Ojārs Vācietis un cenzūra — iekšējā, ārējā

Vija Kaņepe, literatūrzinātniece:

Referāts nolasīts starptautiskajā konferencē “Cilvēka brīvība. Cilvēka balss” Rīgā 2003. gada 11. novembrī

Īsumā pastāstīšu par Ojāra Vācieša Kopotu rakstu sagatavošanu izdošanai, darbu pie rokrakstu burtnīcām un to izmaiņu apzināšanas, kuras dažādu apstākļu dēļ izdarītas dzejoļu pirmpublicējumos, krājumos un kuras var konstatēt pēc šo publikāciju salīdzināšanas ar rokrakstu burtnīcām.

Kopotos rakstus kopā ar Ojāra Vācieša dzīvesbiedri dzejnieki Ludmilu Azarovu sākām gatavot jau drīz pēc dzejnieka aiziešanas, paralēli krājumu “Nolemtība” un “Ex libris” izdošanai. Ar šo procesu negāja viegli. Noteicām apjomu — 10 sējumi, katrā ap 22 izdevniecības loksnēm. No Maskavas Preses komitejas — viss taču bija jāsaskaņo Maskavā — pienāca atbilde: “Pārāk agri un pārāk daudz.” Nekāds “pārāk agri” jau vairs nebija, laiks plūda strauji, un — pārāk daudz? Mūs nemitīgi tirdīja — vai tiešām ir tik daudz nepublicētu un periodikā izkaisītu dzejoļu? Noņēmāmies ar nemitīgu rindu skaitīšanu, rēķināšanu un pārrēķināšanu, tad — ar visu 420 rokrakstu burtnīcu pārrakstīšanu un neskaidro vietu atšifrēšanu. Ļoti daudzas burtnīcas mēs ar Ludmilu Azarovu un redaktori Ildzi Krontāli salasījām vārds vārdā, bieži nācās apstāties pie kaut kā neskaidra, jo, lai gan Ojāram Vācietim, manuprāt, ir skaists rokraksts, bija vairākas vietas, ko arī Ludmila uzreiz nevarēja izlasīt, tad viņa teica: skatīsimies vēlreiz, pēc laika. Tad mēs pētījām, kā šo neskaidro vārdu zilbes parādās citos vārdos, ar citu kontekstu, un tad izlēmām par pareizo variantu.

Pēc rokrakstu burtnīcām varēja arī labi redzēt, kādi dzejoļi kuros gados ir sarakstīti un kur tie palikuši. Protams, ka ne visi — un īpaši sabiedriski aktuālākie — nonāca līdz krājumiem. Totalitārā režīma apstākļos cenzūra strādāja modri, posteņi bija izlikti visur — izdevniecībās, Preses komitejā, Galvenajā literatūras pārvaldē (Glavļitā) un pāri visam — partijas Centrālkomitejā. Šai garīgās apspiešanas formai es redzu divas puses. Viena — tieša un neceremoniāla iejaukšanās rakstnieka darbā, pieprasījums labot tādas un tādas rindas, izņemot atsevišķus pantus vai visu dzejoli. Un, otra puse — norādījumi “no augšas”, visbiežāk pa telefonu: tāds un tāds dzejnieks ir sabiedrībai bīstams, uz viņa darbiem skatīties sevišķi uzmanīgi vai, vislabāk, neizdot nemaz, īpaši jau grāmatu, ja nu drīkst kādu bērnu dzejolīti... Un Ojāra Vācieša grāmatas neizdeva sešus gadus — no krājuma “Krāces apiet nav laika” 1960. gadā līdz “Elpai” 1966. gadā.

Tas bija īpaši smags laiks garīgajā dzīvē. Īsais atelpas periods pēc Staļina nāves bija beidzies, nekas padomju sistēmā nebija mainījies; garīgo represiju vilnis no Maskavas ātri vien atvēlās līdz Latvijai, atkal tika meklēti jauni grēkāži, kas nebija pietiekami aktīvi varas atbalstītāji, domāja dziļāk un skatījās tālāk. Dzejā tos atrada ātri: Vācietis, Belševica, Čaklais, Auziņš, Peters...

