Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Marģers Skujenieks. Vienīgās kreisās valdības vadītājs

Kārlis Ulmanis atradās astoņu Latvijas Ministru kabinetu priekšgalā un šajā ziņā bija rekordists. Pa divi lāgi šādu amatu ieņēma Zigfrīds Anna Meierovics, Hugo Celmiņš un Marģers Skujenieks. Šajā apcerē — par minētās plejādes pēdējo, bet tikpat spožo latviešu politiķi, kas atradās premjerministra postenī pagājušā gadsimta 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā (1926—1928; 1931—1933).

Vispirms atšķirsim Marģera Skujenieka biogrāfijas svarīgākās lappuses. Viņš dzimis 1886. gadā īstā latviešu inteliģentu ģimenē — tēvs bija dzejnieks un žurnālists (pseidonīms Vensku Edvarts), māte — teātra kritiķe un arī žurnāliste, māsa — aktrise un dzejniece. Lai gan M. Skujenieka tēvs bija konservatīvu uzskatu cilvēks, dēls, vēl mācīdamies reālskolā Rīgā un Jelgavā, jau pagājušā gadsimta sākumā nostājās uz revolūcijas ceļa. Būdams dedzīgs sociālisma ideju piekritējs, Skujenieks juniors tomēr nebija dogmatiķis, nekad neaizmirsa savas tautas nacionālās intereses. Būdams Piektā gada revolūcijas dalībnieks, 1906. gadā viņš bija spiests emigrēt uz Londonu, kur sociāldemokrātiskā darbība tika turpināta.

Atgriezies dzimtenē, M. Skujenieks studēja Maskavas Komercinstitūta ekonomikas nodaļā. Vienlaikus tapa ne viens vien raksts latviešu kreisajā presē, kuru sava veida rezumējums bija 1914. gadā iznākusī grāmata ar precīzu tēmas nosaukumu — “Nacionālais jautājums Latvijā”. Autors tajā vērsās pret nacionālo nihilismu, kuru pauda latviešu sociāldemokrātijas lielinieciskā daļa. Par savām ķecerīgajām domām, kuras M. Skujenieks pauda legālajās strādnieku avīzēs un žurnālos, sapulcēs un vienkārši sarunās, viņu vairākkārt arestēja un ieslodzīja cietumā. Kara laikā topošais politiķis organizēja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas statistikas nodaļu. 1917. gadā viņu ievēlēja Vidzemes Bezzemnieku padomē. Tāpat kā agrāk M. Skujenieks ieņēma mazinieciskas pozīcijas.

Vācu okupācijas laikā viņš iegāja t.s. 17 vīru demokrātiskajā blokā, kas iestājās par neatkarīgas Latvijas izveidošanu. 1918. gada 17. novembra vakarā M. Skujenieks prezidēja Tautas padomes — Latvijas priekšparlamenta — dibinātāju sēdē. Viņu ievēlēja par padomes priekšsēdētāja J. Čakstes otro biedru (pirmais bija G. Zemgals). Nākamajā dienā M. Skujenieks bija to patriotu vidū, kas Nacionālajā teātrī proklamēja suverēno Latviju.

Viņš bija pazīstams un tautā populārs politiķis. Ne jau gadījuma pēc M. Skujenieks tika ievēlēts Satversmes sapulcē un visās četrās Saeimās, un ne jau gadījuma pēc Valsts prezidents uzticēja viņam divas reizes sastādīt valdību.

Pēc Artura Alberinga valdības demisijas 1926. gada beigās 17. decembrī notikušajā 2. Saeimas IV sesijas 21. sēdē parlamenta sekretārs P. Juraševskis plkst. 19.35 nolasīja valsts galvas J. Čakstes rakstu, kurā bija sacīts:

“Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs,

pagodinos paziņot Jums, augsti godājamais priekšsēdētāja kungs, ka, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 56. pantu, esmu uzaicinājis Saeimas deputātu M. Skujenieka kungu sastādīt ministru kabinetu.”

