Ukraina un Latvija: tuvums par spīti tālumam

Ar saviem dārgumiem Odesā mūsu valsts dibināšanas zīmē

	Izstādes atklāšanā: Latvijas vēstnieks Ukrainā Andris Vilcāns, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere un I.Mečņikova Odesas Nacionālās universitātes prorektors Vasilijs Popkovs; starp apskatāmajiem darbiem arī Laines Kainaizes glezna “Laiks un vārds” (2003) un Romāna Rudzīša “Vecrīgas skats” (2002)

Rainis, atgriezies no emigrācijas, 1920. gadā rakstīja: “Dziļas simpātijas saista mani ar ukraiņu tautu. Jaunā melodiskā valoda, naivā, bet fantastiskā un reālā dzeja, sērīgā un dzīvespriecīgā mūzika, maigais un spēcīgais tautas raksturs, demokrātiskā dzīves kārtība. Ukraiņu Gogolis, tautas dzejnieks — moceklis Ševčenko, pati plašā zeme — tas viss mani valdzināja jau jaunībā. Pēc tam šīs simpātijas jūtas kļuva vēl dziļākas, kad es sāku vērot ukraiņu nelokāmo cīņu par savas zemes un tautas patstāvību un kultūras atdzimšanu — to arī mēs, latvieši, visiem spēkiem cenšamies panākt savai tautai. Svētajiem ideālajiem centieniem vajag tuvināt mūs kulturāli un ne tikai kulturāli.”

I.Mečņikova Odesas Nacionālās unviersitātes Zinātniskās bibliotēkas telpās 2003. gada 16. septembrī tika atklāta Latvijas Republikas proklamēšanas 85. gadadienai veltīta literatūras izstāde “Odesa — Latvija: kultūrvēsturiskās saiknes”.

Izstādi veidojusi Latvijas Akadēmiskā bibliotēka no tās fondiem direktores Ventas Koceres vadībā. Izstādes atklāšanā piedalījās Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ukrainā, Ēģiptē, Rumānijā un Moldovā Andris Vilcāns, I.Mečņikova Nacionālās unviersitātes prorektors Vasilijs Popkovs un I.Mečņikova Odesas Nacionālās universitātes Zinātniskās bibliotēkas direktore Marina Podrezova. I.Mečņikova Odesas Nacionālās unviersitātes Zinātniskā bibliotēka ir viena no vecākajām bibliotēkām Ukrainā, dibināta 1817. gadā kā Rišeljē liceja bibliotēka, pašlaik tās fondu apjoms ir 3,5 miljoni vienību.

Andris Vilcāns, pēc izglītības mikrobiologs, daudzus gadus arī cītīgs Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas lietotājs, izstādes atklāšanas runā uzsvēra, ka zinātniekiem bibliotēka ir tas pats, kas ticīgajiem baznīca. Izstādes atklāšana tika atspoguļota Odesas televīzijas ziņās un presē.

Izstādes materiāli kārtoti hronoloģiskā secībā, tādējādi izsekojot šo ģeogrāfiski attālināto vietu tomēr biežajiem un būtiskajiem saskares punktiem.

Pakavēsimies tuvāk pie dažiem aspektiem un paralēlēm.

Raksti nodzeltējušās avīzēs

1794. gadā, kad sākta Odesas ostas celtniecība, Rīgā tiek nodibināta pirmā navigācijas skola. Sākotnēji Rīga un Odesa ir lielas ostas pilsētas Krievijas impērijā, lieli kultūras un tirdzniecības centri ar visai raibu iedzīvotāju nacionālo sastāvu.

1897. gadā notiek pirmā vispārējā tautas skaitīšana Krievijā. Iedzīvotāju skaita ziņā Rīga ieņem ceturto vietu impērijā: tajā ir 282 000 iedzīvotāju, no tiem latvieši — 45%, vācieši — 24%, krievi — 16%, ebreji — 6%, pārējās tautības — 9%. Odesā šajā tautas skaitīšanā ir 404 000 iedzīvotāju. Tā savukārt ir trešā lielākā pilsēta Krievijā aiz Pēterburgas un Maskavas.

