Kamēr vien būs interese par latviešu valodu

2003. gada 7. oktobrī Bonnas universitātes baltu valodu lektors Austris Grasis nodeva Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai Edītes Hauzenbergas-Šturmas un Eduarda Šturma archīva materiālus, kas līdz tam bija glabājušies Bonnas universitātē.

Publikācijā tiek saglabāta autora rakstība

Plašs ir E. Hauzenbergas-Šturmas rokrakstu klāsts par valodniecības jautājumiem, bet mazāk ir E. Šturma darbu materiālu par archailoģiju. Ir arī abu zinātnieku publicēto rakstu novilkumi. E. Hauzenbergas-Šturmas (1901–1983) archīva materiāli saistīti ar latviešu valodas gramatiku, jo viņa sešdesmito gadu beigās, Heidelbergas Vintera zinātnisko grāmatu apgāda aicināta, sāka rakstīt Latviešu valodas zinātnisko gramatiku. Daudz ir izrakstu no valodnieku darbiem par dažādiem latviešu valodas, baltu valodu salīdzināmās valodniecības un indoeiropiešu valodu salīdzināmās valodniecības jautājumiem. Savākti materiāli par latviešu valodu un citām baltu valodām. Sakārtoti materiāli pēc gramatikas nozarēm un atsevišķiem gramatikas jautājumiem. Ir redzams, ka ikviena lasāmviela E. Hauzenbergai-Šturmai ir bijusi avots valodas materiālu vākšanai. Archīva materiālos ir arī neliela daļa no E. Hauzenbergas-Šturmas veidotās un rakstītās Latviešu valodas sinonimu vārdnīcas. Tāpat rokrakstos ir E. Hauzenbergas-Šturmas Bonnas universitātē lasīto lekciju un vadīto semināru konspekti, kā arī sarakste ar citiem valodniekiem.

Bez šiem rokrakstiem, kas saņemti no Bonnas, E. Hauzenberga-Šturma veikusi vēl citus nozīmīgus darbus latviešu valodniecībā.

Daudzus sava darba mūža gadus E. Hauzenberga-Šturma ir veltījusi latviešu valodas leksikografijai. Viņa bija J. Endzelīna palīdze un līdzstrādniece K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcas materiālu vākšanā, apstrādāšanā un manuskripta rakstīšanā, veltījot K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai un J. Endzelīna un E. Hauzenbergas Papildinājumiem un labojumiem K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai sava darbīgā mūža divus gadu desmitus. Jau K. Mīlenbacha rakstītajā Latviešu valodas vārdnīcas manuskriptā blakus J. Endzelīna labojumiem ir E. Hauzenbergas-Šturmas labojumi un papildinājumi. K. Mīlenbacha manuskriptam beidzoties, manuskriptu tālāk raksta E. Hauzenberga-Šturma. Raksturīga ir K. Mīlenbacha manuskripta pēdējā lapa, kuŗai viena lappuse ir K. Mīlenbacha rakstīta (beidzas ar vārdu “patumšs”), bet otra lappuse ir E. Hauzenbergas-Šturmas rakstīta ar J. Endzelīna papildinājumiem.

K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcas gala vārdos (1932. gadā vārdnīcas IV sējumā) J. Endzelīns raksta: “Neraugoties uz visiem manis paša pamanītiem šā darba trūkumiem, varu tomēr teikt, ka visi, kas interesējas par latviešu valodu, atradīs tur daudz laba un derīga. Un par to nākas pateicība visiem, kas to līdzējuši darināt. Vislielākais nopelns, zināms, te ir pašam K. Mīlenbacham, kas ir veicis darba lielāko daļu, savākdams ļoti daudz materiālu visai vārdnīcai un uzrakstīdams apmēram pusi no tās.

(..) Tūliņ pēc viņa man godam jāmin sava uzticamā un saprātīgā palīdze un bijusī klausītāja Edite Hauzenberga-Šturma, kas iestrādājusi Mīlenbacha manuskriptā vēlāk klātpienākušos materiālus, sarakstījusi — viņa manuskriptam izbeidzoties [ar vārdu “patumšs”] — gandrīz visu atlikušo daļu un ekscerpējusi lielāko daļu no te citētiem pēckaŗa tekstiem. Viņas rakstījumā esmu šur tur daudz ko iespraudis un dažus vārdus esmu visus pats uzrakstījis, tā ka eventuālas rediģējuma kļūdas vārdnīcas otrā pusē var būt manis (un ne viņas) nodarītas. Viņas vārds, ja vien viņa pati to vēlētos, būtu minams uz šā darba titullapas līdzās manējam.”