Vācieti sita īpaši smagi, jo liels talants jau ir vajadzīgs visiem un to, ka Vācietis negribēja būt par “galma dzejnieku”, viņam nepiedeva, jo viņš bija figūra, ar ko vajadzēja rēķināties. Sita par visu: par formālismu, nesaprotamību, nepietiekamu stāvēšanu šķiriskās pozīcijās, par veltījuma dzejoļiem “šķiras ienaidniekiem”, piemēram, māksliniekam Ernstam Ņeizvestnijam. Dzejoļa “Gadsimts” pirmpublicējumā žurnālā “Karogs” veltījumā uzvārds noņemts, atstāti tikai iniciāļi, taču tekstā palikusi tiešā uzruna “Ernst”, kas savukārt pazudusi krājumā “Elpa”. Cenzūra strādāja vaiga sviedros. Presē jau bija parādījusies “Einšteiniāna”, “No kuras vietas”, “Gadsimts”, “Tarakāna monologs”, tur bija ko meklēt un ko pārmest! Laika trūkuma dēļ es nerunāšu par katru atsevišķu labojumu vai svītrojumu, tie ir norādīti Kopotu rakstu 1. sējuma komentāros.

Sešdesmito gadu beigās, septiņdesmitajos Vācietis sarakstīja virkni ļoti spēcīgu sabiedriski politisku dzejoļu. Tur ir gan “Vadoņa augšāmcelšanās” un “Jezuītu ceļadziesma”, kas tika iesniegta publicēšanai žurnālā “Karogs”, taču izņemta no salikuma, “Zorge”, “Pulkvedis Vācietis un Hirosima”, “Kastaņu diena” un daudzi citi. Tas ir laiks, kad iznāca krājumi “Dzegužlaiks”, “Aiz simtās slāpes”, “Melnās ogas”. Nav grūti secināt, ka šie krājumi būtu ieguvuši, ja tajos būtu iekļauta kaut vai daļa no šiem burtnīcās palikušajiem darbiem, kurus, piemēram, “Vadoņa augšāmcelšanos”, “Potjomkina sādža”, Vācietis lasīja priekšā tuvākiem cilvēkiem.

“Potjomkina sādža” tika uzrakstīta 1963. gadā, publicēta žurnālā “Liesma” 1965. gadā, taču autora dzīves laikā neparādījās nevienā krājumā, lai gan Vācietis to ikreiz spītīgi iekļāva kārtējās jaunās grāmatas manuskriptā. Tiesa, igauniski tā parādījās jau 1971. gadā, izlasē “Venēras rokas”, latviski — 1988. gadā izlasē “Ex libris”.

“Dzegužlaikā” deviņus gadus pēc sarakstīšanas beidzot tika publicēta poēma “Balsij bez pavadījuma”, kas arī līdz tam tika lasīta dažos sarīkojumos un draugu lokā un kura tika ar roku pārrakstīta. Kāds eksemplārs nokļuva uz Augusta Vosa, CK sekretāra ideoloģiskajos jautājumos, rakstāmgalda. Ojārs Vācietis tika izsaukts uz pārrunām. Vosa padomdevējs literārajos jautājumos Arvīds Grigulis poēmu, par laimi, neatzina par gluži bīstamu un uz Vosa bargo jautājumu: “Kas tas ir?” — tikai norūca: “Tīrā dekadence, nekas vairāk!”

“Dzegužlaikā” publicēts arī hrestomātiskais dzejolis “Kad graudu samaļ miltos” — veltījums rakstniekam Visvaldim Lāmam, kurš, runājot par Ojāru Vācieti, mēdza atkārtot: “Tas ir dzejnieks per exelence!” “Karoga” publikācijā veltījums Visvaldim Lāmam nosvītrots, gluži kā Ernsta Neizvestnija gadījumā, nav arī krājumā, acīmredzot saskatītas tiešas paralēles — un tā arī ir! — ar V. Lāma kritizēto romānu “Kāvu blāzmā”.

