"Ir jāsalīdzsvaro iespējas ar ieņēmumiem"

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas radio:

Intervija Latvijas radio 15.jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šīsdienas saruna ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu iznāk nedaudz agrāk nekā parasti, tātad šoreiz tā nav tiešraide, bet gan ieraksts, jo Bērziņa kungs ir devies uz austrumu robežu, un par to, kas tur notiek, lai viņš pastāsta arī pats. Jebkurā gadījumā tas arī ir iemesls, kādēļ mēs neesam uzklausījuši klausītāju jautājumus un neesam arī šoreiz uz tiem atbildējuši. Bet nu nav arī slikti atbildēt uz tiem jautājumiem, kuri ir radušies žurnālistiem. Un šīsdienas tematika un neapšaubāmi pirmā aktualitāte būtu budžets, un tādēļ saruna vispirms par nākamā gada budžetu. Labklājības ministrs ir paudis satraukumu, atbraucis pat no Ženēvas, pārtraucot savu vizīti, ieradies šeit, Latvijā, lai runātu par budžetu sociālās aizsardzības jomā. Runājot tieši vairāk par sociālo apdrošināšanu, viņš prasa 40 miljonus, saka, ka citādi situācija būšot bēdīga un šā vai tā nākšoties veidot deficītu. Kā jūs varētu komentēt šos labklājības ministra paziņojumus un arī rīcību?

A.Bērziņš : — Gribu teikt, ka es labklājības ministra vietā arī būtu pārtraucis jebkuru komandējumu un braucis atpakaļ — pirmais. Otrais — es pilnībā saprotu labklājības ministru un viņa pozīciju, un jāsaka tā, ka ne tikai labklājības ministram, bet arī citiem ministriem, kuri sniedz argumentus vai budžeta programmas — tās, kuras viņi ir sagatavojuši, viņiem ir pilnīga taisnība. Taisnība tajā apstāklī, ka ir nepieciešama nauda vairāk, nekā tā ir. Un labklājības ministrs lūdz ne tikai 44 miljonus sociālajai sfērai, bet vēl plus 37 miljonus veselības sfērai. Kā jau es teicu, kopējā summa ir 369 miljoni vairāk, nekā reāli ir nauda, ko sadalīt. Tas nozīmē, ka par 369 miljoniem programmas būs jāsaīsina. Un tai pašā laikā valdība pieņēma tik tiešām konceptuālu lēmumu — aizvakar, tas iznāk jau tā — un par 16 miljoniem latu palielināja sociālo izdevumu bāzi, salīdzinot ar to, kā sākotnēji Finansu ministrija to bija plānojusi bāzē un budžeta mērķa griestos. Tas nozīmē, ka mēs tiešām apzināmies, ka sociālās lietas ir ārkārtīgi svarīgas. Un tai pašā laikā reāli mums ir jāsabalansē mūsu iespējas ar mūsu ieņēmumiem, un tikai tad, kad ieņēmumu būs vairāk, mēs varēsim arī vairāk dalīt.

— Tajā pašā laikā, ja šī nauda ir ieplānota, kā Požarnova kungs saka, jau ielikta likumos, tā šā vai tā būs jāmaksā, rēķinot visas šīs izmaksas; tas nozīmē, ka nekur neliksies, vajadzīgi šie 40 miljoni būs.

A.Bērziņš : — Redziet, tad man ir jāatgriežas atpakaļ vēsturē, pirms kādiem divarpus gadiem. Tātad pirms Saeimas vēlēšanām iepriekšējā Saeima, ārkārtīgi daudzas labas lietas gribēdama izdarīt, sabalsoja un pieņēma likumus, kuri faktiski, varētu teikt, bija muļķīgi, bet viņi vienkārši sabalsoja šos likumus, nerēķinādamies ar to, ka nav līdzekļu, no kurienes šos likumus visus finansēt. Es negribu pašlaik uzskaitīt, bet gribu teikt, ka tā bija vispārēja tendence — visi parasti pirms vēlēšanām grib izlikties ļoti labi un teikt: lūk, pēc tam, kad jūs mūs ievēlēsit vēl vienreiz, tad sāksies leiputrija un mēs visi labi dzīvosim. Un tur ir daļa šo likumu, kurus iepriekšējās divas valdības vienkārši nav sākušas realizēt, bet atbīdījušas to spēkā stāšanās termiņu. Un kārtējais termiņš atkal ir pienācis, tas būs 2001.gada 1.janvāris. Un tagad mums ir jāskatās, cik lielā mērā mēs šos likumus spējam realizēt, atrodot naudu šajos likumos paredzēto normu realizācijai, un cik lielā mērā mums būs vienkārši jāturpina savu priekšgājēju tradīcijas un jāpārbīda šis termiņš acīmredzot līdz brīdim, kad ekonomika valstī sāks iet labāk un mēs šīs likuma normas spēsim izpildīt. Tā ir vienīgā iespēja, kā šo jautājumu risināt.