Tūdaļ pēc tam P. Juraševskis iepazīstināja deputātus ar jaunā premjerministra paziņojumu. Tajā bija teikts:

“Ļoti godātam Saeimas priekšsēdētāja kungam

Atsaucoties uz Valsts Prezidenta kunga 17. decembra rakstu Nr.5196, pagodinos paziņot, ka man ir izdevies sastādīt ministru kabinetu sekošā sastāvā:

Ministru prezidents un iekšlietu

ministrs — Marģers Skujenieks

izglītības ministrs —

Jānis Rainis–Pliekšāns

tieslietu ministrs — Erasts Bitte

ārlietu ministrs —

Fēlikss Cielēns

finansu ministrs —

Voldemārs Bastjānis

kara ministrs —

ģen. Rūdolfs Bangerskis

tautas labklājības ministrs —

Ansis Rudevics

satiksmes ministrs —

Kārlis Krievs

zemkopības ministrs —

Arnolds Mituls.”

M. Skujenieks 21. decembrī uzaicināja Juri Pabērzu par ministru bez portfeļa Latgales lietās.

Sociāldemokrāta mazinieka M. Skujenieka vadītais kabinets iegājis vēsturē ar apzīmējumu kreisā valdība. Tās koalīciju veidoja sociāldemokrāti (bez ministru prezidenta vēl Rainis, F. Cielēns, V. Bastjānis un A. Rudevics), kreisās centra grupas un minoritāšu deputātu bloks, gūstot atbalstu arī vācu frakcijā.

Trimdas jurists un vēsturnieks Ādolfs Šilde (1907—1990), kas nebūt nesimpatizēja kreisajiem spēkiem, drīzāk otrādi, M. Skujenieka kabinetu vērtēja atzinīgi.

Viņš rakstīja: “Personālais sastāvs šai valdībai bija spēcīgs kā kvalitatīvā ziņā, tā iesaistot valdībā politiķus ar spilgtu personību vaibstiem. Pats ministru prezidents bija sevi pierādījis par izcilu latviešu tiesību cīnītāju, un izglītības resora vadību savās rokās ņēma J. Rainis. Kā liecina Cielēns un Bastjānis, tuvi lielā dzejnieka draugi, tad Rainis jau agrāk bija nonācis ar sociāldemokrātu partiju konfliktā par to, ka tā izvairījās viņu izraudzīt kādam valsts amatam. Izglītības ministra amatā viņš sevi labi attaisnoja, lai gan sava ideālisma dēļ saņēma labā spārna kritiku, sevišķi mazākumtautību skolu lietā. Plaša vēriena ārpolitiķis ar milzīgām darba spējām un pašierosmi bija ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns. Drosmi saimnieciskās dzīves pārkārtojumos un korupcijas apkarošanā parādīja V. Bastjānis.” (Šilde Ā. Latvijas vēsture: 1914 — 1940. — Stokholma, 1976. — 408.lpp.)

Kabineta kreisais raksturs izpaudās jau M. Skujenieka nolasītajā valdības deklarācijā. Tā sākās gan tradicionāli — ar solījumu, ka valdība “savu pirmo un galveno vērību piegriezīs mūsu saimnieciskiem un finansu politikas jautājumiem”, ka tā “vispirms centīsies panākt labvēlīgu maksāšanas un ārējās tirdzniecības bilanci”. Valdība domāja vadīt Latvijas Banku un visu kredītpolitiku valsts ražošanas paplašināšanai, nevis atsevišķu grupu un personu veikalu interesēs, palētināt kredītus tām nozarēm, kuras visciešāk saistītas ar saimnieciskās dzīves attīstību (rūpniecība, lauksaimniecība, eksporttirdzniecība). Kabinets paredzēja “pievilkt ārzemju kapitālu Latvijas saimnieciskās dzīves atjaunošanai”, bet izmantot to “vienīgi produktīvām vajadzībām un pēc valsts noteikti izstrādāta plāna un sistēmas”.

Valdība solīja panākt pirmām kārtām ciešu saimniecisku kopdarbību un muitas apvienību ar Igauniju un Lietuvu, kā arī noslēgt saimniecisku līgumu ar PSRS uz savstarpēja sevišķas labvēlības principa pamata.

