Ar jaunu, savu skatu uz Valsts prezidenti

Latvijas 85. gadadienas priekšvakarā Rīgas Latviešu biedrības namā svinīgi tiks atvērta Māra Čaklā grāmata “Izaicinājums”

Atzīmējot Latvijas valsts 85. gadadienu, izdevniecība “Pētergailis” laiž klajā Māra Čaklā grāmatu par Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu. Grāmatas atvēršanas svētki notiks 17. novembrī Rīgas Latviešu biedrībā.

Grāmata tapusi vairāku gadu desmitu laikā, jo autors tai neapzināti gatavojies kopš pirmajām tikšanās reizēm ar nākamo Valsts prezidenti. Šī ilgā pazīšanās un dzejnieka talants ir bijuši labi priekšnoteikumi tam, lai grāmata būtu interesants Valsts prezidentes personības atklājums. M. Čaklā kā sabiedrības cilvēka un radio “Brīvā Eiropa” žurnālista pieredze ir ļāvusi daudzus grāmatā aprakstītos notikumus analītiski tvert to psiholoģiskajā un politiskajā kontekstā. Zinātniece, politiķe, sieviete, folkloras dziļa izpratēja un personība tās visdažādākajās izpausmēs — Vaira Vīķe-Freiberga ir Latvijas valsts vēsturei būtiska persona un kā tāda arī tiek tēlota šajā grāmatā.

Mazā Vaira Latvijā, vecmāmiņas un mātes balti berzto grīdu smaržā, ģimenes segām pārdalītu istabu stūros Vācijas bēgļu nometnēs, Marokas svelmainā un vēlāk Kanādas mērenā saule. Mācītiesalkas, grāmatu un skarbas dzīves pieredzes ieskautai, un skolas — Vācijā, Francijā, universitātes koledžas Kanādā. Un zināšanu alkas, alkas, ko apliecina ne vien iegūtie akadēmiskie grādi, bet kas būtiskāks, ko varam saukt par domāšanas veidu, dzīvesveidu.

Vaira Vīķe–Freiberga Latvijā starp savējiem — zinātniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem — un kā lat-vju saules viesmīlību apliecinoša namamāte savā tālaika mājā Kanādā. Ceļš uz Valsts prezidentes krēslu un tautas prieka asaras par viņas ievēlēšanu — tas viss ir šajā grāmatā. Tas viss un vēl daudz cita — unikālas, garīgi bagātas personības bērnībā iemītā taka novedusi grāmatas varoni uz pasaules lielceļa, kur viņu apbrīno ne vien pasaules akadēmiskās un kultūras cilvēku aprindas, bet arī vadošie politiķi.

Apmēram 400 lappušu apjomīgajā grāmatā ievietots ap 200 fotogrāfiju.

Izdevniecība “Pētergailis” grāmatu laiž klajā sērijā “Latvijas laikazīmes”. Šo grāmatu centrā ir unikālas personības, ko Latvijā uztver kā laikmeta simbolu. Jau iznākušas grāmatas par diriģentu Leonīdu Vīgneru, arhitektu Gunāru Birkertu un dzejnieci Māru Zālīti. Nākamā būs G. Repšes grāmata “Brālis. Ojārs Vācietis”.

Anita Rožkalne, izdevniecības “Pētergailis” direktora vietniece

Grāmatas “Izaicinājums” ievads

Ievadā

Pie šīs grāmatas esmu gājis vairākkārt. Iepazinies ar Freibergu ģimeni pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, 1978. un 1983. gadā tiku ciemojies viņu mājās Monreālā, arī Monreālas universitātē, kur jau tobrīd notiek intensīvs latviešu dainu sistematizācijas un izpētes darbs. Tur es redzu — te notiek kaut kas vairāk par latvietības saglabāšanu, ar ko nākas nodarboties trimdas tautiešiem.

Pēc atgriešanās Latvijā, mēģinot par to ieminēties presē, Freibergu vārdi tiek cītīgi svītroti. Astoņdesmito gadu nogalē, kad impērijas šuves jau irst, ir iespējams organizēt Monreālas universitātes profesores, latviešu folkloristes Vairas Vīķes-Freibergas rakstus un intervijas Latvijas presē, vēlāk intervēt viņu “Radio Brīvā Eiropa” Rīgas studijā.

1999. gada jūnijā ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti, inaugurācijas laikā Rundāles pilī Vaira Vīķe-Freiberga akceptē manu nodomu veidot grāmatu par mūsu pirmo Prezidenti.

Rudens pusē ar baņķiera Viļa Vītola laipnu palīdzību mums ar sievu rodas iespēja doties uz Kanādu — uz Toronto un Monreālu — abām pilsētām, kuras bijušas noteicošās abu Freibergu intelektuālās stiprības veidošanā.

