekšējas sarunas ar tiem deputātiem, kurus grib atraut valdītājai koalīcijai, lai pārliecinātu viņus par vajadzību piedalīties jaunā koalīcijā citā sastāvā. Lai šādas sarunas būtu sekmīgas, ir nepieciešams projektējamās valdības konkrēts priekšlikums un tās politiskā programma kaut galvenajās līnijās. Viss tas jādara stingri konfidenciāli, lai pārsteigtu pretinieku un neļautu tam atvilkt elpu pretuzbrukumam. Ja viss šis sarežģītais sagatavošanas darbs labi veikts, tad — un tikai tad — valdības atbilde uz interpelāciju netiks atzīta par apmierinošu. Frakcijas prezidijā pārrunājām, ko izraudzīt par ministru prezidentu. Šoreiz es liku priekšā Marģeru Skujenieku. Visi trīs mēs atzinām, ka viņš būtu vispiemērotākais ministru prezidenta amatam — cieta griba, nosvērts raksturs, liela sabiedriska autoritāte”.

Lai, runājot F.Cielēna vārdiem, gāztu A.Alberinga valdību, kreiso deputātu grupa ņēma talkā interpelācijas. Kabinets pavisam saņēma astoņus pieprasījumus un sešus jautājumus. Ministru prezidents atbildēja uz vienu jautājumu (Zemes bankai 1925./26. gada budžetā paredzēto līdzekļu neizsniegšana) un trim interpelācijām.

Pēdējā no tām — finanšu resora vadītāja neuzaicināšana valdībā —, ko Saeimas 1926. gada 26. novembra sēdē iesniedza bezpartijisko sabiedrisko darbinieku frakcijas loceklis K.Krievs, sociāldemokrāti M.Skujenieks, R.Lindiņš, R.Bīlmanis u.c., noveda pie A.Alberinga kabineta krišanas, tāpēc par to nedaudz sīkāk.

Interpelanti steidzamajā pieprasījumā rakstīja: “Sākot no 9.VIII 1926. g., finansu ministra vieta ir vakanta un pagaidām to izpilda ministru prezidents, kurš nav atradis par vajadzīgu uzaicināt atbildīgu resora vadītāju, neskatoties uz to, ka mūsu valstī saimnieciskā dzīve pārdzīvo nopietnas grūtības un jāatrisina sevišķi svarīgi finansiāli un saimnieciski jautājumi, kuru nelietderīga izšķiršana var atstāt nevēlamas sekas turpmākā dzīvē.

Kādus soļus ministru prezidents domājis spert, lai uzaicinātu finansu resoram vadītāju, kurš spētu lietderīgi atrisināt augšā aizkustinātos jautājumus?”

Premjerministrs, atbildot uz interpelāciju, parlamenta 3. decembra sēdē taisnojās, ka pēc finanšu ministra J.Blumberga demisijas šā resora vadītāja vieta nav bijusi vakanta, jo 1926. gada 10. septembrī finanšu ministra pienākumus saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma II. pantu uzņēmās Ministru prezidents. Ar to bija pateikts, ka viņš nevis izpildīja finanšu ministra vietu, bet uzņemas finanšu ministra amatu, skaidroja A.Alberings.

Viņa atbilde, kas, protams, bija daudz plašāka, deputātus tomēr neapmierināja, un 7. decembra sēdē 51 no viņiem nobalsoja par pārejas formulu, kas atzina Ministru prezidenta paskaidrojumu par neapmierinošu. Pret balsoja 46 parlamentārieši. Atturējušos nebija. Sekoja aplausi un sociāldemokrāta A.Veckalna sauciens no vietas: “Apkārt gan!”

A.Alberinga valdībai neatlika nekas cits kā demisionēt. Šīs pašas sēdes laikā tās vadītājs uzrakstīja paziņojumu, kuru nolasīja Saeimas sekretārs P.Juraševskis. Tajā bija teikts:

“Augsti godātais priekšsēdētāja kungs!

Ar š. g. 7. decembra Saeimas lēmumu mana atbilde uz deputāta K.Krieva u.c. pieprasījumu atzīta par neapmierinošu, ar ko man un līdz ar to visam Ministru kabinetam izteikta neuzticība.

Ievērojot to un saskaņā ar Ministru kabineta šīs dienas lēmumu, paziņoju Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka es līdz ar Ministru kabinetu nolieku savas pilnvaras.”

Līdz ar to Latvijas vienpadsmitās valdības mūžs bija beidzies. Darba kārtībā nāca pirmais un vienīgais kreisais kabinets.