Lauksaimniecības jomā bija paredzēts paaugstināt tās kultūru, atvēlot speciālus kredītus mašīnu, mākslīgo mēslu un uzlabotu sēklu ievešanai un ražošanai Latvijā, kā arī meliorācijai. Kabinets bija gatavs veicināt sabiedrisku saimniecisko pasākumu plašu attīstību, atbalstot visu veidu kooperāciju. Jaunsaimniecībās ieguldītie īstermiņa kredīti pārvēršami ilgtermiņa aizdevumos Zemes bankā.

Valsts budžetā ministri domāja “samazināt visus neproduktīvos izdevumus, sašaurinot valsts pārvaldes aparātu, cenšoties novērst lieko birokrātismu un rodot ietaupījumus kara resorā”.

Galvenais uzdevums ārpolitikā joprojām palika sargāt valsts neatkarību un sekmēt miera nodrošināšanu un politisko stabilitāti Austrumeiropā, attīstīt kopdarbību ar Igauniju, Lietuvu un Somiju, kā arī noslēgt neuzbrukšanas līgumu ar Padomju Savienību, pēdējā jautājumā rīkoties saziņā ar kaimiņvalstīm.

Tradicionāli sākās arī iekšpolitiskā sadaļa — sargāt demokrātisko republiku un politiskās brīvības. Novitāte — “pārveidot agrākās Krievijas soda likumus par politisko darbību, streikiem utt. demokrātiskai republikai piemērotā garā”. Iedaļa beidzās ar programmatisku uzdevumu — “noteikti apkarot korupciju un visāda veida nelikumības”.

Plaši plāni bija sociālajā likumdošanā. Citēsim tos pilnīgi. Valdība paredzēja:

“Algoto strādnieku apdrošināšanu nelaimes un profesionālo slimību gadījumos.

Lauku iedzīvotāju, it sevišķi mazturīgo, nodrošināšanu slimības gadījumos ar medicīnisku palīdzību.

Dzīvokļu apstākļu uzlabošanu uz laukiem, piegriežot vērību laukstrādnieku apgādāšanai ar ģimenes mājiņām.

Sociālās apgādības nokārtošanu pilsētās un uz laukiem.

Bezdarbnieku apgādāšanu ar darbu vai nodrošināšanu bezdarba gadījumos.

Pilsētu privātzemju nomnieku, kā arī graudnieku un nomnieku tiesiskā stāvokļa nokārtošanu.

Nākt pretim atvaļinātiem karavīriem, brīvības cīnītājiem, kuri, agrāro reformu izvedot, nav dabūjuši zemi.

Aktīvu valsts politiku dzīvokļu krīzes novēršanā.”

Būdams reālpolitiķis, M. Skujenieks beidza programmas runu ar pragmatisku atzinumu: “Ir skaidrs, ka no šodienas uz rītdienu nav iespējams nokārtot augstāk minētos jautājumus. Tas prasīs lielus līdzekļus. Tomēr valdība teikto centīsies realizēt vai arī, kur to no kabineta neatkarīgu iemeslu dēļ tūlīt nebūs iespējams izdarīt, sagatavot ceļu minētām pārgrozībām.”

Debatēs par valdības deklarāciju runāja velnaducis — 13 tautas kalpi. Kā parasti, pro un contra. Parastas bija arī pārejas formulas: kabineta atbalstītāji — F. Menders, K. Dišlers, J. Trasuns, O. Nonācs u.c. — ieteica pēc deklarācijas nolasīšanas un apspriešanas pāriet uz turpmāko dienas kārtības punktu; no otras puses — Zemnieku savienības frakcijas vadītājs A. Klīve un viņa domubiedri proponēja atzīt kabineta programmu par neapmierinošu. Par pirmo priekšlikumu balsoja 52 deputāti, pret — 35. Atturējās divi. Plkst. 12.50 naktī divpadsmitā Latvijas valdība bija apstiprināta.

