Cik tālu no nabadzības līdz bagātībai: vīzijas, vērtējumi

Oļģerts Krastiņš, emeritēts profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Ko nozīmē “ļoti tālu”

Lasot avīžu vēstuļu rubriku, nereti var sastapt trūcīgo pensionāru uzbrukumus turīgajiem. Ja kāds saņem 50–70 latus mēnesī un uzzina, ka cits saņem 300, to novērtē kā kliedzošu sociālo netaisnību.

“Ja man būtu tikai 200, tad gan es dzīvotu zaļi. Priekš kam viņam tas trešais simts? Kur viņš vispār to naudu liek?” Tā ir runājuši un rakstījuši pat atbildīgi Pensionāru federācijas vadītāji.

Tad es saku tā: tajās pašās avīzēs ienākumu deklarācijās un žurnālistu “izmeklēšanas” rezultātos varat lasīt par tiem, ko ķērusi “mottes un nagļu” sērga. Tāds strādā (skaitās) 10 līdz 15 valdēs, padomēs, pilnvarotajos un par katru amatu saņem tūkstoti, pat piecus tūkstošus mēnesī. Kopējais mēneša ienākums sasniedz 30–50 tūkstošus. Kāpēc to jūs neredzat un klusējat?

Ja saruna notiek tieši, bez avīzes starpniecības, uzrunātais skatās acīs un smaida. Viņš neprotestē. Viņš ļoti tēlaini uztver, kāda ir atšķirība starp 60 un 300. Bet kāda ir starpība starp 60 un 30 000, to nevar iztēloties. Trūkst mēroga sajūtas.

Tad es ierosinu domu eksperimentu. Visi zinām, ka no Zemes līdz Jupiteram ir ļoti tālu. Ko šajā gadījumā nozīmē “ļoti tālu”? Var uzšķirt kādu enciklopēdiju un izlasīt, ka attālums no Jupitera līdz Saulei ir 778 miljoni km. Līdz Zemei tas ir mainīgs. Pieņemsim, ka Zeme un Jupiters ir Saules vienā pusē un attālumu starp Zemi un Jupiteru vērtējam ap 600 miljonus km (neizdarām astronomiskus aprēķinus, bet mēģinām tikai vizualizēt mērogus).

Tālāk pieņemsim, ka noticis neiespējamais. No Zemes līdz Jupiteram ir izbūvēta šoseja. Kāds, tikko piedzimis, iekāpj automašīnā, nospiež pedāli līdz 100 km stundā un brauc dienu un nakti, dienu un nakti…gadu no gada, gadu no gada…bez apstājas, visu mūžu. Vai 80 gadu jubileju viņš svinēs uz Jupitera?

Neviens, kam esmu to jautājis, nav atbildējis pārliecināti, bet tikai minējis uz labu laimi.

Pietiek paņemt kalkulatoru. Diennaktī ir 24 stundas, gadā 365 dienas, runa ir par 80 gadiem, ātrums — 100 km/st. Tātad 24x365x 80x100=70 milj. Tāds fantastisks mūža braucējs būs nobraucis tikai nedaudz vairāk par desmito daļu no ceļa. Formāli vajadzētu braukt deviņām paaudzēm, lai tiktu galā. Bet 80 gadu vecumā bērni nedzimst. Tuvāk īstenībai būs 20–30 paaudzes.

Tie paši skaitļi noder citam piemēram. Latvijā ir savi miljonāri. Vēl nav dzirdēts par miljardieriem. Bet pasaulē tādi ir. Cik bagāts ir miljardieris?

Kāds, tikko piedzimis, sāk strādāt un pelna 100 ASV dolārus stundā (nevis dienā vai nedēļā!). Mūsu apstākļos tā būtu karaliska alga. Strādā dienu un nakti, gadu no gada…visu mūžu… bez atpūtas. Vai astoņdesmito dzimšanas dienu viņš svinēs kā miljardieris?

Mēs jau izskaitļojām, ka tad, ja viņa mūžā nebūs karu, revolūciju, naudas reformu, devalvāciju, inflāciju utt. un viņš mūžā nebūs izdevis nevienu centu (pilnīgi traks pieņēmums!), var rēķināties ar 70 miljoniem. Tie ir tikai 7% no miljarda!

Ja skatās no Jupitera

Mēs iztēlē braucām no Zemes uz Jupiteru, no mazturības uz bagātību. Kā izskatās pretējā virzienā?

Ja neesat aizmirsis pamatskolas ģeometriju, un tā tas nebūs, izdariet mazu darbiņu. Paņemiet rūtiņu burtnīcas lapu vai milimetru papīru un novelciet taisni apmēram 20 cm garumā. Kreisajā galā atzīmējiet nulli, labajā — 50 tūkstošus. Izveidojiet uz šīs taisnes lineāru (aritmētiski proporcionālu) skalu uz 0 līdz 50 000.

Kad tas izdarīts, ar trim punktiem atlieciet trīs cilvēku ienākumus: nabadzīgā pensionāra 60 latus, turīgā pensionāra vai asociētā profesora 300 latus un jaunbagātnieka 30 000 latus.