— Vai varat minēt kādu piemēru, kur ir šī termiņu bīdīšana? Kādam projektam vai kādai idejai vismaz?

A.Bērziņš : — Ir ļoti daudzi tiešie izdevumi, kurus mēs reāli nespēsim finansēt. Ir paredzēts ļoti liels pieaugums, teiksim, bērnu pabalstos. Tas prasa 269 miljonus, ja es pareizi atceros. Šādu līdzekļu, lai likumu realizētu pilnā apmērā, vienkārši nebūs. Fiziski to nebūs tik daudz, to nav, un tāpēc vai nu mums būs jārealizē likums daļēji, vai jāpārbīda šī likuma spēkā stāšanās laiks. Tas ir viens piemērs. Es nosaucu pašu nepopulārāko, jo es ļoti labi apzinos, ka nogriezt vai nocirst nost tos 269 miljonus vai apcirst tās programmas jeb tās labās vēlmes, kuras ministrijas pilnīgi pamatoti ir iesniegušas, tas nu nav nekāds populārais darbs. Bet mums, visai valdībai — es negribu teikt, ka man vienīgajam — kopīgi ar finansu ministru ir jāiet cauri visiem šiem budžeta izdevumiem, ieņēmumiem un jāsabalansē mūsu iespējas ar mūsu vajadzībām.

— Ir jau vēl otrs variants, un šis otrais variants nozīmē to, ka tiek palielināts budžeta deficīts, un daži politiķi pieļauj varbūtību, ka tieši tas būs tas solis, uz kuru beigu beigās būs jāiet.

A.Bērziņš: — Budžeta deficītu — mēs esam uzņēmušies saistības, ka budžeta deficītu nav — nav jēgas palielināt, jo tādējādi mēs, aizņemoties naudu, nobremzējam ekonomiku. Ekonomika neattīstās, un valsts paliek tādā stagnējošā stāvoklī, nav īstas valsts attīstības. Ja nav īstas valsts attīstības, tad neaug algas, neveidojas jaunas darbavietas, nerodas resursi, lai varētu palīdzēt sociāli mazaizsargātām iedzīvotāju kategorijām, un nav arī resursu visas valsts problēmu realizācijai. Tā ka tas ir tāds piespiedu variants, bet mēs esam apņēmušies samazināt deficītu attiecībā pret šo gadu. Tas nozīmē to, ka mums ir jādara viss iespējamais, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka mums deficīts nākamajam gadam nebūs lielāks nekā šim gadam.

— Nebūs lielāks, bet jūs pieļaujat tomēr iespēju, ka šo — no viena procenta — var neizdoties saglabāt?

A.Bērziņš: — Es pieļauju, ka tā varbūt varētu būt, bet tas katrā gadījumā nebūs valdības nopelns, jo tad, kad budžets tiek aizsūtīts no valdības uz Saeimu, Saeimā arī komisijas vēl izdara dažas savas korekcijas dažkārt.

— Valdība noteikti saglabās šo vienu procentu?

A.Bērziņš: — Es tā domāju. Pašlaik nekas neliecina, ka mēs ietu uz deficīta palielināšanu.