Kabineta pirmā sēde notika 1926. gada 18. decembrī. Ministrus vispirms apsveica bij. Ministru prezidents A. Alberings, teikdams:

“Pēc 7'/2 mēnešu darbības likumdevēja iestāde vēlējās grozīt valdības sastāvu. Nododot amatu, es gribētu teikt, ka valdība, kuŗa šodien noliek savas pilnvaras, centās strādāt pēc savas labākās apziņas. Darbs bija grūts, arī kļūdu daudz, bet visiem kabineta locekļiem ir bijusi vislabākā griba, un darbs ir darīts vislielākā saticībā. Noliekot tagad savas pilnvaras, es gribu cerēt, ka arī jaunā kabinetā valdīs tā pati labā saprašanās un labā griba. Aizgājušā kabineta vārdā novēlu vislabākās sekmes.”

Pēc tam runāja M. Skujenieks. Viņš sacīja:

“Pateicos par tiem labiem novēlējumiem, kurus tikko nodeva līdzšinējais ministru prezidents. Esmu tanī pārliecībā, ka arī jaunais kabinets savā darbībā vadīsies tikai no valsts labuma un darīs visu, lai pēc saviem spēkiem veiktu likumdevējas iestādes uzlikto darbu, lai valsti padarītu stiprāku, bagātāku un skaistāku (..).

Godātie ministru kungi! Mēs šodien stājamies pie saviem uzdevumiem, kurus mums uzlikusi Saeima un Valsts Prezidents. Apstākļi kā iekšējā, tā ārējā dzīvē nav viegli, un grūto darbu mēs varēsim veikt, tikai vadoties no apziņas, ka mūsu uzdevums ir strādāt visas valsts, visas tautas labā. Man ir tā pārliecība, ka šī apziņa un labā griba mums visiem ir un ka tā mūs apvienos mūsu darbā valstij par labu.”

Ministri nolēma valdības kabineta kārtējās sēdes organizēt otrdienās un ceturtdienās pulksten 12.30, kā arī atļaut Valsts kancelejai kabineta locekļu demisijas gadījumā izmaksāt viņiem par 3 mēnešiem uz priekšu Ls 6699 lielu kredītu, sedzot to no rezerves fonda neparedzētām vajadzībām (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1347.l., 65.lp.). Neko teikt, tālredzīgi...

Valdība nākamajā sēdē 22. decembrī nolēma iecelt par mazā kabineta locekļiem E. Biti, F. Cielēnu un tā resora vadītāju, kura likumprojektu apspriež (turpat, min. l., 299.lp.).

Īstenojot savu programmu, M. Skujenieka kabinets par vienu no pirmajām prioritātēm izvirzīja rūpes par savu elektorāta darba un sociālo tiesību aizstāvēšanu un paplašināšanu, ierosinot un piedaloties izstrādāšanā vai pats pieņemot svarīgus aktus šajā sfērā.

Vispirms tas bija likums par algotu darbinieku apdrošināšanu nelaimes un arodu slimību gadījumos, kuru Saeima pieņēma 1927. gada 20. maijā, bet Valsts prezidents G. Zemgals izziņoja 1. jūnijā. Tas turklāt bija visplašākais sociālās apdrošināšanas likums Latvijā, jo tas ar niecīgiem izņēmumiem attiecās uz visiem algotiem darbiniekiem, laukstrādniekus un jūrniekus ieskaitot, un atcēla vecos Krievijas likumus šajā laukā. Attiecībā uz sīkražotājiem likums pieļāva brīvprātīgu apdrošināšanu. Nebija arī nekādu atšķirību starp privātos, valsts vai pašvaldības uzņēmumos un iestādēs nodarbinātiem strādniekiem un kalpotājiem utt. Likumu pilnīgi realizējot, tas aptvēra ap 350 tūkstošu cilvēku. Apdrošināšanu izdarīja trīs iestādes: valsts iestāžu un uzņēmumu darbiniekus apdrošināja Tautas labklājības ministrija; lauksaimniecībā, tās nozarēs un lauku rūpniecībā nodarbinātos — 1. apdrošināšanas sabiedrība, visus pārējos algotos darbiniekus — 2. apdrošināšanas sabiedrība.

Turpmāk — vēl