E. Hauzenberga-Šturma to nevēlējās. Bet Papildinājumos un labojumos K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai (kas iznāca 2 sējumos) viņas vārds ir uz titullapas līdzās J. Endzelīna vārdam.

Darbs ar J. Endzelīna papildināto un rediģēto K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcu (valodnieku darbos to apzīmē ar ME) un J. Endzelīna un E. Hauzenbergas Papildinājumiem un labojumiem K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai (valodnieku darbos to apzīmē ar EH) rada E. Hauzenbergai-Šturmai interesi par latviešu valodas vārdu etimoloģiju. Savāktos valodas materiālus viņa izmanto savos pētījumos.

Otrs liels un nozīmīgs E. Hauzenbergas-Šturmas darbs latviešu valodas leksikografijā — Latviešu valodas sinonimu vārdnīca — ir palicis nepabeigts un daļēji laikam pazudis. 1944. gadā E. Hauzenberga-Šturma bija savākusi plašu latviešu valodas sinonimu materiālu. (Tos viņa bija visu laiku vākusi, strādājot ar K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcu un papildinājumiem un labojumiem K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai, kā arī apjautājoties par sinonimu nozīmi Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēdēs un sinonimu vārdnīcai īpaši ekscerpējot rakstnieku darbus.) Vārdi bija sagrupēti sinonimu grupās, pievienojot sinonimiem citātus (no literātūras), lai parādītu atsevišķu sinonimu nozīmes īpatnību. Izstrādāti bija arī daudzi sinonimu grupu šķirkļi ar norādēm par sinonimu nozīmes niansi. Visi šie materiāli (kādas četras 30x40x50 cm kastes) līdz ar visiem pārējiem Latviešu valodas krātuves materiāliem 1944. gadā, kaŗa darbībai tuvojoties Rīgai, tika novietoti bankas (tagadējās Unibankas Doma laukumā) seifos. Ar prof. J. Endzelīna (pie viņa bija seifu atslēgas) un Latvijas Universitātes (tā pēc prof. J. Endzelīna ierosinājuma pārņēma Latviešu valodas krātuvi savā pārziņā) gādību izdevās visus seifos novietotos materiālus atgūt un nogādāt Latviešu valodas krātuvē (Skolas ielā 11). Kad Latviešu valodas krātuvi iekļāva ZA Valodas un literātūras institūtā, visus Latviešu valodas krātuves materiālus (arī sinonimu vārdnīcas materiālus) pārveda uz institūta telpām Hanzas ielā. Tur šie sinonimu vārdnīcas materiāli bija vēl 1950. gada novembrī. Tagad institūtā nevar dabūt nekādas ziņas par šiem sinonimu vārdnīcas materiāliem. Tas nozīmē, ka ir izputināti nenovērtējami latviešu valodas materiāli, kas būtu ļoti noderīgi mūsdienu latviešu literārās valodas bagātināšanai. Vienīgi no Bonnas atvestajos materiālos ir daži desmiti pilnīgi izstrādātu sinonimu grupu šķirkļu (tos E. Hauzenberga-Šturma bija paspējusi paņemt līdzi).

Leksikografijas nozarē vēl jāmin viņas darbs Latvijas vietvārdu vākšanā un kārtošanā — Latvijas vietu vārdu II daļā ir iekļauti arī viņas 19 pagastos uzrakstītie vietu vārdi. Par vietu vārdiem (tos tūlīt izmantojot pēc savākšanas un publicēšanas) tapis viņas raksts: “Ko vietu vārdi dod latviešu valodas fonētikai” (FBR XII).

Gandrīz paši pirmie darbi E. Hauzenbergai-Šturmai bija izlokšņu pētīšanā, piem., “Par Vecgulbenes izloksni” (FBR 1925.), “Liepupes draudzes izloksnes” (FBR 1928.), “Liezēriešu izloksnes” (FBR 1934.).