— Vai jūs varētu teikt, ka nākamajā nedēļā, izskatot valdībā, šie mērķgriesti jau tiks noteikti apstiprināti, vai arī par šo jautājumu beigu beigās nespēs vienoties?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka, iespējams, mēs to izdarīsim, bet vispirms mums ir jārunā ļoti nopietni par budžeta ieņēmumu daļu. Jāskata budžeta ieņēmumu daļa, jāizanalizē tā burtiski, atsevišķi skatoties katru ieņēmumu posteni. Ja tā ir akcīze, tad kāpēc nepildās akcīze; kas ir izdarīts, lai akcīze pildītos, un kā panākt, lai tā tik tiešām pildītos, un kā panākt, lai tās ieņēmumi būtu lielāki nekā, pieņemsim, iepriekšējā — šinī gadā. Tieši tāpat mums to pašu vajadzētu darīt ar iedzīvotāju ienākumu nodokli, ar pievienotās vērtības nodokli, nekustamā īpašuma nodokli, tātad skatīt visus nodokļus un mēģināt tos likt kopā, skatot pieauguma tempus, mēģinot prognozēt situāciju, kāda varētu izveidoties ar nosacījumiem, ka ir budžets ar ļoti mazu deficītu un salīdzinoši mazu tekošā konta deficītu.

— Ja runājam par ieņēmumiem, tad savulaik ir minēti tādi skaitļi, ka nelegāli valsts kasei aiziet garām gandrīz vai viena trešā daļa no iespējamiem ienākumiem, kādi varētu būt, ja vien būtu novērsta kontrabandas algu maksāšana aploksnēs un viss pārējais. Tas skaitlis tomēr ir milzīgi liels.

A.Bērziņš: — Arī tas ir viens no jautājumiem, kuru es domāju uzdot finansu ministram un īpaši Valsts ieņēmumu dienesta vadībai tad, kad mēs iesim cauri šai budžeta ieņēmumu daļai. Un tur es tik tiešām saskatu zināmu rezervi, ar kuras palīdzību varbūt mēs varētu, nu kaut vai daļēji realizēt visus tos likumus, kas ir pieņemti Saeimā un daļu no tām programmām, kuras ministrijas ir sarakstījušas.

— Šādas apņemšanās ir bijušas visiem premjeriem. Es atceros — to ir teicis Krasts, to ir teicis Krištopans, to ir teicis Šķēle, bet tā reāli šī ieņēmumu daļas bāze aug proporcionāli tam, kā attīstās acīmredzot arī ekonomika šeit, Latvijā.

A.Bērziņš: — Jā, protams, protams. Mēs uz nākamo gadu plānojam apmēram trīsarpus procentus iekšzemes kopprodukta pieauguma, tur cerēt uz kādu palēcienu nav pamata. Tātad vienīgais jautājums ir meklēt neiekasētās lietas un izstrādāt ļoti konkrētas programmas, kā iekasēt, un paklausīties, ko saka atbildīgās personas. Un šeit es jums pilnībā gribu piekrist — jebkurš premjers un jebkura valdība, kas sāk runāt par budžeta izdevumu daļu, papriekš skatās budžeta ieņēmumu daļu, un es zinu, ka visās valdībās tā ir bijusi diskusija vairākas reizes pēc kārtas, runājot par budžeta ieņēmumu daļu. Un tieši tāpēc man ir interesanti paklausīties, ko teiks atbildīgās amatpersonas no Valsts ieņēmumu dienesta, kuru amata pienākums ir rūpēties par iekasēšanu un kuras pašas diezgan publiski, man liekas, ir paudušas domu, ka 20 vai 30 procenti aizejot garām valsts kasei.

— Bet finansu ministrs ir teicis, ka šāds pašreizējais palielinājums — nedaudz pāri sešiem procentiem, salīdzinot ar šo gadu — tas ir maksimālais viņš negribētu neko lielāku prognozēt.

A.Bērziņš: — Nu skaidrs, bet es tikai gribētu teikt, ka tad jāapskatās ir pēc nodokļu veidiem. Ir nodokļi, kur palielinājums ir tikai 1,4 procenti.

— Bet ko jūs darīsit šajā situācijā? Atbildīgās amatpersonas vienmēr teiks: mēs cenšamies, mēs strādājam šobrīd, mēs domājam, mēs centīsimies!