1856. gadā Rīgas grāmatiespiedējs Ludvigs Hartungs nodibina jaunu latviešu nedēļas laikrakstu “Mājas Viesis”, kurā jau nākamajā gadā parādās Jura Dauges raksts “Par Odesas pilsētu”. Autors raksta, ka “pilsētas vārds lasītājiem jau būs dzirdēts caur kara ziņām no aizpērnā gada”. Juris Dauge stāsta, ka Odesā ir 90 tūkstoši iedzīvotāju, un piezīmē, ka tas ir tikpat, cik Rīgā. Tālāk autors raksturo pilsētas izcelsmi un vēsturi.

“Spranču Rišeljē hercogs, ko 1803. gadā te par gubernatoru iecēla, viņu it īpaši uzkopa.”

Odesā lielākie tirgotāji esot italjēneri, Pēterburgā — englandieši.

Juris Dauge uzsver, ka pilsētai trūkst dzeramā ūdens, tas esot jāved no tālienes: “Liels grūtums pilsētai caur to nāk, ka dzeramā ūdens trūkst, malka ļoti dārga, taču ar labību tā vislielākā andele.

1833. gadā pilsētas dienvidos uzbūvēta bāka, kas rāda kuģiem ceļu. Lai gan pilsēta ļoti bagāta, tomēr īsti nesmuka, jo lielākā daļa ielu ir šauras un nebruģētas, lai gan redzamas dažas jaukas un tīri apbrīnojamas ēkas.”

Pie skaistākajām Odesas ēkām autors min Nikolaja baznīcu, gubernatora pili, biržas namu un lielo kumēdiņu namu.

Rakstu autors noslēdz: “Lai Dievs glabā un sarga šo pilsētu, jo tās izpostīšana nevien Krievu zemei liela skāde būtu, bet visvairāk arī visai pasaules andelei.”

19. gadsimta beigās latviešu periodiskie izdevumi arvien biežāk ievieto informatīvus ziņojumus no Odesas, bieži gan tās ir tikai intriģējošas sadzīves drāmas. Parādās arī pirmie latviešu autoru ceļojumu apraksti pa Odesu un tās apkārtni. Piecos turpinājumos 1903. gadā avīzē “Latvietis” Rūdolfs Šmits publicē “Piecas vēstules iz dienvidiem: Ceļojums no Odesas uz Tiraspoli”.

Cilvēki savās likteņgaitās

Latviešu nacionālā eposa autors Andrejs Pumpurs 19. gadsimta 70. gados mācās Odesas junkuru skolā. Melnās jūras krastā dzejniekam nedod mieru doma par latviešu tautas likteņgaitām un brīvības cīņām. Tur rodas atsevišķi eposa “Lāčplēsis” fragmenti un vairāki dzejoļi, no kuriem viens veltīts Ausekļa piemiņai — “Mīļa drauga piemiņai”, jo ziņu par Ausekļa pāragro nāvi Pumpurs saņem, dzīvodams Odesā. 19. gadsimta beigās latvieši nonāk Odesā labākas dzīves meklējumos — cerēdami iegūt lētāku un auglīgāku zemi, lielākas algas un jaunas zināšanas. Daudz izcilu zinātnieku no Latvijas sāk studiju un darba gaitas Odesā.

Latviešu terapeits, medicīnas doktors, profesors un Latvijas Universitātes rektors Mārtiņš Zīle (1863–1945) ir bijis Odesas universitātes privātdocents. Odesā dzīvojis no 1898. līdz 1922. gadam.

Latviešu farmaceits un kriminologs Arturs Kangers (1875–1960) dzīvojis Odesā no 1902. līdz 1923. gadam un darbojies kā Odesas augstskolu docētājs.

1921. gadā Arturs Kangers tiek ievēlēts par Odesas Ķīmijas un radioloģijas institūta profesoru, bet vēlāk tajā pašā gadā kļūst par Odesas Ķīmijas un farmācijas institūta rektoru.