E. Hauzenbergas-Šturmas darbā nozīmīga vieta ir latviešu valodas gramatikai. Gramatikas jautājumus viņa iztirzā savās lekcijās gan Latvijas Universitātē, gan Bonnas universitātē. Jau studiju gados parādās viņas raksti par latviešu valodas fōnētiku un morfoloģiju. Minami viņas raksti, piem., recenzija par Tores Torbjörnsena darbu “Die litauische Akzentverschiebung und der litauische Verbalakzent” (FBR V 1925.), “Zur Frage des Verbalaspekts im Lettischen” (Zeitschrift f?r vergleichende Sprachforschung 1979.), “Ergänzende Bemerkungen zum baltischen -sta- Präsens” (Donum Balticum 1970), “Par sinapsi un dekompoziciju latviešu valodā” (Ceļi XIV 1969.), “Pārpratums latviešu pronominēto adjektīvu paradeigmā” (Ceļi XV 1972.), “Par piedēkli —āt-” (Filoloģijas materiāli 1933.). Bez tam ar gramatikas jautājumiem cieši saistīti viņas izlokšņu apraksti. Šie pētījumi ir nelieli priekšdarbi viņas lielajam iecerētajam darbam — Latviešu valodas gramatikas sarakstīšanai. Viņa pieņem Heidelbergas Vintera zinātniskās literātūras apgāda priekšlikumu sarakstīt Latviešu valodas zinātnisko gramatiku. Viņa nopietni sāk šo darbu. Vāc materiālus, piesaista konsultantu par indoeiropiešu valodu salīdzināmo valodniecību. Taču nāve 1983. gadā pārtrauca šo darbu.

Atzinība E.Hauzenbergai-Šturmai pienākas par darbību latviešu rakstu valodas kopšanā. Visā savā dzīves laikā viņa uzmanīgi sekoja latviešu literārās valodas lietošanai runā un rakstos. Latviešu valodas lietošanas jomā viņas lielākais veikums ir kopā ar prof. J. Endzelīnu rediģētā “Tautsaimniecības vārdnīca” — tajā diezgan daudz jaunu terminu (līdz 1944. gadam iznāca 3 daļas). Viņa strādāja arī komisijā, kas rediģēja “Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcu”. Arī Bonnā viņa lekcijās, priekšlasījumos, rakstos aizrāda uz nevēlamiem nepareizumiem runā un rakstos, piem., rakstā “Vairīšanās no propozicionāliem savienojumiem modernajā latviešu valodā” (Ceļi XI).

Nozīmīgas un vērtīgas ir E. Hauzenbergas-Šturmas rakstītās atsauksmes par citu valodnieku darbiem ievērojamos valodnieku žurnālos, piem., “Kratylos”, “Orbis”.

Neaizmirst E. Hauzenberga-Šturma arī cilvēkus okupētajā Latvijā. Viņa sarakstās ar prof. J. Endzelīnu, sūta viņam grāmatas, kopā ar citiem gādā un sūta viņam medikamentus.

Daudzkārt darbs trimdā viņai bija jāveic grūtos un nepiemērotos apstākļos, bet valodniecība vienmēr bija viņai galvenais dzīves saturs.

Trīs valodnieki — K. Mīlenbachs, J. Endzelīns un E. Hauzenberga-Šturma ar J. Endzelīna papildināto un rediģēto K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcu un J. Endzelīna un E. Hauzenbergas Papildinājumiem un labojumiem K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai (kopā 6 sējumi — ar 5473 lappusēm — kas sarakstīti kādos trijos gadu desmitos) ir uzcēluši latviešu valodai un arī paši sev nezūdamu pieminekli. Šis piemineklis pastāvēs, un tiks pieminēti tā cēlāju vārdi ne tikai tik ilgi, kamēr kāds runās latviešu valodā, bet tik ilgi, kamēr kāds interesēsies par latviešu valodu. Un arī indoeiropiešu valodu salīdzināmā valodniecība un baltu valodu salīdzināmā valodniecība nevar iztikt un neiztiks bez baltu (tajā skaitā latviešu) valodām — vienīgajām dzīvajām indoeiropiešu valodām, kuŗas gadu tūkstošiem cauri saglabājušas apbrīnojamu seniskumu.

Pēteris Kļaviņš

Par autoru

Gribas apgalvot, ka Pēteris Kļaviņš mūsu laikraksta lasītājiem nav pavisam svešs. Viņš ir priekšvārda autors un rādītāju sastādītājs grāmatai “Profesora J. Endzelīna atbildes. Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli 1933–1942”, kas izdota Amerikas Savienotajās Valstīs apgādā “Ramave” (“LV” par šo katram latviešu valodas kopējam interesanto izdevumu rakstīja pērnvasar 16. jūlijā).