A.Alberinga valdības pēdējā sēde notika 1926. gada 18. decembrī. Tās protokolā teikts: “Atvadoties no līdzšinējā kabineta locekļiem, ministru prezidents A.Alberings aizrāda uz kabineta veikto darbu. Septiņarpus mēnešu laikā pieņemti 25 likumprojekti iesniegšanai Saeimai, starpsesiju laikā Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdoti 46 noteikumi un bez tam pārvaldes kārtībā pieņemti 26 noteikumi. Starp šiem noteikumiem un projektiem ir daudzi ar ļoti dziļu nozīmi. Par nožēlošanu tā vienprātība, kura valdīja kabinetā pie projektu un šo noteikumu izstrādāšanas, nav bijusi Saeimā, un vairāki projekti, resp. noteikumi, tā pieņemti, kā to bij vēlējies kabinets.

Pārgrozījumi likumos par biedrībām un presi bij par iemeslu arī tam, ka nemiers Saeimā ar tagadējo kabinetu pieauga.

No saimnieciskiem likumiem viens no svarīgākiem, kas saviļņoja sabiedrību, bij likums par augļošanas procentu; šis likums nav bijis pieņemams vairākām grupām, kuras arī atrāva savu pabalstu kabinetam.

Ir bijuši arī citi svarīgi likumprojekti, kurus šeit neminēšu.

Darbs kabinetā nav bijis viegls; jau no paša sākuma, kabinetam nodibinoties, opozīcija pieteica tam neatlaidīgu karu.

Grūtības radīja arī pēdējo 3 gadu neraža; nemiers, ko šī neraža izsauca iedzīvotājos, zināmā mērā tika vērsts pret valdību.

Ja tomēr pie visām šīm grūtībām varam aiziet ar zināmu apmierinātību, tad tas tādēļ, ka mums ir bijusi laba griba un esam strādājuši ar labāko apziņu. Aizejot varu tikai vēlēties, lai arī jaunā valdība savā darbā vadītos tikai no valsts labuma.

Pateicos par to lielo pretimnākšanu, kuru parādījis ikviens kabineta loceklis, un par labo saticību kopējā darbā. Aizejot novēlu arī turpmāk strādāt ikvienam savu darbu mūsu zemei par labu.”

Ministru prezidentam atbildēja zemkopības ministrs M.Gailītis: “Ļoti cienīts prezidenta kungs. Visiem atmiņā, ka pirms 7 mēnešiem, kad aizejošā valdība uzņēmās savus pienākumus, stāvoklis bij visai grūts. Strādājot valsts darbu jūsu vadībā, mēs tomēr esam daudz veikuši, un es līdz ar kolēģiem piekrītu katram vārdam, kurus jūs teicāt savā runā. Tie pārmetumi, kurus izteica aizejošai valdībai vakardienas Saeimas sēdē, bij lieki un velti. Ja līdzšinējais kabinets būtu gribējis iziet uz lielākiem kompromisiem, tad viņš varēja pastāvēt arī turpmāk. Bet jūs to nedarījāt, kas pierakstāms jums par labu. Tam vērtību pārvērtējumam, kas tagad noticis, bij reiz jānāk, un pie mums tas nāk labvēlīgākos apstākļos nekā citās valstīs. Jaunā kabineta liktenis stāv pilsoņu rokās. Pilsoņi saņems to atpakaļ ar ciešāku aizmuguri.

Savā un kolēģu vārdā pateicos prezidentam par viņa sirsnīgo un atklāto vadību un ceru, ka tāda pati atklātība un sirsnība pie šī galda valdīs arī turpmāk.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1. apr., 1339.l., 296.lp.)

Jāuzsver, ka A.Alberings bija vienīgais premjerministrs, kas atkāpjoties runāja konkrēti par valdības padarīto un nepadarīto, kā arī demisijas cēloņiem. Aizgājēji parasti bārstīja vispārējas pateicības frāzes, kas viņu darba turpinātājiem neko nedeva.

Dienesta gaitas apraksts

(uzrādot arī katrā nodalījumā atsevišķi, ar kādiem dokumentiem ierakstītās ziņas pierādītas)

Valsts kancelejas direktors

Nodaļas vadītājs

Dienesta gaitas apraksta noraksts izsniegts Magdai Alberings iesniegšanai Tautas labklājības ministrijai pensijas lietā.

Rīgā, 1934.g. 6.jūnijā

Nr.1886

Valsts kancelejas direktors

Nodaļas vadītājs

Pirmpublicējums. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 3.apr., 7.l., 19.-20.lp.