Profesors oftalmologs Kārlis Balodis (1889–1964) studējis Novorosijskas universitātē Odesā, kur īpaši ieinteresējies par oftalmoloģijas jautājumiem. Acu slimību kursu universitātē lasa izcilais oftalmologs akadēmiķis Vladimirs Filatovs. Pēc universitātes diploma iegūšanas Kārlis Balodis turpmākos četrus gadus strādā Vladimira Filatova klīnikā. 1924. gadā atgriežas Rīgā. 1933. gadā aizstāv medicīnas doktora disertāciju, bet 1946. gadā tiek ievēlēts par profesoru. Kārlis Balodis paveic pirmo radzenes pārstādīšanas operāciju Latvijā 1934. gadā.

Slavenais krievu fiziologs, Pavlova un Sečenova skolnieks Broņislavs Verigo (1860–1925) dzimis Izvaltā (tagadējā Krāslavas rajonā). No 1897. līdz 1914. gadam viņš bija profesors Novorosijskas universitātē Odesā.

Viens no izcilākajiem pasaules ķīmiķiem 20. gadsimta pirmajā pusē Pauls Valdens (1863–1957) Rīgā uzraksta pirmo fundamentālo pētījumu par ķīmijas attīstības vēsturi Krievijā, kuru izdod Odesā 1917. gadā.

Savukārt akadēmiķa Oto Šmita (1891–1956) skolas gadi aizvadīti Odesā, bet jaunības gadi saistās ar Latviju. Viņa vecāki ir no Krustpils novada.

Profesors Ivans Jupatovs (1865–1944) dzimis Rīgā. Beidzis Rīgas Aleksandra ģimnāziju un Odesas universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. Vēlāk Varšavas Politehniskā institūta profesors, kādu laiku arī rektors. 1916. gadā Tirdzniecības un rūpniecības ministra uzdevumā viņš izstrādā jaunā Odesas Politehniskā institūta izveidošanas projektu. 1922. gadā atgriežas Rīgā un kļūst par Izglītības ministrijas Krievu nodaļas priekšnieku, vēlāk ir Saeimas deputāts.

Izcilais ķirurgs Nikolajs Pirogovs (1810–1881) Krimas kara laikā liek pamatus kara medicīnai. Pie viņa atklājumiem pieder ģipša pārsēji, kas paver jaunu ēru kaulu lūzumu ārstēšanā. Īslaicīgi vairākas reizes uzturējies Rīgā, te veicis vairākas sarežģītas operācijas. Pēc Krimas kara neveiksmīgā iznākuma krīt nežēlastībā un tiek nosūtīts darbā uz Odesu.

Mākslas un mūzikas valodā

Uz Odesas mākslas skolu ved daudzu jauno latviešu censoņu ceļš. Izcilais latviešu gleznotājs Konrāds Ubāns 20. gadsimta sākumā mācās Odesas mākslas skolā. Par Odesā pavadīto laiku liecina dažas Ubāna gleznotās pilsētas apkārtnes ainavas.

Odesas latviešu sabiedriskā dzīve sākas ar 1880. gadu, kad tur mītošie latvieši sāk kolektīvu latviešu dziesmu mācīšanos kopā ar jūrniekiem. Latviešu jūrnieki ir sastopami gandrīz uz katra Odesā ienākušā Krievijas kuģa. Ap 40 latviešu vairākus gadus mēneša pirmajā svētdienā sapulcējas restorānā un pārspriež savu dzīvi. 1895. gadā Odesas latvieši nolemj dibināt palīdzības biedrību. Izveidojas koris, kura mēģinājumi notiek divreiz nedēļā, iekārto lasāmgaldu un rīko sarīkojumus.

Ar 1905. gadu biedrība īrē telpas un katru nedēļu rīko slēgtus vakarus, nodibina orķestri, sarīko pirmās teātra izrādes. 1906. gadā Odesas Latviešu dziedāšanas biedrību nomaina Odesas Latviešu biedrība. Odesas Latviešu biedrībā ir vairākas nodaļas — Izglītības nodaļa, Grāmatu nodaļa, Mūzikas nodaļa, Vingrošanas nodaļa, Ārstu nodaļa, vietu apgādāšanas nodaļa un Labdarības nodaļa. Biedrība apkaro nelatvisku runas veidu — par katru žargona vai ģermānisma vārdu jāmaksā kapeika, tādējādi Izglītības nodaļas kasē ienāk tik daudz soda naudas, ka par to var nopirkt rakstāmmašīnu un poligrāfisko presi. Biedrībā notiek priekšlasījumi, literāri vakari, deju kursi, dzīvo bilžu uzvedumi un deklamācijas. Odesas latvieši bieži dodas ārā no putekļainās pilsētas un rīko garākus kopīgus pārgājienus, kuros piedalās līdz pat 100 dalībniekiem, notiek rotaļas un vingrošanas nodarbības.