Šogad Pēteris Kļaviņš tika pieminēts kā Jāņa Endzelīna skolnieks, kas runāja Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna darbam veltītajā izstādē Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Toreiz viņš arī ne bez viegla sarkasma atzinās: “Kas tad es par zinātnieku! Par savu buržuāzisko nacionālismu dabūju ogles rakt Intā, pēc tam Rīgā nedrīkstēju dzīvot. Labi, ka tiku pie grāvju rakšanas, dabūju darbu meliorācijā.” Tomēr šā gada maijā devītajā gadu desmitā stalti iesoļojošais vīrs tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 2. pakāpes goda zīmi, turklāt Valsts prezidentes parakstītajā ordeņa domes dokumentā apbalvotais nosaukts par valodnieku.

Vai pašraksturojums būtu pretrunā ar oficiālo atzinumu? Nebūt ne. Šie it kā nesavienojamie spriedumi ir tikai vēl viena liecība par kādu sakropļotu likteni.

Pēteris Kļaviņš ir dzimis 1920. gadā, laikā, kad Latvijā beidzās brīvības cīņas un ļaudis varēja sākt veltīt spēkus pašu valsts atjaunošanai. Mācījies Siguldas ģimnāzijā, pēc tam studējis Latvijas Universitātē baltu filoloģiju. Darbojies semantikas un sinonīmikas seminārā, ko vadīja Edīte Hauzenberga-Šturma, gatavojoties semināriem, reizēm bijis liecinieks, kā par valodas lietām diskutē Jānis Endzelīns un Edīte Hauzenberga-Šturma. 1948. gadā beidzis studijas un tūdaļ sācis strādāt Latvijas Universitātē par mācību spēku, lasot studentiem latviešu valodas gramatikas kursu, vadot seminārus latviešu valodas dialektoloģijā un sinonīmikā. Tā gandrīz līdz 1950. gada nogalei.

Par tajā laikā pieredzēto Pēteris Kļaviņš runā ļoti nelabprāt:

“Sākās viss jau kādus pāris gadus agrāk ar tā saukto marrismu, tas valodniecībā Padomju Savienībā bija valdošais uzskats, kuru vajadzēja visiem atbalstīt. (Marrs Nikolajs, pad. valodnieks, lingv. teorija (jafetiskā teorija, “jaunā valodas mācība”) balstījās uz zinātniski nepamatotu hipotēzi par visas pas. valodu radniecību. — No Latvijas padomju enciklopēdijas, 6. sēj., 464. lpp.) Tos, kas šo teoriju neatzina, lamāja par buržuāziskajiem nacionālistiem, par Marra mācību rakstīja arī toreizējais Latvijas kompartijas sekretārs Arvīds Pelše, protams, ne jau viņš, bet kādi citi bija šo stulbo rakstu autori.

Un tad nāca klajā Staļina darbs par marksismu un valodniecības jautājumiem, kurā bija pierādīts, ka Marra mācība ir aplama. Cik zināms, šo apceri patiesībā bija uzrakstījis gruzīnu valodnieks Arnolds Čikobava. Pēc tam izrādījās, ka Jānis Endzelīns Padomju Savienībā bija vienīgais, kas atklāti bija noraidījis Marra aplamo mācību. Protams, klusēdami bija noraidījuši daudzi.

Kad nu Staļina atzinums bija izdots, atbrauca no Maskavas komisija. Katram bija jāizsakās, ko viņš domā. Es domāju to, ko domāju. Jo es Maskavas komisijai noliku priekšā uz galda Arvīda Pelšes rakstu ar Marra mācības slavinājumu un jautāju: “Vai tas ir pareizi?” Maskavieši atbildēja: “Aplam!” Jo agrāk iespiestais Arvīda Pelšes raksts bija pretrunā ar Staļinu. Tad notika sanāksme. Komisija iesauca arī mani. Novembra beigās Maskavā būšot konference. Viņi esot aprunājušies ar Jāni Endzelīnu, un viņš ieteicis mani, lai es gatavojot referātu, ar ko uzstāties Maskavā, — man jābrauc uz konferenci.

Aizgāju uz staciju. Un aizbraucu Maskavai garām. Tālāk...

Turpmāko es negribu atcerēties.

Kad 1956. gadā atgriezos no Intas nometnes, man aizliedza Rīgā dzīvot. Vienīgā vieta, kur varēju dabūt darbu, bija meliorācija. Tur arī esmu mūžu nostrādājis.”

Dipl. philol. Andris Sproģis