A.Bērziņš: — Nu ko mēs varam darīt!? Vienkārši tādā gadījumā mēs konstatējam budžeta ieņēmumu bāzi, tātad to skaitli, kurš bija kā bāzes skaitlis apstiprināts un kuru mēs esam jau pa divi lāgi izskatījuši; un tad skatāmies, kas vēl ir atlicis, ko dalīt. Mums ir tās trīs prioritātes, par kurām mēs esam runājuši jau daudzas reizes, tā ir Eiropas Savienība, tā ir līdzdalība transatlantiskajās drošības struktūrās, un tā ir izglītība, kur valdība ir noteiktas saistības uzņēmusies.

— Runājot par šo ieņēmumu daļas palielināšanu, tur it sevišķi ar kritiku un arī ar saviem ierosinājumiem šad tad ir nākusi klajā arodbiedrība. Vai jūs domājat mēģināt kādu sadarbību meklēt, risināt dialogu? Jo viņi saka, ka valdība viņus nav uzklausījusi līdz šim.

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā mums ir Trīspusējā padome, un katrs, kas vēlas izskatīt kādu jautājumu Trīspusējā padomē, ir tiesīgs sagatavot šo jautājumu un iesniegt. Tā ka es neizslēdzu varbūtību, ka arodbiedrības to izdarīs, iesniegs.

— Jūs tikāties arī ar Pensionāru federāciju šajā nedēļā, un jums bija runa par sadarbības grupu veidošanu ar šo federāciju. Ko tas nozīmē reāli?

A.Bērziņš: — Mēs it kā mēģinājām ieskicēt, kā mēs varētu sadarboties ar Pensionāru federāciju, jo Pensionāru federācija ir ļoti nopietna organizācija, kurā ir ārkārtīgi liels intelektuālais potenciāls, daudz zināšanu, daudz dzīves pieredzes un, galvenais, tur ir vēlēšanās visu laiku būt līdzdalīgiem visos procesos. Pieņemsim, bija tāda vēlēšanās, ka pensionāri varētu labāk un vairāk iesaistīties sociālās palīdzības dienestu darbā, palīdzot apsekot tos cilvēkus, kuriem ir nepieciešama palīdzība, savukārt atkal sakot tā: mēs jums palīdzēsim uzrādīt tos, kuri blēdās un kuriem ir gan apgādnieki, gan citi iztikas avoti, bet kuri blēdoties vienkārši nekaunīgi nāk un saņem šos sociālās palīdzības pabalstus. Mēs vienojāmies par to, kā mēs varētu sadarboties.

— Jebkurā gadījumā tas nozīmē arī to, ka šī sadarbība veidosies, tālāk pārskatot šo sociālo budžetu vai, teiksim, pensiju likumu?

A.Bērziņš: — Nē, es domāju, ka mums nav jāpārskata tādā veidā pensiju likums. Mēs vienojāmies par to, ka visus normatīva rakstura dokumentus, kas skar pensiju likumu un vispār visu sociālās likumdošanas bloku, mēs dosim arī Pensionāru federācijas cilvēkiem. Viņiem ir daudz ekonomistu, matemātiķu, profesoru, docentu, kuri tad izvērtēs un izteiks savu viedokli. Iespējams, ka dažkārt no malas tās visas lietas ir daudz labāk un saprātīgāk redzamas. Mēs vienojāmies arī, ka Pensionāru federācija varētu piedalīties iedzīvotāju informēšanā par visām aktivitātēm un jaunievedumiem, kādi vispār sociālās palīdzības blokā ir, un ministrs Požarnovs apņēmās noslēgt tādu nelielu līgumiņu starp Sociālās apdrošināšanas aģentūru un Pensionāru federāciju par to, ka daļu funkciju, kuras veic Sociālās apdrošināšanas aģentūra sabiedrības informēšanā, viņš nodod tātad Pensionāru federācijai — tā vispār ir ļoti normāla prakse, un vairāk vajag dažādas valstiskas funkcijas nodot sabiedriskām organizācijām, protams, ļoti precīzi kontrolējot, vai viņi tās realizē pareizi.

