Par cilvēku ar labu latviešu valodu
Kam tu lūzi, ozoliņ,
Vai nav koku lūzējiņu?
Kam tu miri, mūs’ bāliņ,
Vai nav ļaužu mirējiņu?
Tautasdziesma tā skumst pēc dārgumdārga aizgājēja. Tāds mums ir profesors Ilmārs Lazovskis (19.XI 1931.–19.X 2003.) — izcils mediķis, ētiska personība, patiesības dēļ vajāto paglābējs, tautas dzīvības sargs veselības un arī valodas laukā, it īpaši medicīnas terminoloģijā, bet ne tikai. Ar valodniekiem viņam bija pastāvīga sadarbība gan terminu izvērtēšanā un jaunradē, gan rūpēs par latviešu valodu kopumā, veicinot tās pastāvēšanu un veselīgu plauksmi, nevis bīstamu “bagātināšanos” ar sārņiem un aizguvumiem.
Vēl nupat nesen profesors ir publicējis vērtīgus populārzinātniskus rakstus, kā “Piezīmes par labu latviešu valodu”, tāpat “Vārdi un valoda”. Tur — ceterum censeo! — viņš ir aizstāvējis arī ŗ un ch, būdams latviešu valodai patiess draugs: pusgadsimtu gremdētu valodas vērtību glābējs izteiksmes skaidrības, precīzuma, latviskuma un augšupejošas attīstības labad nu atkal mūsu pašu valstī.
Profesors Lazovskis mums neaizmirstamā mantojumā ir atstājis savas atziņas rakstos un grāmatās un savas personības silto starojumu laikabiedru sirdīs.
Paldies Dievam par šā krietnā cilvēka bijumu pasaulē un mūsu tautā!
Dr.philol. Rasma Grīsle