Tad iestājas materiālu vākšanas laiks tepat dzimtenē. Un cik dažādi šie materiāli ir! Mani lielā mērā spiež atbildības smagums par to, ka šī ir pirmā grāmata par mūsu Valsts prezidenti un tai tad nu būtu jābūt “biogrāfiskai apcerei”.

Tā ir liela atbildība — pie kā palikt? ko atstāt? ciktāl atļauties subjektīvus vērtējumus?

… Un tad, uzzinājis, ka top, vēlāk sagaidījis un izlasījis Ausmas Cimdiņas biogrāfisko apceri par Vairu Vīķi-Freibergu, es atviegloti nopūšos. Cēlā un apjomīgā sējumā viņa dod pamatinformāciju visai latviešu sabiedrībai, vēlāk ar Roalda Dobrovenska palīdzību arī krievu valodā lasošajiem lasītājiem. (Tagad Kārļa Streipa tulkojumā grāmata iznākusi arī angļu valodā un 11.oktobrī tika prezenēta Frankfurtes grāmatu mesē — “LV”.) Tas ir daudz, it sevišķi, ja ņemam vērā, ka viens otrs no Saeimas vai pat valdības vadītājiem Vairas Vīķes-Freibergas vārdu, 1999. gadā par prezidenti viņu ievēlot, tādu dzirdot pirmoreiz.

Un tad mūsu Prezidentes starptautiskā darbība iet tik versmainā plašumā, ka izsekot visam ir gandrīz vai neiespējami. Viņas starptautiskā autoritāte aug visā pasaulē, darbs Eiropas Savienības un NATO virzienā vien prasītu pētnieku rakstītus sējumus.

… Un nu, kad atkal vācu šo grāmatu kopā, — kāds jauks, kāds satraukts laiks!

Jā, kāds jauks, kāds satraukts laiks…

No kurienes šī rinda nākusi? No kurienes ieskanējās? Jauks, patiešām īstas ziemas rīts, kādu mūsu platuma grādos nu jau vairs negadās īpaši bieži. Pārsimt metru aiz manas darbistabas loga Lielupes ledus blāvi viz. Pavēršu skatienu uz otru pusi un klausos — gribu klausīties jūru turpat pārsimt metru aiz priedēm, gribu klausīties, bet jūra tak pārvilkusi pāri sev ledus segu. Dzejniekam gribētos teikt: klau, jau ūdeņi gatavi spārnos celties — Lielupe elpo un jūra elpo. Paga, paga — elpa ir vai nu aizturēta, vai arī elpa ir kaut kur dziļumos, dzīlēs.

Līdzīgi tas ir ar visu lielajā pasaulē.

Radio ziņo, ka, iespējams, Irāka var būt novietojusi masu iznīcināšanas ieročus uz kuģiem Indijas okeānā. Šie kuģi neuztur radiosakarus, kapteiņi neziņo par kravas raksturu, dreifē ar “ievilktiem nagiem”.

Mani ļoti izbrīnī fakts, ka nevienā no mūsu plašas saziņas drukātajiem tekstiem neparādās Valsts prezidentes Amerikas vizītes laikā teiktais par to, ka Prezidente labprāt būtu redzējusi uz demonstrantu plakātiem ne tikai saukļus “Nost ar karu Irākā!”, bet arī “Irākai jāatbruņojas!”.

Divi dažādās TV šais nedēļās redzēti kadri allaž drasē gar manu atmiņu logu — melnās irākiešu karotājas draudīgiem sejiem un Sadāms Huseins ar starojošu smaidu pa visu ģīmi. Citēju pēc atmiņas dzejnieku: “Ja kaķītis pārāk godīgs, tad viņš kaut kur zog.” Tas — par starojošo ģīmi. Bet ko atgādina soļojošās irākietes? Nu, protams, pasaules televīzijā daudzkārt redzētās ar trotilu apjoztās teroristes Maskavas teātrī. Paliekoši kadri — nekur neizbēgsi.

Šai grāmatā jūs vairākkārt dzirdēsit vārdu “izaicinājums”. Tas ir viens no mūsu Valsts prezidentes dzīves kamertoņa devējiem, impulsiem, mērķtiecības uzturētājiem, virzības satvariem. Jā, bērnībā jau, jaunībā, trimdā un dzimtenē. Jebkuru mirkli būt gatavam izaicinājumam — kā to vienmēr spējusi Vaira Vīķe-Freiberga. Tieši šī gatavība mani varbūt visvairāk ir interesējusi šai izcilajā personībā, tā mani interesē arī vēl šobrīd.

Māris Čaklais