— Mēs nedaudz pieskārāmies pensiju likumam jeb — šajā reizē — sociālajam budžetam. Situācija tomēr ir tāda, ka summa, kas nepieciešama pensijām, aug pastāvīgi. Tā aug katru gadu kaut vai tāpēc vien, ka tiem cilvēkiem, kas maksā lielākus nodokļus, ir iespēja saņemt arī pensiju. Bet šobrīd tā līkne aug ātrāk, nekā budžets spēj pildīties. Vai tas nenozīmē, ka mēs nonākam pie kāda kraha beigās šajā sociālajā budžetā?

A.Bērziņš: — Tieši tāpēc jau arī ir šie daudzi nepopulārie lēmumi, kurus pieņēma iepriekšējās valdības, par kuriem acīmredzot arī mums būs jārunā un kuri faktiski ir jau it kā iezīmēti. Tas ir pensijas vecums, pieņemsim. Tā ir vispārēja problēma vispār Eiropas kopumā — cilvēki kļūst vecāki, sāk dzīvot ilgāk, dzimstība samazinās, bērnu skaits samazinās, un līdz ar to ir izveidojusies situācija, ka dažos gadu desmitos vienkārši jauno cilvēku ir mazāk nekā to, kas strādā, mazāk nekā to, kuriem ir jāmaksā šīs pensijas, un tā ir liela kopēja sabiedrības problēma. Un galvenais, ka tādu problēmu nevar uzreiz momentā atrisināt, tur ir nepieciešams zināms laiks. Latvijā vēl ir sagadījies, ka faktiski turpat blakus mums ir divas demogrāfiskās bedres: viena — nav to cilvēku bērnu, kuri tika apšauti Pirmajā pasaules karā; un plus vēl Otrā pasaules kara sekas — tātad divas demogrāfiskas bedres plus vēl jauno cilvēku uzskatu un vērtību orientācijas maiņa; viņi neskrien tūlīt pa galvu pa kaklu pēc vidusskolas precēties, bet vispirms aiziet uz augstskolu, grib nopelnīt sev mašīnu, grib nopelnīt dzīvokli un tikai tad precēties, sākt domāt par bērniem. Tas viss ir sakritis kopā, bet paldies Dievam, tagad drusciņ demogrāfiskās līknes sāk iet uz augšu, dzimstība sāk kāpt. Tā ir tāda ļoti laba zīme, tas liecina, ka nākotnē mēs varētu tikt no šīs problēmas laukā.

— Vai valdībai ir tāda programma jeb tāds ilgāks skatījums desmit divdesmit gadu redzējumā, kā veidosies šī līkne sociālajā budžetā un kāda būs šī situācija?

A.Bērziņš: — Protams, protams, protams! Šāds vesels modelis ir Labklājības ministrijas rīcībā, un tur var pamodelēt jebkuru versiju, kā to izdarīt un kā tas notiks. Bet attiecībā uz sociālā budžeta ieņēmumu daļu es gribētu teikt, ka maijs laikam bija pirmā reize, kad sociālā budžeta ieņēmumi tuvojās izdevumiem. Un tagad jāskatās, kas notiks jūnijā, jūlijā, bet iespējams, ka to lielāko krīzi sociālais budžets varbūt arī būs pārvarējis, un tad jāskatās, kas uz gada beigām notiks ar līdzekļu apjomu.

— Ja runājam vispār par šāgada budžetu, kāda ir pašreizējā situācija?

A.Bērziņš: — Pašreizējā situācija varētu būt, nu, tāda cerīga. To varēs pateikt pēc mēnešiem diviem trim. Bet izskatās, ka kopējos budžeta ieņēmumu daļas skaitļus mēs varētu izpildīt šajā gadā. Tas nozīmē, ka mums nebūtu jāaizņemas nauda kaut kur ārpusē un mēs diezgan mierīgi varētu ieiet nākamajā budžeta gadā. Protams, ja mums izdosies, teiksim, atrast kādu kompromisu un vienošanos starp visiem ministriem.

— Un visbeidzot: kad jūsu intervija skan, jūs jau esat prom, pie robežas. Kas tur notiek un notiks?

