Patiesības un saticības vārdā

Jel saprotiet: es negribu diskutēt ar “Rīgas Laika” redaktori I.Zanderi par rakstu “Tautas Lācis” žurnāla novembra numurā un par turpat publicētajām I.Bērsona pārdomām “Vai tikai diktors?”, un T. Krastiņa atsegšanos opusā “Lāča mednieks”. Vienkārši — nāk prātā tas sensenais teiciens, ka latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Patlaban nu ir uznākusi tāda kā sērga šai apetītes apmierināšanai. Ļoti gards bija J.Sudrabkalns — izcilais dzejnieks, esejists, publicists, tad nāca V.Lācis, nu O.Vācietis — pavisam sliktais, kuram vispār nepienākas svinēt jubileju. Un atkal V.Lācis savas simtgades priekšvakarā pēc augsti novērtētiem romānu jaunizdevumiem.

Bet gribas jautāt — kas ir tiesneši? Vai patiesi literatūras pētnieki, kuriem rūp objektīvs skats uz nacionālām kultūras vērtībām? Jeb tādi kā “Lāča mednieks” T.Krastiņš, kurš lielās, ka iesitis apsargam “pakš pa pauri” ar karafi, kurš apgalvo, ka Lācis ieradies Čekā uz viņu “paskatīties” un pavēlēt 24 stundu laikā “notiesāt”... Taču sīkāk raksturot T.Krastiņu un runāt par viņu nav vajadzības un nevēlos — viņš pats sevi ir atmaskojis.

Tādējādi gribu runāt par daudz ko nopietnāku un gadu desmitos gruzdošo — par Viļa Lāča “nodevības” eskalāciju.

Vai ir vērts par šo jautājumu polemizēt? Domāju, ka Latvijas kultūras un sabiedrības vēstures interesēs tas tomēr ir jādara. Jo rupjus izkropļojumus pieļaut nedrīkst.

Tad sāksim, padomāsim!

Vai visi ir lasījuši LPSR prokurora parakstītos dokumentus, kas izraisīja turpmākos notikumus bez jebkādas V.Lāča ietekmes un pat piespieda viņu padoties Maskavas varas iestāžu lēmumiem? Un, ja ir lasījuši, — kāpēc līdz šim klusējuši? Žurnāla redaktorei apšaubāmi šķiet I.Sokolovas apgalvojumi, ka “Lācis staigāja gar vilcienu vagoniem, cenšoties glābt dažus deportējamos”, bet tas lai paliekot uz manas sirdsapziņas. Savukārt redakcijas vārdā pateicoties man un citiem, kuri rakstījuši par V.Lāci (un īpaši I.Bērsonam, A.Žvinklim?), viņa manu vārdu min vēlreiz šādā kontekstā: “No Krievijas rakstnieku vēstulēm un runām, tāpat kā no I.Sokolovas uzrakstītās biogrāfiskās grāmatas “No tautas tautai”, kurā plaši, bet bezjēdzīgi citēta viņa dienasgrāmata, dveš tāds tukšums, aukstums un nepārvarama apnicība kā no līķu kambara...”

Nu uzdrošinos oponēt, jo pazinu V.Lāci no 1951. gada, tulkoju viņa grāmatas, uzrakstīju 2 disertācijas un 3 monogrāfijas, kā arī pēdējo ļoti plašo apceri “Par un ap Vili Lāci”, lai dotu iespēju viņa oponentiem ieraudzīt īstos avotus. Biju pazīstama ar viņa vecākiem, māsu Mildu, sauktu Luli (no vārda Mīlule), kuras sejā nebūt “nevaldīja bezkaislīga marmora izteiksme”. Arī ar viņa brālēniem, tuviem draugiem, līdzstrādniekiem dažādās pasaules vietās. Manā rīcībā bija ap 500 viņa vēstuļu. Pēdējos rakstnieka dzīves gados ļoti bieži tikāmies pie manis Murjāņos. Te ir ciemojušies daudzi Lācim tuvi cilvēki, arī Altaja apgabala vadība ar milzīgu ziņu klāstu, kurā gan nekad netiku dzirdējusi kādu nievīgu Lāča iesauku.

Gribu minēt arī aplamības sakarā ar V.Lāci, piemēram, kaut vai tās “novatoriskās” par V.Lāča Sibīrijas periodu. “Cietpauraino padomju referātu” analīzi, kuri sakarā ar rakstnieka radošo darbu ir aktuāli vēl šodien. Kāpēc mana oponente neanalizē iemeslus Lāča grāmatu labojumiem? (Kā es to daru vismaz uz 10 lpp. grāmatā “No tautas tautai”.) Lācis kritikas nelasīja, jo bija “zaudējis ticību mūsu tagadējiem kritiķiem”, bet I.Zanderei pētnieces lomā to gan būtu vajadzējis darīt ar patiesu iedziļināšanos. Toties viņa skar V.Lāča bērnus, jaucot viņu slimības un netikumus, “smago dzīves nastu” būt viņa bērniem, saistītiem ar “tēva grēkiem”.

Jā, intīmu ziņu ir pārpārēm. Gan ka slimajam Lācim no “tirgus nestas mellenes”, gan Mežaparka “villas” celtniecības vēsture utt. Bēdīgi vienīgi tas, kas par izziņas avotiem izvēlētas tādas personas kā M.Salnāja, kura padomju laikā bija režīma kalpone, bet šodien savu labdari V.Lāci aplej ar dubļiem gan skandalozajā rakstā Valkas avīzē, gan it kā drīzumā gaidāmajā grāmatā “Kādas sievietes vēsture”, kurā vēl plašāk izvērš rakstā teikto.

Dabiski, nevajag prasīt, lai visa pasaule mīlētu vienu cilvēku, pārvērstu viņu par Latvijas tēlu, kā tas šodien gadās, taču biogrāfam ir jābūt maksimāli objektīvam, zinošam. Bet, runājot par padomju periodu Latvijas vēsturē, jāakcentē Laika diktāts, kas nerēķinās ne ar ko. Bez Laika analīzes mēs nemaz nevaram spriest par cilvēka uzvedību. Tādēļ arī centos atšifrēt traģēdijas Fonu — neatņemamu izpētes daļu, tādēļ arī savu pēdējo grāmatu nosaucu “Figūras uz fona”. Lai atsegtu, ko un kā maniem varoņiem ir diktējis Laiks, nereti padarot viņus par traģiskām personām, kāds bija arī V.Lācis. Ar visu savu izpalīdzību, labsirdību, rūpēm par cilvēkiem, par tautu padomju varas uzspiestajos represīvajos apstākļos...

Bet nobeigumā — par dažu kultūras darbinieku atziņām. “Es Lāci neattaisnoju, nē, bet vienlaikus arī uzskatu — viņš bija talants. Un talantu nevar noslāpēt nekas,” — saka E.Pāvuls. Un rakstnieka P.Bankovska vērtējums: “Nav jēgas Vili Lāci ar kādu salīdzināt, jo “Zvejnieka dēlu” nebūtu spējis sarakstīt nedz Londons, nedz Hemingvejs, — viņš ir apbrīnojami ražens latviešu romānists, spraiga sižetiska vēstījuma meistars, kura vieta latviešu literatūrā tukša vēl šobaltdien. Kaut ko līdzvērtīgu, daudzu lasītāju paaudžu apziņā paliekošu pagaidām nav izdevies radīt nevienam latviešu autoram.” Savukārt “Mājas Viesa” 2002. gada 18. oktobra publikācijā “Vai latviešu Remarks?” teikts, ka “V.Lāča popularitāte ir līdzvērtīga Remarka fenomenam”. Zīmīga ir Misiņa bibliotēkas galvenās bibliotekāres M.Krekles atziņa: “...Tagad par viņu saka tikai to sliktāko. Bet viņā taču bija arī kaut kas labs...” (“Lauku Avīze”, 2003. gada 4. novembris).

Šodien it kā “kārtības un taisnības” vārdā sākusies tiesāšana — visīstākā politiskā akcija arī Krievijā. Melīgos apvainojumos slīcina pat M.Šolohovu un A.Fadejevu. Latvijā tā tāpat skārusi A.Upīti, kurš līdzīgi V.Lācim ir neatņemama nacionālās kultūras daļa. Vilis Lācis bija, ir un paliks — Tautas rakstnieks. Un es savā 85 lpp. garajā rakstā “Par un ap Vili Lāci” balstos tikai un vienīgi uz reāliem faktiem, dokumentiem, un man nav pieņemamas subjektīvas spekulācijas par šo cilvēku, kuram nācās būt rakstniekam un vadītājam tik nežēlīgā Laikā.

Dr. hab. filol. Ingrīda Sokolova