Biedrībā ir dažādi amati — rakstvedis, grāmatvedis, mantzinis, arhivārs, bibliotekārs, teātra vadonis, kora vadonis u.c.

1910. gadā ar tuberkulozi mirst Pāvils Steinītis, kas ilgus gadus (ieceļojis Odesā jau 1880. gadā) darbojies biedrībā, bijis kora vadītājs. Viņa bēres rada plašu rezonansi ne tikai Odesas latviešu vidū, bet tiek atspoguļotas arī preses izdevumos Latvijā.

1907. gadā Odesas Latviešu biedrība uzved R.Blaumaņa “No saldenās pudeles” un “Pazudušais dēls”, J.Paleviča “Purvā”, V.Bergmaņa “Negaisa stāsts”.

1908. gadā tiek uzvests M.Skruzīša “Vēršu kupcis”, 1909. gadā Ā.Alunāna “Lielpils pagasta vecākie”, J.Paleviča “Preilenīte”, A.Brigaderes “Sprīdītis”, 1910. gadā A.Brigaderes “Čaukstenes”, M.Dreiera “Ziemas sapnis”, Ā.Alunāna “Mūsu pokāls” un “Pārticībā un nabadzībā”, A.Upīša “Homo sapiens”, R.Blaumaņa “Indrāni”, 1911. gadā J.Paleviča “Purvā”, 1913. gadā R.Blaumaņa “Ļaunais gars”, 1914. gadā R.Blaumaņa “Indrāni”. Daudzas no šīm izrādēm top režisora Viļa Segliņa vadībā.

Odesas Mihailovska teātrī 1914. gadam tiek angažēti Lilija Štengele, Vilis Segliņš un Zigrīda Segliņa. Lilija Štengele sezonas atklāšanā spēlē Ļeļu A.Ostrovska “Sniegbaltītē”. Lilija Štengele jau Latvijā beigusi krievu dramatiskos kursus, kas viņai paver ceļu uz Krievijas skatuvēm. Kara vētras Liliju Štengeli mētā pa dažādiem Krievijas teātriem, Latvijā viņa atgriežas tikai 1923. gadā.

1912. gada novembrī Odesu ar koncertprogrammu apmeklē latviešu dziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga. Māksliniece dzied vislielākajā Odesas koncertzālē “Union”, visas 1000 sēdvietas zālē ir aizņemtas, daudz cilvēku stāv ejās. Vēlākajos gados Odesā dzied arī Mariss Vētra, par to ar zināmu humoru viņš raksta savā atmiņu grāmatā “Mans Baltais nams”. Odesā 1902. gadā dzimis mūsu operas solists Valdemārs Kadiķis-Ančarovs.

Liecības laikmetu griežos

Izstādē var aplūkot 20. gadsimta sākuma latviešu uzņēmēju sludinājumus, kas liecina par lielu ekonomisko rosību un uzņēmību.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, no Latvijas tiek evakuētas rūpnīcas un milzu bēgļu straume dodas uz vāciešu neokupēto Krievijas daļu, arī uz Odesu. Odesas latviešu sabiedrība kļūst vēl plašāka. Latviešu strēlnieki Odesā dibina savas biedrības, kas daļēji turpina darbību vēl pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas.

1918. gadā Odesas latvieši apvienojas nacionālajā padomē, kas propagandē Latvijas neatkarības ideju. Atzīmējot Latvijas neatkarības proklamēšanu, Odesas latvieši sarīko svētkus un izrāda Ā.Alunāna lugu “Mūsu senči”.