Kopotos rakstos veltījums atjaunots — kā rokraksta burtnīcā, komentāros var izlasīt arī aiz pirmā panta četrus nepublicētos pantus.

Sākot ar “Dzegužlaiku”, visām Vācieša dzejoļu grāmatām redaktors ir dzejnieks Jānis Sirmbārdis. Acīmredzot viņi abi kopā ar Ojāru Vācieti skaisti atjaunoja dzejolī “Čaks” “Literatūras un Mākslas” pirmpublicējumā nosvītroto rindu “Pa tribīnes pakāpieniem”.

Krājumā “Aiz simtās slāpes” pēc rokrakstu burtnīcām var konstatēt divus būtiskus labojumus. Viens izdarīts dzejolī “Es apzvēru, ka sniegs ir balts...”. Rokrakstā pirmais pants ir šāds:

Es apzvēru, ka ziemā salst,

Bet sakiet, kāda te ir valsts,

Kur visi nepārtraukti zvēr:

“Ik brīdi!” — “Mūžīgi!”

— “Vienmēr!”

Krājumā šis pants ir stipri mīkstināts:

Es apzvēru, ka ziedi zied.

Bet ļoti dīvaini man šķiet,

Ka visi nepārtraukti zvēr

Ar vārdiem “mūžam”

un “vienmēr”.

Dzejolī “Haidparks” rokrakstā otrajā pantā aiz ceturtajā rindas ir pants:

Te ir Sokrāts/Un Hitlers,

Un Staļins,/Un Čakste.

Krājumā šo rindu nav. Kopotos rakstos tās publicētas pamattekstā.

Šie labojumi un īsinājumi rāda, ka atsevišķos gadījumos Ojārs Vācietis tomēr ir bijis spiests izdarīt grozījumus tekstā, tiesa, to salīdzinājumā ar milzīgo dzejas materiālu nav daudz. Manuprāt, tur ir divi iemesli: draudzīgas attiecības ar redaktoru, nevēlēšanās viņam sagādāt nepatikšanas, un otrs: pretinieka pusē bija visa smagā artilērija: grāmata vai nu iznāks, vai neiznāks. Tad nu — izvēlies!

Vairāki dzejoļi izņemti no krājuma “Melnās ogas”. Grāmatā neiegāja “Balādes vecā stilā” ar rindām “No cietuma var ārā tikt, bet visa zeme — restes” vai “Puisīt, nospied vēlreiz gaili! / Kas par biedriem — nospied gaili! / Kas par svešiem — nospied gaili!”, kā arī viens dzejolis no cikla “Kaparāmurs”. “Kaparāmura” ciklu veido četri cits pēc cita rakstīti dzejoļi: “Kaparāmurs”, “Reāla fantāzija”, “Nesiet mājās tās rozes” un “Valsis”. Pirmie divi un ceturtais publicēti “Melnajās ogās”, par trešo — “Nesiet mājās tās rozes” pēc publikācijas “Literatūrā un Mākslā” uzrakstīta asa recenzija it kā par norādi uz Eižena Vēvera dzejoļu krājumu “Iedēstiet rozes zemē nolādētā”. Lai kaut ko tādu saskatītu, vajadzīga liela fantāzija, gandrīz tāpat kā ar dzejoli, uzrakstītu ar gluži vienkāršu nodomu — mācīt dēlu atšķirt labo kāju no kreisās, bet: priekšā bija māja, mājā kādu rāja — un iedomāties, ka šī māja attiecas uz CK mītni. To, ka cenzoru vērīgās acis ne vienmēr saskatīja patiesi šaubīgās vietas dzejoļos un ne vienmēr izņēma bīstamākos dzejoļus vai pantus, liecina vēsture ar “Pūt, vējiņi”. Dzejolis “Pūt, vējiņi” sarakstīts 1968. gadā, taču publicēts pēc 10 gadiem — 1978. gadā krājumā “Antracīts”, turklāt nepilnīgā veidā — bez dzejoļa piektās daļas. Ludmila Azarova raksta: “Parasti Vācietis neielaidās kompromisos, nelaboja un neīsināja. Taču šis dzejolis viņam bija ļoti dārgs, gribējās to publicēt kaut vai saīsinātā veidā. No tā jau desmit gadus bija atteikušies laikraksti un žurnāli, tas nebija iekļuvis arī četros krājumos, kas iznāca cits pēc cita. Bet reizēm atgadās interesantas lietas! Modrie sargi bija svītrojuši fragmentu par čekistu moku kambariem, taču atstājuši citu, kur neapšaubāmi bija runa par latviešu leģionu — “Borovskā un Volhovā”…”