Ja nelietojat lupu un speciāli noasinātu zīmuli, pirmie divi punkti saplūdīs vienā. No jaunbagātnieka skatpunkta raugoties, sešdesmitlatnieks un trīssimtlatnieks ir vienādi nabagi! Viņu ienākumi ir pie skalas nulles atzīmes! Tā izskatās no Jupitera…

Kā izskatās dzīvē

Reālajā dzīvē mūsu iedzīvotāju absolūtais vairākums domā daudz mazāku skaitļu robežās. Tomēr ar oficiālo iztikas minimumu, kas 2002.gadā bija noteikts Ls 89, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, ir gatavi samierināties tikai daļa lauku iedzīvotāju, bet ne pilsētnieki.

CSP mājsaimniecību budžetu pētījumā 2002.gadā, veicot aptauju 3949 mājsaimniecībās, starp citu, tika arī jautāts: “Kāda vismazākā naudas summa mēnesī vajadzīga, lai jūs nejustos trūcīgi (varētu savilkt galus kopā) — vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls?”

Apkopojot uzstājīgo un pieticīgo atbildes vidējos lielumos, iegūstam, ka minimālo vajadzību segšanai ir vajadzīgs:

Rīgā — Ls 140;

7 republikas pilsētās — Ls 129;

pilsētās — Ls 123;

laukos — Ls 87;

vidēji valstī — Ls 111.

(Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 2002.gadā. — R.: CSP, 2003.—17.lpp.).

Saprotams, ka iedzīvotāju faktiskie ienākumi to nesasniedz. Par mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2002.gadā dažādos skatījumos šogad jau divas reizes rakstījām “Latvijas Vēstnesī” (8.08.2003., Nr.112(2877) un 11.09.2003., Nr.124(2889)). Lasītājs viegli var izdarīt salīdzinājumus.

Mēs neesam ne bagāti, ne nabadzīgi

Tā domā vairāk nekā pusē Latvijas mājsaimniecību.

CSP mājsaimniecību budžetu pētījumā jautājumu formulēja plašāk: “Kāds ir Jūsu mājsaimniecības materiālā stāvokļa pašvērtējums?”, piedāvājot izvēlēties vienu no pieciem atbilžu variantiem (skat. tabulu).

Kā redzams, tikai niecīga procenta daļa no mājsaimniecībām domā, ka ir starp turīgajiem Latvijā. Tomēr tādi ir, un nevar teikt, ka mājsaimniecību pētījums pārstāv tikai sabiedrības trūcīgāko daļu. Aptaujai tiek izlozēts un no atbildēm neatsakās arī viens otrs turīgais. Tikai viņu ir maz visā sabiedrībā un līdz ar to arī izlasē.

Nosaukt sevi par nabadzīgu cilvēki kautrējas. Labāk teikt — “esam uz nabadzības sliekšņa”.

Par neitrālajām atbildēm

Plašsaziņas līdzekļi vai ik nedēļu ziņo par kādu notikušu socioloģisko aptauju Latvijā. Taču izlase veido tikai mazu procenta daļu no visiem valsts iedzīvotājiem. Ir niecīga varbūtība nonākt šādā izlasē.

Raksta autors pēdējos desmit gados ir devis atbildes tikai divās īsās telefonintervijās un vienā ļoti plašā aptaujā, kas notika īsi pirms referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Autors kā statistiķis ļoti labi zina, ka intervētājs drīkst ievilkt krustiņus attiecīgajās rūtiņās, bet neieraksta ne asprātīgus, ne muļķīgus komentārus diktofonā. To var darīt tikai žurnālisti un tos izmantot, veidojot interviju publikācijai vai pārraidei.

Cik grūti ir izvēlēties vienu atbildi no piedāvātajām! Man, piemēram, lūdza novērtēt kādu 30 esošo un bijušo valdību vadītāju, ministru, partiju līderu u.c. darbu. Ne ar vienu no viņiem neesmu sastrādājies ilgstošāk, tikai ar dažiem nejauši pārmijis kādus vārdus. Ir dzirdēti un lasīti skaisti solījumi. Paveiktais valstī vai nozarē ir daudz pieticīgāks.

Vai ar to pietiek, lai atzīmētu vērtējumu “slikts”? Vai es vai kāds cits izdarītu labāk? Droši vien ne. Taču nav pamata arī atzīmēt “labi”. Lai neatteiktos no atbildes vispār un nepalielinātu nerespondenci, nākas “lavierēt” starp neitrālajām atbildēm “drīzāk labi nekā slikti”, “drīzāk slikti nekā labi”. Dažos jautājumos bija paredzēta atbilde “nezinu, nav vērtējuma”. Tad bieži tā arī šķita piemērotākā.

Ļoti grūti aptaujā atturēties no komentāriem, kuri intervētajiem nav vajadzīgi.

Pieņemsim, ka kādam referendumā gribējās atbildēt: “Es būšu par Eiropas Savienību, ja valsts atbildīgās amatpersonas turpmāk domās ar savām, nevis ar Briseles komisāru un ierēdņu galvām”.

Ja viņš tā ierakstītu referenduma biļetenā, vēlēšanu komisija šo komentāru nelasītu, bet biļetenu vienkārši atzītu par nederīgu.

Deputātiem uz balsošanas paneļa ir trīs podziņas: “par”, “pret”’, “atturos”.

Arī vienkāršais vēlētājs, tāpat kā deputāts, nereti vēlētos nospiest trešo. Bet viņam šīs iespējas nav dotas. Atkal iznāk kā senajā atziņā: “Kas ir atļauts Jupiteram, tas nav atļauts vērsim.”

Mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašvērtējums

(procentos no kopējā mājsaimniecību skaita)

Datu avots: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 2002.gadā. — R.: CSP, 2003. — 16.lpp.