Ar laiku Odesas latviešu kultūras dzīve sastingst, daudzi no tautiešiem atgriežas tēvzemē. Vēlāk pilsētā darbojas Odesas latviešu klubs un bijušo latviešu strēlnieku Odesas nodaļa.

Latvijas sabiedrībā vienmēr populārs bija kinorežisors un mākslas teorētiķis Sergejs Eizenšteins, kurš dzimis Rīgā. Viņa filma “Bruņukuģis “Potjomkins”” padara nemirstīgas arī slavenās Odesas Potjomkina kāpnes.

Rīgas kinostudijā uzņemtas filmas “Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds” un “Sergejs eizenšteins. Post scriptum”. Savukārt viņa tēvs Mihails Eizenšteins (1867–1921) projektējis krāšņus jūgendstila namus Rīgā. Viņa radīto Alberta ielas namu vizuālais tēls kļuvis par savdabīgu Rīgas simbolu. Rīga, tāpat kā Odesa, pamatoti lepojas ar jūgendstila ēkām. Jūgendstils ar savu īpatno lineārismu, līganā vijīgumā eleganti saausto līniju ritmu un asimetrisko kompozīciju sniedz īpašu emocionālo kopskaņu, kas liek aizmirst standartizācijas un bezpersoniskuma klātbūtni.

1934. gadā mocekļa nāvē mirušais arhibīskaps Jānis Pommers pašreiz ir vienīgais latvietis visā pasaulē, kuru dažādu tautu pareizticīgie pielūdz kā svēto. Viens no Pareizticīgās baznīcas kanonizētajiem svētajiem, arhibīskaps un savā laikā arī Latvijas valsts Saeimas deputāts bijis bīskaps Odesā. Latviešu garīdznieks Krievijā un Ukrainā guvis ticīgo cieņu un mīlestību un savu izcilo runas spēju dēļ iesaukts par “Zeltamuti”.

1937. gads ir liktenīgs daudziem latviešiem PSRS, arī odesiešiem. Odesas tējas fabrikas direktors latvietis Pēteris Blaus ir viens no daudzajiem staļinisma upuriem.

Saiknes kultūras ietvaros

Pēc Otrā pasaules kara sakari starp Rīgu un Odesu veidojas ļoti dinamiski visās kultūras un zinātnes jomās — notiek zinātnieku sadarbība, tiekas mākslinieki un rakstnieki. Par Dubultu rakstnieku jaunrades nama labvēlīgo gaisotni Konstantīns Paustovskis ir teicis: “Ja visi šeit radītie sacerējumi būtu reģistrēti, tad gandrīz vai varētu runāt par Dubultu laikmetu literatūrā.” Jūrmalā tiek uzrakstīta liela daļa no viņa rakstnieka daiļrades problēmām veltītā darba “Zelta roze”. Stāstā “Večuks stacijas bufetē” darbība risinās Majoru stacijas bufetē, bet tā galvenā doma ir detaļu precīzas izmantošanas nozīme rakstnieka darbā.

Vairāk par savu apmešanos kādā Jūrmalas namiņā K.Paustovskis pavēsta stāstā “Ieraksts akmenī”, kurā tiek raksturota arī latviešu zvejnieku dzīve.

Rīgas vārds Odesā izskanēja ar radio un telefona aparātiem, sadzīves tehniku un parfimēriju.

Rīgas un Jūrmalas koncertzālēs viesojas daudzi Odesas mākslinieki. Spožais pianists Svjatoslavs Rihters, kura bērnība un jaunība pagājusi Odesā, vairākkārt viesojies arī Rīgā. 1957. gadā viņu intervē latviešu mākslinieks Kurts Fridrihsons, sarunas rezultātā top arī S.Rihtera portrets. Intervijā pianists pārsteidzis K.Fridrihsonu ar atzīšanos, ka pats ir aizrāvies ar gleznošanu un visi viņa labākie draugi esot gleznotāji. Rīgā S.Rihteram patikušas Torņakalna ielas un apstādījumi, bet Rīgas siluets esot sena viņa kaislība.

Odesas pianists Emīls Gilelss ir sniedzis vairākus koncertus Latvijā. Rīga ir dzirdējusi Bellas Rudenko koloratūrsoprānu (sevišķi viņa rīdziniekiem patikusi Violetas lomā Verdi operā “Traviata”), Leonida Utjosova dziesmas, Dāvida un Igora Oistrahu vijoļspēli, bet pēdējos gados odesietis Ruslans Ziņevičs savaldzinājis visus mūsu operas mīļotājus. Latvijā strādā daudz Odesas Jūras flotes inženieru institūta absolventu, Ventspilī pat bijusi šī institūta beidzēju ikgadējā tikšanās. Viens no šīs skolas beidzējiem ir arī a/s “Kālija parks” padomes priekšsēdētājs Oļegs Stepanovs, un “Kālija parks” atbalstīja izstādes rīkošanu Odesā.

Jau 1975. gadā Odesa iekļuva to pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu, savukārt Rīgā 2002. gada sākumā — pavisam 747 157 iedzīvotāji, no tiem 30 756 ukraiņi (4,12%). Izstādē ir atspoguļoti arī Odesas autoru daiļdarbu izdevumi latviešu valodā — sākot ar Semjona Juškēviča, Arkādija Averčenko, Aleksandra Kuprina, Aleksandra Grīna, Valentīna Katajeva, Jurija Oļešas darbiem un beidzot ar disidentes Irinas Ratušinas grāmatu “Pelēkais — cerību krāsa”, kas stāsta par piedzīvoto Mordovijas lēģeros, kur autore satiek Lidiju Doroņinu-Lasmani no Latvijas, ieslodzīto sieviešu iestāšanās vienai par otru palīdzēja izturēt necilvēcīgos apstākļus.

Odesā 1974. gadā dzimis arī Latvijas virsrabīna vietnieks Arje Bekers, kurš ir tikko atpūtā aizgājušā virsrabīna Nātana Barkana darba turpinātājs. Izstādē apskatāmi arī materiāli par Rīgas un Odesas aktieru, gleznotāju un fotomākslinieku sadarbību. Odesas Jaunatnes teātrī 1952. gadā iestudēta Raiņa luga “Pūt vējiņi!”. Odesas kinostudijā filmējušies daudzi latviešu aktieri — Rolands Zagorskis un Mārtiņš Vilsons “Līdz “Paradīzei” divi soļi”, Uldis Lieldidžs “Eju pa savu kursu”, Valentīns Skulme, Juris Strenga un Ints Burāns “Iet un pārvarēt”, Ivars Kalniņš “Sarkanie diplomātiskie kurjeri”, “Divi zem viena lietussarga” un “Akmens saimnieks”, Arnis Līcītis “Mistera Ščeltona ceļojums”, “Pavēlēts saņemt dzīvu” un “Kādas sadursmes divas versijas”, Regīna Razuma “Vecā burvja pasakas” un daudzi citi.

Odesā dzimis scenārists Jevgēnijs Margoļins, kurš bijis daudzu dokumentālo filmu scenāriju autors vai līdzautors, viena no slavenākajām minama “Vai viegli būt jaunam?”, un Anatolijs Kričevskis, intelektuālas ievirzes aktieris Rīgas Krievu drāmas teātrī, strādājis tur no 1965. līdz 1990. gadam.

Laiks un vārds gleznās

Otra izstādes ekspozīcijas daļa izgaismo Latvijas valstiskuma attīstību 85 gadu gaitā, akcentējot svarīgākos mezgla punktus un būtiskākās parādības.

Izstādē var iepazīties arī ar Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas izdevumiem — bibliogrāfiskajiem rādītājiem un izdevumiem grāmatniecības vēsturē. Vienlaikus tika atklāta latviešu mākslinieku Laines Kainaizes un Romāna Rudzīša gleznu izstāde “Laiks un vārds”, kurā blakus Latvijas dabas ainavām un Vecrīgas skatiem aplūkojamas gleznas, kas tapušas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā.

Kādreiz bija populāra Raimonda Paula dziesma, kas sākas ar vārdiem “Odesa, Hamburga, Rīga...”, jau diezgan veca dziesma, bet šodien tā izskan citādi.

Inta Šmitiņa, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Uzziņu un starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja,  — “Latvijas Vēstnesim”