Krājumā “Gamma” publicēts dzejojums “Atmiņu svētki”. Acīmredzot šis nosaukums tapis, beidzot piekrītot Maskavas redaktores prasībām, veidojot Ojāra Vācieša dzejoļu izlasi krievu valodā, jo rokrakstā virsraksts ir daudz tiešāks — “Veterānu svētki”.

Var sacīt: ak, tas ir par tik seniem laikiem, gandrīz kā pirms mūsu ēras, bet: vēl ne tik senā pagātnē, 1985. gadā, izlasē “Nolemtība” neiegāja divi Vācieša dzejoļi “Prāts” un “Radio maļ” no 1983. gada burtnīcām, jo tur “radio melo viens otram pretī”, bet dzejolī “Nervu stresā” izdevniecības procesā tika izņemtas divas rindas:

Jaunais tankist,

(..) kas tu esi —

tas, kas uzbrūk,

tas, kas aizstāv?

Kopotos rakstos teksts atjaunots. Bet rindas “tas, kas uzbrūk, tas, kas aizstāv” pāri gadiem sasaucas ar “Ungārijas ciklu”, kas periodikā tika publicēts 1957. gadā. Arī tur dzejniekam pārmeta nepietiekami skaidru pozīciju — kas karo, asinis līst, bet kādas? Var teikt, ka cenzūras dažādajās izpausmēs ir kaut kas nemainīgs, gandrīz kā Ojārs Vācietis raksta:

Cenzūra,

(..) tu esi neiznīdējama,

vārpata nolādētā!

Un vēl kāda piezīme. Laikam ejot, daudz kas tiek parādīts citā gaismā. Šis tas tiek pārspīlēts, šis tas — aizmirsts. Ojāram Vācietim nav vajadzīgs ne viens, ne otrs. Nesenā “Karoga” publikācijā Daina Avotiņa raksta: ““Klavierkoncertā” bija divi dzejoļi, kas nu nekādi negāja cauri Preses komitejai.” Bet “Klavierkoncerts” jau nav Vācieša oriģināldzejas grāmata, tā ir maza izlasīte, kurā apkopoti darbi no jau iznākušiem krājumiem, tā ka ne par kādu “neiešanu cauri” nevarēja būt runas.

Ar Ojāra Vācieša priekšvārdiem iznāca Ulda Bērziņa “Piemineklis kazai”, Ēvalda Vilka grāmata “No dzīves — par dzīvi”, Aleksandra Čaka grāmatiņa... Vai Vācietim vajadzēja tērēt laiku priekšvārdu rakstīšanai, iekšējām recenzijām? Bet viņš bija dziļi iekšā literatūras procesā, viņš nebija ne vientuļš, ne norobežojies no dzīves, viņš apzinājās, ka ar savu vārdu var palīdzēt kolēģiem, īpaši jaunākiem, un darīja to ar viņam piemītošo temperamentu un azartu. Daži to uzskata par nevajadzīgu cīņu ar vējdzirnavām, bet Glavļita un Preses komitejas noziedzīgo darbošanos — tikai par viltīgām intrigām. Tā ir pārāk vienkāršota pieeja tam smagajam laikam, kurā Ojārs Vācietis dzīvoja, un, manuprāt, latviešu dzeja, arī Ojāra Vācieša, bija savdabīga nevardarbīgās pretošanās izpausmes forma, kuras nozīmi nevar vērtēt par zemu.