A.Bērziņš: — Tas arī ir saistīts ar budžetu — arī robežas izbūvei ir nepieciešami līdzekļi. Otrs — robeža ir viens no tiem jautājumiem, kas mums ir ļoti svarīgi Eiropas integrācijas jomā. Un, treškārt, es nekad neesmu bijis pie mūsu austrumu robežas, un man liekas, vispār pie robežas. Es esmu šķērsojis daudzu un dažādu valstu robežas, tai skaitā Latvijas robežu ar Igauniju, ar Lietuvu, bet uz Krievijas robežas nekad neesmu bijis. Tāpēc mēs pēc iekšlietu ministra ierosinājuma aizbrauksim, apskatīsimies šos robežpunktus, lai redzētu, kādas tur ir problēmas, un lai attiecīgi varētu skatīties, kad runāsim par budžeta izdevumiem. Protams, pa ceļam es gribu apskatīties, kas notiek ar robežapsardzības karaspēku, kā ir izbūvēti šie punkti, kādos apstākļos cilvēki dzīvo, iebraukt robežsargu skolā, apskatīties, kā viņiem tur mācības norit. Varbūt pat mēģināt tikties turpat ar pilsētas vadību, lai redzētu, kā tā sadarbojas ar robežsargiem, un tā tālāk. Un tad dienas beigās man ir jābūt pavisam pie otras robežas, Ainažos, kur faktiski sanākam tieši uz robežas kopā trīs valstu premjeri — Marts Lārs, Andrjus Kubiļus un es. Un tad no turienes mēs apskatām arī vienu jaunu robežpārejas punktu, ko igauņu puse ir uzbūvējusi. Un tad visi kopā braucam uz Pērnavu, kur mums sākas Baltijas valstu padomes kārtējā sesija. Tā būs noslēguma sesija igauņu pusei, jo ar 1.jūliju prezidentūru pārņem Latvija, un tad nu būs jārezumē, kas ir izdarīts šai laikā, un jāiezīmē apmēram uzdevumi nākamajam laikam, jāparaksta daži līgumi, kuri ir sagatavoti. Vienu no tiem mēs vakar apstiprinājām valdībā, tas ir līgums par vienotu augstākās izglītības telpu Baltijas valstīs. Tas nozīmē, ka pēc šo līgumu parakstīšanas faktiski jebkurš igaunis, latvietis vai lietuvietis var braukt uz jebkuru no šīm trīs Baltijas valstu augstskolām studēt un viņiem nav nekādu ierobežojumu to darīt.

— Ja jau minējām arī šo tikšanos — kā jūs vispār vērtējat Baltijas valstu vienotību un šo iespēju tomēr turpināt attīstīt — es nezinu, kaut vai kādreizējos mērķus — Baltijas muitas ūniju?

A.Bērziņš: — Baltijas muitas ūnija — tas, man liekas, ir viens no vieglāk atrisināmajiem jautājumiem. Tur ir tikai tīri tehniskas problēmas. Kā mums kuru reizi izdodas to realizēt, tā ir cita lieta, bet svarīgi ir tas, ka neviena no Baltijas valstīm nekad nav teikusi: nē, mēs to negribam darīt. Bet tai pašā laikā mēs visi reāli redzam, ka katra no Baltijas valstīm mēģina kaut kādā veidā taisīt savu izrāvienu un konkurēt cita ar citu. Un tas ir pat labi, ka tā ir. Mēs ļoti bieži sakām: bet igauņiem ir tā, lietuviešiem ir tā. Tas ir savā veidā tāds kā lineāls, kur varam salīdzināt sevi ar citiem.

— Tā ka jūs domājat, mēs nekad tādi vienādi nebūsim — vienādi nodokļi, vienāda sistēma ...?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka kādreiz droši vien būs vienādi nodokļi vai, teiksim, vienotas robežprocedūras, šķērsošana. Domāju, ka tas būs visai drīz, bet tas, ka mēs vienādi nekad nebūsim, tā nu gan būs taisnība. Igauņi, es domāju, runās igauņu valodā, latvieši — latviešu un lietuvieši — lietuviešu valodā.

— Tā kā Bērziņa kungs arī nākamreiz runās latviešu valodā, tad jāsaka — par to, kas ir noticis šajā nedēļas nogalē, runāsim droši vien vairāk nākamajā "Varas pozīcijā". Paldies! Tā bija saruna ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā